VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
PAZIŅOJUMS

Pirmdien pulksten 13.00 notiks Rīgas domes ārkārtas sēde, kurā plānots ievēlēt galvaspilsētas mēru. Sēdes norisei var sekot tiešraidē. Atvērt

TĒMAS
Jānis Eglīts
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs
10. decembrī, 2018
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Vides aizsardzība
1
1

Iesaiņotā zeme

FOTO: Freepik

Gada laikā planētas iedzīvotāji izmanto vienu triljonu maisiņu, Eiropas Savienības – aptuveni 98,6 miljardus. Tas nozīmē, ka paši cilvēki “iesaiņo” planētu, neļaujot tai elpot, skarbi sakot – smacē planētu. Latvijā vidēji viens iedzīvotājs gada laikā izmanto 400 dažādus plastmasas maisiņus, apzinoties to vai nē, piesārņojot Latvijas zemi un ūdeņus ar nesadalāmiem atkritumiem. Cilvēki ietekmē arī paši sevi, jo rada neatgriezeniskas izmaiņas vidē, kurā dzīvojam.

īsumā
  • Ir pilnīgi aplami un maldīgi domāt, ka klimatiskie apstākļi ir force majeure – nepārvarama vara, ko ne man, ne maniem tuviniekiem vai sabiedrībai nav pa spēkam pārvarēt.
  • Runa ir par konsekventu personīgu un kolektīvu rīcību, lai novērstu klimata pārmaiņas un tādu preču nevajadzīgu patēriņu, kuras var dramatiski iespaidot mūsu dzīvi.
  • Atkritumu šķirošana ir tēma, kur pagaidām pietrūkst efektīva burkāna vai pātagas principa.
  • Gan cilvēkam pašam, gan valstij un sabiedrībai kopumā lētāk un veselīgāk ir piekopt videi labvēlīgu dzīvesveidu, nevis pēc tam dārgi maksāt par vides sakopšanu.
  • Oglekļa mazietilpīgas attīstības un aprites ekonomikas principu ievērošana dod zaļo gaismu tajos eksporta tirgos, kur par šo produkciju piedāvā vislabāko cenu.

Plastmasas maisiņš ir gan metafora, gan epitets vienlaikus – tēlains salīdzinājums arī globālajām klimata izmaiņām.

Eiropas Savienība (un ne tikai) mērķtiecīgi virzās uz oglekļa mazietilpīgu attīstību un aprites ekonomikas attīstīšanu, kas cita starpā paredz ne tikai samazināt oglekļa dioksīda emisijas, bet arī vidi negatīvi ietekmējošu produktu izmantošanu. Svarīgi ir tas, ka runa nav par Eiropas Savienības vai Latvijas valdības lēmumiem, kas attālināti no cilvēka, runa šeit ir par visiem trim līmeņiem: individuālu pieeju un rīcību, valsts politiku un visas sabiedrības kopējiem mērķiem un nostādnēm. Tēlaini sakot: oglekļa mazietilpīga attīstība ir par to, lai katrs no mums un visa sabiedrība neuzliktu galvā plastmasas maisiņu un nenosmaktu vai nenoslīktu globālās sasilšanas plūdu iespaidā.

Ja meteorologi apgalvo, ka vidējā gaida temperatūra pieaug un vasaras ir sutīgākas un nokrišņu ir vairāk, tad ir pilnīgi aplami un maldīgi domāt, ka klimatiskie apstākļi ir force majeure – nepārvarama vara, ko ne man, ne maniem tuviniekiem vai sabiedrībai nav iespējas pārvarēt. Tas ir aplami: mums ir iespējas rīkoties tā, lai vispār neiestātos force majeure un tā nebūtu jāpārvar. Tātad runa ir par konsekventu personīgu un kolektīvu rīcību, lai novērstu klimata pārmaiņas un tādu preču nevajadzīgu patēriņu, kuras var dramatiski iespaidot mūsu dzīvi.

Tas uzreiz liek uzdot (apzinātā vai neapzinātā līmenī) vairākus jautājumus:

  • Kā tas liks mainīt manus paradumus?
  • Vai tas būs dārgāk vai lētāk?
  • Ko par to domās citi?

Labā ziņa ir tā, ka valsts politikas un arī pašu uzņēmēju darbības rezultātā patērētāju (sabiedrības) izvēle būs par labu bezatkritumu, beziepakojuma risinājumiem. Jā, atkritumu šķirošana ir tēma, kur pagaidām pietrūkst efektīva burkāna vai pātagas principa, kā tas, piemēram, ir Vācijā, kur jebkuram iedzīvotājam līgums ar namu apsaimniekotāju vai atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu uzliek par pienākumu šķirot atkritumus, pretējā gadījumā viņš nonāk patiešām ļoti neērtā situācijā.

Rezumējot: lai sakoptu vidi pēc plastmasas maisiņu nodarītā kaitējuma, ir nepieciešamas lielas investīcijas. Investīcijas no valsts, tātad no nodokļu maksātāju puses. Gudrā atbilde ir: gan cilvēkam pašam, gan valstij un sabiedrībai kopumā lētāk un veselīgāk ir piekopt videi labvēlīgu dzīvesveidu, nevis pēc tam dārgi maksāt par vides sakopšanu, jo vides piesārņojuma seku novēršanai (kaut daļējai) nepieciešamos līdzekļus lietderīgāk ir ieguldīt izglītībā un veselības aprūpē.

Minēšu vienu piemēru. Ļoti daudzi no mums pērk dzeramo ūdeni plastmasas pudelēs. Kā rāda pieredze, daudzviet Latvijā t.s. krāna ūdens ir labas kvalitātes – tas ir dzerams, un, izmantojot ūdens filtrus, šo kvalitāti vēl var uzlabot. Patiesībā jūs pērkat nevis ūdeni, bet pērkat un patērējat atkritumus – plastmasas pudeles. Bet kas liedz ikdienā – darbā, mācībās, sportojot – lietot stikla vai metāla, vai cita otrreiz pārstrādājama materiāla pudeles ilgtermiņā? Esmu pārliecināts – tas noteikti ir lētāk. Un stilīgāk.

Paskatieties, cik daudz jūs nopērkat un cik daudz atkritumu dienas vai nedēļas laikā izmetat. Daudz. Runa ir tieši par to, lai uzlabotu Latvijas mājsaimniecību efektivitāti, tas ir, liktu padomāt, kā saimniekot efektīvāk un uzlabot savas dzīves kvalitāti.

Lai cik pievilcīga Latvijā vēl arvien nebūtu maģiskā kombinācija, iegādājoties automašīnu, “dīzelis+automāts”, tomēr tieši gados jaunāki cilvēki konsekventi dod priekšroku divritenim, elektroskuteram un sabiedriskajam transportam (kas patiesībā ir pirmais kopbraukšanas piemērs, lietojot mūsdienu terminoloģiju). Patiesībā runa ir sociāli psiholoģisku fenomenu – sava ego, savas personības izcelšanu sabiedrības priekšā (skat, kāds es esmu un kas man ir) aizstājot ar augstāku sociālo empātiju, sadarbību, izpratni par kopējiem procesiem un savu iegribu, labuma vismaz daļēju samērošanu ar sabiedrības interesēm, lai palielinātu savu, savu tuvinieku un sabiedrības dzīvildzi.

Videi draudzīgs dzīvesveids ceļ dzīves kvalitāti, ļauj saglabāt savu personīgo un sociālo pievilcību, uzlabo dzīvildzes rādītājus un ir sabiedriski lietderīgs. Lētāk ir censties izvairīties no plastmasas iepakojuma, vairāk braukt ar divriteni, mazāk ar iekšdedzes dzinēju darbināmiem transportlīdzekļiem, pareizi šķirot atkritumus, izmantot lietas līdz to iespēju robežām, nevis izmest.

Fokusam ir jābūt uz maksimāli efektīvu dabas resursu izmantošanu, nevis to aizliegšanu. Runa ir par to, lai ikvienu Latvijā augošu koku izmantotu maksimāli efektīvi: nevis nocirstu un izvestu, bet tepat Latvijā ražotu augstas pievienotās vērtības produkciju, ražošanas pārpalikumus izmantotu citu produktu ražošanā vai siltumenerģijā un, kas ir svarīgi, šie saražotie produkti kalpotu maksimāli ilgi, tos neizmestu atkritumos, bet izmantotu jaunu vai atjaunotu produktu tapšanā (kas ir lielisks darbs dizaineriem).

Tēlaini sakot: oglekļa mazietilpīga attīstība ir par to, lai katrs no mums un visa sabiedrība neuzliktu galvā plastmasas maisiņu un nenosmaktu vai nenoslīktu globālās sasilšanas plūdu iespaidā.

Ja uzņēmēji teiks “Priekš kam mums tas?”, atbilde ir tāda, ka oglekļa mazietilpīgas attīstības un aprites ekonomikas principu ievērošana dod zaļo gaismu tajos eksporta tirgos, kur par šo produkciju piedāvā vislabāko cenu. Respektīvi, šo principu īstenošana ir viens no labākajiem vēstījumiem, lai veicinātu un panāktu uzņēmuma produktu un pakalpojumu noietu ārvalstu tirgos.

Ja kāds saka, ka no viena cilvēka rīcības nekas nav atkarīgs, tie ir vieni no vislielākajiem maldiem un ačgārnas pieejas, lai izvairītos uzņemties iniciatīvu kaut ko darīt lietas labā. Ikviena mūsu rīcība, kas ir atšķirīga no “lielās masas”, ir pamanāms piemērs, kas paliek citiem atmiņā un kas mudina arī citus sekot šādam piemēram. It īpaši, ja ieguvējs ir ne tikai sabiedrība un valsts, bet vispirms pats cilvēks, jo tas uzlabo viņa veselību, paildzina dzīvi un padara tikai pievilcīgu.

Tikai katra paša ziņā būs turpināt Latvijas zemes kopīgo “iesaiņošanu” un elpošanas ierobežošanu vai nē...

Dzīves īstenība ir tāda, ka 89 procenti no plastmasas maisiņiem ir vienreiz lietojamie, viena plastmasas maisiņa vidējais kalpošanas laiks ir tikai 12 minūtes, bet dabā tie nesadalās vairāk kā 100 gadus. Te vietā ir jautājums: ko viens cilvēks var darīt lietas labā un vai tam ir jēga, lai vērstu par labu klimata izmaiņas?

Pirmkārt jau viena cilvēka rīcība nav sīkums, nav izņēmums no kopējā. Viena cilvēka rīcība ir iedarbīgs vēstījums līdzcilvēkiem, lai sekotu šādam piemēram. Runa faktiski ir tikai par ieradumu maiņu, par iziešanu no savas tā saucamās komforta zonas, par pārmaiņām savā ikdienā.

Runa ir par to, ka jau šobrīd lielveikali plastmasas maisiņu vietā piedāvā vairākkārt lietojamos, jau šobrīd uz darbu var doties ar velosipēdu (ja vien laikapstākļi ir labvēlīgi), bet, ja ar automašīnu, tad piedāvājot arī kolēģiem vai kaimiņiem izmantot šo iespēju. Runa ir par to, lai ikdienas patēriņam mēs iegādātos lietas, kuras var kalpot ilgi un ir patiesi noderīgas. Runa ir par to, lai mēs sakārtotu paši savu mājokļa atkritumu saimniecību un sāktu tos šķirot. Šie piemēri un šīs dzīvesveida izmaiņas nav tikai par apkārtējo vidi. Šie piemēri patiesībā ir par savas personīgās dzīves kvalitātes uzlabošanu un veselīgāku un ilgāku mūžu.

Labs saturs
1
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU