Intervijās LV portālam paši ministri atzīst, ka strādājuši pietiekami sekmīgi. Sabiedrībā gan ir dažādi vērtējumi par to.
1. jūlijā ministriem ir jāiesniedz rīcības plāna atskaites. Darbus aktualizēsim, neskatoties uz to, ka nāk Saeimas vēlēšanas. Es vienmēr diezgan konsekventi turos pie tā, kas jau iepriekš ir izplānots. Nākamreiz rīcības plāniem jābūt daudz konkrētākiem, nekā uzlikām šai valdībai. Patiesībā jebkura rīcība ir uzdevums – vai tā ir reforma, vai atbild uz jautājumu, ko plānojat uzlabot savā nozarē un kādi ir galvenie uzdevumi. Pamatā no rīcības plāna neesam novirzījušies. Ja nu vienīgi nevienos plānos nebija paredzēts tas, kas notika ar finanšu sektoru, tam nebija pievērsta tāda uzmanība. Nebijām rēķinājušies, ka saskarsimies ar drošības apdraudējumiem, nepilnībām saistībā ar naudas izcelsmi un kontroli, – nācās koriģēt un pēdējos mēnešos pielikt ļoti daudz pūļu.
Kā vērtējat ministru darbu – kādās jomās jūsu vadītajam Ministru kabinetam patiešām veicies labāk un kādās – ne tik labi, un kāpēc?
Es nekritizēju un nekritizēšu pašreizējos ministrus. Galvenais ir tas, ka ministri pieņēma iepriekš minētos spēles noteikumus. Sākumā uzreiz bija sākotnējā valdības saberzēšanās. Arī valdību veido koalīcijas partneri, kur ministru iepriekšējā vēlēšanās bija sēdēt atsevišķi pa partijām un aizstāvēt savējos, lai ko viņi darītu vai nedarītu, un uzbrukt un ko sliktu izdarīt citiem ministriem. Šis darba stils ir “noņemts”, ar katru ministru ir daudz laika pavadīts, lai runātu par viņa darbiem.
Ja šobrīd valdībā kāds ministrs virza savus jautājumus un citiem ir pārliecība, ka par tiem ir bijušas izvērstas diskusijas, un viņš zina, kāpēc to dara, neviens necenšas bremzēt, drīzāk otrādi – palīdz. Ja tas ir veselības nozarē – turamies pie e-veselības, ja tie ir kādi izglītības jautājumi – pārējie cenšas saprast un atbalstīt. Vai arī finanses. Nupat bija labs valdības piemērs – rīcība un lēmumi, ko pieņēma finanšu sektora sakārtošanai. Izšķirošos jautājumus, kuros būs vajadzīgs valdības lēmums, iepriekš cenšamies izrunāt, izmantojot laiku pēc sēdes, lai būtu informēti par to, kas būs pēc nedēļas, kas jādara, kas jāuzlabo, kā jūtas katrs politiskais spēks attiecībā uz savām valdēm un partijām.
Kas ir tas galvenais, ko jūs divos savas valdības gados kopš 2016. gada februāra esat padarījis, ar ko lepojaties?
Kopīgi sekmīgi apstādinājām veselības aprūpes lejupslīdi jeb stihisko attīstību un fragmentārismu. Neskatoties uz vēl joprojām dzirdamajiem starpsaucieniem no malas, e-veselību būsim izvilkuši kā neatgriezenisku procesu.
Nostiprinām latviešu valodu izglītības sistēmā. Lai gan ir nedaudz jāatliek, tiks ieviesta uz kompetencēm balstīta izglītība. Turklāt atlikšanai ir objektīvi iemesli – pārāk smagi uzdevumi, lai varētu vienkārši paļauties uz solījumiem. Izglītības un zinātnes ministrijai vienlaicīgi ar likumu izmaiņām ir jāparāda, kādi būs arī valdības noteikumos balstīti satura jautājumi.
Jāmin arī nodokļu reforma un izmaiņas banku, finanšu sektorā, kas noslēgsies ar pastiprinātu kontroli. Noteikti kā veiksmes stāstu var uzskatīt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB). Tas nebūtu bijis iespējams, ja nebūtu uzlabojusies sadarbība drošības dienestu starpā, atbalsts no pārējiem – Drošības policijas, Satversmes aizsardzības biroja un prokuratūras. Ir ieviesusies informācijas aprite, un dienesti viens otram sniedz palīdzību.
Tas, kas nav izdarīts, – nav atrisināts Valsts ieņēmumu dienesta (VID) jautājums. Acīmredzot ātrāk par septembri pat teorētiski ar konkursu pie jauna VID vadītāja nevarēsim tikt.
Līdz vēlēšanām ir palikuši daži mēneši. Kas ir tas, ko vēl gribat paspēt izdarīt?
Stabilizēt finanšu sektora kontroli, izmainīt naudas plūsmas bankās no nerezidentiem austrumu pusē. Negribētos, lai paliktu parāds par VID, – tātad būtu jābūt jaunam vadītājam. Cik tālu varēs, tomēr jāiezīmē skaidrība izglītības jomā par nākamajiem veicamajiem soļiem.
Sabiedrībā ir satraukums par obligāto veselības aprūpes apdrošināšanu, ko nosaka Veselības aprūpes finansēšanas likums. Tas paredz sasaistīt valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu ar nodokļu nomaksu. Anotācijā norādīts, ka 300 000 cilvēku ir tādi, par kuriem netiek maksātas minimālās sociālās iemaksas.
Nebūs 300 000. Statistika, kas parādījās un ar ko anotācijā operēja ne tikai veselības, bet arī labklājības ministrs, uzrāda darbavietas. Jau šobrīd, ieviešot progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokli, pēkšņi atklājās, ka milzīgs daudzums cilvēku strādā divās un trīs darbavietās. Tāpēc cilvēku skaits, kuri nemaksā pat minimālo sociālo iemaksu, nav tik milzīgs. Vismaz puse nomaksā šo nodokli.
Lielākais ieguvums šogad – kāpēc arī ir pārejas periods – ir ļoti uzmanīga pieeja un salīdzinoši ļoti mazs maksājums nākamgad tiem, par kuriem netiek veiktas sociālās iemaksas. Galvenais ir tikt pie uzskaites, identificēt, kas ar e-veselību būs iespējams, kas tie ir par cilvēkiem, kur un kāpēc viņi nestrādā un nemaksā nodokļus. Tikai pēc tam var tikt koriģēti nākamie soļi. Nerēķināmies, ka veselības apdrošināšanas maksās būs liels ienākums veselības nozarei.
Vai veselības nozarē nav sagaidāmas arī kādas nevēlamas blaknes, par ko ir uztraukums gan sabiedrībā, gan speciālistu aprindās?
Nē, mācījāmies no iepriekšējās reizes, kad reformu mēģināja veikt Circenes kundze (Ingrīda Circene, bijusī veselības ministre, – red.). Šoreiz tika ņemta vērā mācība, un ģimenes ārsti netiek izslēgti no minimālā veselības pakalpojuma groza. Ja neesat nodokļu maksātāju zonā, jāmaksā būtu, tikai ejot pie speciālistiem. Ja šis procents būs augsts, neizslēdzu iespēju kaut ko koriģēt. Tas ir jauns likums, un nākamajā Saeimā tas noteikti būs jāprecizē.
Jūs pieminējāt sarūkošo banku sektoru, arī tranzītā ieņēmumi mazinās. Ik pa laikam ir uztraukums – ko liksim vietā, iekasējot nodokļus valsts budžetā? Pats esat iepriekš teicis, ka ir jādomā par jauniem akcentiem, lai nodrošinātu izaugsmi nākotnē. Uz ko ir vairāk jākoncentrējas?
Augstākā izglītība, speciālistu apmācība, mūžizglītība – tie ir jautājumi, kas izvirzās priekšplānā, jo paļauties uz tranzīta nozares atdzimšanu un iekšējo tirgu, tāpēc ka esam mazi, nevaram. Jau patlaban redzam milzīgu pieprasījumu pēc darbaspēka IT nozarē. Sadarbībā ar “Microsoft” ir sākts atvērto datu process, lai jauni cilvēki varētu īstenot un pēc tam ieviest savas idejas.
Nākamais sektors – pētniecības un ražošanas sasaiste, lai izgatavotu jaunus produktus. Ļoti cerīga ir vairāku valsts kapitālsabiedrību – “Latvenergo”, “Latvijas Valsts mežu” – un zinātnieku sasaiste. Caur kapitālsabiedrību pasūtījumu dot universitātēm, zinātniekiem iespēju veidot produktus, kurus tālāk var izmantot vienā vai vairākās nozarēs. Šis process iet uz priekšu. Ja vēl varētu piesaistīt arī Eiropas Savienības (ES) fondu naudu, kas patlaban tiek izmantota fragmentāri… Tas prasa nākotnes koncentrāciju – izglītību, ekonomiku un IT vienā lielā blokā, kur viens otru atbalsta. Tas ir izaicinājums nākamajiem gadiem.
Sabiedrībā jau valda satraukums par nākamā perioda ES fondu naudu, kas būs krietni mazāka nekā patlaban.
No šobrīd piedāvātajiem ES fondiem tas ir 13% mazāk, no kuriem 6% ir “Brexit” jautājums (Apvienotās Karalistes aiziešana no ES – red.). Tas jau nav ļoti, ļoti krietni. Ir tikai jaunas iniciatīvas, kur mums ir jāskatās, kā to pielietot. Tas pats PESCO (Pastāvīga strukturēta sadarbība, lai pastiprinātu sadarbību aizsardzības jomā starp tām ES dalībvalstīm, kuras vēlas šo sadarbību padziļināt, – red.), mobilitātes pasākumi, kas saistās ar valsts drošību un kas ietver tiltus, ceļus, lai nepieciešamības gadījumā droši varētu pārvietoties aizsardzības tehnika.
Inovācijām zinātnē ir vairāk naudas – mums ir jābūt tur klāt, kur tā palielinās.
Latviju vairāk uztrauc Kohēzijas politika, kas šajā gadījumā nozīmē ceļu attīstību. Tās ir lietas, par kurām cīnāmies.
Vēl viena frāze, par ko Briselē ES fondu sakarā runājam, ir – dodiet lielāku patstāvību. Ir daudz programmu, kur nauda mums vienkārši ir jāapgūst, bet mēs to varētu vairāk izmantot tur, kur Latvijai to vajag, nevis kādās apšaubāmās programmās.
Ir vairākas programmas, kas tiek uzspiestas no Briseles puses?
Jā, Briselē, tāpat kā visur, ir savi lobiji. Savs lobijs ir sociālajam fondam, savs – videi. Piemēram, [dzelzceļa] elektrifikācija – nevar šo naudu ielikt ceļos. Ja to varētu, es teiktu, ka pats galvenais būtu sakārtot savienojamu ceļu infrastruktūru un tikai tad nākamajā posmā elektrificēt. Bet šobrīd tā ir vides nauda un varam alternatīvi vien likt apkārt žogus ap dzelzceļu. Ir jāskatās saprātīgi.
Ja Brisele neuzspiestu, kādi būtu akcenti, kur Latvijai ieguldīt ES fondu naudu?
Ar abām rokām balsoju par izglītību, lai tikai mēs nepaliktu lielvalstu ēnā, bet pilntiesīgi varētu piedalīties tajā, kas saistīts ar zinātni un izglītību.
Tas pats attiecas uz aizsardzību. Protams, lielu daļu līdzekļu piešķirs migrantu, kas ienākuši Eiropā, jautājuma risināšanai. Mums tā drīzāk vajadzīga robežu nostiprināšanai.
Paliekošu efektu dod nauda infrastruktūrai. Ne tikai ceļiem. Labas programmas patlaban ir industriālo parku izveidei dažādās republikas reģionu pilsētās. Tā varētu tikt pie jaunām ražotnēm. Tur arī ir reģionālais aspekts. Tiesa, esmu saņēmis ziņas, ka Rēzeknē ir izveidots industriālais parks, bet nav neviena uzņēmēja. Tas, protams, ir bēdīgi, bet tas ir kopdarbs ar pašvaldībām. Tas ir slikts mērs, kurš sēž un gaida, kad pie viņa kāds ies. Pašvaldībām arī ir jābūt savai ārpolitikai.
Bet attiecībā uz industriālajiem parkiem esmu cerīgs, jo daudzās pilsētās – Jelgavā, Liepājā, Valmierā – tie ir uzcelti un piepildīti.
Nesen Ekonomikas ministrijas pētījumā par darba tirgu tika prognozēts, ka pēc pieciem gadiem migrācijas saldo jau būs par labu Latvijai un pat iebrauks vairāk cilvēku, nekā izbrauks. Kādā mērā uztraukumu saistībā ar Latvijas attīstību rada ekonomiskā migrācija?
Kur nu ministrija tik pozitīvi prognozē! Ja nu vienīgi roboti sāks strādāt. Bremzējot ieplūdi no trešajām valstīm, īpaši lētā darbaspēka, protams, uzņēmumi ir spiesti domāt par jaunām tehnoloģijām. Labs piemērs ir Japāna, kas diezgan konsekventi nelaida iekšā cilvēkus no citām valstīm, un šī valsts robotu jomā tagad ir viens no pasaules līderiem.
Jāmācās arī uzņēmējam – tā ir patiesība, kas jāapzinās. Ir jābūt programmām, kas īpaši apmāca jaunos uzņēmējus. Spiediens uz darba algām ir pietiekami liels, lai nebūtu tā, ka vienkārši kaut ko saražojam, – nevienam prece nebūs vajadzīga.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sāka sarunas par jaunu administratīvi teritoriālo reformu, kuras gan neturpināja.
Ministrija neko neuzsāka. Ja nāktu ar mērķi, ka būs reforma, ierakstītu to rīcības plānā. Bet tāda valdības mērķa nebija. Runājām par sadarbības teritorijām, bet tas ir viens no ne sevišķi pabeigtiem darbiem, jo, baidoties no reformas, to tiktāl apgraizīja, ka šis projekts ir zaudējis jēgu.
Bet ko pats domājat par 119 pašvaldībām un vajadzību tās reformēt?
Galveno veicamo darbu vidū, lai nodrošinātu labāku investīciju vidi, pašvaldību reforma noteikti nepretendē uz pirmo piecnieku. Efekts no tā būtu mazāks nekā no maksātnespējas un tiesiskās vides sakārtošanas, kā arī no izglītības jautājumu kvalitātes celšanas. Protams, novadu sadrumstalotība nav liels stimuls un veiksmīgi darbojas tieši lielie novadi. Bet teikt, ka tā ir panaceja, ka tad uzreiz viss Latvijā notiks, – jāapbēdina, ka tā tomēr nebūs.
Ņemot vērā, ka pats esat ilgstoši bijis Valmieras pilsētas mērs, saprotu jūsu pozīciju. Bet vienlaikus novadu uzturēšanai aiziet lieli administratīvie resursi.
Ja nebūtu samazināts no 500 vismaz uz 119 pašvaldībām… – bija paraugi, kur izdevumi administrācijai bija 40% no visiem ieņēmumiem. Šobrīd tie ir 10–15% pat vismazākajām pašvaldībām.
Jūnija sākumā nosūtījāt PKC direktoram Pēterim Vilkam adresētu rezolūciju, aicinot atsaukt ziņojuma projekta par valsts kapitālsabiedrību daļēju kotēšanu biržā turpmāko virzību. Šāds solis tiek sperts, lai pārtrauktu sabiedrībā radītās bažas par iespējamu valsts kapitālsabiedrību privatizāciju. Bet vai tomēr nebūtu jāaktivizē biržas darbs un jāpadara valsts kapitālsabiedrību darbs pārskatāmāks un efektīvāks?
Tas bija viens no slikti sagatavotajiem mājasdarbiem. Sabiedrībai ir jāskaidro mazliet ātrāk, nekā nāk klajā informatīvais ziņojums. Tagad varu pateikt tā vājās vietas. Saskaņā ar Latvijas likumdošanu uzņēmumu kotēšana biržā, atdodot kaut 5%, lai Latvijas iedzīvotāji varētu ieguldīt savos uzņēmumos, tiek saukta par privatizāciju. Ņemot vērā bēdīgo pieredzi, vārds “privatizācija” Latvijā ir lamu vārds. Tikko parādās vārds “privatizācija”, kas informatīvajā ziņojumā bez plašākiem paskaidrojumiem arī bija ierakstīts, ja tam klāt nav plašāki skaidrojošie grafiki, šis jautājums jau ir lemts samīdīšanai.
Mana rīcība bija: paņemiet ziņojumu atpakaļ. Sagatavojiet izskaidrojumu, un būs jānāk no jauna. Tā ir laba lieta, mums ir tik daudz labu uzņēmumu, kuros būtu jāļauj iedzīvotājiem ieguldīt, kaut vai obligācijās. Tiem uzņēmumiem, kurus Latvija nekad neprivatizēs un kas ir ierakstīti likumā par neprivatizējamiem valsts uzņēmumiem, piemēram, “Latvenergo”, “Latvijas dzelzceļš”, likumdošana neaizliedz pārdot obligācijas, ko jau tagad dara caur biržu. Es būtu laimīgs par vienu, otru, trešo valsts uzņēmumu, ka tie iet un pierāda biržai, lai tos ņem pretī, jo tur ir ļoti augsti standarti.
Pie šī jautājuma noteikti ir jāatgriežas, ja gribam būt moderna valsts ar labiem uzņēmumiem, ja gribam, lai valsts uzņēmumi būtu paraugs un mūsu iedzīvotāji ieguldītu mūsu uzņēmumos, nevis atdod Norvēģijas ceļu remontam.
Viens no būtiskiem jautājumiem, kas nodarbina valstu valdības, ir pretdarbības pasākumi, lai mazinātu centienus no ārpuses iespaidot vēlēšanu rezultātus. KNAB 15 gadu jubilejas pasākumā daudz diskutēja par pirmsvēlēšanu monitoringu sociālajos tīklos. Lasīju, ka valdības paspārnē ir izveidota vēlēšanu drošības koordinācijas grupa, kuras mērķis ir sagatavoties iespējamiem informācijas telpas apdraudējumiem pirms Saeimas vēlēšanām 6. oktobrī.
Koordinācijas grupa šobrīd ir izveidota, ir palikuši nelieli punktiņi, kurus drīzumā sakārtosim. Izcelties kāds apdraudējums var jebkurā vietā – tur seko līdzi Militārā vai Drošības policija. Kontaktpersonas sociālajiem tīkliem būs tikai divas: viena par apdraudējumiem Valsts kancelejā, bet otra privilēģija ir KNAB, ja tiks skarti lieli partiju finansējuma pārkāpumi. Katrs darīs savu darbu, ir izveidots tīkls, kur vienuviet saplūst informācija. Esam gatavi reaģēt ik nedēļu, ik dienu. Šobrīd, izņemot vietējo bāleliņu aktivitātes, kas dažbrīd pārspēj fake ziņas, ko gaidām no austrumiem, vienam otru apķengājot, īstu apdraudējumu nav.
Esat atzinis, ka brīdī, kad sabiedrība gaidīja skaidrojumu par reputācijas krīzi banku sektorā, valdības reakcija nebija pietiekami operatīva. Vai no tā visa ir gūtas mācības?
Līdz ar finanšu krīzi pirmoreiz nopietni saskārāmies ar to, ka, iespējams, ir divas komunikācijas – iekšējā Latvijā un ārējā, kas ir jāraida uz citām valstīm. Vienlaikus parādījās gan “ABLV Bank” krīze, gan Latvijas Bankas prezidenta aizturēšana. Tur mūsu spēki bija mazliet par plāniem, lai varētu visiem stāstīt, ka darām savu darbu. Briselē man vienreiz stundas laikā bija pat piecas intervijas. No šī gadījuma daudz ko iemācīsimies, jo Latvijā īstu ārējo kanālu nemaz nav. Ļoti ceru, ka turpināsim attīstīt “LSM.LV” angļu versiju. Iedomājieties, citās valstīs žurnālisti informāciju par Latviju paņem no “Sputņik” angļu versijas, kas raksta absolūti greizas ziņas. Latvijā varam aiziet uz TV un izstāstīt, bet tikt tiešajā ēterā “Bloomberg” – tas būs grūtāk.
Vai jūs būtu gatavs uzņemties valdības vadītāja pienākumus arī pēc Saeimas vēlēšanām? Ar kādu ministru sastāvu vēlētos strādāt?
To noteiks vēlētājs. Varu tikai apliecināt, ka esmu gatavs turpināt. Darbs ir diezgan sarežģīts. Tagad ir sociālie tīkli, kur var nolamāt jebkuru, – ir jābūt diezgan labām bruņām. Otrs – ar darbiem, kas jādara, zināmā mērā ir kā ar nomaskētiem augoņiem – daži plīst paši, bet daži bija tā aizmālēti, ka neredz. Tas prasa diezgan lielu un sistemātisku darbu.
Kas attiecas uz ministriem, neatkarīgi no partijām, ieskaitot arī savējo, pirms pārrunām par to, ko viņi ir gatavi darīt, neesmu gatavs spriest.
