Neskatoties uz to, ka vēlēšanas ir gan katra Eiropas Savienības pilsoņa pienākums, gan tiesības, cilvēku ar invaliditāti patstāvīga un neatkarīga dalība tajās nav tikai paša cilvēka izvēle.
Kā rāda nesen Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas veiktais pētījums par vēlēšanu pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti Eiropas Savienībā, šai grupai ir vairāki no cilvēka gribas neatkarīgi šķēršļi gan informācijas saņemšanā, gan neatkarīgas izvēles izdarīšanā, gan fiziskas piekļuves ziņā. Aptuveni 500 000 ES pilsoņu no 16 dalībvalstīm ir liegtas tiesības piedalīties EP vēlēšanās viņu invaliditātes vai garīgās veselības problēmu dēļ. Šis ierobežojums saistīts ar cilvēka rīcībspēju, kuru līdz nesenam laikam varēja liegt arī Latvijā. 11 dalībvalstīs (Austrijā, Horvātijā, Dānijā, Somijā, Īrijā, Itālijā, Latvijā, Nīderlandē, Slovākijā, Spānijā, Zviedrijā) personai nedrīkst atņemt balsstiesības.
Tomēr, lai gan tiešs vēlēšanu aizliegums ir 16 Eiropas Savienības dalībvalstīs, tomēr katrā no 27 ES valstīm ir atrodami kādi tiesību akti vai organizatoriski pasākumi, kas liedz daļai vēlētāju ar invaliditāti piedalīties EP vēlēšanās līdztiesīgi.
Gribu uzsvērt, ka piekrītu pētniekiem, kuri par pamatu ņēmuši līdztiesīgu un līdzvērtīgu cilvēku ar invaliditāti dalību, pieņemot, ka alternatīvie veidi (izsaukšana uz dzīvesvietu, īpašu atļauju izsniegšana, pamatojoties uz ārsta zīmi, u. c.) var tikt izmantoti tikai īpašos gadījumos un tie nevar būt vienīgais iespējamais veids piedalīties vēlēšanās.
Pētījumā ir aplūkota pašreizējā situācija 27 Eiropas Savienības dalībvalstīs (Apvienotā Karaliste netika iekļauta, jo tā nav plānojusi piedalīties 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās), lai noskaidrotu, cik lielā mērā tiek īstenotas Eiropas Savienības pilsoņu ar invaliditāti tiesības balsot Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās.
Datus, kas tika izmantoti šajā pētījuma, sniedza vairāki simti dažādu iestāžu un organizāciju pārstāvju – galvenokārt par vēlēšanu procesu atbildīgās valsts iestādes dalībvalstīs un organizācijas, kas pārstāv vai atbalsta cilvēkus ar invaliditāti, kā arī Eiropas Parlamenta deputāti, kas strādā EP Invaliditātes starpgrupā.
Iespēja vēlēt – tā nav tikai iespēja izdarīt savu izvēli un iemest lapiņu balsošanas urnā. Daudziem cilvēkiem tā ir iespēja kopā ar ģimeni diskutēt par labāko izvēli, pierādīt savu patiesību un tad visiem doties uz vēlēšanu iecirkni, lai kopīgi nobalsotu. Lai izdarītu apzinātu un neatkarīgu izvēli, katram, arī cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, jo īpaši neredzīgiem cilvēkiem, nedzirdīgiem cilvēkiem un cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, ir jābūt pieejamai nepastarpinātai informācijai par partiju programmām un deputātu kandidātiem. Tomēr pētījumā šis jautājums netiek aplūkots, tāpēc arī es to neturpināšu. Apskatīšu trīs galvenos šķēršļus ES dalībvalstīs, kas liedz cilvēkiem ar invaliditāti izmantot savas pilsoņa tiesības un piedalīties vēlēšanās.
Informācija
Tiesības uz uzticamu informāciju par vēlēšanu datumu, balsošanas iespējām un alternatīviem balsošanas veidiem ir saistītas ar tiesībām piedalīties vēlēšanās. Par vēlēšanām atbildīgās valsts iestādes lielākajā daļā ES valstu vēlētājus ar pamatinformāciju nodrošina dzīvesvietā. Dažās valstīs papildus ir palīdzības tālruņi, kā arī informācija iestādes mājaslapā. Tiek izmantoti arī bukleti vai brošūras, kuras tiek izsūtītas vēlētājiem. Dānijā un Lietuvā speciālos vēlēšanu dokumentus nodod katram vēlētājam. Tomēr astoņās dalībvalstīs informācija no valsts iestādēm ir ļoti ierobežota, un to sniedz tikai plašsaziņas līdzekļos un internetā, kas faktiski liedz iespēju domāt par šīs informācijas pieejamību.
Kā rāda pētījums, vēl aizvien daudzās valstīs maz tiek domāts par to, kā informācija nonāk pie vēlētājiem ar invaliditāti. Parasti veidu, kā tas notiek, nenosaka neviens likumdošanas akts.
Speciāli cilvēkiem ar invaliditāti pieejamos formātos informācija tiek sagatavota tikai Zviedrijā – neredzīgajiem Braila rakstā un audio formātā, savukārt cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem – vieglā valodā. Neredzīgiem cilvēkiem informācija par vēlēšanu kārtību tiek nodrošināta no valsts budžeta vēl vairākās valstīs (Slovākijā, Vācijā, Spānijā, Polijā, Čehijā).
Informācija par vēlēšanu iecirkņa pieejamību tiek nodrošināta Spānijā, Somijā, Latvijā, Lietuvā, Īrijā, Čehijā. Savukārt Vācijā visiem vēlētājiem nosūtītajā vēlēšanu paziņojumā jābūt informācijai par to, vai vēlēšanu iecirknis ir vai nav pieejams.
Cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām (tostarp tiem, kas izmanto ratiņkrēslu), neredzīgiem cilvēkiem vai cilvēkiem ar izteiktiem redzes traucējumiem ir ļoti svarīgi iegūt informāciju par to, kā konkrēts vēlēšanu iecirknis ir pielāgots viņu vajadzībām. Tiesības uz šādu informāciju atsevišķās valstīs tiek nodrošinātas ļoti dažādos veidos. Dažās valstīs uzskata, ka visiem vēlēšanu iecirkņiem ir jābūt pieejamiem un par to nav pat īpaši jāziņo, savukārt lielākajā daļā valstu pieejama tikai daļa vēlēšanu iecirkņu. Visbiežāk šo informāciju valstīs var iegūt, izmantojot internetu vai telefonu. Tomēr dažkārt informācijas iegūšanas process par attiecīgā vēlēšanu iecirkņa pieejamību ir ļoti formāls, piemēram, ir jāiesniedz rakstisks pieprasījums.
Fiziska pieejamība
Latvijā pagājušo Saeimas vēlēšanu laikā bija pieejami 65% no visiem vēlēšanu iecirkņiem, kurus iespējams atrast Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā. It kā salīdzinoši liels skaits, bet patiesībā situācija nav nemaz tik vienkārša. Nedaudz papētot vēlēšanu iecirkņu izvietojumu, mēs saprotam, ka daudzviet pagastos vēlēšanu iecirkņi nav pieejami, bieži tuvākais atrodas vairāk nekā 20 kilometru attālumā. Cilvēkiem ar kustību traucējumiem šie 20 kilometri var būt nepārvarami.
Kā rāda pieredze, ir valstis, piemēram, Spānija, kur šādos gadījumos tiek piedāvāts pieejams transports, lai nokļūtu citā – balsošanai pieejamā – vietā. Dažas valstis vienu pieejamu vēlēšanu kabīni uzstāda ārpus vēlēšanu iecirkņa, un tā darbinieki nepieciešamības gadījumā iznāk ārā.
Tomēr astoņās dalībvalstīs ikviens, kurš nevar nokļūt vēlēšanu iecirknī, nevar piedalīties balsošanā, jo tam nav alternatīvas balsošanas formas. Trīs no šīm valstīm piedāvā iespēju balsot ar pilnvarojumu. Kā šonedēļ stāstīja pētījuma prezentācijā Briselē, Beļģijā pat bijuši gadījumi, kad aprūpes nama direktors devies balsot uzreiz par visiem 100 savas iestādes iemītniekiem. Tagad gan šāda iespēja būšot liegta. Tomēr pilnvarojumu nevar uzskatīt par adekvātu alternatīvu. Faktiski tas neļauj balsotājam ar invaliditāti izmantot savas balsstiesības, bet tikai dod iespēju izraudzīties kādu, kam viņš var deleģēt savu balsi.
Neatkarīgs balsošanas process
18 dalībvalstīs neredzīgajiem vēlētājiem nav iespējas neatkarīgi balsot. Viņi var tikai uzticēt kādam, kas viņus pavada, nodot savu balsi viņu vārdā.
Bieži gadās, ka vēlētājs kā cilvēks ar invaliditāti vēlas, lai vēlēšanu iecirknī viņu pavada kāds no izvēlētajiem cilvēkiem, kas var palīdzēt veikt vismaz dažas ar balsošanu saistītas darbības, tostarp paņemt vēlēšanu zīmi, atzīmēt vai ievadīt izvēli vēlēšanu iecirknī un ievietot vēlēšanu zīmi vēlēšanu urnā. Lielākajā daļā dalībvalstu šāda palīdzība ir atļauta, un noteikumi šajā jomā ir ļoti elastīgi. Vēlētāja palīga izvēle parasti ir saistoša, un to nevar apstrīdēt neviens. Visizplatītākais ierobežojums ir tāds, ka vēlēšanu komisijas loceklis nedrīkst uzņemties palīga lomu. Tomēr Zviedrijā, Luksemburgā, Dānijā un Vācijā vēlētājs var, piemēram, iecelt arī šādas komisijas locekli par savu palīgu, Somijā viņš var iecelt gan komisijas locekli, gan tā saukto vēlēšanu palīgu, kas atrodas katrā vēlēšanu iecirknī, Ungārijā balsotājam var palīdzēt brīvi izvēlēta persona, vai arī divi komisijas locekļi, kas rīkojas kopā. Latvijā šī situācija nav apzināta.
Kā rāda pētījums, jautājumu ir ļoti daudz. Arī es pakavējos tikai pie dažiem, jo katrā var iet gan dziļāk, gan plašāk. Mūsu Latvija pavisam noteikti nav pirmā no valstīm, kur ir visērtāk pieejamas vēlēšanas. Tomēr aprakstītie piemēri rāda, ka daži jautājumi pie mums tiek risināti ievērojami labāk nekā citviet.
Tomēr vēl aizvien daudzas lietas būtu uzlabojamas. Ticu, ka tas ir iespējams arī mūsu pašu nacionālajā līmenī, lai gan pētījumā izteikta arī doma, ka būtu nepieciešama Eiropas likumdošana, kas līdz 2024. gadam, kad notiks nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, noteiktu vismaz minimālos vēlēšanu pieejamības standartus.
