Esat izteicies, ka Latvijā patlaban ir 33 piena kooperatīvi un tik mazā teritorijā tas ir absurds, tā noteikti nav nākotne. Kas traucē apvienoties?
Labs jautājums. Nevienam nav saprotams, kāpēc Latvijā ir 33 kooperatīvi un nespējam apvienoties. Nav skaidras atbildes. Vārdiski visi piekrīt un visos līmeņos stāsta, ka vajag apvienoties, bet līdz darbībām nevar nonākt. 2017. gadā “Piena ceļš” un vēl trīs Latvijas kooperatīvi mēģināja apvienoties. Kad nonāca līdz balsošanai, divi nobalsoja pret. Diemžēl nesanāca. Kad šis nodoms izjuka, parādījās igauņi. Lēni un pamatīgi sakām ar viņiem iepazīties un secinājām, ka mums ir līdzīga filozofija un skatījums uz kooperatīva nākotni.
Mans personīgais viedoklis, kāpēc Latvijas kooperatīvi nespēj apvienoties: vislielākā nelaime ir cilvēku savstarpējā neuzticēšanās. Visi cits citu vairāk vai mazāk pazīst, un kā tad būs, ka tagad nāks iekšā sveši? Taču tas ir nepareizi, jo pasaules tendence ir veidot lielus kooperatīvus, kuri var ietekmēt tirgu. Neviens no Latvijas kooperatīviem neko ietekmēt nevar. Ja apvienosimies pamatīgi, lieli, spēsim ietekmēt tirgu savās interesēs, jo mums piederēs pats galvenais – izejviela. Īrijā, piemēram, vienā zemnieku kooperatīvā ir 7000 biedru. Latvijas lielākajā kooperatīvā ir apmēram 200 biedru.
Apvienošanās ar igauņiem ir divkāršs labums, jo visiem citiem dodam signālu, kurp jāvirzās. Tas ir pareizi. Tikko apvienojās Vācijas un Holandes kooperatīvi ar 7000 biedriem. Ir jārīkojas tikai tā, jo – ko viens var izdarīt? Ne Latvija un pat ne visa Baltija nevar ietekmēt piena cenas, to dara Vācija un Holande – nevar salīdzināt, cik daudz piena tiek izslaukts tur. Baltijā tirgus ir niecīgs, tieši tāpēc ir jāapvienojas – jo vairāk, jo labāk.
Esat kooperatīvs, kuram pieder savs piena pārstrādes uzņēmums – “Jaunpils pienotava”. Vai, plānojot paplašināties un ieguldīt jaunā rūpnīcā, apsvērāt iespēju iegādāties “Smiltenes pienu”, kas patlaban tiek pārdots, vai kādu citu rūpnīcu?
Apvienošanās ar igauņiem ir vispareizākais risinājums. “Smiltenes piens” ir tāda pati rūpnīca kā “Piena ceļam” piederošā “Jaunpils pienotava”. Latvijā darbojas daudz piena pārstrādes uzņēmumu, bet visi ir mazi un vāji, tieši tāpat kā zemnieku kooperatīvi. Un visi lielākoties ražo vienu un to pašu. Kā tie var pastāvēt un kāpēc neapvienojas? Tie ir privāti uzņēmumi, katram īpašniekam ir savs attīstības redzējums.
Latvijā ir 18 nopietni piena pārstrādes uzņēmumi, savukārt Lietuvā – četri ļoti lieli un vēl daži mazāki, bet Igaunijā – pieci. Nianse ir tāda, ka mazs piena pārstrādes uzņēmums nevar startēt pasaulē. Gan “Smiltenes pienam”, gan “Jaunpils pienotavai” nav tik daudz produktu un tāda ražošanas apjoma, tāpēc ir nerentabli veidot loģistikas tīklu, lai apgādātu visu Latviju vai Baltiju ar savu produkciju. Nākas strādāt ar distributoriem, tas uzreiz ir sadārdzinājums. Daļu pievienotās vērtības paņem cits uzņēmums. Tāpēc nav pareizi pirkt “Smiltenes pienu”, ja skatāmies nākotnē un domājam par pasaules tirgiem.
Ir jābūt ļoti efektīviem, lai ar kādu produkciju izietu ārējos tirgos. Tāpēc ir pareiza igauņu izvēle būvēt jaunu rūpnīcu, kas būs ļoti efektīva, aprīkota ar modernām tehnoloģijām un prasīs pēc iespējas mazākas darbaspēka izmaksas.
Ik pa laikam runā, ka piena pārstrādes uzņēmumi Latvijā vai nu palēnām tiks likvidēti, vai apvienoti, bet nekas nenotiek – rūpnīcas velk savu ikdienu.
Mazs uzņēmums nav jālikvidē, jo tas vienmēr varēs aizņemt kādu nišu – vai tas būs viens reģions, vai tie būs tikai tirgi, vai tā būs viena mazumtirdzniecības ķēde, kam ražos vienu produktu. Bet šāda kompānija nekad nevarēs konkurēt ar lietuviešu milzi par piena vai krējuma cenu piedāvājumiem – lielais vienmēr būs daudz efektīvāks un spēs piedāvāt zemāku cenu. Bet mazais var pastāvēt vietējā tirgū, kur uzņēmums ir populārs, kur ir savējais, taču lielu attīstības iespēju šim uzņēmumam nav. Tā tas arī notiek. Diemžēl Latvijā nav neviena spēcīga, patiešām liela piena pārstrādes uzņēmuma, kurš varētu sacensties ar Lietuvas milžiem.
Vai esat pieļāvis domu, ka nākotnē “Piena ceļam” un “E-Piim” varētu pievienoties vēl kāds kooperatīvs? Cik ilgā laikā tas varētu notikt, un vai tas būtu kooperatīvs no Latvijas? Vai latviešu zemniekiem par to ir interese?
Esmu pārliecināts, ka jaunajam kooperatīvam pievienosies citi zemnieki. Daudzi saka: ja jums sanāks, tad mēs arī. Ir jāpārvar bailes no lielām pārmaiņām.
Ja visi ir tik bailīgi, kāpēc “Piena ceļš” bija tik drosmīgs?
Tā ir mūsu filozofija, mūsu skatījums un ticība nākotnei – savs piena pārstrādes uzņēmums. Turklāt lēmums apvienoties ar igauņiem tika pieņemts vienbalsīgi. Esmu lepns par “Piena ceļu” – tas ir celmlauzis lielām pārmaiņām.
Piena ražotāju kooperācijai Latvijā ir slikta pieredze. 2012. gadā trīs zemnieku kooperatīvi apguva ES fondu naudu un Jelgavā pirms septiņiem gadiem izveidoja piena pārstrādes uzņēmumu “Latvijas piens”, taču ar saimniekošanu nevedās – rūpnīcu nācās pārdot ārzemniekiem.
Diemžēl Jelgavas rūpnīcas stāsts ir viens no faktoriem, kāpēc piena kooperatīvi neapvienojas un baidās veidot savu piena pārstrādes uzņēmumu. Projekts neizdevās – tas tika nepareizi vadīts. Rūpnīca tika uzcelta, bet pienu piesaistīt neizdevās. Viens no rūpnīcas izveidotājiem – lauksaimniecības pakalpojumu piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība “Trikāta KS” – bankrotēja. Jo, gribot izskatīties labāki, maksāja pārāk lielu piena iepirkuma cenu. To “Piena ceļš” nekad nedara – var maksāt tikai tik, cik var atļauties. Bet mēs pierādīsim, ka vienas negatīvas pieredzes dēļ nekas neapstājas.
Kāpēc kooperatīviem vajag savu piena pārstrādes uzņēmumu? Kāpēc šī uzņēmējdarbības forma ir visveiksmīgākā?
Piena pārstrādes jomā viss neizbēgami notiek kā pa amerikāņu kalniņiem – augšā un lejā. To nosaka piena iepirkuma cenas pasaulē. Baltijā šīs cenas ir viszemākās Eiropas Savienībā: Lietuvā pašas zemākās, bet Latvijā – otras zemākās. Mūsu valstī ik dienu saražo ap 2000 tonnu piena. No tām vietējais tirgus “apēd” apmēram pusi. Otra puse ir kaut kur jāliek, tātad – jāeksportē. Ja Latvijā būtu eksportspējīga piena pārstrāde, uzņēmumi pienu pārstrādātu šeit un realizētu produkciju eksporta tirgos.
Vēsturiski, kad nebija zemnieku kooperatīvu, piena pārstrādes uzņēmumi uzpirka visu izslaukto pienu. Kad vilnis bija augšā, visi maksāja labu cenu, bet, kad vilnis bija lejā, – mazu, pat zem pašizmaksas. Pārstrādes uzņēmumi visu laiku saglabā savu peļņas maržu, taču tas notiek uz zemnieku rēķina. Šī iemesla dēļ Latvijā un visā pasaulē radās kooperatīvi. Ja pārstrādes uzņēmums pieder pašam kooperatīvam, peļņas marža paliek zemniekiem.
Perspektīvu redzu kooperatīviem, jo to pierāda piensaimniecības attīstības vēsture Eiropā. Tagad tur toni nosaka kooperatīvi. “Valio”, piemēram, ir Somijas lielākais piena pārstrādes uzņēmums, kas pieder piena ražotājiem. Tāpat ir Īrijā, Vācijā, Polijā.
Kādu atspērienu jaunais kooperatīvs dos “Jaunpils pienotavai”? Vai nebūs tā, ka taps jauns konkurents?
Konkurents noteikti netaps, jo produkti būs atšķirīgi. “Jaunpils pienotavas” galvenie produkti ir biezpiens un krējums, bet Igaunijas rūpnīcu svarīgākie produkti ir siers un sviests. Tikai papildināsim viens otru, “Jaunpils pienotava” būs ieguvēji. Tagad uzņēmums pārsvarā strādā tikai Latvijas tirgum, savukārt ar “E-piim” pārdošanas komandas atbalstu iesim Igaunijas tirgū, palielināsim “Jaunpils pienotavas” ražošanas apjomu, līdz ar to maksāsim lielākus nodokļus, tādējādi sniedzot pienesumu Latvijas valstij.
Kā vērtējat piena nozares attīstību Latvijā? Cik perspektīva tā ir?
Piens pasaulē būs vajadzīgs arvien vairāk, tirgus turpina pieaugt. Tas nav bijis lieks pēdējos 15 gadus. Perspektīvas nozarei noteikti ir. Tikai jākļūst pēc iespējas lielākiem un efektīvākiem. Līdz ar to zemniekiem noteikti ir jāpalielina piena ražošana. Baltijā ir ļoti labi svaigpiena ražošanas apstākļi, un šī joma noteikti attīstīsies. Piena pārstrādes nozarei ir jāiet līdzi šim procesam. Ja visu darīsim pareizi, Latvija varēs lepoties ar piena nozari tāpat kā ulmaņlaikos.
