Diskusija: Vai dot žurnālistiem tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem

D. Gailīte: Tieslietu ministrija sagatavojusi grozījumus Kriminālprocesa likumā, paredzot papildināt to ar 375.¹ pantu, kas dod tiesības žurnālistiem iepazīties ar krimināllietas materiāliem pēc kriminālprocesa pabeigšanas uz personu nereabilitējoša pamata un galīgā nolēmuma stāšanās spēkā. To var darīt tad, ja tas nepieciešams sabiedrības informēšanas nolūkā, lai veicinātu nozīmīgu valsts un sabiedrības interešu aizsardzību. Ar krimināllietas materiāliem atļauj iepazīties, nodrošinot kriminālprocesā iesaistīto personu sensitīvo datu aizsardzību. Ierosinājums šādiem grozījumiem nāca no Judina kunga. Kāds bija šīs iniciatīvas mērķis?

A. Judins: Sākotnēji, kad par grozījumiem runājām Juridiskās komisijas sēdē, Tieslietu ministrija (TM) bija skeptiska un bija sajūta, ka gan TM, gan prokuratūra, gan citas institūcijas ir apmierinātas ar šo situāciju un dzīvo ar pieņēmumu, kas pastāvēja ilgus gadus, proti, ka kriminālprocess pieder procesa virzītājam un citiem nevajadzētu par to neko zināt. Precīzāk – galīgo lēmumu var publicēt, un tas ir viss. Protams, šādiem argumentiem ir sava loģika, jo kriminālprocesā ir daudz sensitīvas informācijas. Es arī neuzskatu, ka būtu prātīgi kriminālprocesa materiālus sūtīt uz bibliotēku, lai visi tos lasītu. Bet, strādājot parlamentārās izmeklēšanas komisijā saistībā ar “Rīdzenes” sarunām, secināju, ka ir gadījumi, kad kriminālprocesa materiālos, lai gan cilvēkus nenotiesā, ir sabiedrībai ļoti svarīga informācija, un sabiedrības interesēs būtu to zināt.

Līdz ar to veidojas duāla situācija. No kriminālprocesa viedokļa atbilde ir: kriminālprocesa materiāli nav domāti jums, visa informācija ir savākta, lai noskaidrotu, ir vai nav vainīgs, notiesātu vainīgos un šādā veidā atrisinātu krimināltiesiskās attiecības. Tas, kas ir ārpus krimināltiesiskajām attiecībām, kriminālprocesa virzītājam nav tik svarīgs. Bet tā ir veca pieeja, un uz šo jautājumu nav jāskatās šauri juridiski.

Ir ļoti svarīgi, lai sabiedrība iegūtu svarīgu informāciju, tāpēc būtu pareizi arī žurnālistiem paredzēt šādu iespēju – iepazīties ar informāciju, bet likums tagad šādu iespēju neparedz. Protams, var uzskatīt, ka žurnālisti nav juristi un var nepareizi izdarīt secinājumus, bet, manuprāt, tam nav pamata. TM izstrādātais priekšlikums grozījumiem Kriminālprocesa likumā ir labāks nekā sākotnējais variants.

Diemžēl dzīvojam valstī, kur ir vairākas koruptīvas pazīmes. Ja tiesneša kabinetā satiekas divi cilvēki un zīmē lapiņas: 5000 eiro, nē, 7000 eiro, bet pēc tam prokurors saka – nē, nozieguma nav, domāju, sabiedrībai būtu jāzina vairāk, nekā jāredz tikai galīgais lēmums.

D. Gailīte: Konkrētais gadījums ir izbeigts uz reabilitējoša nolēmuma pamata. Grozījumi attiecas uz nereabilitējošiem nolēmumiem.

A. Judins: Gribu teikt, ka tādu gadījumu ir daudz. Negribam kādu notiesāt, ja viņš ir attaisnots, negribam spriest tiesu. Turklāt žurnālistiem būs jāpamato savs lūgums un ir iespējams atteikums.

D. Gailīte: Vai TM piedāvātais projekts varētu sasniegt mērķi, ko iezīmēja Judina kungs? Pirmais mini secinājums būtu: grozījumu mērķis būtu veicināt sabiedrības uzticēšanos tiesām, ka tām nav aiz slēgtām durvīm jākārto slepeni darījumi, ka žurnālistam kā kvalificētam sabiedrības pārstāvim ir tiesības uzzināt ko vairāk par lietas materiāliem.

I. Gratkovska: 25. aprīlī Saeimas Juridiskā komisija uzdeva TM izstrādāt grozījumu alternatīvu, un starta punkts bija grūts, jo visas izmeklējošās iestādes, arī Tiesībsarga birojs un Ministru kabineta pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās, norādīja uz nepieņemamu sākotnējo projektu, kas paredzēja krimināllietas materiālu publiskošanu. Savukārt TM variants paredz tikai un vienīgi iepazīšanos ar krimināllietas materiāliem, tas ir maksimālais kompromiss. Saprotam, ka laiks iet uz priekšu un žurnālistiem, kas tādi ir likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” ietvaros, ir tiesības iepazīties ar sabiedrībai svarīgām lietām. Mūsu piedāvājums attiecas tikai uz krimināllietām, kas ir pabeigtas uz personu nereabilitējoša nolēmuma pamata, nevis uz visām.

Svarīgi norādīt: nav tā, ka jau šobrīd, pamatojoties uz Informācijas atklātības likumu, žurnālists nevarētu iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Praksē ne vienmēr tiek dota šī atļauja, jo ir divi pretrunīgi regulējumi. Kriminālprocesa likums saka: nevar, un to uztveram kā speciālo tiesību normu. Taču ir jāņem vērā, ka likums “Par tiesu varu” kontekstā ar Informācijas atklātības likumu paredz iespēju iepazīties ar krimināllietas materiāliem. TM vēlas noteikt vienotu kārtību, kas būtu ietverta Kriminālprocesa likumā, kur būtu šādi spēles noteikumi: kad ar kriminālprocesa materiāliem vispār nevar iepazīties, kad to var atteikt, kam iesniegt lūgumu, kas izskata lūgumu un kādos termiņos, kādā laikā var pārsūdzēt un kāda ir atbildība. Patlaban nekur skaidri nav noteikta atbildība par to, ja likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” nepublicējamās informācijas krimināllietas materiālus pavairo, publicē vai nodod trešo personu rīcībā. Vienīgais regulējums, kas pastāv, ir likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 12. pants, kur atbildības regulējums ir nožēlojams.

Kādā veidā varētu ļaut iepazīties ar krimināllietas materiāliem? Mūsu piedāvājums paredz neanonimizēt krimināllietas materiālus, jo, visticamāk, ļoti svarīgās lietas būs vairākos sējumos un visus tos anonimizēt – to izdarīt nav reāli, turklāt tas izmaksā ļoti dārgi. Tāpēc kompromisa variants ir: jā, lūdzu, lasiet un iepazīstieties ar to, ko ļauj, bet nedrīkstat to kopēt, pavairot, publicēt.

D. Gailīte: Ja krimināllietas vienā sējumā ir informācija, par kuru procesa virzītājs uzskatīs, ka ar to nedrīkst ļaut iepazīties, vai viņš ļaus iepazīties ar deviņiem pārējiem krimināllietas sējumiem?

I. Gratkovska: Jā, šādu situāciju esam vērtējuši. Ja kādā no sējumiem materiāli saturēs sensitīvus datus – komercnoslēpumu vai citāda veida informāciju, ar kuru nevar ļaut iepazīties –, tad to nevarēs darīt ar konkrētu krimināllietas materiālu, bet kopumā ar visu pārējo būtu iespējams iepazīties. Lai nav tā, ka vienas papīra lapas dēļ atsakām iepazīšanos ar visu krimināllietu.

I. Piļāne: Jautājums nav vienkāršs, tas ir aktuāls un sarežģīts, jo saduras vairākas nozīmīgas cilvēktiesības. Pirmkārt, tiesības uz vārda brīvību, kur iekļaujas žurnālisti, kuriem ir tiesības saņemt informāciju, un sabiedrība kopumā, kurai ir tiesības saņemt žurnālista sagatavoto informāciju. Un, visbeidzot, konkrētajos kriminālprocesos iesaistītās personas.

Eiropas cilvēktiesību judikatūrā ir gana daudz atziņu par to, ka valstij ir pienākums gādāt, lai tiesas procesi būtu atklāti, ka sabiedrībai ir tiesības zināt par aktuāliem un nozīmīgiem procesiem, īpaši gadījumos, kad ir iesaistītas valsts amatpersonas. Bet tas vairāk attiecas uz tiesvedības atklātumu un pirmstiesas izmeklēšanu. Bet nekur judikatūrā neatrodam valstij pienākumu sabiedrību nodrošināt arī ar kriminālprocesa materiāliem. Jautājums – kā tālāk nododam ziņas sabiedrībai? No grozījumiem var saprast, ka tās atstāstām. Kā pamatosim sabiedrības interesi? Parasti kriminālprocesi velkas ilgi, un kāda varētu būt sabiedrības interese pēc ilga laikposma?

Svarīgi ir atrast balansu, kā apmierināt sabiedrības interesi un, no otras puses, nodrošināt konkrētos kriminālprocesos iesaistīto personu aizsardzību.

I. Leitāns: Jāuzsver, ka sabiedrībai nevis kaut kas interesē, bet tās ir sabiedrības intereses, lai valsts ievērotu likumu, būtu tiesiska utt. Ja tulkotu tikai interesi, tad tai sinonīms būtu ziņkārība.

Nav saprotams, kāpēc atbildība par žurnālistu darbu ir ielikta Krimināllikuma grozījumos, kāpēc nevar to paredzēt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā? Par to ir vērts padomāt.

Kas attiecas uz masu informācijas līdzekļu atbildību, par kuru izteicās, ka tā ir smieklīga, tad pašreizējā likumdošana paredz ģenerālprokuroram iespēju aizvērt masu informācijas līdzekli. Tādējādi tas nemaz nav tik smieklīgi.

Sagatavotajos grozījumos ir dažas nianses, par kurām nav skaidrs, kā tās tiks interpretētas, piemēram, atteikums vai aizliegums iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem, ja lūgumā norādītā mērķa sasniegšana ir iespējama, iepazīstoties ar kriminālprocesā pieņemto gala nolēmumu. To, protams, var pārsūdzēt, un, pieļauju, ļoti bieži notiks pārsūdzība. Bet kurš būs tas, kas to spēs izvērtēt?

Pārējie ierobežojumi – slēgta tiesas sēde, dzimumnoziegumi, adopcijas noslēpums, atteikums iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem, balstoties uz sensitīviem datiem, – nekādi iebildumi nevarētu būt.

Svarīgs jautājums ir: vai mērķis ir skatīties tikai lietas, kuras ir tikai uz nereabilitējoša pamata? Vai tomēr mērķis bija skatīties, kā īsti – prokuratūrā vai izmeklēšanas iestādē – lietas tiek izbeigtas, kurā brīdī ir izdomāts, ka nav noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmju? Kāpēc šos materiālus nevar redzēt, kur ir tā milzīgā atšķirība? Savā ziņā tas ir vērtēšanas jautājums: nebija noziedzīga nodarījuma sastāva vai nepietika pierādījumu? Tas ir konceptuāli lielākais jautājums, kas būtu jāatrisina, un gribētos par to lielāku skaidrību.

Z. Mače: Šādi grozījumi ir svarīgi un nepieciešami – ne tikai lai uzlabotu tiesas, bet arī izmeklēšanas u. c. iestāžu reputāciju. Arī Igaunijā žurnālistiem ir iespēja iepazīties ar krimināllietas materiāliem, protams, ņemot vērā atsevišķus ierobežojumus.

Daudzas lietas Kriminālprocesa likuma grozījumos ir interpretējamas, piemēram, par komercnoslēpumu. Mēdz būt slēgtas tiesas sēdes, lai aizsargātu profesionālos noslēpumus. Vai tas attiecas tikai uz šādiem gadījumiem, vai arī, ja procesa virzītājs nolemj: jā, šajā lietā ir komercnoslēpums un ar materiāliem iepazīties neļaujam?

Juridiskajā komisijā izskanēja bažas, ka, publicējot kriminālprocesa materiālus, varētu ietekmēt cilvēka privāto dzīvi. Bet, manuprāt, nozieguma plānošana, pastrādāšana, pat ja to beigās nepierāda, tā nav un nevar būt privātā dzīve.

I. Piļāne: Par privāto dzīvi – nedomājam tieši par procesā iesaistītajiem nozieguma izdarītājiem, bet runājam par lieciniekiem, citām procesā iesaistītām personām. Tas ir ļoti svarīgi un nozīmīgi – ja cilvēki zinās, ka viņu sniegtās liecības kaut kādā veidā taps zināmas plašākai sabiedrībai, diezin vai sabiedrība vairāk uzticēsies tiesībsargājošām institūcijām.

Gribētu uzdot jautājumu žurnālistiem: vai grozījumos noteiktie kritēriji, kad atsaka un kad var atteikt iepazīties ar lietas materiāliem, ir tādi, kas jums to darīt atļaus?

I. Leitāns: Pants, kas nosaka: lūgumā norādītā mērķa sasniegšana ir iespējama, iepazīstoties ar kriminālprocesā pieņemto gala nolēmumu, ir jumta punkts, kur standarta atbilde, visticamāk, būs – jūs varat sasniegt mērķi, lasot spriedumu.

G. Kūtris: Es esmu pret šiem grozījumiem. Argumenti ir vairāki: kaut vai lietā, kas ir izbeigta pierādījumu trūkuma dēļ, žurnālistam to aprakstot, var redzēt, kā var noslēpt noziegumus, ka nevar notiesāt, nav pierādījumu. Tā ir nozieguma izdarīšanas metodikas atklāšana. Otrs arguments – no vienas puses sakām, ka sabiedrība noteikti grib zināt, kas ir noticis, bet vienlaikus nerunājam par lēmumiem, kas ir nosodoši jeb nereabilitējoši, bet runājam par tiem, kas ir reabilitējoši. Tagad arī diskusijā izskanēja: noziegums taču ir plānots, tas ir izdarīts, bet pietrūkst pierādījumu vai nav bijis spēka pierādīt! Bet sabiedrība taču grib zināt, tā nav viņa privātā dzīve!

Vai arī, ko bieži vien saka Judina kungs: jā, viņš taču veica koruptīvas darbības! Apsūdzam cilvēku noziegumā, kur valsts profesionāļi ir izvērtējuši, ka tur nav noziedzīga nodarījuma sastāva vai nav pierādījumu. Gribam tagad caur sabiedrisko mediju uzspiest sabiedrībai domu, ka cilvēks ir izdarījis noziegumu. Aizdomas, ka viņš ir izdarījis noziegumu, ir žurnālistam, kas uzskata, ka sabiedrība par to grib zināt.

Es piekrītu grozījumiem tikai tad, ja runa ir par nereabilitējošiem lēmumiem, kā ir TM projektā.

Ja tiesas spriedumus anonimizējam – kāds ir mērķis? Šajā gadījumā pārvelkam svītru visai anonimizācijai un ļaujam visu lasīt? Man noteikti būs priekšlikums Krimināllikumā izsvītrot atbildību par atteikšanos sniegt liecību pirmstiesas procesā. Pretējā gadījumā sanāk, ka valsts ar piespiedu mehānismu, kriminālatbildības draudiem liek cietušajam, lieciniekam visu izstāstīt un informāciju, ko ir uzzinājusi, pēc tam uzdrošinās publiskot.

Nevainīguma prezumpcijas princips prasa, lai procesa virzītājs pieņemtu lēmumu ar pārliecību, ka cilvēks ir vainīgs, šaubas ir jātulko par labu šim cilvēkam. Žurnālistam, kad viņš lasīs materiālus, nav jātulko šaubas par labu konkrētai personai.

D. Gailīte: Pastāv bažas par cilvēku atteikšanos sniegt liecības bailēs par to, ka tās lasīs žurnālisti un viņi varētu veicināt linča tiesu.

G. Kūtris: Negribētos tik asi teikt par linča tiesu, bet tas veido sabiedrības viedokli. Jā, cilvēku var pataisīt par vainīgu bez tiesas sprieduma, un tas ir nevainīguma prezumpcijas pārkāpums.

A. Judins: Par cietušo aizsardzību – visbiežāk runājam par amata noziegumiem, korupciju, kur cietušo nav vispār. Var būt situācija, ka trīs cilvēkus turēja aizdomās, vaina nav pierādīta, bet materiālos ir redzams, ka šis uzņēmums piesārņoja dabu, nodarīja kaitējumu. Mums nav notiesājoša sprieduma, protams, var teikt, ka neviens nav vainīgs, bet sabiedrībai būtu jāzina, jo ir liels apdraudējums.

Ja ir svarīgi aizsargāt cietušo, var teikt: piedodiet, bet šīs lapas dot nevaram; var atteikt.

Par atteikumu iepazīties ar krimināllietas materiāliem – ir ļoti svarīgi skaidrāk norādīt, ka ir iespējams iepazīties ne ar visiem kriminālprocesa materiāliem, bet ar atsevišķiem dokumentiem. Jo gribētos saprast – kas notika un kādi ir pierādījumi.

J. Stukāns: Pilnībā atbalstu TM piedāvātos grozījumus. Bet ir jāņem vērā divi aspekti. Viens – žurnālists un sabiedrības intereses, un otrs – tā ir milzīga atšķirība, vai lieta ir nonākusi līdz tiesai un prokurors ir pārliecināts, ka persona ir vainīga, vai lieta ir izbeigta. Tie ir divi atšķirīgi procesi. Kā sabiedrības loceklis piekrītu Judina kungam par oligarhu lietu: tā plaši tika atspoguļota, un pēc tam pasaka: ziniet, viss ir beidzies un tur nekā nav. Tad paskaidrojiet man – kāpēc viss ir beidzies un kāpēc tur nekā nav? Ir jānodrošina, lai, piemēram, šajā gadījumā būtu iespējams saņemt informāciju, lai sabiedrībai pateiktu: viss ir kārtībā un nekādu problēmu nav, viss ir pārbaudīts.

TM sagatavotie likumprojektu grozījumi deputātiem ir jāvirza tālāk, jo šobrīd nav nekāda regulējuma. Patlaban saskaņā ar likumu nevaru dot žurnālistiem nekādus materiālus. Turklāt likums “Par tiesu varu” nerunā par kriminālprocesu.

Grozījumi ir ļoti vajadzīgi, šis jautājums ir jāsakārto. Ja kāds uzskata, ka tie nav pilnīgi, lai tad šie grozījumi sāk strādāt, uzreiz redzēsim, kur ir problēmas, un varēsim tos pilnveidot.

Runājot par cietušajiem, krimināllietas materiālos nevaram likt nekādus datus, tikai vārdu un uzvārdu, visu pārējo – atsevišķi, nav te nekādu problēmu.

D. Gailīte: Esat par iepazīšanos ar materiāliem jau tad, kad tie no prokuratūras aiziet uz tiesu?

J. Stukāns: Ja materiāli aiziet uz tiesu, tos var nodot bibliotēkā, lai tur tos lasa. Ja lieta aiziet uz tiesu, valsts pasaka: tur ir pierādīts.

D. Gailīte: Bet kā ar citām krimināllietām, kas ir policijā sāktas un aizsūtītas uz prokuratūru?

J. Stukāns: Tas ir jāvērtē. Man ir zināmi vairāki gadījumi, kad greizsirdības vai kādu citu interešu dēļ viens par otru raksta. Šobrīd lietu ierosināt nav problēmu, pietiek ar iesniegumu, un policija iedarbina ļoti skaistu mehānismu.

Jau darba grupā vaicājām, kādā veidā žurnālists iepazīstas ar datiem, vai sensitīvie dati tiek aizklāti: ne tikai par vainīgajiem, bet arī cietušajiem? Lūdzām Datu valsts inspekciju papētīt šo jautājumu, vai, neaizklājot visus datus, nepārkāpjam Vispārīgo datu aizsardzības regulu un tiesības uz privāto dzīvi.

D. Avdejanova: Klausoties diskusiju, secinu, ka mērķi – veicināt nozīmīgu valsts un sabiedrības interešu aizsardzību – katrs izprot dažādi. TM pārstāvji teica, ka nedrīkstēs publicēt šos materiālus, kas nozīmē, ka būs atstāstījums. Nešaubos, ka tas būs patiess, bet vai tas būs pilnīgs un sasniegs mērķi?

Vai sabiedrības interešu veicināšana varēs pastāvēt pēc 10 gadiem, kad kriminālprocess būs pabeigts, pierādījumi iegūti, vai vispār tam būs nozīme? Kurš izvērtēs valstisko nozīmību un sabiedrības intereses? Vai atbilstoši mērķim tiks apstrādāti un izmantoti dati? Tās ir bažas no cilvēku pamattiesību viedokļa.

Vispārīgā datu aizsardzības regula paredz augstākus standartus datu aizsardzības jomā. Viens no pamatpostulātiem ir pārskata atbildības princips, kas ir jāīsteno datu pārziņiem, kas izsniegs datus žurnālistiem. Ir jāveic ietekmes novērtējums uz datu aizsardzību, kas grozījumu projektā nav veikts. Tas parādīs dažāda veida riskus grozījumu īstenošanā. Gribētu uzsvērt, ka datu aizsardzības jautājums ir viens no aspektiem, bet nebūt ne pats svarīgākais, kas šo grozījumu kontekstā būtu jārisina.

I. Piļāne: Gribētu izteikties par tiesas nolēmumu pieejamību. Likumā “Par tiesu varu” ir noteikts, ka pēc sprieduma stāšanās spēkā tiem ir jābūt pieejamiem mājaslapās, turklāt – par velti. Ja runājam par spriedumiem, kas nav stājušies spēkā, tad Informācijas atklātības likums paredz saprātīgas un atvieglotas procedūras, lai ar tiem iepazītos.

I. Leitāns: Redzam, ka nākotnē situācija būs tāda, ka tiesas spriedumi būs nejēdzīgi un nesaprotami. Tie būs saīsinātie tiesas spriedumi, no kuriem varēs saprast rezultatīvo daļu un pantu. Tas, cik daudz būs aprakstīti lietas apstākļi, būs atkarīgs no tiesneša, dati būs anonimizēti.

Žurnālisti arvien vairāk gribēs iepazīties ar lietām, kurās ir notiesājoši tiesas spriedumi, lai saprastu, kas ir noticis. Piemēram, cilvēks notiesāts par korupciju, bet kas tur ir noticis? Varat palasīt anonimizēto nolēmumu! Tāpēc šie ir ļoti būtiski grozījumi, nevis lai sarīkotu linča tiesu un kaut ko nomelnotu, bet lai krimināllietās, kurās ir spēkā stājušies tiesas spriedumi, saprastu, par ko cilvēks ir atzīts par vainīgu, vai var strādāt jebkurā amatā, arī publiskā.

D. Gailīte: Kāds varētu būt grozījumu liktenis Saeimā?

A. Judins: Tikko TM nosūtīs komisijai jaunos grozījumus, varēsim apspriest, ko darīt tālāk. Ja 12. Saeima tos nepieņems, tad diezin vai būs tālāka virzība. Jautājums, kas ir kompromiss. Neuzskatu šos grozījumus par ideāliem, ir punkti, kurus gribētu redzēt citādus. Bet ļoti ceru, ka esam spējīgi šādus grozījumus izdarīt, jo tas ir sabiedrības interesēs un runa nav par ziņkārību vai dzelteno presi. Runa ir par mūsu valsti, kurā dzīvojam, par to, kas notiek kabinetos, kas plašākai publikai nav pieejami.

I. Gratkovska: TM grozījumus Saeimai nosūtījusi 15. jūnijā.