Pēc grābiena strādājošo pensionāru maciņā šis ir kārtējais nu jau principu apliecinošais gadījums, kad valdība, meklējot, ko apdalīt, saka vienu, bet dara otru. Proti, sola sociāli nenodrošinātākos neaiztikt un saudzēt, bet rīkojas tieši pretēji. Jaunā mājokļa nodeva lielākoties skars mazāk pārtikušo sabiedrības daļu - cilvēkus, kuri jau pašlaik vai tuvākajā laikā skaitīs katru latu iztikai tāpat kā atlikušās dienas līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām.
Nē, nav jau neizprotami valdības centieni palielināt valsts kases ieņēmums! Neizprotams ir princips, kā to dara. Kurš gan par labu uzskata kaķa pirkšanu maisā? Taču tieši tāda kopš valsts ieiešanas krīzes virpulī un tā dēvētajiem pasākumiem situācijas glābšanai ir valdības nodokļu politika attiecībā pret to maksātājiem. Reformas un reāla tautsaimniecības atveseļošanas plāna radīšana kā nevedas, tā nevedas, bet lūgtum esat saprotoši, ja prasām arvien jaunas nodevas. Īsāk sakot: naudu vispirms, bet par darbiem - tad jau manīs.
Kopš Ostapa Bendera laikiem katram izglītotam cilvēkam ir zināms loģiska darījuma princips: krēslus vispirms, bet naudu pēc tam. Diemžēl valdība joprojām izliekas to nesaprotam. Sabiedrība pieciestu nemitīgās jostas savilkšanas jēgu, ja justu savu nodokļu naudas izlietojuma lietderību un redzētu izprotamu perspektīvu, kā ar tās palīdzību tiks panākta izkļūšana no krīzes bedres. Taču no tā joprojām ne vēsts - tas ko valdība pagaidām negribīgi liek manīt, ir fakts, ka nākamgad josta būs jāsavelk vēl par pusmiljardu, vienlaikus paskaidrojot, ka "diemžēl" būs vēl jauni nodokļi. Proti, tā dēvētais progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis no sliekšņa, ko var uzskatīt par jaunu nodevu uz trūkuma robežas balansējošajiem, kā arī pievienotās vērtības nodokļa celšana pēc jau viena par nesekmīgu atzīta šāda soļa.
Starp valsts pārvaldes efektivitāti un nodokļu maksāšanu, kā liecina vērtīga pasaules valstu pieredze, pastāv zināma saistība. Diemžēl Latvijas nodokļu maksātājam, kurš tos patiešām maksā, joprojām tā vairāk atgādina procesu, ko tautā sauc par ūdens liešanu caurā sietā.
Kamēr vien valdība nespēs piedāvāt pārliecinošu, konkrētu plānu tautsaimniecības atveseļošanai, politiķiem nevajadzētu brīnīties, ka katru nodokļu sloga pieaugumu sabiedrība uztvers kā kārtējo varas ļaunprātību, no kuras izvairīties ir principa jautājums.
Nē, nav jau neizprotami valdības centieni palielināt valsts kases ieņēmums! Neizprotams ir princips, kā to dara. Kurš gan par labu uzskata kaķa pirkšanu maisā? Taču tieši tāda kopš valsts ieiešanas krīzes virpulī un tā dēvētajiem pasākumiem situācijas glābšanai ir valdības nodokļu politika attiecībā pret to maksātājiem. Reformas un reāla tautsaimniecības atveseļošanas plāna radīšana kā nevedas, tā nevedas, bet lūgtum esat saprotoši, ja prasām arvien jaunas nodevas. Īsāk sakot: naudu vispirms, bet par darbiem - tad jau manīs.
Kopš Ostapa Bendera laikiem katram izglītotam cilvēkam ir zināms loģiska darījuma princips: krēslus vispirms, bet naudu pēc tam. Diemžēl valdība joprojām izliekas to nesaprotam. Sabiedrība pieciestu nemitīgās jostas savilkšanas jēgu, ja justu savu nodokļu naudas izlietojuma lietderību un redzētu izprotamu perspektīvu, kā ar tās palīdzību tiks panākta izkļūšana no krīzes bedres. Taču no tā joprojām ne vēsts - tas ko valdība pagaidām negribīgi liek manīt, ir fakts, ka nākamgad josta būs jāsavelk vēl par pusmiljardu, vienlaikus paskaidrojot, ka "diemžēl" būs vēl jauni nodokļi. Proti, tā dēvētais progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis no sliekšņa, ko var uzskatīt par jaunu nodevu uz trūkuma robežas balansējošajiem, kā arī pievienotās vērtības nodokļa celšana pēc jau viena par nesekmīgu atzīta šāda soļa.
Starp valsts pārvaldes efektivitāti un nodokļu maksāšanu, kā liecina vērtīga pasaules valstu pieredze, pastāv zināma saistība. Diemžēl Latvijas nodokļu maksātājam, kurš tos patiešām maksā, joprojām tā vairāk atgādina procesu, ko tautā sauc par ūdens liešanu caurā sietā.
Kamēr vien valdība nespēs piedāvāt pārliecinošu, konkrētu plānu tautsaimniecības atveseļošanai, politiķiem nevajadzētu brīnīties, ka katru nodokļu sloga pieaugumu sabiedrība uztvers kā kārtējo varas ļaunprātību, no kuras izvairīties ir principa jautājums.
