Otrā pasaules kara dalībnieka statuss – sabiedrību vienos vai šķels?

Izņēmumi domstarpības padziļina

Padomju un nacistiskās okupācijas rezultātā Latvijas valsts nebija spējīga nodrošināt tās pilsoņu tiesību aizsardzību, tāpēc dažādās pusēs karojušās personas ir uzskatāmas par kara noziegumu upuriem un ir pelnījušas Latvijas valsts, kā arī sabiedrības atbalstu un aizsardzību. Tomēr, ja likumdevējam būtu patiesa vēlme atbalstīt cilvēkus, kuri tika ierauti Otrajā pasaules karā, šāds atbalsts būtu sniedzams visiem iedzīvotājiem, kuri tolaik dzīvoja Latvijā, neatkarīgi no tā, vai viņi piedalījās karadarbībā ar ieročiem, vai pieredzēja kara šausmas civilpersonas statusā.

Tikmēr likumprojektā ietvertie izņēmumi parāda, ka īpašais statuss neattieksies pat uz visām personām, kuras ir aktīvi piedalījušās karadarbībā, tādā veidā vēl vairāk sarežģījot Otrā pasaules kara vēstures uztveri. Tiks izdalīta cilvēku grupa, kuri karā ir piedalījušies, bet par Otrā pasaules kara dalībniekiem Latvijā likuma izpratnē netiek atzīti (bet, iespējams, tiek – Lielā Tēvijas kara veterāni – Krievijas Federācijas likumu izpratnē).

"Vienīgie, kuriem ir nopelni Latvijas valsts labā, ir pretošanās kustības dalībnieki, kam jau ir noteikts sevišķs statuss."

No likumprojekta ir skaidri saprotams, ka runa ir par sabiedrības attieksmi pret personām, kuras ir piedalījušās Otrajā pasaules karā vai nu nacistiskās Vācijas, vai PSRS bruņoto spēku sastāvā. Tā kā Latvijas armijas karavīriem vai nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem jau ir piešķirts īpašs statuss, kas apliecina valsts un sabiedrības atzinība par viņu veikumu, likumprojekts līdz ar to attiecas uz personām, kuras, savas gribas vadītas, vai arī pretēji savai gribai ir sadarbojušās ar Latvijas okupācijas varām un pildījušas militāro dienestu okupācijas varu bruņotajos spēkos.

Neērtais vārds - kolaborācija

Klasiskā izpratnē to sauc par kolaborāciju – sadarbību ar ienaidnieku kara apstākļos pret paša valsts interesēm. Vēsturnieks un politiķis Ritvars Jansons norādījis, ka terminus "kolaborācija" un "kolaboracionisms" vēsturnieki lieto, runājot par aktīvu iesaistīšanos okupētājvaras politikas – represiju, terora – realizēšanā, bet nevajadzētu runāt par kolaborāciju plašākā izpratnē.1 Tikmēr pazīstamais Latvijas vēsturnieks profesors Inesis Feldmanis ir uzsvēris, ka līdzās tādiem terminiem kā "kolaborācija" (vienkārša sadarbība ar okupantiem) vai "kolaboracionisms" (nodevīga sadarbība) varētu lietot jēdzienu "taktiskā kolaborācija", ar to apzīmējot tādu sadarbību ar okupācijas varu, kas bija vērsta uz to, lai sasniegtu mērķus, kas tā vai citādi atbilda latviešu tautas interesēm2, katrā ziņā nenoraidot ideju, ka sadarbība, tostarp apstākļu spiesta, ar okupācijas varu ir dēvējama tieši šajā vārdā. Arī profesore Daina Bleiere ir uzsvērusi, ka, lai gan "ar "kolaborāciju" parasti apzīmē politiski un morāli nosodāmu sadarbību ar okupantiem, pretstatot to pretestībai kā pozitīvai uzvedības stratēģijai", šī jēdziena lietošanai būtu jābūt konsekventai – ne vien apzīmējot sadarbību ar nacistu režīmu, bet arī ar padomju okupācijas varu.3

Likumprojekta garais ceļš

Līdzīga rakstura likumprojekti Latvijā tikuši ģenerēti vismaz kopš 2005. gada. 2012. gadā idejai bija nopietnākā virzība – trīs alternatīvi projekti, paredzot īpaša statusa noteikšanu vai nu pretpadomju, vai nu antihitleriskās frontes pusē karojošajiem karavīriem, bet par kompromisa variantu varētu nosaukt deputāta Andreja Judina izstrādāto piedāvājumu, kas paredzēja noteikt prettiesiski mobilizētas personas statusu, nošķirot personas, kas tikušas ierautas karā pret savu gribu, no personām, kas brīvprātīgi izvēlējušās sadarboties ar okupācijas varām. Diemžēl šis projekts tā arī ir iegūlis atbildīgās komisijas atvilktnēs, bet tiek virzīts projekts, kam līdzīgs (Nr. 603/Lp12) tikai pirms gada Saeimā atbalsta trūkuma dēļ ticis atsaukts.

Nekonsekvence, piešķirot statusus

Latvija Otrajā pasaules karā nepiedalījās. Latvijas pilsoņi Otrajā pasaules karā piedalījās vai nu vienas, vai otras Latvijas okupētājvaras bruņoto spēku sastāvā, vai nacionālās pretošanās kustības sastāvā, no kuras sevišķi izceļami ir tā saucamie kurelieši, kas cīnījās pret abām okupētājvarām ar mērķi atjaunot neatkarīgu, demokrātisku Latviju. Vienīgie, kuriem ir nopelni Latvijas valsts labā, ir pretošanās kustības dalībnieki, kam jau ir noteikts sevišķs statuss.

Ir trīs veidi, kā personas nonāca okupācijas varas karaspēkā. Latvijas valstiskās neatkarības likvidēšanas procesā daļa no Latvijas armijas karavīriem tika pārskaitīti Sarkanās armijas 24. teritoriālajā korpusā. Šie ir tie karavīri, kas pildīja vadoņa Kārļa Ulmaņa pavēli un "palika savās vietās", un nepretojās valsts okupācijai. Otra daļa karavīru okupācijas varu bruņoto spēku rindās nonāca brīvprātīgi, paužot aktīvu atbalstu neatkarības iznīcināšanai un okupācijas varu idejām.4 Un trešais veids, kā personas nonāca okupācijas varu bruņotajos spēkos, ir piespiedu mobilizācija – šādā ceļā kara gaitas uzsāka vairākums Latvijas pilsoņu – Otrā pasaules kara dalībnieku.

Šobrīd Latvijā pastāv vairāki īpaši statusi, kas piešķirti par personu darbību kādā noteiktā vēstures posmā un zināmā mērā – par nopelniem Latvijas labā. Var pieminēt barikāžu dalībnieka, nacionālās pretošanās kustības dalībnieka vai personas, kas balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā, statusu. Ir arī atsevišķi statusi, kas nav saistīti ar nopelniem Latvijas labā, piemēram, Černobiļas katastrofas seku novēršanas dalībnieka statuss. Īpaša statusa nav nedz Afganistānas, nedz citu PSRS karu dalībniekiem – Latvijas pilsoņiem – vai personām, kam bija tiesības uz Latvijas pilsonību, atceroties, ka Latvijas Republika un tās pilsonība turpināja de jure pastāvēt arī PSRS okupācijas laikā.

Īpašā statusa piešķiršanas pretrunas

Likumprojekts neparedz kādus konkrētus materiālus labumus šī statusa ieguvējiem, tomēr iespējams, ka tas tiek virzīts, lai radītu legālu iespēju šādus labumus nodrošināt citādā kārtā. Manuprāt, nav valstiski pareizi piešķirt kādus labumus personām par to vien, ka tās ir karojušas Sarkanās armijas vai nacistiskās Vācijas bruņoto spēku rindās. Šajā kontekstā daudz saprātīgāk būtu runāt par sociālo garantiju nodrošināšanu personām, kas ir piedalījušās militārās operācijās Nacionālo bruņoto spēku rindās. Vai arī runāt par kara veterāniem kopumā – ieskaitot gan mūsdienu karstos konfliktus, gan Afganistānas karu un citus konfliktus, kuros Latvijas pilsoņi brīvprātīgi vai piespiedu kārtā ir piedalījušies.

Nav saprotama arī īpašas krūšu nozīmes piešķiršanas kārtības noteikšanas nepieciešamība. Līdz šim Latvijā krūšu nozīmes ir izsniegtas vai nu kā valsts apbalvojums, vai nu kā piederības zīme kādai Latvijas Republikas iestādei. Savukārt tā paša Otrā pasaules kara laikā pastāv noteikta upuru kategorija, kas bija spiesti nēsāt noteikta parauga krūšu nozīmes. Vai likumdevējam ir pārliecība, ka minētā likumprojekta subjekti būtu pateicīgi par šādas analoģijas piemērošanu?

"Uz šāda īpaša statusa radīšanu varētu palūkoties no Satversmes viedokļa – vai tas nav pretrunā valsts kontinuitātes doktrīnai?"

Uz šāda īpaša statusa radīšanu varētu palūkoties no Satversmes viedokļa – vai tas nav pretrunā ar Satversmē un citos konstitucionālos aktos nostiprināto valsts kontinuitātes doktrīnu – ja valsts sāk godināt personas par darbībām, ko tās ir veikušas, kalpojot okupācijas varām, zvērot uzticību varām, kas sagrāva Latvijas Republiku, var rasties jautājumi arī par attieksmi pret tām varām (padomju vai nacistiskās Vācijas okupācijas varu), kuras ar ieročiem rokās aizstāvēja jaunā statusa ieguvēji. Tāpat atklāts paliek jautājums, vai šāda jauna statusa radīšana nedegradē citus pastāvošos statusus, piemēram, nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu, jo ar to tiek godinātas personas, pret kurām nacionālās pretošanās kustības dalībnieki cīnījās. Diemžēl likumprojekta virzības laikā Saeimā uz šiem jautājumiem skaidras atbildes sniegtas netika.

Turklāt Otrā pasaules kara veterānu slavināšana ir raksturīga mūsdienu Krievijas režīmam. Igaunijā, piemēram, pastāv kara veterāna statuss, tomēr tas tiek piešķirts Igaunijas armijas veterāniem, kas piedalījušies kara darbībā. Nedz sarkanarmieši, nedz leģionāri, uz kuriem likumprojekts attiecas, nav personas, kam Latvijas valstij būtu jājūtas kaut ko parādā. Eiropas Savienībā veidojas izpratne, ka gan viens, gan otrs režīms ir bijis vienlīdz ļauns pret cilvēkiem, kas nonāca starp kara dzirnakmeņiem. Uzskatu, ka ar šāda likuma pieņemšanu Latvijā tiks izdarīts liels solis atpakaļ no pilnvērtīgas sarežģītās Otrā pasaules kara vēstures izpratnes.

1 Ritvars Jansons intervijā LV portālam "Latvieši un kolaboracionisms: jautājumu vairāk nekā atbilžu"

2Feldmanis, I. Okupācija, kolaborācija un pretošanās kustība Latvijā // Okupācija, kolaborācija, pretošanās: vēsture un vēstures izpratne. Starptautiskās konferences materiāli 2009. gada 27.–28. oktobrī Rīgā (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 26. sēj.). – Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, 2010. ,173. lpp.

3Bleiere, D. Par kolaborāciju: definīcijas, klasifikācija, pielietojamība vācu un padomju okupācijas pētniecībā Latvijā // Latvijas Vēstures institūta žurnāls. – Nr. 2 (2014), [139.] –167. lpp.

4Protams, arī brīvprātīgo karavīru motivācija bija ļoti dažāda, daļa iesaistījās okupācijas varu militāros formējumos savas pārliecības dēļ, daļa – propagandas rezultātā, daļa – lai atriebtu otra okupācijas režīma nodarījumus. Tomēr, raugoties valstiski, ir jāakcentē, ka tā bija viņu brīva izvēle. Mobilizācijas gadījumā nepakļaušanās tiktu sodīta pēc kara laika likumiem. Tāpat jāakcentē, ka brīvprātības princips nav atkarīgs no vienību nosaukumiem, bet no veida, kā katrs individuālais karotājs nonāca karaspēkā.