VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
16. janvārī, 2019
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Uzņēmējdarbība
53
53

Konkurenti joprojām grib mūs redzēt kā izejvielas banānu valstiņu

LV portālam: AS “Smiltenes piens” padomes priekšsēdētāja GITA MŪRNIECE

FOTO: Edijs Pālens, LETA

Visi publiskajā sektorā strādājošie ir atkarīgi no tā, ko rada uzņēmēji un pakalpojumu sniedzēji, tāpēc finanšu izlietojumam būtu jābūt ārkārtīgi pārdomātam, intervijā uzsver AS “Smiltenes piens” padomes priekšsēdētāja GITA MŪRNIECE. Uzņēmēja akcentē, ka uz racionālu nodokļu naudas izlietojumu jāraugās reģionālo reformu kontekstā, jo “mums tagad ir 119 mazas grāfistes, kas ir pilnīgi nevajadzīgi”. Pērn G. Mūrniece saņēma Latvijas Darba devēju konfederācijas “Gada tautsaimnieces” titulu.

īsumā
  • Kopš iestājāmies ES, lauku attīstībai Eiropa ir sniegusi atbalstu vairāku miljardu eiro apmērā ar mērķi, lai lauki nepaliktu tukši. Tas nav attaisnojies.
  • Reģionālā reforma ir absolūti nepieciešama – 119 pašvaldības ir liela naudas izšķērdēšana, cilvēkresursu neekonomisks izlietojums.
  • Ja grib papildus iekasēt 30% nodokļos no ēnu ekonomikas, tad stingrai attieksmei pret naudas izlietojumu jābūt arī publiskajām iestādēm.
  • Uzņēmuma attīstībā ir nepārtraukti jāinvestē, jo apstāšanās uz vietas trīs četrus gadus ir iešana atpakaļ.
  • Manuprāt, katra subsīdija, ko dodam, nestimulē konkurenci un nevirza attīstību.

AS “Smiltenes piens” 100 gadus svinēja 2012. gadā, sešus gadus ātrāk nekā valsts savu simtgadi. Ja atskatās šo gadu griezumā – ko varat teikt par uzņēmuma un arī valsts izaugsmi?

Mēs esam laimīga tauta, kurai ir sava valsts. No vairāk nekā tūkstoš pasaules tautām sava valsts, savs karogs un himna ir vien aptuveni divsimt tautām. Paskatieties, kā katalonieši Spānijā cīnās, kā Turcijā cīnās kurdi! Viņu ir daudz vairāk, vai viņi var dabūt savu valsti?

Runājot par uzņēmumu, pērn 1. novembrī tam apritēja 106 gadi, bet 1. augustā – 45 gadi, kopš pēc Rēzeknes piena skolas beigšanas sāku strādāt “Smiltenes pienā” kā meistara palīdze. Desmit gadus biju noliktavas pārzine, bet pēc tam brigāde mani ievēlēja par meistari. “Smiltenes piens” bija paju sabiedrība, toreiz strādāju arī tās valdē. 90. gadi – tie bija nenormāli grūti laiki, tirgus nebija, bet piens nāca. Atceros, vienu gadu vasarā noliktavā stāvēja pāri par 100 tonnām sviesta. Nācās to kausēt un likt klāt citiem produktiem. Divus trīs gadus nācās strādāt ar zaudējumiem, bet divus trīs mēnešus kavējām samaksu zemniekiem par pienu. Kopš 1995. gada strādāju par uzņēmuma vadītāju.

Kas ir “Smiltenes piena” pamatā, kā tiekat cauri visām krīzēm?

Visam pamatā ir darbs, neatlaidība. Skolas laikā nebiju teicamniece, bet man iekšā ir ielikts cīnītājas gēns. Tāds vārds kā “nevar” – kā tas var būt!? Ir jāmeklē un jāmeklē, kā varētu lietas izdarīt. Ļoti dusmojos, ja darbinieki man saka – nevar.

Man nāk prātā trakas idejas, un gribu, lai tās uzreiz īsteno. Bet, ja darbinieks sāk atbildi ar vārdiem “to nevarēs”, tad ir skaidrs, ka tas cilvēks nebūs liels strādātājs. Jāsāk ar domu, ka to varēs: mēģini vienreiz un kļūdies, mēģini otrreiz, trešoreiz. Un tikai tad nonāc pie atziņas: jā, nesanāk.

Kādu redzat uzņēmuma attīstības ceļu?

Attīstībā ir nepārtraukti jāinvestē: 50–60% no EBITDAS (ieņēmumi pirms procentu, nodokļu, nolietojuma un amortizācijas atskaitījumiem – red.) katru gadu novirzām attīstībai, jo apstāšanās uz vietas trīs četrus gadus ir iešana atpakaļ. Katru gadu braucam uz vairākām izstādēm, speciālistus sūtām uz kursiem. Tagad redzam, ka jaunākās tendences pārtikas produktos ir – mazāk cukura, vairāk olbaltumvielu. Katru gadu ar darbiniekiem, īpaši speciālistiem, izrunājam tendences, kas būs nākamajā gadā.

2019. gadā mūsu – ne mans, jo viens vadītājs nav nekas, esam kolektīvs, darbinieku grupa, kam pienotava ir pie sirds, – mērķis ir kāpināt eksportu par 3–5%, palielināt apgrozījumu. Šiem mērķiem seko arī darbinieku atalgojums. Apsēžamies oktobrī, novembrī un vienojamies: ja nākamajā gadā tiks sasniegts noteikts eksporta apgrozījums, tad, piemēram, realizācijas nodaļas darbiniekiem būs ceturkšņa prēmija. Savukārt ceha darbiniekiem ir testēšanas vērtējums un, lai būtu, kur augt, ir jāapgūst noteiktas jaunas prasmes.

Tā pēdējos pāris gadus bija uzņēmuma kļūda, ka nebijām ieviesuši šādu darbinieku stimulēšanas sistēmu, jo pielikt algu – tas jau cilvēku nestimulē. Dīvaini, bet cilvēks 5–7% algas pielikumu nemana.

Uzņēmējdarbība bez riska nav iedomājama, bet mēdz uzskatīt, ka sieviete riskē mazāk nekā vīrietis.

Reizēm par sevi smejos un saku, ka domāšanas un riska ziņā esmu ono (nekatrā dzimte, no krievu val. – red.). Riska situācijas, azarts man patīk. Esot ārzemēs, ceļojumos, ir gadījies uz riska robežas iet pa kalnu upēm. Arī ēšanas ziņā – man patīk izbaudīt neraksturīgas lietas.

Cik svarīga uzņēmumā un arī valstī kopumā ir attieksme pret cilvēkiem, darbiniekiem?

Tā ir ļoti svarīga. Viena no lietām, kuru pēdējos divus trīs gadus uzņēmumā jutu kā mazu izaugsmes vajadzību, ir strādāšana ar cilvēkiem. Līdz šim “Smiltenes pienā” nebija personāla speciālista. Laikam ejot un attīstoties, jutu, ka viņš ir vajadzīgs – lai izstrādātu testus, aprunātos ar darbiniekiem. Lai nebūtu tikai no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā, alga, vide ir jāvada. Īpaši jaunajai paaudzei.

Cilvēkiem alga ir viens no stimuliem, bet ne vienīgais. Ir kolektīvs, atmosfēra, kā cilvēks kolektīvā jūtas un kāda ir izaugsme. Tas ir pilnīgi cits strādāšanas līmenis. Mainījusies ir paaudze, vērtību skala. Un ne uz sliktāko pusi. Visu laiku ir jāmācās. Visiem.

Jūsu uzņēmumā ir iespēja izaugt?

Jā, lielākā daļa vadītāju realizācijas daļā ir sākuši no “apakšas”. Piemēram, valdes priekšsēdētāja Ilze Bogdanova, kurai ir augstākā izglītība, pusgadu nostrādāja cehā, aizvietoja meistarus atvaļinājuma laikā, tad – kļuva par ražošanas daļas vadītāju. Lai būtu labs priekšnieks, vismaz piensaimniecībā drēbe ir jāpārzina.

Vai jūtat, ka uzņēmums ir arī tāds kā enkurs, kas notur cilvēkus dzimtajā pusē?

Gribas domāt, ka esam uzņēmums, kas pilsētai dod pienesumu. Otra lieta, es vietējai pašvaldībai ar savu viedokli neesmu pārāk ērta. Man liekas, ka visi publiskajā sektorā strādājošie ir atkarīgi no tā, ko rada uzņēmēji un pakalpojumu sniedzēji. Un finanšu izlietojumam būtu jābūt ārkārtīgi pārdomātam. Ar lielu pietāti un cieņu pret to, kas to rada.

“Smiltenes piens” gadā nodokļos nomaksā vairāk nekā miljonu eiro.

Tas ir ļoti daudz. Uzņēmumā darba līgumos ir ierakstīts: ja darbinieks atkārtoti kļūdās un rada materiālos zaudējumus, viņš sedz līdz 10% savas bezdarbības rezultātā radušos zaudējumu. Tas ir normāli. Tāpēc mani dziļi izbrīna, kad dzirdu – Valsts kontrole pārmet vienu izšķērdību pēc otras, bet vainīgie turpina strādāt. Vismaz būtu darbinieks jāatbrīvo no darba, ja tiek pierādīts, ka viņš ir izšķērdējis līdzekļus savas bezdarbības rezultātā! Ja šos jautājumus sakārtos pašvaldību un valstiskā līmenī, daļēji pazudīs arī ēnu ekonomika. Ja grib papildus iekasēt 30% nodokļos no ēnu ekonomikas, tad stingrai attieksmei pret naudas izlietojumu jābūt arī publiskajām iestādēm.

Kā šajā kontekstā raugāties uz jaunievēlēto Saeimu un topošo valdību?

Uzskatu, tur tie 100 Saeimas deputāti – tie esam mēs, jo esam viņus ievēlējuši. Tur redzam savu atspulgu. Ja gribam ko mainīt, mums jāsāk ar sevis izglītošanu. Mums visiem ir jāaug garīgi, ikvienam jāsāk pašam ar sevi. Šajā Latvijas brīvības periodā ir tikai viena cilvēku kategorija, kurai esam pāri darījuši, – tie ir pensionāri. Vecie cilvēki nav vainīgi, ka strādāja sociālismā. Viņu bērni un mazbērni ar savu godprātīgu nodokļu maksāšanu un prasībām par nodokļu izlietojumu radīs arī tiem 30% sabiedrības labāku dzīvi.

Uzņēmēji ir teikuši, ka nodokļi, uzņēmējdarbības vide Latvijā nav tāda kā Igaunijā, ka jāpārnes rūpnīcas uz kaimiņvalsti.

Ir tāds teiciens: “Ir labi tur, kur mūsu nav.” Vajag strādāt, iet, runāt, veidot pašiem. Nav slikti, nevaru neko sliktu teikt. Kad izņemtām dividendēm noteica 20% nodokli, daudzi bija pret. Lielie algas saņēmēji arī bija pret solidaritātes nodokli. Bet viņi nav tie nabadzīgākie cilvēki, kas nevar nomaksāt dividenžu un solidaritātes nodokļus.

Sabiedrība mainās. Ja kādreiz, pirms gadiem 15, Valsts ieņēmumu dienests (VID) nāca pie mums, šķirstīja pavadzīmes un skatījās, vai pie “15. decembra” ir pielikts punkts, lai tikai iekasētu soda naudas, tad tagad… nē, tā vairs nenotiek. Daudz kas ir krasi mainījies. VID, arī Valsts darba inspekcija ir mainījusies, lai palīdzētu un ieteiktu, nevis tikai sodītu.

Tas, kas ir jāizdara: ir jādomā par nodokļu naudas izlietojumu, īstenojot reģionālās reformas. Mums tagad ir 119 mazas grāfistes. Tas ir pilnīgi nevajadzīgi. To naudu labāk būtu novirzīt vecajiem ļaudīm, lai būtu sociālās mājas ar katram savu atsevišķu istabu, kā tas ir ārzemēs. Radīsim viņiem vismaz cieņpilnas vecumdienas.

Reģionālā reforma ir absolūti nepieciešama – 119 pašvaldības ir lielas naudas izšķērdēšana, cilvēkresursu neekonomisks izlietojums.

Cik aktīvi pašvaldība interesējas par uzņēmējdarbību savā teritorijā?

Protams, kā uzņēmumā interesējas par darbinieku labsajūtu, tā arī vietējai varai būtu jādomā par saviem cilvēkiem. Ziemassvētkos biju Cēsīs, skaista vide, jaukas, mazas kafejnīcas. Kļuva mazliet skumji – kāpēc mums Smiltenē tādu nav? Un ir jādomā kompleksi.

Smiltenes centrā katastrofāli trūkst baltu galdautu – nav kur pasēdēt jubilejās. Cilvēki brauc uz Cēsīm, Valmieru. Nav arī vietas, kur nosvinēt dzimšanas dienu bērniem, nav bērnu spēļu istabas. Daudz kur Smiltenē uzņēmējdarbībā ir brīvas nišas. Bet es skatos cerīgi, Smiltenei ir, kur augt!

Vairāku nozaru – pārtikas, būvniecības – asociāciju pārstāvji ir teikuši, ka jāieved viesstrādnieki, arī mazkvalificēti. Vai atbalstāt viesstrādnieku ievešanu?

Uz šo jautājumu skatos pozitīvi. Bija ļoti jauki, ka tolaik, sociālisma laikā, piensaimnieku praksē brauca cilvēki no Ukrainas. Daudzi apprecējās ar vietējiem, ir izveidojušās kolosālas ģimenes, kas ir iekļāvušās mūsu sabiedrībā. Viņi pakuplinājuši mūsu, latviešu, skaitu. Uzskatu, ka viesstrādnieki ir nepieciešami.

Vai tas nav tāpēc, lai nospiestu uz leju algas?

Ekonomika aug. Algas visā Latvijā aug straujāk nekā ražošanas efektivitāte. Veidojas šķēres. Algas aug tikai tāpēc, ka nav, kas strādā. Tāpēc ir jāiepludina cilvēki. Pašreiz Latvijas uzņēmumi nav spējīgi maksāt tik, cik Vācijā, Lielbritānijā, Norvēģijā.

Strādājot pie šā gada budžeta un rēķinot 3–5% algas pielikumu, nonācām pie secinājuma, ka spēcīgi jāskatās uz izdevumu daļu. Bet nevar to skatīties, jo nav darbaspēka, tāpēc nākas pārmaksāt.

2018. gada 3. ceturksnī, salīdzinot ar 2017. gada 3. ceturksni, mēneša vidējā bruto (pirms nodokļu nomaksas) darba samaksa Latvijā pieauga par 8% jeb 75 eiro, sasniedzot 1006 eiro par pilnas slodzes darbu. Kāda ir situācija jūsu uzņēmumā?

Vidējā bruto alga uzņēmumā 2018. gadā bija 1100 eiro. Pārtikas ražošanas uzņēmuma nelaime ir tā, ka ražošanas cehs nevar iekļauties normālā darba laikā. Viņi ir tie, kas, no rīta atnākuši, mājās iet tikai tad, kad visi pasūtījumi ir veikti.  Mūsu mērķis ir vai nu samazināt ražošanas nodaļas darba stundas, vai arī palielināt algu. Kad nostrādātas astoņas stundas, kur dabūs kādu, kas pabeigs pildīt pasūtījumus un strādās vēl trīs stundas? Smiltenē nav lieka darbaspēka.

Tirgus analītiķi pārmet, ka Latvijā joprojām ir pārāk sadrumstalota pārstrāde, vairāk nekā 30 uzņēmumiem veidojot nesamērīgu konkurenci. Savulaik “Smiltenes piens” apvienojās ar Blomes pienotavu. Kāpēc neveidojas lielāki uzņēmumi, kas ļautu arī veiksmīgāk konkurēt Baltijas un Austrumeiropas mērogā?

Pirms vairākiem gadiem, kad krīzes situācijā bija ieplūdusi Eiropas nauda, vairāki miljoni, un Zemkopības ministrijā spriedām, kā to izlietot, bijām sarēķinājuši, ka piemaksājot, piemēram, trīs pārtikas pārstrādes uzņēmumi apvienotos un celtos efektivitāte. Ministrija šo procesu neatbalstīja, naudu atvēlēja Latvijas zemnieku kooperācijas uzņēmuma “Latvijas Piens” veidošanai, rūpnīcai, kas tagad pieder vācu investoram. “Preiļu siera” vadītājam Jāzepam Šņepstam, kas toreiz pret to iebilda, bija taisnība. Nauda populistiska spiediena rezultātā tika piešķirta zemnieku kooperācijai. Tā, manuprāt, bija neekonomiska, nepareiza rīcība, neskatīšanās uz nozari nākotnē.

Kāpēc paši nevarat apvienoties?

Tāpēc, ka apvienošanās procesā kāds iegūst, bet kāds zaudē. Katrs jau grib nopelnīt. Ja viens iegūtu, pārējie, kas paietu malā, daļēji būtu zaudētāji.

Kāpēc ir tā, ka visi piena pārstrādes uzņēmumi ražo gandrīz vienu un to pašu?

Katram jau tomēr ir savs zīmols un atpazīstamība. “Talsu piensaimnieks” ir slavens ar savu Talsu siera rituli, Straupes piensaimnieki – ar sviestu, “Smiltenes piens” – ar “Piena spēku” un sieriem, “Cesvaines piens” un “Rīgas piena kombināts” – ar pilnpiena preci. Visu uzņēmumu produkcijai ir savs noieta tirgus. Kāpēc lai neražotu? Pilnpienu no Latvijas izved arvien mazāk.

Pirms dažiem gadiem ik dienu no Latvijas izveda vairāk nekā 500 tonnas svaigpiena.

Jēkabpils piena pārstrādes kombinātu nopirka lietuvieši kā piena placdarmu. Viņi vairākkārt ir vēlējušies iekarot Latviju, lai paliek tikai izejvielu ražotāji, – gan ar cenu politiku, kad iepirka pienu Latvijā dārgāk, nekā maksāja savējiem Lietuvā, gan ienākot atpakaļ Latvijā ar savu preci.

Bet joprojām Latvijā notiek grūstīšanās un grib mūs uztaisīt par izejvielas banānu valstiņu. Ja paši būsim vienoti un domāsim tālejoši – arī nodokļu un valsts līmenī, tad paliksim kā pārstrādes uzņēmumi.

Kā valsts līmenī varētu atbalstīt piena pārstrādes uzņēmumus?

Viens no spēcīgiem instrumentiem, lai palīdzētu saviem uzņēmumiem valsts līmenī, ir Eiropas nauda, tā ļāvusi būtiski sakārtoties. Ceru arī, ka nākotnē tiks likvidēta neliela netaisnība – piena pārstrādes uzņēmumiem kā akciju sabiedrībām un kooperatīviem, kas arī ražo piena produktus, ir atšķirīgas nodokļu likmes – kooperatīviem ir atlaides. Tas ir politisks lēmums, un būtu jātiek tam pāri. Tiesa, zemnieku lobijs ir ārkārtīgi liels.

Ceru, ka jaunievēlētā vara sakārtos to, jo nevar būt atbalsts visu laiku tikai vienai uzņēmējdarbības formai, kas nedod lielu pienesumu nodokļu ziņā un kas katru gadu raud – saules par daudz, saules par maz, te ūdenī noslīka, te sausums. Lai viņi cīnās paši! Jo attīsta tikai konkurence.

Eiropa, kopš iestājāmies ES, lauku attīstībai ir devusi atbalstu vairāku miljardu eiro apmērā ar mērķi, lai lauki nepaliktu tukši. Tas nav attaisnojies.

Un zemniekiem arī valsts maksā.

Jā, bet tā nav īsti ekonomiku stimulējoša lieta. Ir jāvērtē, vai uzņēmums, piemēram, septiņu gadu griezumā, kad tiek dota gan Eiropas, gan valsts nauda, visus līdzekļus noēd vai iet uz augšu. Ja noēd, tad nemaksā! Kāpēc pārējiem nodokļu maksātājiem būtu šis uzņēmums jāuztur? Ja nemāk strādāt septiņus gadus, tad astotajā to neiemācīsies. Manuprāt, katra subsīdija, ko dodam, nestimulē konkurenci un nevirza attīstību.

Vai ar jauno Saeimu un jauno valdību varētu kas mainīties lauksaimniecības politikā?

Saeima ir ievēlēta ļoti sadrumstalota, 60% deputātu ir jaunpienācēji. Bet katra jauna lieta dod pienesumu. To varu teikt no sava uzņēmuma pieredzes. Esmu uzņēmumā nostrādājusi ilgus gadus, bet, pienākot no malas, kāds pasaka kādu ideju, kura ļoti noder. Zemkopības ministrijā ir daudz labu speciālistu, un ceru, ka būs jaunas idejas.

“Smiltenes piena” mājaslapā lasāms, ka uzņēmums regulāri un ar prieku palīdz tiem, kuriem palīdzība ir nepieciešama. Kā raugāties uz labdarību, mecenātismu no uzņēmēja skatpunkta?

Aksels Munte savā grāmatā “Stāsts par Sanmikelu” teicis: “To, ko tu paturēsi sev, esi zaudējis uz mūžu. To, ko atdosi, esi desmitkārtīgi ieguvis.” Tāda ir mana dzīves filozofija, jau sen.

Labs saturs
53
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU