Kopš 2008. gada strādājat OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijā, kurā no 2017. gada esat vadošā pētniece. Prestižo “L’Oreal Baltic” stipendiju “Sievietēm zinātnē” saņemat jau otro reizi. Pirmo reizi to saņēmāt 2014. gadā kā doktorante, bet šogad – kā jaunā zinātniece par pētījumiem acilkarnitīnu, mitohondriju veselības un imūnmetabolisma jomās.
Pirmoreiz stipendiju saņēmu par pētījumu, kurā mēģināju saprast, kas notiek cilvēka sirdī un kā to glābt. Es centos atrast veidu, kā neļaut organismā uzkrāties tik bīstamajiem taukskābju pārpalikumiem. Pētīju, kā taukskābju vielmaiņas starpprodukti – acilkarnitīni – ietekmē šūnu enerģijas ražošanas staciju, tā saucamos mitohondrijus. Vai tie ir kaitīgi organismam, un kādu bojājumu tie izdara. Secināju, ka acilkarnitīni ir kaitīgie savienojumi un no tiem vajag glābties. Noskaidroju, kāda veida ļaunumu izraisa acilkarnitīni un ka tieši šie taukskābju vielmaiņas starpprodukti nosaka, cik nopietns būs infarkts. Pētījums bija daļa no manas doktora disertācijas tēmas.
Pēcdoktorantūras projektā “Jauna ārstēšanas stratēģija enerģijas metabolisma korekcijai sepsē”, par ko “L’Oreal Baltic” stipendija man ir piešķirta otro reizi, joprojām turpinu pētīt acilkarnitīnus, taču šoreiz koncentrējos uz imūnšūnām. Bet pētījumu pamats saglabājas – joprojām pētu, kā šūna iegūst enerģiju.
Ko cilvēka organismā dara acilkarnitīni?
Lai šūna funkcionētu, tai vajag enerģiju, kuru tā saņem no uzņemtās pārtikas. Galvenie enerģijas avoti ir ogļhidrāti, piemēram, glikoze, un taukskābes. Organismā šīs molekulas sabrūk un veidojas dažādas citas molekulas. Taukskābju sabrukšanas dēļ rodas acilkarnitīni, kurus tālāk pārstrādājam un iegūstam enerģiju. Problēma ir tad, ja acilkarnitīnu ir par daudz un tie uzkrājas. Piemēram, tā notiek miokarda infarkta gadījumā – acilkarnitīni uzkrājas sirds šūnās, sāk tās bojāt, un šūnas ar šiem kaitīgajiem savienojumiem netiek galā.
Tātad – jo mazāk tauku organismā, jo labāk?
Tauki un taukskābes vispār ir inertas molekulas , kas “sēž” un neko nedara, turklāt pašas par sevi nav kaitīgas. Kādā brīdī, kad šūnas šķeļ taukskābes un iegūst enerģiju, molekulas kļūst aktīvas un parādās acilkarnitīni.
Mirstība no sirds un asinsvadu slimībām Latvijā ir ļoti augsta, un kardioloģiskās saslimšanas ir galvenais iedzīvotāju nāves cēlonis.
Laboratorijā ar kolēģiem daudzus gadus strādājām pie tā, lai saprastu, kā iedarbojas mildronāts. Bet šis būs pilnīgi cits zāļu savienojums. Tieši tāpēc kopā ar farmācijas uzņēmumu ”Grindeks” izstrādājam jaunu zāļu vielu, kas palīdzētu samazināt acilkarnitīnu apjomu organismā. Patlaban šajā jomā notiek klīniskie pētījumi.
Vai jaunās zāles būs alternatīva mildronātam?
Reizēm plašsaziņas līdzekļi mēdz šo zāļu vielu savienojumu saukt par jauno mildronātu, bet tie atšķiras.
Ko gribat noskaidrot pētījumā “Jauna ārstēšanas stratēģija enerģijas metabolisma korekcijai sepsē”?
Mēs piedzīvojam stresu, un ir svarīgi saprast, kā šūnas uz to reaģē. Lai stresu pārvarētu, ir nepieciešama enerģija. Stresa apstākļos imūnšūnas ļoti ātri izsīkst, tām nav spēka darboties. Savā pētījumā vēlos noskaidrot, kas tieši notiek šūnu enerģijas iegūšanas procesā un kā šūnai palīdzēt pārvarēt stresu, atgūt spēku. Vai, gluži otrādi, kā šūnu nedaudz piebremzēt, lai tā “nelec pa gaisu” un neizsīkst, neaiziet bojā pavisam, lai strādā, lai palīdz organismam glābties no iekaisuma, no sepses.
Vai ir jau kādi pirmie rezultāti?
Tie ir daudzsološi. Iespējams, būs skaidrs mehānisms, kāpēc šūna izsīkst un nevar atjaunoties, kāpēc nevar pārslēgties – palīdzēt “salabot” bojātos audus.
Latvijā ir vairākas pasaules līmeņa laboratorijas, bet neviens par tām nezina. Ļoti gribas, lai pasaulē izskanētu ne tikai mans, bet arī Latvijas vārds.
Šo pētījumu veicu sadarbībā ar divām ārvalstu institūcijām. Viena no tām ir Insbrukas Medicīnas universitāte, kura specializējas mitohondriju pētījumos. Otrs sadarbības partneris ir imunoloģijas grupa no Svētās Annas Universitātes hospitāļa Brno. Viņi man palīdz šo pētījumu “bīdīt”. Mani bāzes pētījumi ir mitohondriji un šūnu enerģijas ražošana. Bet sakarā ar sepsi, iekaisumu – imūnšūnās paliek imūnie procesi – pētu arī imunitāti, jo imūnšūnas ir ļoti dažādas, katrai ir sava funkcija. Lai pārbaudītu, vai šūna joprojām pilda savas funkcijas, un saprastu, kā to modelēt laboratorijas apstākļos, man ļoti palīdz Brno imunoloģijas grupa.
Kāpēc izvēlējāties tieši šādas pētījuma tēmas?
Mācoties Farmācijas fakultātē, jau trešajā kursā nonācu OSI laboratorijā. Strādāju te 11 gadus. Visu laiku pētu enerģijas metabolismu. Kad bija iespēja pieteikties pēcdoktorantūras grantam, viens no mērķiem bija veidot neatkarīgu, jaunu virzienu. Lai gan bioķīmijas grāmatā enerģijas metabolismu apraksta vienkārši – šūna saņem glikozi, taukskābes, un viss ir kārtībā –, patiesībā tas nav tik vienkārši, ļoti daudzi procesi ietekmē cits citu.
Kad domāju, kā varētu tālāk pētīt šūnas enerģijas iegūšanas ceļus, nonācu līdz sepsei. Ir zināms, ka šīs slimības dēļ organismā visiem audiem (sirdij, nierēm, smadzenēm, imūnšūnām u. c.) ir enerģētiskā krīze – šūnām nepietiek enerģijas. Sepses gadījumā notiek tā saucamā asins saindēšanās un palēnām visi orgāni sāk atteikties darboties – nieres, aknas, sirds, ļoti cieš smadzenes utt. Šī problēma klīniski nav risināta, jo nav zāļu vielu, kas glābtu šūnas no enerģijas krīzes, ko izraisījusi sepse.
Taču ir noskaidrots, ka šīs slimības laikā orgāni reaģē dažādi un katram ir savi, ļoti specifiski funkciju traucējumi. Process ir ļoti komplicēts. Lai cilvēku glābtu, ir jālieto zāļu kombinācija. Es patlaban pētu, kādas vielas tās varētu būt un kādā kombinācijā tās izmantot. Ceru, ka pēc gada būs atbilde, kādi medikamenti varētu palīdzēt.
Cik liela nozīme organismā ir imūnšūnām?
Slimības gadījumā vienas no pirmajām reaģē imūnšūnas. Tām dažu stundu laikā ir jāsaprot, ka organismā kaut kas notiek nepareizi, jāieslēdz visa mašinērija, lai glābtu citus audus. Kad sāku iedziļināties, kas notiek imūnšūnu enerģijas vielmaiņu līmenī, sapratu, ka tas ir pasaules “karstais topiks”. Lai mūs glābtu, šūnai ir jāproducē molekulas. Vēl nav zināms, kā imūnšūna ražo enerģiju, kā reaģē uz lielu akūtu iekaisumu, kas notiek, kad šūna “darbu” ir izdarījusi, vai tā spēj atjaunoties. Ja imūnšūnas nespēj atjaunoties, bieži vien sepses pacientiem ir otrreizējs iekaisums un viņi mirst.
Imūnšūnu darbība ir svarīga ne tikai sepses gadījumā, bet arī citos saslimšanas gadījumos. Tā ir šķietami primitīva doma – katrai darbībai vajag enerģiju –, bet pasaulē tas ir ļoti maz skatīts jautājums. Netiek pētīts, kas notiek šūnā, kā tā iegūst enerģiju, kā darbojas enerģijas mašinērija.
Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, valsts zinātnes bāzes finansējums 2016. gadā bija 0,13% no iekšzemes kopprodukta. Vai to izjūtat?
Ja nav finansējuma – kā var pētīt? Finansējumu piešķir konkrētam pētījumam, tāpēc vienmēr ir jautājums, vai tu atbilsti pētījuma tēmai. Vēl vienu gadu man ir pēcdokturantūras grants. Taču es zinu, ka, beidzot šo projektu, uzreiz strādāšu citā projektā.
Ir labi, ja projekts seko projektam bez lielām laika atstarpēm, citādi zinātnē šī ir viena no lielākajām problēmām – tā saucamās pauzes, bedres, kas saistītas ar Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu.
Bet OSI jau atšķiras no citiem pētniecības institūtiem ar to, ka spēj piesaistīt finansējumu.
Es atzīstu, ka strādāju izcilā laboratorijā, izcilā institūtā, kurš domā par finansējuma nepārtrauktību.
Vai, jūsuprāt, Latvijā pieejamās izglītības līmenis ir pietiekami augsts, lai veidotos kvalitatīva zinātne?
Pamatus farmācijā man ir ielikusi Rīgas Stradiņa Universitāte (RSU). Es nebiju tipiska farmācijas studente. Par spīti tam, ka skolā biju teicamniece, tāda mērķa, studējot universitātē, man nebija. Man nepatīk iekalt tekstu, noskaitīt kā dzejolīti. Man vajag saprast – kas, kāpēc un kā. Tāda bija mana attieksme pret visām mācībām. Liela ziņkārība. Apzinājos, ka nestrādāšu aptiekā kā lielākā daļa absolventu. Varbūt tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc esmu šeit, strādāju zinātnē. Turklāt jau septīto gadu pati esmu pasniedzēja RSU, otrā kursa studentiem lasu izvēles priekšmetu “Ķīmija un kosmētika”.
Paralēli studijām RSU man bija iespēja pastrādāt gan zāļu formu izgatavošanas laboratorijā, gan aktīvo vielu analītikas daļā, gan ķīmijas sintēzes laboratorijā. Esmu redzējusi, kā notiek viss zāļu izpētes process.
Institūta mājaslapā izlasīju profesores Maijas Dambrovas teikto: lai nokļūtu darbā OSI, ir nepieciešama uzstājība, izcilība un nekaunība, un grūti pateikt, kura īpašība dominē. Kas piemīt jums?
Es strādāju Maijas Dambrovas laboratorijā, viņa ir mana priekšniece. Studiju laikā nedaudz pastrādāju farmācijas industrijā, bet tā īsti nepiesaistīja. Universitātē man ieteica pastrādāt OSI. Sākumā nedomāju, ka te strādāšu, mērķis bija papildus kaut ko iemācīties.
Es zinu, ka esmu čakla, ka man ir ambīcijas. Ja es iedomājos, ka varu kaut ko, viss ir atkarīgs tikai no manis.
Kādas ir jauno zinātnieku iespējas Latvijā?
Tikai dari! Protams, OSI ir daudz projektu, arī komercpētījumi, kuros var iesaistīties. Farmācijas joma ir ļoti perspektīva.
21. gadsimtā aktuāla ir šūnu atjaunošanās, bēgšana no novecošanās procesiem, kuri diemžēl ir neizbēgami.
Lai ārstētu slimības, mums vajag sakārtot savu dzīvesveidu. No daudzām slimībām var izglābties, vieglā solī ik dienu pastaigājoties. Cik daudzi no mums to dara? Cilvēks pēc savas būtības ir slinks – vieglāk ir iedzert zāles.
Svarīga ir arī dzīves kvalitāte: nodzīvot ne tikai ilgāk, bet arī kvalitatīvi un pilnvērtīgi. Jautājums: kā šūna pilnvērtīgi spēj funkcionēt? Man ir prieks, kad redzu vecāka gadagājuma dāmas, kas sēž uz riteņa un brauc kopā ar mazbērniem. No cilvēka plūst enerģija, un dzīve ir kvalitatīva. Mēs visi to vēlamies – lai būtu spēks, enerģija, lai varam pasmaidīt un spēt darīt iecerēto.
Kādā radioraidījumā teicāt, ka jūsu mērķis ir atrast sevi, nodibināt ģimeni un panākt, lai pasaulē izskanētu jūsu kā zinātnieces vārds.
Jā, pie tā arī strādāju! (Smejas.) Pēc meitas piedzimšanas man atvērās otrā elpa, sajutu sevi citā līmenī. Sāku iesaistīties daudzos starptautiskos projektos. Jau divus gadus esmu dalībniece lielā tīklošanās projektā, kurā ir vairāk nekā 300 dalībnieku no aptuveni 30 valstīm. Esmu zinātniskās komunikācijas menedžere, kas nodrošina informācijas apmaiņu. Pateicoties šim projektam, esmu pazīstama vismaz šīs mazās grupas lokā. Bet tas ir daudz! Man ir iespējas pieteikties nolasīt lekcijas, pēc kurām notiek apspriedes par rezultātiem.
Latvijā ir vairākas pasaules līmeņa laboratorijas, diemžēl par tām cilvēki lielākoties nezina. Ļoti gribas, lai pasaulē izskanētu ne tikai mans, bet arī Latvijas vārds.
Kādā raidījumā jokojāt – vīrs sakot, ka jūsu otrais vārds ir Varis. Kad bija jānosauc dziesma, kuru atskaņot, izvēlējāties dziesmu par supermeiteni.
Šī dziesma man ļoti patīk. Kā ikvienam arī man ir brīži, kad “neiet”, negribas neko tālāk darīt un paslēpties stūrītī. Parasti tad uzlieku šo dziesmu –supermeitenes neraud. Un vienmēr ir izdevies atrast sevī spēku – ja šodien neveicas, tad ir cerība, ka rīt vai parīt būs labāk. Supervaronis mājo katrā no mums!
Pētījumos arī ir brīži, kad liekas, ka nekas nesanāk. Pirms pāris nedēļām veicu eksperimentu, kurš notiek jau piecus gadus gandrīz katru dienu. Pēkšņi šī metode nestrādāja. Nocīnījos trīs dienas, lai saprastu, kas bija pie vainas. Tas man ir raksturīgi – nelikšos mierā, kamēr nenoskaidrošu. Zinātnē nevar šaut uz dullo, ir jādomā par to, ko rezultātā gribam redzēt.
Kāpēc Latvijā ir samērā maz sieviešu zinātnieču?
Pasaulē zinātnē darbojas apmēram 20% sieviešu, bet Latvijā – 50%. Augstākos amatos gan pietuvojamies pasaules rādītājiem. Reizēm tiek teikts, ka sievietes neiesaistās zinātnē ģimenes un bērnu dēļ. Man ir trīsarpus gadus veca meita, kuru uzskatu par lielu stimulu, kas mani virza uz priekšu. Nav tā, ka viņa kaut ko zaudētu tāpēc, ka mamma ir zinātniece, strādā laboratorijā, reizēm brauc komandējumos. Kad esmu kopā ar meitu, to daru par 100%. Tāpat ir laboratorijā. Jūtos ļoti laimīga, ka man ir fantastiska ģimene, meita, darbs, ko mīlu, un man ir iespēja to visu apvienot. Viss ir līdzsvarā! Kūka, kura mēģina atrast veidu, kā neļaut organismā uzkrāties tik bīstamajiem taukskābju pārpalikumiem. Vārdu sakot, "sirds cilvēks".
