AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Aija Lulle
Lafboro Universitātes izcilības programmas lektore, migrācijas pētniece
07. septembrī, 2018
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Valsts vērtības
48
48

Sarunas par/ar “diasporu”

FOTO: Freepik

Kad LV portāla redaktors mani uzrunāja vērtējumam par valsts komunikāciju ar diasporu, domāju par šiem abiem svešvārdiem – “komunikācija” un “diaspora”. Manuprāt, izpratne par praktisku atbalstu vai sadarbību ar diasporu vispirms tomēr ir jāsāk ar plašāku skatu par vārdiem, kurus veltām ārvalstīs mītošajiem un Latvijā dzīvojošajiem, un to nozīmi. Tāpēc šis raksts būs kā atkāpšanās no ikdienas politiskās un sadzīviskās runas un atskats uz to, kā esam nonākuši līdz vārdam ”diaspora”.

īsumā
  • Visspilgtāk nodevēja tēlu attiecībā uz izsūtītajiem un ārzemēs dzīvojošajiem – trimdiniekiem – kultivēja padomju vara.
  • Sarunās par prombūtni vislielākā sāpe ir neizrunātā starp tuvākajiem cilvēkiem. Un tai ļoti strauji pāri klājas nevēlēšanās sarunāties, kurai seko nespēja runāt, jo atsvešināšanās jau ir notikusi.
  • “Diaspora” nav sliktākais jēdziens, kā mēģināt mainīt runas ievirzi. Bet, protams, kā ikviens jauns vārds, tas ir jāpiepilda ar labu saturu.
  • Ja man būtu vara, es ieteiktu vispār atmest šos atsvešinātos vārdus “remigranti” un “reemigranti”.
  • Cilvēki, runājot par sevi un tuvajiem, parasti nelieto lietvārdus, bet darbības vārdus – “atgriezos”, “atbraucu”, “esmu (atkal) Latvijā”.

Jūras braucēji un “nodevēji”

Emigrācija (izbraukšana) no Latvijas teritorijas ir notikusi tik sen, cik vien ir pieejami vēsturiskie materiāli. Pat valodas liecībās varam atšķetināt, ka latviešu un baltu valodu iezīmes ir atrodamas ziemeļu tautu valodās un otrādi. Labāk zināmi ir tautasdziesmu vēstījumi, jūras ceļojumi ar kolonizācijas iecerēm jau 17. gadsimtā, vēlākais Krišjāņa Valdemāra uzsaukums “Latvji, brauciet jūriņā” par bagātību vairošanu, dodoties pa tā laika lielceļiem uz zemēm tuvu un tālu no Latvijas. 19. gadsimta beigu un īpaši ar Pirmo pasaules karu saistītās izceļošanas un bēgļu gaitas jau ir samērā labi dokumentētas.

Nav vietas šajā rakstā ”atrakt” sakņu dziļumu un plašumu, vien gribu norādīt, ka ”nodevēja” vārda aizmetņi un pārmetumi nav jauni. Spilgti avoti tam ir 1920. un 1930. gadu preses materiāli, valdības sēžu atreferējumi, kad tolaik brīvajā Latvijā sprieda – dot vai nedot ārzemju pasi tiem, kuri gribēja izceļot uz Brazīliju un citām vietām Latīņamerikā. Savukārt uz cilvēkiem, kuri mācījās, radīja mākslu vai dzīvesstila dēļ uzturējās tā laika Eiropas metropolēs, piemēram, Berlīnē vai Parīzē, šādi vārdi neattiecās. Tātad varam redzēt, ka aizbraucēja kā nodevēja vai aizbēdzēja tēls ir selektīvs un nereti to attiecina uz lielāku, iedomātu, bet personīgi nepazīstamu cilvēku grupu, nereti – uz smaga darba darītājiem, kamēr jauni, talantīgi censoņi ir homo novus – pasaules elpas nesēji Latvijā un Latvijas vārda nesēji pasaulē. 

Bet visspilgtāk nodevēja tēlu attiecībā izsūtītajiem un uz ārzemēs dzīvojošajiem – trimdiniekiem – kultivēja padomju vara. Un padomju varai arī bija, ko bīties, jo intelektuālais potenciāls, drosme, sadarbības spēja ar baltiešiem un citiem trimdiniekiem, kā arī ar valdībām un diplomātiskajām pārstāvniecībām pasaulē bija ievērojama. Nav pārsteigums, ka teju automātiski (un ticu, ka tas bija neapzināti, nevis lepni nesot padomju mantojumu cilvēku pretstatīšanā) aizbraucēja kā nodevēja tēls uzvirmoja arī 2000. gados, kad cilvēki sāka izbraukt pa simtiem un tūkstošiem. Nodevēja tēla galvenā funkcija ir pretstatīt un sarīdīt cilvēkus tik ļoti, ka kaimiņam ir vienalga par kaimiņa, skolas biedra likteni un bijušajiem darba kolēģiem – vienam par otru.  Nodevēja tēla ekspluatēšana ir visspēcīgākā metode ”brāļu kariem” un aicinājumam uz nežēlību.

Nāve, izsūtīšanas un trimdas trauma

Bet aizbraukšanas noteicoša tēma publiskajā telpā ir iznīcības draudi. Lai kādā rakursā mēs raudzītos – valsts nākotne, iedzīvotāju skaita samazināšanās, personīgu attiecību pārrāvumi, māju atstāšana, izrakstīšanās no visiem reģistriem – tas viss zemapziņā saistās ar nāvi. Ar iznīcības draudu tēmu ir jāsāk, lai atšķetinātu, kāpēc un kā mēs esam sākuši veidot mūsdienu sarunu par emigrāciju.

Daudzi būs dzirdējuši izteicienus, ka “no neatkarīgās Latvijas ir izbraukuši vismaz tikpat cilvēku, cik ir izsūtīti”, “lauki iztukšojas, Latvija izmirst”. Runa un izteiksmes veids par mūsdienu emigrāciju ir nesaraujami savijies ar vēsturisko pieredzi un izpratni, kā izdzīvo vai mirst cilvēki un valstis. Proti, valsts tiek saprasta kā noslēgta sistēma, kurā iebrauc vai no kuras izbrauc cilvēki uz neatgriešanos. 20. gs. beigās un 20. gs. starpkaru laikā emigrāciju centās ierobežot daudzās Eiropas valstīs, lai pasargātu valstis no ”iztukšošanās”, un vērsās pret cilvēkiem un aģentūrām, kas organizēja izceļošanu.

No pagātnes pieredzes nevar tik viegli izbēgt, turklāt māju zaudēšana un tūkstošu nāve izsūtījumā nav viegli pārveidojama pieredze. Upura tēma un spēku samērs, kas neļāva pretoties vardarbībai, ir dziļas tēmas. Apzināmies vai ne, šīs tēmas “baro” mūsdienu emigrācijas valodu. Tāpēc teikt, ka izbraukšana mūsdienās ir pilnīgi citāda, tikai personīga izvēle un atbildība un dod tikai iespējas un prieku, ir ļoti vienpusēji. Tas arī nav patiesi.

Izbraukšana zemapziņā saistās ar bailēm, sērām pat vispriecīgākajos gadījumos. Taču emigrācijas sasaisti ar sakāpinātāko baiļu formu – “nāves draudu” traumu – var un to arī sociālajos medijos izmanto negatīviem mērķiem, radot satraukumu, bezspēcības sajūtu, Latvijas izmiršanas paniku.  Negativitātes un panikas kultivēšana iet roku rokā ar pieņēmumu, ka valsts ir noslēgts, pašpietiekams veidojums. Taču šāda izpratne tik ļoti atšķiras no realitātes, īpaši pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, ka ikdienas saziņā bija jāsāk iedēstīt jaunu vārdu – “diaspora”.

Diaspora

Nedaudz paradoksāli, bet vārds ”diaspora”, kas ir vēsturisks jēdziens par pasaulē izkaisītas tautas ilgām atgriezties dzimtenē, Latvijā ir parādījies nesen, pēc 2010. gada. Klasiskā izpratnē diaspora veidojas traumas, izsūtīšanas, izdzīšanas rezultātā. Vēl klasiski varam runāt par koloniālisma, imperiālisma vai, piemēram, tirgotāju tautu diasporām. Tomēr upura tēma un nozīme pamata izpratnei par diasporu ir būtiska. Bet tā nav bezspēcība un sevis žēlošana. Gluži otrādi, tā ir stingra apņemšanās dzīvot un strādāt dzimtenes, tai skaitā iedomātas, zudušas, labā un cerēt uz atgriešanos, ja ne pašiem, tad nākamajām paaudzēm. Būtībā trimdinieki un izsūtītie, tie, kuri strādāja dzimtenes labā un loloja cerības par atgriešanos, bija visīstākā diaspora.

Taču mūsdienu pasaule ir ļoti mainījusies, tāpat kā modernā izpratne par diasporu un aizvien aktīvāka šā vārda lietošana politikas un demogrāfijas dēļ. Latvija nav unikāla: vairums Eiropas valstu, no kurām pēdējo desmitu gadu laikā ir izbraukuši ļoti daudzi cilvēki, sāka veidot diasporas politikas. Tās, starp citu, ir ļoti līdzīgas un līdzīgā veidā vājas pēc būtības, jo tām neseko pienācīgs finansējums, bet par šo tēmu šobrīd vēl nerunāšu.

Aizbraukšanas tēmas visnoteicošākais tonis publiskajā telpā ir iznīcības draudi. Lai kādā rakursā mēs raudzītos – valsts nākotne, iedzīvotāju skaita samazināšanās, personīgu attiecību pārrāvumi, māju atstāšana, izrakstīšanās no visiem reģistriem – tas viss zemapziņā saistās ar nāvi.

Līdzīgi kā Latvijā, diasporas politikas un valoda grozās ap lietvārdiem, kas mēģina apzīmēt izbraucēju kopumu, kaut kādā veidā cenšoties vienot, nevis šķelt. Piemēram, “tautieši”, “emigranti”, “diaspora”, “remigranti”, “reemigranti”. Par pēdējiem diviem vārdiem muti lieki nedzesēšu. Tik bieži žurnālisti ir jautājuši, kā tad pareizi lietot šos atsvešinātos vārdus un ko tie vispār nozīmē. Ja man būtu vara, es ieteiktu tos vispār atmest. Cilvēki atgriežas, tātad notiek atpakaļmigrācija (studiju laikā šo ļoti labo un latvisko terminu iemācījos no demogrāfes Pārslas Eglītes). Vēl varam teikt: atgriešanās vai atgriešanās migrācija. Savukārt, izbraucot atkārtoti, kas ir ļoti raksturīgi Latvijas iedzīvotājiem, notiek atkārtota migrācija. 

Problēma ir tajā, ka svešvārdi vairāk slēpj, nekā pasaka, svešvārdi burtiskā nozīmē atsvešina. Savukārt pirmais vārds – tautieši – ir jau politiski piesātināts lielajā kaimiņvalstī. Man ir ļoti grūti sevi asociēt ar “tautieti”. Un cilvēkiem ārzemēs joprojām ir grūti personificēt sevi ar šiem vārdiem. Latvijā dzīvojošajiem šie vārdi joprojām paliek sveši – neitrāli, labākajā gadījumā samāksloti un tukši – visbiežāk.

Cilvēki paši par sevi un sev tuvajiem nesaka “diaspora”, izņemot politiskus uzsaukumus un mēģinājumus veidot atšķirīgas cilvēku grupas kopīguma apziņu. Cilvēki, runājot par sevi un tuvajiem, parasti nelieto lietvārdus, bet darbības vārdus – “atgriezos”, “atbraucu”, “esmu (atkal) Latvijā”.

Īstā, dzīvā saruna tomēr joprojām notiek (vai izpaliek) dziļi personīgās attiecībās.

“Dēls, parunāsim,” – cilvēks cilvēkam kā mūsdienu Latvija pasaulē

Esmu migrācijas pētniece un daudzu gadu laikā intervējusi nu jau simtiem cilvēku. Kādā nesenā intervijā jauns vīrietis Londonā atcerējās savu aizbraukšanas izvēli. Viņš aizbrauca iespēju trūkuma dēļ – mācīties jomā, kādas Latvijā nav, un augt mākslas vidē, kādas arī Latvijā īsti (vēl) nav. Kad viņš pateica tēvam, ka brauks prom – vispirms nopelnīt naudu augstskolai un tad mācīties, tēvs aicinājis uz sarunu. “Ko darīsi un vai varēsi izturēt situācijas, kad tev nebūs, ko ēst, nebūs, kur dzīvot, būs ļoti vientuļi, izjuks attiecības, nebūs naudas?” apmēram tā, tēmu pa tēmai, abi izrunājuši skarbās lietas kā vīrs ar vīru. Un viss no jautātā zināmā mērā notika. “Par pirmo pusgadu man ir atmiņas zudumi,” puisis teica, jo stress bijis pārmērīgs. Jā, kā vairums, pēc gadiem viņš ir sasniedzis daudz. Un pēc gadiem viņš arī ik pa laikam brauc uz Latviju, lai dotu zināšanas Latvijā dzīvojošajiem vai uz vasaru iebraukušajiem.

Lai arī katrs aizbraukšanas stāsts ir citāds un ir daļa, kas aizbrauc un izdzīvo prombūtni teju bez grūtībām, tomēr vairumā gadījumu aizbraukšana ir ļoti dziļi satricinošs notikums. Un satricinājuma atvilnis ne vienmēr sakrīt ar pirmo aizbraukšanu, ar pirmo prombūtnes gadu. Tas var nākt, un tas nāk, teiksim, otrajā gadā, pēc bērna piedzimšanas, pēc vecāku nāves, tuvojoties pensijai vai vienkāršā, pelēkā rītā, kad pamodies ar izjūtu, ka gribi strādāt (arī) Latvijai kā idejai, kā valstij, latviešu lietām pasaulē un to visu darīt paralēli savām ikdienas gaitām. 

Šīs izjūtas ir grūti izrunāt un izstāstīt, jo tās ir dziļi personīgas. Un tad mēs cenšamies meklēt cilvēku, kuram var uzticēties, kurš varētu mēģināt izprast, un atduramies pret realitāti, ka tādu nav daudz. Sarunās par prombūtni vislielākā sāpe ir neizrunātā starp tuvākajiem cilvēkiem. Un tai ļoti strauji pāri klājas nevēlēšanās sarunāties, kurai seko nespēja runāt, jo atsvešināšanās jau ir notikusi. Un ļoti daudzi tā dzīvo, šķietami labi dzīvo, arvien vairāk norobežojoties šaurā lokā.

Ceļā uz jaunu saturu

Apkopojot jāsaka, ka starp (1) nodevēja tēla vai (2) iznīcības draudu kultivēšanu un (3) svešvārdiem, ar kuriem mēģināt iedzīvināt jaunu runas kultūru par jaunu Latvijas realitāti, manuprāt, interneta medijos un arī citviet publiskajā telpā joprojām uzvar pirmie divi. Lai arī nodevēja tēls bija stipri mazinājies krīzes laikā, pirms vēlēšanām to atkal uzjunda, pat sprādzienveidīgi. Ziņām par izbraucējiem, kuriem “jātur mute”, vai “lauku tukšošanos”, uzrakstītām pietiekami dezinformējoši un prasti, ir tūkstošiem “dalīties” klikšķu. Tādējādi negatīvais potenciāls ir liels un posts, ko ar to var nodarīt, – tāpat, jo cilvēki sadalās divās grupās un kliedz līdz afektam par to, kurš ir sliktāks – aizgājēji vai palicēji.

Būtībā īstermiņa “ļaunam” mērķim aizbraucēju un palicēju sarīdīšanai nodevēja un iznīcības radīto baiļu dēļ ir gandrīz tāds pats potenciāls kā “ļaunam” mērķim rīdīt latviešus pret krieviem. Abos gadījumos ir iedomātas grupas, uz kurām izgāzt dusmas, tikai aizbraucēju gadījumā vēl ir visatļautības izjūta – cilvēki ir “ārpus”, tātad neeksistē, turklāt nevar krimināli sodīt par aizskaršanu tautības vai rases dēļ. Bet, tā kā mūsdienu realitātē cilvēki “nenomirst” valstij pavisam (viņi var un reāli atgriežas, kaut uz īsu laiku, kaut uz atvaļinājuma laiku reizi gadā), turklāt var runāt pretī (interneta medijos), ja viņus tracina, sanāk tāda kā mūsdienīga veļu valstības un palicēju sadursme. Šādā sarunā zaudē visi, izņemot tos, kuri īslaicīgiem, populistiskiem mērķiem vienkārši izmanto cilvēku sarīdīšanas pamatprincipus – uzjundīt apdraudējuma sajūtu, aizvainojumu un radīt iedomātas grupas, uz kurām var izgāzt dusmas.

Tāpēc “diaspora” nav sliktākais jēdziens, kā mēģināt mainīt runas ievirzi. Bet, protams, kā ikviens jauns vārds, tas ir jāpiepilda ar labu saturu. Ar saturu, ar kuru spēj asociēties gan Latvijā dzīvojošie, gan “ārpusē” mītošie, gan tie, kuri jūt, birokrātiski drīkst un paši var praktiski un ideoloģiski piederēt gan Latvijai, gan citām valstīm.

Piederība ir atslēgas vārds, jo visi izbraukušie nav diaspora. Ir cilvēki, kuri nevēlas uzturēt saikni ar Latviju, kurus nevar iesaistīt sarunā ar un par diasporu, bet kurus var iesaistīt nodevēju un nāves iznīcības vārdu “kautiņos”.  Un ir ļoti daudz cilvēku, kuriem vēsturiskā “sāpe” par tautas izbraukšanu ir vienaldzīga, jo dominē šodienas mērķi – labāka dzīve sev un ģimenei, iespējami neatkarīga no Latvijas valsts, bet kaut kādā mērā joprojām saistīta ar Latvijas kultūru, valodu un zemi. Te vislabāk der personīgas attiecības, bet diasporas jēdziens diez vai uzrunās šos ļaudis, kuriem pašiem Latvijas valsts nav svarīga, bet kuru izbraukšana ir izmainījusi valsti un cilvēkus un mūsu visu – palicēju un aizbraucēju – sarunāšanās stilu pēc būtības.

Tāpēc mudinājumi un mēģinājumi publiski runāt par diasporu kā par tādu dekoratīvu kopienu, kurai vien nepieciešams praktisks atbalsts “skoliņām” un tamlīdzīgi, nonivelē to dziļo sāpi un prieku par grūtību pārvarēšanu, ko daudzi ir neizrunātu aprakuši kaut kur sirds stūrī.

Labs saturs
48
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU