Man kā Latvijas Universitātes studentam, kurš ilgstoši darbojies studējošo pārstāvniecības institūcijās, zināmu pārsteigumu izraisīja 8. augustā lasītā “Neatkarīgās Rīta Avīzes” (NRA) intervija ar LU Studentu padomes priekšsēdētāju Alisi Paulu Zīverti.
Pārsteigumu izraisīja ne tikai A. P. Zīvertes izteikumi, bet arī veids, kā laikraksts bija tos atspoguļojis. Lai gan par sistēmiskajām problēmām LU studējošo pārstāvniecības kvalitātē esmu informēts jau sen, bija apbēdinoši redzēt, ka situācija, kopš beidzu studēt maģistrantūras programmā, nav uzlabojusies – iespējams, tieši pretēji. Sevišķi apbēdinoši tas ir tādēļ, ka pēdējos gados ir bijušas saskatāmas atsevišķas pozitīvas tendences. Studējošo pārstāvji arvien lielāku nozīmi sākuši piešķirt savai lomai studiju kvalitātes uzlabošanā un universitātes mācībspēku un administrācijas atbildīguma nodrošināšanā. Nozīmes piešķiršana gan diemžēl automātiski nenozīmē kapacitātes palielināšanos. Pēc pieredzes studējošo institūcijās savā fakultātē varu teikt, ka tajās ir ļoti daudz pašaizliedzīgu un talantīgu cilvēku. Tiesa, jāņem vērā viens apgalvojums: šīs īpašības neizslēdz, bet arī automātiski neietver to, ka šie cilvēki var kvalitatīvi veikt studējošo pārstāvniecības funkciju. Pārstāvju vidū plaši izplatīta ir ideja par to, ka labākie pārstāvji viņi ir tāpēc, ka ir ievēlēti, tātad viņu lēmumi ir saņēmuši universitātes studentu svētību. Domāju, ka šī ideja ir ļoti tālu no patiesības.
A. P. Zīverte, aprakstot organizācijas uzbūvi un vēlēšanu norisi, atzīmē, ka studentu skaits ir svarīgs, lemjot, cik liela ietekme tajā būs katrai fakultātei. Netiek pieminēts, ka LU studentu padomes biedrus studenti neievēlē tieši, bet tos deleģē fakultāšu studējošo pašpārvaldes (FSP). Fakultāšu studentu pašpārvaldes savukārt parasti dzīvojušas relatīvi autonomu dzīvi no LU SP. Studējošo pārstāvji fakultātēs tiek ievēlēti tieši, tomēr vēlēšanu procesā praktiski nekad neparādās un netiek apspriesti (ja diskusijas par kandidātiem vispār notiek) potenciālo pārstāvju plāni un redzējums par universitātes attīstību un pārstāvju darbību LU SP. Biežāka parādība ir vēlēšanu kandidātu pārvietošanās pa fakultātes gaiteņiem, dalot izbrīnītajai universitātes saimei kafiju un konfektes. Tiek gatavoti reklāmas rullīši, kuros izskan tādas tēzes kā “mēs esam smaidīgākie kandidāti”. Galvenā reklāmas kampaņu mērķauditorija ir pirmā kursa bakalaura programmu studenti, kas, protams, ir skaitliski lielākā grupa. Līdz ar to galvenā balsotāju motivācija bieži vien ir vēlme palīdzēt draugiem, nevis atbalstīt tādu vai citādu redzējumu par to, kā universitātei būtu jāattīstās.
Kad iepriekš uz šo problēmu biju vērsis LU SP vadības uzmanību, parasti sastapos ar nievājošu attieksmi. Varētu jau teikt: nav liela bēda – šīs diskusijas notiks FSP ietvaros, deleģējot pārstāvjus uz augstāko pārstāvniecības līmeni. Šī domu gājiena problēma slēpjas tajā, ka augsta diskusiju kvalitāte nav iespējama arī šajā posmā, jo FSP ir nonākuši cilvēki, kuru galvenā prioritāte ir nevis kvalitatīvas studējošo pārstāvniecības nodrošināšana, bet gan sevis kā organizācijas atražošana – ar sevi kā organizāciju šeit saprotot dažādus uzdevumus, ko studējošo pārstāvji šobrīd veic, apsaimniekojot sev piešķirto universitātes finansējumu. Nepārprotiet – studenti ar šo ierobežoto finansējumu ir spējīgi izdarīt pārsteidzoši daudz. Tomēr šo funkciju veikšana nozīmē, ka pārstāvjiem nav laika un enerģijas pievērsties pārstāvniecības pienākumu izpildīšanai.
Vēl vairāk – studējošo pārstāvji uzskata, ka pārstāvniecības pienākumi ir sekundāri un primāra ir projektu vadība. Izcils piemērs – A. P. Zīverte intervijā sūdzas par to, ka rektora ievēlēšana novērš uzmanību no Aristoteļa svētku organizēšanas. Proti, organizācijai projektu vadība ir svarīgāka par studentu pārstāvniecību, kura lemj universitātes nākotni. Iespējams, kādreiz studējošo pārstāvji lepojās ar izcīnītajām pilnvarām tiešā veidā lemt par daļas universitātes budžeta izlietojumu, bet diemžēl jāsecina, ka tā ir izrādījusies “Fausta vienošanās”. Studenti ieguva kontroli pār papildu līdzekļiem, bet vienlaikus padarīja savu organizāciju, tēlaini izsakoties, par entuziastisku vergu darbaspēku, kura pienākums ir nodrošināt patīkamu studiju vidi. Nav saprotams, kāpēc šī (un citas) funkcija būtu jāveic pārslogotiem studējošo pārstāvjiem, nevis universitātes algotam personālam. Manuprāt, tieši šī nevajadzīgā papildu slodze daļu studentu atbaida no darbības organizācijās un mazina konkurenci uz vadošajiem amatiem. Diemžēl nedomāju, ka šī nespēja aizstāvēt pašiem savas tiesības pasaka kaut ko labu par pārstāvju spēju pārstāvēt plašāka studentu kopuma tiesības.
Atgriežoties pie NRA intervijas, nedrīkstētu nepateikt dažus vārdus arī par atbildīgo žurnālistu godaprātu. Pirms intervijas ievietotais situācijas apraksts šķiet ļoti politiski pielādēts un tendenciozs. Neesmu drošs, vai intervētā LU SP priekšsēdētāja ir akceptējusi to, ka viņas intervijai tiek pievienots šāds pavadošais teksts, taču rodas iespaids – mērķis ir radīt iespaidu, ka viņa ir gatava apstiprināt tā patiesumu. Par raksta virsrakstu – tēze, protams, ir ņemta no intervijas, taču tai ir piešķirts jauns maldinošs konteksts. Nav saprotams, vai A. P. Zīverte, kura, neviena neaicināta, izvēlējās dalīties ar savu “personisko” viedokli par to, ka ministre nav piemērota amatam, akceptēja šī apgalvojuma iekļaušanu virsrakstā ar pavadošu tekstu, ka tas ir LU SP priekšsēdētājas viedoklis. Liktos pārsteidzoši uzzināt, ka šīs dīvainības ir intervētās personas akceptētas. Vienlaikus tas nebūtu daudz pārsteidzošāk par A. P. Zīvertes pārmetumiem ministrei (ar kuru, cik noprotams, viņa vēl nav runājusi) par dzēlīgu komunikāciju. Interesanti, uz cik konstruktīvu komunikāciju LU SP priekšsēdētāja cer, to iesākot ar apgalvojumu par ministres nepiemērotību amatam. SP gandrīz pilnīgi noteikti nav “uzpirkta”, bet tās ilggadējais atbildīguma deficīts gan, šķiet, nekur nav nozudis.
