Cik sen jau pētāt ātro kredītu tēmu, cilvēku attiecības ar parādiem? Kāpēc esat izvēlējies tieši šādu tēmu?
Šo tēmu konceptuāli pētu pēdējos trīs četrus gadus, bet īpaši tai pievērsties mani pamudināja Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) 2017. gada pētījums Distances jeb ātro kredītu izmantošana Latvijā.
Glāzgovas Universitātē esmu ieguvis socioloģijas bakalaura grādu, bet Oksfordas Universitātē – sociālās antropoloģijas maģistra grādu. Patlaban esmu nodarbināts Eiropas Komisijas un Marijas Kirī projektā, pēdējos divus gadus strādāju Latvijas Universitātē Sociālo zinātņu fakultātē. Pirmo pētījumu veicu par sociālo uzņēmējdarbību, otrais raksts bija par Zolitūdes traģēdiju, bet ātro kredītu tēma ir trešais pētījums.
Cik saprotu, jūsu jaunākais pētījums kļūs par daļu no grāmatas “The Debt predicament” nodaļu, kuru izdos Čikāgas izdevniecība “Haymarket”.
2011. gadā iznāca Londonas Ekonomikas augstskolas antropoloģijas profesora Deivida Grēbera grāmata “The Debt”, kurā viņš ieskicēja pēdējo 5000 gadu parādu vēsturi pasaulē. Pērn Birmingemā par godu šai grāmatai tika rīkota konference un tika mēģināts attīstīt dažas no tēmām, kas ieskicētas grāmatā. Es piedalījos šajā konferencē un runāju par ātro kredītu problēmu Latvijā un PTAC pētījumu – ieskicēju vēsturisko attīstību, to, kāpēc vispār Latvijā radās šādas problēmas. Pēc konferences organizatori nolēma izveidot grāmatu “The Debt predicament”. Latvija viņiem likās pietiekami interesanta, lai uzrakstītu par ātro kredītu problēmām. Tāpēc ātro kredītu tēmai pievērsos pastiprināti.
Tātad par Latvijas ātro kredītu parādu problēmām lasīs visā pasaulē.
Jā, domāju, ka Latvija ir lielisks piemērs, lai runātu par dažām no šīm problēmām. Tas, ko redzam Latvijā, – milzīgais cilvēku un mājsaimniecību parādu līmenis. Tas, kā cilvēki attiecas pret šīm problēmām, nav unikāli. Bet tas, kas ir raksturīgi Latvijai, – problēmas ir daudz izteiktākas, spilgtākas. Kāpēc tas tā ir? Tas ir jautājums, par kuru vajag runāt, jo atbildes nebūt nav skaidras. Varam vien ieskicēt dažus minējumus.
Ko savā pētījumā esat secinājis?
Mēģināju rakstīt pret valdošajiem pieņēmumiem, pret to, kas parādās PTAC pētījumā. Tajā premisas ir – problēmas ir individuālajā līmenī un risinājumi arī ir meklējami šādā līmenī. Tas, ko savā pētījumā cenšos parādīt: problēmas nav individuālas, tām ir sociāls un politisks raksturs. Cēloņi ir jāmeklē daudz augstākā līmenī. Pirmkārt, ir jāskatās vēsturiski, kā ir attīstījusies Latvijas ekonomika pēdējos 30 gados, it īpaši pēdējos desmit gados. Kādi politiskie lēmumi noveda pie tā, ka Latvijas iedzīvotāji nemitīgi saskaras ar nepieciešamību aizņemties, lai izdzīvotu.
Tas, kas mani pārsteidza, – cilvēki nestāsta par šīm problēmām ne saviem ģimenes locekļiem, ne draugiem. Tas nozīmē: ja par to nerunā, tad ir ļoti grūti rast pilsoniski politisku pretreakciju. Par spīti tam, ka šīs problēmas ir tik izplatītas – runājam par 200 000 cilvēku, kuriem ir grūti nomaksāt parādus, – viņi nav mēģinājuši sanākt kopā un izveidot izpratni par to, kāpēc ir šīs problēmas un ko darīt, lai tās atrisinātu.
Kopumā par ātro kredītu problēmām runāju ar 50 cilvēkiem. Dzirdēju nostāstu par vienu sievieti, kas septiņus gadus no vīra slēpa parādu saistības. Par vīrieti, kas pameta ģimeni, jo bija uzkrājis milzīgas parādu saistības. Par vīrieti, kas nomira, un tikai pēc kāda laika ģimene uzzināja par lielajām parādu saistībām. Cilvēki negrib par šo tēmu runāt, bet stāsti cirkulē sociālajā telpā, par tiem runā klusumā. Man tie likās visinteresantākie, jo iezīmē reālo ainu.
Nesen “Bigbank” pētījums liecināja, ka turpat katrs trešais jeb 31% Latvijas iedzīvotāju ir ņēmuši patēriņa kredītu. Kāda ir jūsu pētījuma statistika?
Oficiālu datu nav, bet nebanku kreditētāji jau vislabāk zina savus klientus. Katrs trešais Latvijas iedzīvotājs – tas izklausās dramatiski, bet tā varētu būt.
Jūsu pētījums liecina, ka cilvēki aizņemas nevis aiz finanšu nepratības, bet aiz nabadzības. Varbūt viņi pārāk daudz grib tērēt un vainojama prasmju un iespēju nesabalansētība?
PTAC pētījumā ātro kredītu ņemšanas iemesls ir cilvēku individuālā psiholoģija un ierobežotā spriestspēja. Bet tā nav, tas ir kļūdains apgalvojums. Galvenā un noteicošā problēma ir nabadzība. Latvija ir ļoti nabadzīga valsts. To rāda atalgojuma cipari: gandrīz trešdaļa strādājošo saņem “uz rokas” 300–500 eiro mēnesī.
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina: pērn līdz 450 eiro bruto mēnesī saņēma 35%, 450–700 eiro – ap 34%, 700–1400 – 23%, virs 1400 – 4,3% strādājošo. Tātad 69% nodarbināto bruto atalgojumā saņēma līdz 700 eiro mēnesī.
Ar šādu algu, it īpaši ģimenei ar bērniem, ir gandrīz neiespējami savilkt galus kopā. Tajā brīdī ir svarīgi skatīties, kam cilvēki tērē ātro kredītu naudu, kāpēc aizņemas. Un tie pārsvarā ir kaut kāda veida remontdarbi. Saplīst ledusskapis, mašīna, cilvēkiem nav uzkrājumu, tāpēc ir nepieciešams aizņemties. Kāpēc nav uzkrājumu? Tāpēc, ka ir zemas algas. Domāju, lielākā daļa cilvēku labprāt veidotu minimālus uzkrājumus, bet tas viņiem nav iespējams. Tajā brīdī paspilgtinās ātro kredītu tēma.
Ja skatāmies vēsturiski, kurā brīdī Latvijā parādījās ātro kredītu problēma, redzam, ka tā kļuva aktuāla uzreiz pēc finanšu krīzes. Cilvēki pierada četrus piecus gadus dzīvot uz kredīta. Kāpēc? Tāpēc, ka bankas lielā mērā ļāva to darīt. Finanšu krīzē aizņemšanās iespējas pilnībā tika nogrieztas, palika tikai parādi. Ātrie kredīti sākotnēji kalpoja kā iespēja nomaksāt iepriekšējos parādus. Tā ir viena no problēmas saknēm.
Algas Latvijā ir stagnējušas un dzīves izmaksas pieaugušas tik ilgi, ka neparedzētos gadījumos, kas saistīti ar medicīnas, mitekļa izmaksām, cilvēkiem pietrūkst naudas, un ātrie kredīti ir tie, kurus nākas izmantot. Šie aizdevumi ir arī viegli pieejami.
Kredītu atmaksa bija arī viens no iemesliem, kāpēc krīzes gados tik daudzi cilvēki emigrēja.
Tas bija vistiešākais iemesls aizbraukšanai no Latvijas. Te atkal nonākam pie zemajām algām. Un cilvēki turpina un turpinās emigrēt, jo Latvijā ir mazas algas, bet viņiem ir parādi. Esmu runājis ar kreditoriem, kuri ir teikuši: ir ļoti grūti piedzīt parādus, ja cilvēks atrodas ārzemēs. Līdz ar to šī stratēģija strādā. Tas, ka cilvēki bēg no situācijām, kurās viņi ir nokļuvuši milzīgās parādsaistībās, nebūt nav unikāli pasaules vēsturē. Tiklīdz 5000 gadu vēsturē parādās pirmie ar procentu apliktie parādi, tā sabiedrībā parādās polarizācija starp kreditoriem, kas kļūst arvien bagātāki, un parādniekiem. Viens no veidiem, kā parādnieki ir reaģējuši, – bēgot.
Nesen ekonomists Jānis Hermanis LV portālā rakstīja: Latvijā 2018. gadā bija 271 000 strādājošo ar bruto mēneša atalgojumu vismaz 1000 eiro – tā ir aptuveni viena trešdaļa no visiem 803 000 strādājošo, kuriem bija darba ienākumi. Tādējādi pārējām 2/3 pieminētais 1000 eiro algas līmenis vēl joprojām ir tikai kā sasniedzamais mērķis kaut kad nākotnē.
Daudz dzirdam par pieaugošo vidējo algu, bet daudziem tā nav norma. Lielākajai daļai cilvēku ienākumi ir daudz zemāki. Tas, ko varam novērot: mēģinājums pārdot Latviju kā veiksmes stāstu krīzes laikā bija viens no iemesliem, kas liedza cilvēkiem runāt par savām problēmām, jo publiskajā telpā bija ļoti grūti pateikt, ka patiesībā lietas nav labas.
Tas, ka publiskajā vidē parādās informācija par pieaugošo vidējo algu, vedina domāt, ka, par spīti mūsu problēmām, viss ir kārtībā. Bet tas tā nav! Tas norāda uz milzīgo Latvijā pastāvošo nevienlīdzību. Runāju ne tikai par ienākumu, bet arī par bagātības nevienlīdzību. Tā ir daļa no nabadzības problēmas. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc cilvēki dažreiz ātros kredītus aizņemas lietām, kas nav pamatvajadzības.
Dzīvojam nevienlīdzīgā sabiedrībā, kur ļoti maza daļa dzīvo labi, bet liela daļa – slikti. Un tie, kas dzīvo slikti, arī vēlas kaut uz brīdi, uz vienu vakaru vai nedēļu dzīvot labi. Un tad viņi aizņemas. Iespējams, tas nav pats saprātīgākais lēmums. Bet, ja cilvēks ilgu laiku dzīvo spiedīgos apstākļos, nevaram sagaidīt, ka viņš vienmēr rīkosies racionāli un pārdomāti. Tā ir īsta materiālā spriedze, kas cilvēkam ikdienā ir jāpiedzīvo.
Tātad jautājums nav par finanšu pratību?
Cilvēks, kas ikdienā, visticamāk, skaita katru centu… man ir grūti iztēloties, kā var nemācēt plānot un izprast savus izdevumus un ienākumus. Atceros, kad biju students Glāzgovā, mani ienākumi bija ļoti limitēti, zināju, kur iziet katrs cents. Tā savā ziņā bija mana finanšu pratība. Ja skatos uz sevi tagad, man ir daudz labāka alga un neskaitu katru centu. Nenoliedzu, ka finanšu pratības jautājums ir svarīgs, ka cilvēkiem ir jāzina, kā menedžēt savu budžetu gan ikdienā, gan gada garumā, bet tā nav atbilde. Ja sāksim visiem iedzīvotājiem rīkot finanšu pratības kursus, Latvijas finansiāli ekonomiskā situācija neuzlabosies. Tas, kas uzlabosies: cilvēki mācēs veidot “Excel” tabulas un salikt tajās ciparus.
Tātad valsts politikas līmenī ir jācenšas mazināt nevienlīdzību un jāgādā par to, lai arvien vairāk cilvēku pelnītu vairāk.
Tieši tā, tā ir galvenā atbilde. Valsts politikai ir jābūt balstītai uz to, ka ienākumu līmenis ir strauji jāpalielina visām iedzīvotāju grupām. Katru dienu, ko pavadām, situācija kļūst arvien sliktāka. Latvijas Kredītņēmēju asociācijas dati liecina, ka šobrīd no Latvijas iedzīvotājiem bankas un nebanku kreditētāji tiesās piedzen piecus miljardus eiro. Tā ir neticama summa, kas ir neatmaksājama. Redzu divas iespējas. Pirmā – visus parādus norakstām un atbrīvojam Latvijas iedzīvotāju ienākumus, lai tos tērētu, pērkot preces un pakalpojumus, t.i., attīstot ekonomiku. Tas varbūt izklausās ļoti radikāli, bet pasaules vēsturē parādu atcelšana ir normāla prakse. Protams, ārvalstu bankas, investori skatītos ļoti nedraudzīgi uz Latviju nākotnē, bet tas būtu lēmums iedzīvotāju interesēs.
Otrs solis – ir jāpalielina Latvijas iedzīvotāju ienākumu līmenis. Kā to izdarīt? Ir jāpalielina valsts investīcijas infrastruktūrā, veselībā, izglītībā utt. Tas savukārt nozīmē, ka ir jāatvieglo saistības, kas raksturo Latvijas dalību eirozonā. Pašreizējie noteikumi faktiski liedz valstij veidot šāda veida investīcijas, kā arī tikt ārā no nabadzības slazda, kurā iedzīvotāji atrodas. Ja skatāmies vēsturiski, kā šīs problēmas risina citās valstīs, tad valsts ir tā, kas iepludina naudu ekonomikā, sniedzot gan darba iespējas, gan attīstot infrastruktūru, kas samazina dzīves un uzņēmējdarbības izmaksas. Latvijas situācijā pie pašreizējiem eirozonas noteikumiem to ir neiespējami izdarīt, tāpēc ka viens no eirozonas noteikumiem, kas ir Māstrihtas kritērijs, liedz veidot fiskālo deficītu, kas ir lielāks par 3% no iekšzemes kopprodukta. Patiesībā praksē šis rādītājs nedrīkst būt lielāks par 1%. Tas uzreiz limitē Latvijas valsts iespējas aizņemties un iepludināt naudu ekonomikā. Līdz ar to liela daļa no risinājumiem Latvijas valsts problēmām slēpjas eirozonas noteikumos.
Jūsuprāt, būtu vairāk jāaizņemas un jāinvestē, veidojot lielāku parādu, bet attīstot tautsaimniecību? Tas būtu ieguvums ilgtermiņā?
Tieši tā, ir jāveido uz investīcijām balstīts fiskālais deficīts. Bet pateikt šo domu publiski ir gluži vai neprāts, jo tas netiek uztverts kā nopietns solis, jo Latvijā ir Fiskālās disciplīnas padome, kas fiskālā deficīta līmeni ļoti pieskata. No ES nāk imperatīvi par to, ka deficītu nedrīkst palielināt. Bēdīgi, ka Latvijas ierēdņi arī klausa, lai gan ekonomiskie risinājumi bieži vien ir pretēji tam, ko saka ES.
Iespējams, jāsāk domāt par to, kā izveidot fiskālu savienību Eiropas līmenī. Par to ir runāts pēdējos 20–30 gadus, kopš ir ieviests eiro. Ja visā Eiropā izveidotu fiskālo savienību, tad tas nozīmētu to, ka tāda valsts kā Vācija, kurai ir pozitīva tirdzniecības bilance un apmierinoši sociālie rādītāji, varētu finansiāli atbalstīt Latviju, veicot fiskālus transfērus. Šo naudu varētu izmantot, lai atrisinātu visas problēmas, kas saistītas ar nevienlīdzību un nabadzību, īstenojot iepriekšminētās investīcijas.
Taču risinājumi, par kuriem tagad domā valsts un kas ir atspoguļoti PTAC pētījumā, ir izglītības semināri iedzīvotājiem par finanšu pratību vai par ātro kredītu devēju ierobežošanu likumu līmenī.
Bet ātro kredītu popularitāte, lai gan likumdevējs ļoti ierobežo ātro kredītu devēju apetīti, tostarp aizdevumus uz 30 dienām, un neļauj pelnīt milzīgus procentus, tikai aug. PTAC dati liecina, ka nebanku sektora kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji 2018. gada 1. pusgadā patērētājiem no jauna izsniedza kredītus 309,04 miljonu eiro apmērā, kas ir par 28,45 miljoniem eiro jeb 10,14% vairāk nekā 2017. gada 1. pusgadā, kad izsniedza 280,59 miljonus eiro.
Neapšaubu, ka procentu likme ir jāierobežo, bet norādu, ka tas nav horizonts, kurā valstiski domāt. Problēma ir kā ielaista slimība, un, tikai ierobežojot procentu likmes, netiksim no tās vaļā.
Ja procentu likmi ierobežos uz 25% gadā, nelielās parādu firmas likvidēsies. Bet nabadzība ir tik liela un izteikta, ka grūti iedomāties, kā bez ātro kredītu firmām cilvēki izdzīvos. Problēma ir tik dziļa, ka bez radikāliem risinājumiem netiksim galā. Ja to nedarīs, tad problēmas kļūs lielākas un pēc pāris gadiem arvien vairāk cilvēku atradīsies parādu jūgā. Cilvēki vai nu turpinās bēgt (emigrēt), vai arī palielināsies pašnāvnieku skaits.
