“Vesti.lv” nedarbi jau iepriekš ir labi analizēti medija īpašnieku un vēstījumu kontekstā, šoreiz paskatīsimies uz minētā portāla darbu no ētikas perspektīvas. Sociālās normas ar laiku mainās. Dažas tiek respektētas ilgāk, citas tiek aizmirstas salīdzoši ātri. Procesu ietekmējam mēs paši. Atbilstoši sociālā konstruktīvisma teorijai tieši mēs un tieši šodien ietekmējam vienu vai otru normu likteni.
Piemēram, ja kādu rītu lielākā daļa sabiedrības izlemj, ka melot medijos ir pieļaujami, tad agrākā norma, kas aizliedza maldināt, vakarā de facto vairs neeksistē, lai gan no rakstiskiem likumiem vēl nav izdzēsta. Šī raksta mērķis ir veicināt pretēju virzību. Būtu naivi domāt, ka “Vesti.lv” tuvākajai laikā mainīs sava darba stilu, tomēr gan žurnālistiem, gan sabiedrībai kopumā ir jāatceras un ik palaikam jāpasaka, kas ir norma un kas nav.
Sirdsapziņa
Agrāk, kad salīdzinoši bieži devos uz semināriem un konferencēm Krievijā, no sarunām ar visdažādāko sabiedrības slāņu cilvēkiem nonācu pie skumja secinājuma. Tādu tiesisko nihilismu un neticību jebkādām vērtībām neesmu sastapis nevienā citā valstī. Varu kļūdīties, jo šis, protams, ir subjektīvs vērtējums, tas balstās personiskos novērojumos aptuveni trīsdesmit valstīs vairāku gadu laikā. Noteikti jāpiebilst, ka nevēlos šo novērojumu attiecināt uz visiem Krievijas iedzīvotājiem, pazīstu daudzus, kuri peld pret cinisma straumi.
Mūsdienu Krievija atražo daudz no tā, kas attīstījās padomju laikā. Utopiskās idejās balstītais padomju režīms balstījās melos, puspatiesībās, propagandā un mērķtiecīgā sabiedrības dezinformēšanā. Vai Padomju Savienībā bija daudz tādu cilvēku, kuri pagājušā gadsimta 70. gados un 80. gadu sākumā ticēja, ka tuvojas komunisms, kas nomainīs attīstīto sociālismu? Atbilde ir noliedzoša, tomēr to drīkstēja paust tikai virtuves sarunās, bet ne publiski. Šādi apstākļi daļu cilvēku pieradināja pie liekulības, daļa no tā laika režīma atbalstītājiem vada mūsdienu Krieviju.
Krievijas diplomātija un politika ir piesātināta ar meliem. Kremļa kontrolēto mediju darbs ir pārkāpis visas iedomājamās un neiedomājamās ētikas robežas. Diemžēl nākas secināt, ka līdzīgu attieksmi pret žurnālistu darba ētiku var atrast arī Latvijā. “Vesti.lv” ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Lasot “Vesti.lv” un līdzīgus medijus (nez vai šo vārdu vispār te var lietot), nevilšus sāc domāt, kas darās šo žurnālistu (skat. komentāru iepriekšējās iekavās!) galvās.
Kādā LTV7 diskusiju raidījumā “Punkti uz i” talantīgais Krievijas dokumentālā kino meistars Vitālijs Manskis, uzzinot, ka viens no diskusijas dalībniekiem strādā Krievijas propagandas ruporā “Sputnik”, pavaicāja: “I ņe stidno?” (Un kauna nav?) Latvijā dzīvojošais žurnālists skaidroja, ka esot grūti atrast darbu nozarē u. tml. Vitāliju Manski, kurš, filmējot reālistisku dokumentālo kino par procesiem un cilvēkiem Ziemeļkorejā, riskēja ar brīvību un, iespējams, pat dzīvību, šāda “Sputnik” darbinieka taisnošanās nepārliecināja.
Vai būs kauns? Nevaram ielīst (un arī nevajag) visu cilvēku prātā un sirdī, tomēr žurnālistiem visā pasaulē ir jāsaprot, ka viņiem ir lielāka atbildība par savu attieksmi pret patiesību, sevi un auditoriju nekā daudzu citu profesiju pārstāvjiem.
Vēstis no “Vesti.lv”
Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) pētnieks Arnis Latišenko, pētot maldināšanas piemērus interneta medijos, secina, ka “vietnē “Vesti.lv” publicētos un tajā citu portālu pārpublicētos rakstus caurstrāvo etniskās neiecietības, rasisma un ksenofobijas motīvi. (..) Naidīgu komentāru slejas vēl jo vairāk vairo etniskā konflikta iespaidu. Portāla rakstos pastāvīgi ir vērojams vēstījums: Latvijā dominē nacistiskā ideoloģija un tiek īstenots etniskais genocīds.”1
Viens no neseniem maldināšanas piemēriem ir 21. septembrī “Vesti.lv” publicēts raksts par ES līdzfinansētu Latvijas–Krievijas pārrobežu sadarbības programmu “KF Dome ratificēja dokumentu par Latgales un Vidzemes finansēšanu”.2 Virsraksts ir maldinošs, jo runa ir par ES pārrobežu sadarbības programmu, tāpēc akcents uz KF vienpusēju ieguldījumu maldina lasītājus. Turklāt runa nav par “Latgales un Vidzemes finansēšanu”, bet gan par pārrobežu sadarbību, kura ietver ne tikai Latgali un Vidzemi, bet arī Sanktpēterburgu, Pleskavas un Ļeņingradas apgabalu.
Šīs programmas mājaslapā vēstīts, ka tās kopējais budžets ir 27 082 276,20 EUR, no kā ES nodrošina 15 875 028,00 EUR, Krievijas Federācija – 7 937 514,00 EUR un Latvija – 999 540,00 EUR.3 Tātad lielāko daļu finansē ES, tomēr “Vesti.lv” rakstā par to nekas nav minēts. ES ir minēta tikai informācijas sniegšanas kontekstā, neļaujot īsti saprast tās principiāli svarīgo lomu programmā. Vienkārši runājot, bez ES vispār nebūtu šādas programmas. Minētais nesatrauc “Vesti.lv” darbiniekus, jo mērķis jau bija nevis informēt, bet maldināt sabiedrību.
Minētais raksts maldina arī ar vizuālās manipulācijas palīdzību. Publikācija ilustrēta ar attēlu, kur Latgale ir iekrāsota Latgales neoficiālā karoga krāsās. Kāpēc arī Vidzeme nav atšķirīgi vizuāli izcelta? Kāpēc tas nav darīts ar Pleskavas, ar Ļeņingradas apgabalu? Tāpēc, ka autori spēlējas ar separātisma un/vai autonomijas tematiku, kurai, protams, nav reāla pamata, runājot par sabiedrības noskaņojumu Latgalē. Bet kurš gan te domā par realitāti? Nevēlos gan minēto karogu viennozīmīgi sasaistīt ar separātisma idejām, tomēr tā lietošana no “Vesti.lv” puses manī kā dzimušā latgalietī nerada nekādu uzticēšanos raksta autoriem un viņu nodomiem attiecībā uz Latgali.
Cits maldināšanas piemērs ir “Vesti.lv” 27. septembra raksts “Eiroparlamentā Latvijai piedraudēja ar pilsoņu karu pēc Donbasa scenārija”.4 Virsraksts varētu likt domāt, ka Eiroparlaments nācis klajā ar kādu rezolūciju vai paziņojumu par Latviju. Tomēr, izrādās, tas ir bijis tikai deputāts Andrejs Mamikins, kurš paudis bažas par situāciju Latvijā. Otrkārt, jāatgādina, ka Donbasā nenotiek pilsoņu karš, bet gan Krievijas militāra agresija pret Ukrainu. Līdzīgu “Vesti.lv” (ne)darbu piemēru saraksts ir garš.
Tā nav norma
APPC pētījums “Starptautisko notikumu atainojums Latvijas interneta medijos” parādīja, ka portāls “Vesti.lv” ir nasks uz pārpublicētu Krievijas rakstu virsrakstu nomaiņu uz agresīvākām un maldinošām versijām. Tādējādi “Vesti.lv” veic notikumu pārrāmēšanu, mainot vēstījuma būtību. Pētījumā arī konstatēts, ka vislielākais (salīdzinot ar “LA.lv”, “Delfi” un “TVnet”) prokremlisko balsu (citēto, intervēto personu) īpatsvars ir vērojams “Vesti.lv”.5
Inga Spriņģe savulaik intervēja Andreju Tatarčuku, kurš stāstīja, ka “Segodnya” (“Vesti.lv” māsa drukātā formātā) publicē negatīvus rakstus par Latviju, jo tos pieprasot auditorija.6 Tie esot pensionāri vai vīlušies vīrieši pirmspensijas vecumā, kas iegūst informāciju no Krievijas TV kanāliem.7 Tad jau var publicēt arī ziņas par to, ka zagt ir labi un holokausta nav bijis, ja tikai ir auditorija, kas tā domā? Klikšķu bizness un komercmērķi kā vienīgais kritērijs var novest pie bīstamām sekām, kas saistītas ar naida runu un sabiedrības šķelšanu.
Ja vērtējam “Vesti.lv” nodomus pēc tur publicētās informācijas, tad portāla darbība ir mērķēta uz Latvijas sabiedrības polarizāciju, kas nav labvēlīga ne konsolidētas demokrātijas attīstībai, ne nacionālajai drošībai. “Vesti.lv” vēstījumi bieži vien ir nevis alternatīvs viedoklis, bet gan mērķtiecīga sabiedrības maldināšana, kas nav nekāda norma.
1 Arnis Latišenko. APPC: Maldināšana – Latvijas gadījums Nr. 12. Delfi.lv, 1. jūnijs, 2018.
2 Госдума РФ ратифицировала документ о финансировании Латгалии и Видземе. Vesti.lv, 21. сентября, 2018.
4 В Европарламенте Латвии пригрозили гражданской войной по сценарию Донбасса. Vesti.lv, 27. сентября, 2018.
5 M. Kaprāns, A. Kudors (red.), Starptautisko notikumu atainojums Latvijas interneta medijos, Rīga: LU Apgāds, APPC, 2017, 174. lpp.
6 Inga Spriņģe, Kā Krievijas propaganda Baltijā pārtop vēl niknākās ziņās, 30. marts, 2017, Re:Baltica.
7 Turpat.
