VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Kārlis Sils
Vēsturnieks
20. novembrī, 2018
Lasīšanai: 8 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Valsts vērtības
5
19
5
19

Vai šaubu gadsimtu atstāsim pagātnei?

FOTO: Edijs Pālens, LETA

Pirms 100 gadiem Latvija ieguva neatkarību, pateicoties četru Eiropas lielo impēriju norietam. Tolaik daudziem bija grūti iedomāties pasauli, kura nav sadalīta starp lielvarām. Latvijas un citu jauno valstu diplomātiem bija neatlaidīgi jāatgādina karu uzvarējušo valstu politiķiem – aiz jaunajām valstīm stāv pilnībā nobriedušas nācijas, kuras ir tiesīgas pašas lemt par savu turpmāko ceļu bez lielvalstu patronāžas. Sabiedroto valstsvīru piesardzība un aizspriedumi pirmajos pēckara gados bija saprotami, tomēr līdzīgas šaubas, šķiet, ir pastāvējušas arī daļā Latvijas sabiedrības visu valstiskuma simtgadi.

īsumā
  • No šodienas skatpunkta ideja par Baltijas valsti var šķist savāda. Tomēr aiz tās stāv šaubas, kas stiepjas plašākā laika posmā caur Latvijas vēsturi.
  • Šaubas nebeidzās ar Latvijas neatkarības deklarāciju 1918. gada 18. novembrī. Cīņas par varu 1919. gadā vismaz daļēji var saistīt ar ticības trūkumu.
  • Mēs zaudējām neatkarību nevis tāpēc, ka neatkarīga Latvija bez impēriju virsvadības ir ilūzija, bet gan tāpēc, ka noziedzīgi režīmi sagrāva brīvām valstīm labvēlīgo starptautisko kārtību.
  • Tieši pārliecības stiprināšana un rūpes par valsti kā paliekošu vērtību ir viens no virzieniem, kā mēs varam cerēt uz vēl labāku Latviju, kas pastāv arī nākamajā simtgadē.

Mēnešos pirms Latvijas neatkarības proklamēšanas Kārlis Ulmanis organizēja lekciju tūri pa Vidzemi. Tūres gaitā Ulmanis bija paredzējis līdz gada beigām uzstāties ar priekšlasījumu teju visās nozīmīgākajās Vidzemes apdzīvotajās vietās. Formāli lekcijas bija veltītas Latvijas lauksaimniecības uzdevumiem tagadnē un nākotnē, bet samērā ikdienišķā tematika bija paredzēta vācu okupācijas varas cenzoru acīm.

Latvija vai Baltija, Krievija vai Vācija?

Patiesais lekciju mērķis bija vērsties pret 1918. gada vasarā uzsākto parakstu vākšanu starp Vidzemes zemniekiem par labu Baltijas valsts dibināšanai. Baltijas valsts bija Vācijas valdības, vācbaltu muižnieku un arī daļas latviešu pilsonības atbalstīts projekts. Jaunajā valstī bija paredzēts iekļaut bijušās Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes guberņas, atstājot ārpusē Latgali. Pavisam noteikti šādas valsts dibināšana un nostiprināšanās nozīmētu sapņa par neatkarīgu Latviju beigas.

Savāktajiem parakstiem vajadzēja kalpot kā pierādījumam tautas atbalstam visupirms ASV prezidentam Vudro Vilsonam. Vilsons gada sākumā bija deklarējis, ka tautu pašnoteikšanās principa ievērošana būs viena no pamatprasībām jebkurā no miera līgumiem starp Vāciju un sabiedrotajiem. Tātad, ja Vidzemes zemnieki parakstītos par Baltijas valsti, tā būtu skaidra tautas griba, ar kuru sabiedrotajiem būtu jārēķinās jebkura miera procesa ietvaros.

Savās lekcijās Ulmanis bija viltīgs. Lai neradītu problēmas ar okupācijas varas pārstāvjiem, Ulmanis tiešā veidā neuzstājās nedz pret parakstu vākšanu, nedz Baltijas valsti. Tā vietā viņš stāstīja par to, kā mazas valstis bieži pārticību var uzcelt pat labāk par lielajām impērijām. Iecienīts piemērs bija Dānija, kuras panākumus dedzīgais agronoms pretstatīja dažādām problēmām Francijā vai Krievijā. Klausītājiem bija jāspēj nolasīt starp rindiņām, ka Dānija patiesībā ir Latvija, bet kāda no lielvalstīm – Krievija un Vācija (kuru šāda veida lekcijās tieši pieminēt negatīvā gaismā nevarēja). Lielākā daļa zemnieku Ulmaņa vēstījumu uztvēra, parakstu vākšana neguva panākumus, bet pats Ulmanis ieguva lielu autoritāti vidzemnieku vidū, kas lielā mērā noteica izvēli par labu Ulmanim kā pagaidu valdības vadītājam.

Neatkarības pasludināšana nekliedē šaubas

No šodienas skatpunkta ideja par Baltijas valsti var šķist savāda. Tomēr aiz tās stāv šaubas, kas stiepjas plašākā laika posmā caur Latvijas vēsturi. 1918. gada otrajā pusē Baltijas valsts ideju aizstāvošie latvieši cītīgi aģitēja par labu jaunajai valstij un, šķiet, patiešām no sirds ticēja, ka tas ir labākais reālistiskais ceļš latviešu tautas attīstībai. Baltijas valsts idejas aizstāvji visu mūžu bija dzīvojuši impērijā, un viņi bija pārliecināti, ka latviešu tautas nākotne arī turpmāk būs saistīta ar impēriju. Vienīgais jautājums 1918. gadā – vai tā būs Vācija vai Krievija? Lielinieki un pilsoņu karš padarīja izvēli skaidrāku.

Šaubas nebeidzās ar Latvijas neatkarības deklarāciju 1918. gada 18. novembrī. Cīņas par varu 1919. gadā vismaz daļēji var saistīt ar ticības trūkumu. Andrievs Niedra un lielākā daļa viņa īslaicīgās valdības ministru iepriekš bija Baltijas valsts idejas aizstāvji. Un arī pēc sakāvēm un valdības krišanas Niedra turpināja neatlaidīgi paust savu pārliecību, ka Latvijas nesaistīšanās ar Vāciju bija kļūda. Tāpat Pētera Stučkas darbībā var saskatīt vēlmi Latviju saistīt ar otru impēriju. Stučka negribēja dibināt atsevišķu padomju Latviju un piekrita vien jaunam valstiskam veidojumam, pakļaujoties Ļeņina uzstājībai.

Šaubas Latviju ir pavadījušas visu tās simtgadi. Kad Latviju okupēja, netrūka cilvēku, kas notikumos saskatīja atgriešanos pie ierastās imperiālās kārtības. Tāpat, Latvijai atgūstot neatkarību, ne tikai nelabvēļi, bet arī saujiņa politiķu ar bažām raudzījās uz atsaistīšanos no lielās Krievijas. Vēl šobrīd ik pa brīdim presē var dzirdēt atsevišķu, bieži pārtikušu personu izteikumus par attālināšanos no Krievijas kā kļūdainu ceļu. Visticamāk, izteikumi ir tikai simptoms dziļākai un plašākai neticībai Latvijas patstāvīgai ilgtspējai.

Vienā ziņā Ulmanim bija taisnība

Šaubas un pārliecības trūkums ir arī viens no iemesliem, kāpēc Latvija pēc neatkarības atjaunošanas nav spējusi iet vēl tālāk savā attīstībā. Ar to var saistīt gan daļā sabiedrības valdošo pasivitāti strādāt Latvijas izkopšanas jomā ilgtermiņā, gan atsevišķu indivīdu aktīvo oportūnismu. Vienaldzīgas bezdarbības un savtīgas darbības kombinācija ir bīstama. Tā var kļūt par pašpiepildošu pareģojumu, nākotnes prognozes izteicējam pašam ar savu darbību neapzināti to piepildot. Iespējams, daži no skeptiķiem labi justos bez Latvijas, jauna režīma ietvarā veidojot veiksmīgu karjeru.

1918./1919. gadā taisnība bija Kārlim Ulmanim. Latvija starpkaru periodā, ņemot vērā kopējo situāciju Eiropā, bija sekmīga valsts. Skeptiķi te varētu iebilst – Latvija taču 1940. gadā neatkarību zaudēja, valsti pārmaiņus okupējot abām impērijām. Tomēr Latvijas gals nebija zvaigznēs ierakstīts. Nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības revanšisms nebija vēsturiska neizbēgamība. Abas varas mērķtiecīgi grāva starptautisko kārtību. Tomēr abu režīmu darbība bija iespējama, pateicoties vien pārējo valstu koordinātas sadarbības trūkumam. Mēs zaudējām neatkarību nevis tāpēc, ka neatkarīga Latvija bez impēriju virsvadības ir ilūzija, bet gan tāpēc, ka noziedzīgi režīmi sagrāva brīvām valstīm labvēlīgo starptautisko kārtību. Rezultātā ne tikai Latvija, bet arī daudz lielākas valstis zaudēja brīvību, tostarp pati Vācija, kura bija sadalīta teju pusgadsimta garumā.

Tieši pārliecības stiprināšana un rūpes par valsti kā paliekošu vērtību ir viens no virzieniem, kā mēs varam cerēt uz vēl labāku Latviju, kas pastāv arī nākamajā simtgadē. 20. gadsimts ir parādījis, ka Latvijas valsts ir labākais garants drošībai un brīvībai visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tāpēc mums jāturpina pilnveidot pilsonisko sabiedrību un jāpārvar šaubas. Latvija ir mūsu dārzs, un vien mēs paši būsim tā kopēji.

Labs saturs
19
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU