Esat aktīva Latvijas diasporas pārstāve Apvienotajā Karalistē – jums ir savs blogs, kurā rakstāt par sabiedriski politiskajām norisēm, piedalāties dažādās diasporas organizētās aktivitātēs. Kā nonācāt ārzemēs?
Esmu juriste, uz Lielbritāniju pārcēlos ģimenes apstākļu dēļ – vispirms no Latvijas uz šejieni pārcēlās mans vīrs, pēc tam es viņam pievienojos. Rasisms īstenībā ir viens no iemesliem, kāpēc pārcēlāmies uz dzīvi Lielbritānijā, – mans bijušais vīrs ir melnādains cilvēks. Pēc aizbraukšanas no Latvijas sākotnēji dzīvojām Noridžā, bet pēc tam pārcēlāmies uz Londonu. Lielbritānijā kopumā dzīvoju astoņarpus gadus, bet Londonā jau piecus gadus.
Strādāju juridiskajā birojā, bet nepraktizēju kā juriste, kas apkalpo klientus. Esmu kompānijas iekšējā konsultante, sniedzu konsultācijas advokātiem, kas viņiem jādara, lai neiesaistītos naudas atmazgāšanas jautājumos, interešu konfliktos, finanšu noziegumos. Ja birojs ņem klāt jaunas lietas, vienmēr pārbaudu, vai zinām, ar ko strādājam, vai nepalīdzam atmazgāt naudu utt. Ļoti, ļoti daudz ir jānodarbojas gan ar sankcijām, gan ar naudas atmazgāšanu. Šobrīd šīs lietas Apvienotajā Karalistē ir ļoti aktuālas. Zinu, ka citi saka: salīdzinot ar Latviju, Lielbritānijā naudu atmazgā vairāk. Bet es arī zinu, cik daudz tiek darīts, lai to izsijātu, nepieļautu. Ja to nedarītu, te būtu pilnīgs trakums.
Vai “Brexit” jūs satrauc un skars? Vai domājat palikt Apvienotajā Karalistē arī pēc valsts izstāšanās no Eiropas Savienības?
Es domāju palikt. Nezinām, kā tas mūs skars tieši, kāds būs tiesiskais statuss un uz kāda pamata varēsim turpināt dzīvot Lielbritānijā. Ir tāda cerība, ka būs kāds tiesiskais risinājums, kas mums ļaus palikt. Bet jebkurā gadījumā – nebūs daudz variantu, būs jānokārto pilsonība, lai varam turpināt šeit dzīvot un strādāt.
Jūs taču piedalīsities 13. Saeimas vēlēšanās? Kādi ir jūsu kritēriji, lai balsotu par kādu konkrētu partiju?
Protams, es balsošu. Esmu balsojusi visus šos gadus. Kad dzīvoju Noridžā, no šīs pilsētas braucu 200 kilometrus uz Londonu, lai nobalsotu. Tagad ir arvien vairāk balsošanas iecirkņu visā Lielbritānijā. Ceru, ka tas dos lielāku atdevi un būs vairāk cilvēku, kas dosies uz vēlēšanām.
Runājot par partiju vērtēšanas kritērijiem – tās ir vērtības, kuras man ir svarīgas, lai es redzētu, ka cilvēki centīsies tās kaut kādā veidā nest tālāk. Esmu liberālā spārna vēlētāja. Man ir svarīgi, lai sabiedrība ir atvērta un iekļaujoša, lai cilvēki jūtas droši un viņiem ir vienlīdzīgas tiesiskās iespējas izpausties Latvijā un tikt novērtētiem. Līdz ar to skatos uz liberālo partiju galu. Vēl aizvien neesmu līdz galam izlēmusi, par ko balsot. Bet ir varianti. Skaidri zinu, par ko negribu balsot.
Kāda Lielbritānijā ir multikulturālisma politika? Vai šajā valstī ir iedzīvinātas tās vērtības, par kurām iestājaties?
Lielbritānijā var ne tikai iegūt kopdzīves statusu, bet arī noslēgt viendzimuma laulības, kopā adoptēt bērnus. Rasisms, reliģiskā neiecietība – šie jautājumi Lielbritānijā arī tiek risināti daudz citādāk nekā Latvijā.
Man ir jauktas rases bērns. Līdz ar to katru reizi, kad dodamies uz Latviju, rasisms ir ļoti svarīgs jautājums, jo es gribu pasargāt savu bērnu. Zinu, ka ļoti daudzi mani draugi ir geji vai lesbietes, un viņu tiesiskā aizsardzība man arī ir ļoti svarīga. Ir ļoti skumji skatīties uz visiem tiem, kas Latviju pametuši neiecietības dēļ, tāpēc, ka viņu tiesības netiek tādā pašā veidā aizsargātas, kā tas ir Lielbritānijā. Tas ir tas, ko es gribētu, lai Latvijā būtu – vai nu atļautu viendzimuma laulības, vai vismaz atrisinātu kopdzīves regulējumu – lai cilvēki arī šādās ģimenes formās justos aizsargāti.
Viens no svarīgākajiem jautājumiem, par ko iestājas Latvijas diaspora, ir Diasporas likuma pieņemšana, kas varētu notikt vēl šīs Saeimas laikā.
Valstij tas ir politiskās izšķiršanās jautājums – ko darīt ar to Latvijas daļu, piekto novadu, kas nu jau ir pārcēlies un dzīvo ārpus Latvijas teritorijas. Vai tie cilvēki, kas ir izbraukuši, ir svarīgi Latvijai vai nav? Ja politiskā nostāja ir tāda, ka viņi ir svarīgi un ka Latvijai ir svarīgi, lai mēs kaut kādā veidā uzturētu saiti, kultūras saiknes, tad tas ir tikai apsveicami, ka ir gan tiesiskais, gan praktiskais regulējums. Kaut vai latviešu skoliņām, valodas un kultūras aktivitāšu uzturēšanai. Lielbritānijā vien ir daudz latviešu skoliņu, kurās bērni mācās, apgūst latviešu valodu. Mans bērns ir viens no viņiem, viņš uz skoliņu dodas Londonā.
Viens no argumentiem, kāpēc no Latvijas aizbrauc tik daudz cilvēku, ir darba algas jautājums. Sabiedrībā tiek pozicionēts viedoklis: ja ienākumi mēnesī sasniegtu vismaz Eiropas Savienības vidējo līmeni, viesstrādnieki atgrieztos.
Jautājumā par to, kāpēc cilvēki ir aizbraukuši, ir svarīgi atkāpties solīti no stereotipiem. Finansiālais apsvērums un darba algas jautājums ir tikai vienas aizbraucēju daļas iemesli. Tāpēc mēneša ienākumu pieaugums ir tikai viens risinājums. Kā jau norādīju, ir daudzi, kas ir aizbraukuši tāpēc, ka Latvijā ir neiecietība, rasisms, homofobija utt. Ja šie cilvēki – vienalga, kāda būs alga, – atgriezīsies Latvijā un viņi nebūs tiesiski aizsargāti – pret viņiem tiks vērstas dažādas neiecietības formas –, alga nepasargās. Protams, labākas algas varētu veicināt to, ka daļa aizbraucēju atgriezīsies, bet tas nenozīmē, ka visi atgriezīsies. Jautājums ir – kas ir tie iemesli, kāpēc cilvēki ir aizbraukuši, un pie kādiem apstākļiem viņi būtu gatavi atgriezties? Ir jāskatās kopsakarības.
Minējāt, ka jūsu bērns iet latviešu skoliņā. Vai jūtat vēl kādu atbalstu no Latvijas puses? Vai tas ir pietiekams?
Ja godīgi, neesmu meklējusi Latvijas atbalstu, esmu diezgan pašpietiekama. Un tas ir mans lēmums, kāpēc esmu izvēlējusies aizbraukt un kāpēc esmu izvēlējusies palikt Lielbritānijā. Nav tā, ka es meklēju, kā Latvijas valsts balstīs mani kā aizbraucēju. Bet, kas man liekas ļoti jauki un patīkami: ja ir kādas kultūras aktivitātes, kaut vai Dziesmu svētki un pasākumi simtgades sakarā, Latvija tās finansē, mēs varam piedalīties, tādējādi uzturot latvisko garu arī ārpus Latvijas. Tas ir svarīgi arī man.
Kas jūs mudina iesaistīties diasporas aktivitātēs? Teicāt, ka esat pašpietiekama.
Tā ir daļa no manas identitātes. Tā ir saikne ar manām saknēm. Man ir svarīga gan kultūra, gan izcelsme, tāpēc arī iesaistos.
Latvijā kopš pavasara pašvaldībās tiek īstenots pilotprojekts reemigrācijas veicināšanai “Reģionālās reemigrācijas koordinators”. Vai, jūsuprāt, tas ir jēgpilns, vai tas varētu rosināt ģimenes atgriezties?
Reemigrācijas plāns ir domāts kā palīdzība cilvēkiem, kas jau ir izlēmuši atgriezties. Tas nav tādēļ, lai pārliecinātu atgriezties. Ja valsts ir ieinteresēta, lai cilvēki atgrieztos, šāds atbalsts ir apsveicams, un tas varētu palīdzēt daudziem atrisināt praktiskās lietas, kas saistās ar skolas, dzīvesvietas atrašanu u. c. tehniskām lietām, kas ir būtiskas. Nav šaubu – ir dažādi praktiski šķēršļi.
Vai pati domājat kādreiz atgriezties Latvijā?
Šobrīd tas nav aktuāli, šo jautājumu aktīvi neapsveru. Bet pieļauju, ka dzīvē var visādi gadīties.
Valsts nav iedomājama bez cilvēkiem. Pērn atkal mūsu palika mazāk par 10 000 iedzīvotāju. Ko Latvijai darīt, lai reemigranti atgrieztos? Lai jūs pati gribētu atgriezties?
Nevar uz šo jautājumu sniegt vienu atbildi. Vienmēr ir jāskatās kompleksi. Nevar skatīties uz visiem cilvēkiem kā uz statistiku: Latvijā ir tik un tik liels darbaspēka trūkums, brauciet atpakaļ! Īstenībā mana specializācija varbūt nesakrīt ar tām vakancēm, kas ir Latvijā, un tad ir jautājums: kā to visu sabalansēt? Vai tiek novērtēta pieredze, zināšanas, ko cilvēki ir ieguvuši ārzemēs? Man ir bijuši vairāki gadījumi, kad esmu par kaut ko izteikusies un saņēmusi atpakaļ: aizbraucēji ir nodevēju pozīcija, tu jau nezini, kā pie mums Latvijā, tu labāk pastāvi klusu. Viedokli ne vienmēr grib uzklausīt, īpaši, ja tas nav pats pozitīvākais. Vai arī ir lietas, kur cenšos pateikt, kā vajadzētu risināt vienus vai citus jautājumus, kaut vai skatoties manā jomā – naudas atmazgāšana, sankcijas. Kad par to runāju, man iebilst: ko tu vispār saproti, mums Latvijā ir savi uzskati un vajadzības, Latvijā vajag banku sektoru, labāk atmazgājam naudu, nekā mums vispār nav banku sektora. Tad ir jautājums: vai zināšanas, pieredzi, ko cilvēki ir ieguvuši savā jomā ārzemēs, Latvijā ir gatavi pieņemt un uzklausīt?
Migrācijas pētnieks Mihails Hazans LV portālam intervijā “Migrācijas pētnieks: Latvija ir zaudējusi droša patvēruma statusu” teica, ka Latvija pēc krīzes ir zaudējusi “safe haven” jeb droša patvēruma valsts statusu reemigrantu acīs un tā ir problēma.
Tas arī. Bet, kā jau teicu, ir ļoti daudz un dažādi iemesli, kāpēc cilvēki ir aizbraukuši. Ja tie ir drošības, finansiālie jautājumi, tad, tieši tos risinot, var mēģināt palīdzēt cilvēkiem, kas šo iemeslu dēļ aizbraukuši. Ja ir aizbraukuši tāpēc, ka dzīvo viendzimuma attiecībās, tad, kamēr šis jautājums Latvijā nebūs atrisināts, viņi Latvijā nejutīsies droši.
Latvijā vēl ir ļoti daudz kas darāms, lai šos jautājumus risinātu tādā apmērā, lai cilvēki, kas ir aizbraukuši iepriekšminēto iemeslu dēļ, justos droši.
