AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
16. martā, 2018
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts vērtības
11
5
11
5

Latviešu leģionāri Eiropas vēstures kontekstā

FOTO: Ieva Lūka, LETA

Lai gan 16. marts nav oficiāli atzīta atceres diena, šis datums arvien sabiedrībai asociējas ar Otrā pasaules kara cīņās kritušo, ievainoto un izdzīvojušo, vēlāk trimdā izkaisīto vai uz padomju filtrācijas un soda nometnēm nosūtīto latviešu leģionāru, kuri bija spiesti cīnīties zem svešiem karogiem, piemiņu. Vienlaikus šī diena ir atgādinājums, cik dažādi uz vēstures notikumiem, šajā gadījumā – dažādu tautu iekļaušanu vācu ieroču SS (Waffen Schutzstaffel) karaspēkā, joprojām raugās dažādās pusēs, tai skaitā Rietumu valstīs.
īsumā
  • Otrā pasaules kara laikā nacistu armijā dienēja simtiem tūkstoši ārzemnieku, kuru motivācija un mērķi bija tikpat dažāda, cik viņu nacionālā piederība.
  • Lielākā daļa rietumeiropiešu bija vairāk vai mazāk brīvprātīgie. Rietumeiropas zemēs savervēto brīvprātīgo SS karavīru vidū bija liels īpatsvars galēji labējo politisko kustību atbalstītāju, kas neslēpa simpātijas fašisma un nacionālsociālisma idejām. 
  • Austrumu un dienvidaustrumu Eiropā interese par nacisma idejām bija nesalīdzināmi mazāka un šo reģionu tautu sadarbība ar nacistisko Vāciju balstījās uz citiem apsvērumiem.
  • Konkrētajos vēsturiskajos apstākļos liela daļa leģionāru savu atrašanos leģionā saprata kā cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, jo cita militāra spēka, kas varētu aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos, nebija.

Ieroču SS karaspēka nevāciskais sastāvs

Otrā pasaules kara laikā nacistu armijā dienēja simtiem tūkstoši ārzemnieku, kuru motivācija un mērķi bija tikpat dažāda, cik viņu nacionālā piederība.

Ārzemnieku loma vācu bruņotajos spēkos īpaši pieauga kara beigās, kad Vācijas militārais stāvoklis pasliktinājās. Tad jūtami palielinājās arī nevāciešu īpatsvars "rasiski tīrajā" ieroču SS karaspēkā.

Sākotnēji SS karaspēkā dienēja tikai brīvprātīgie no Vācijas, kuri tika izraudzīti pēc īpašiem atlases kritērijiem, taču sākot ar 1941. gadu brīvprātības princips arvien biežāk tika pārkāpts. SS vienībās tika iekļauti arī mobilizēti karavīri un brīvprātīgo vervēšana tika izvērsta dienvidaustrumu Eiropas valstīs – Ungārijā, Rumānijā, Horvātijā un Serbijā, kur dzīvoja skaitliski lielas etnisko vāciešu (tautvāciešu) grupas. Daudzu tautvāciešu līdzdalība SS karaspēkā tikai formāli bija brīvprātīga, jo ārzemēs dzīvojošie vācieši lielā mērā bija atkarīgi no saviem "Tautas grupu" vadītājiem, kuri sadarbojās ar Vāciju.

Brīvprātīgo vervēšanas kampaņas jau 1940. gadā tika izvērstas arī "ģermāņu" zemēs – Norvēģijā, Dānijā, Nīderlandē un Beļģijā, tiesa, sākotnēji bez īpašiem panākumiem.

Ideoloģiskā ievirze pēc uzbrukuma PSRS

Situācija krasi izmainījās pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941. gada 22. jūnijā, kad "ģermāņu" brīvprātīgo vervēšanas akcijas ieguva mērķtiecīgu un iedarbīgu ideoloģisko virzienu – ideja par apvienotās Eiropas "krusta karu" pret boļševismu. Pamazām atbalstu guva ideja, ka, vervējot karavīrus, jābalstās uz nacionālismu un jāveido nacionālie leģioni. SS karaspēka ietvaros tika izveidoti skaitliski nelieli norvēģu, holandiešu, zviedru, dāņu un flāmu leģioni, kas vēlāk tika likvidēti un pievienoti lielākiem formējumiem.

Rietumeiropiešu īpatsvaram bija tendence palielināties. 1944. gada nogalē SS karaspēkā dienēja 137 tūkstoši rietumeiropiešu – 50 tūkstoši holandiešu, 23 tūkstoši flāmu, 20 tūkstoši itāliešu, 15 tūkstoši valoņu, 11 tūkstoši dāņu, 8000 franču, 6000 norvēģu, bet spāņu, zviedru, šveiciešu, britu un luksemburgiešu kopskaitā bija 4000.1

Kā norāda I. Feldmanis, no 38 divīzijām, kuras 1945. gadā veidoja ieroču SS karaspēku, neviena nebija sakomplektēta tikai no vāciešiem. 19 divīzijas sastāvēja lielākoties no ārzemnieku vienībām. Pavisam ieroču SS karaspēkā dienēja vairāk nekā 910 000 vīru, no tiem 57% nebija Vācijas vācieši.

Dažādās motivācijas un mērķi

Katrai no valstīm bija savs mērķis, kāpēc tā sadarbojās ar nacistisko Vāciju, tāpat katrā okupētajā zemē situācija bija savdabīga un iedzīvotāju motivācija sadarboties ar okupācijas varu atšķirīga.  

Tomēr, vērtējot leģiona izveides apstākļus, var izdalīt divas būtiskākās atšķirības starp Rietumeiropas un Austrumeiropas tautām. "Ja neņem vērā vāciešu izvērsto propagandu un vietējo fašistisko un nacistisko partiju vai grupu spiedienu, kam bija pakļauti potenciālie brīvprātīgie, tad lielākā daļa rietumeiropiešu bija vairāk vai mazāk brīvprātīgie," uzskata vēsturnieks I. Feldmanis.

Turklāt Rietumeiropas zemēs savervēto brīvprātīgo SS karavīru vidū bija visai liels īpatsvars galēji labējo politisko kustību atbalstītāju, kas neslēpa simpātijas fašisma un nacionālsociālisma idejām. Piemēram, 60% norvēģu brīvprātīgo bija fašistiskas organizācijas "Nasjon Samling" biedri. Karam beidzoties, šāda veida kolaboracionisms atbrīvotajās Rietumu valstīs tika bargi nosodīts, kas dažkārt izpaudās teju linča tiesai līdzīgos vardarbības aktos.

Citādi bija ar aptuveni 200 tūkstošiem austrumeiropiešu, kuri arī cīnījās ieroču SS karaspēka rindās. Austrumu un dienvidaustrumu Eiropā interese par nacisma idejām bija nesalīdzināmi mazāka un šo reģionu tautu sadarbība ar nacistisko Vāciju balstījās uz citiem apsvērumiem. "Piemēram, Balkānos dzīvojošos musulmaņus, kas iekļāvās SS divīzijās, vadīja galvenokārt atriebības jūtas pret saviem senajiem ienaidniekiem – serbiem, kas noveda pie daudzām zvērībām," raksta I. Feldmanis. Tieši šajā reģionā izveidojās viens no asiņainākajiem fašistu režīmiem – Ustašu režīms Horvātijā.

Tikmēr Ukrainas, līdzīgi kā Latvijas un Igaunijas, iedzīvotāji cīnījās par savu zemi un PSRS okupācijas rezultātā zaudēto neatkarību. Uz kopējā Eiropas fona Baltijā izveidojās īpaša situācija – divas okupācijas pēc kārtas, ko, vērtējot latviešu un igauņu leģiona izveides apstākļus, nedrīkst aizmirst.

Sākotnēji brīvprātīgo vervēšanas akcijas nedz Igaunijā, nedz Latvijā neguva lielus panākumus un tikai neliels, precīzi nezināms skaits latviešu un igauņu pieteicās dienestā brīvprātīgi. Piemēram, igauņi stingri iestājās par Igaunijas autonomiju, un igauņu virsnieki, kuri dienēja Vācijas Bruņotajos spēkos, 1943. gada 20. aprīlī vērmahta augstākajai virspavēlniecībai nosūtīja iesniegumu, kurā norādīja: "Mēs negribam SS leģionu, mēs gribam veidot igauņu armiju, [..] kas karos tikai Igaunijas teritorijā."2

Igaunijā un Latvijā leģionu izdevās izveidot, izsludinot mobilizācijas akcijas. Apzīmējums "brīvprātīgs" bija tikai maldinoša izkārtne, lai notušētu starptautisko tiesību normu, piemēram, 1907. gada Hāgas starptautiskās konvencijas, kas aizliedza okupētājvalstīm mobilizēt iekaroto zemju iedzīvotājus, pārkāpšanu.

Kāpēc leģions netika izveidots Lietuvā

Savdabīga situācija izveidojās Lietuvā, kur vāciešu centieni izveidot leģionu piedzīvoja neveiksmi. 1943. gada pirmajā pusē mobilizācijas akcijas tika organizētas steigā un izgāzās. Nacistu nevēlēšanās piešķirt autonomiju Lietuvai pilnībā iznīcināja lietuviešu sākotnējo gatavību sadarboties. Lai gan nacisti aktīvi vērsās pret lietuviešu inteliģences pārstāvjiem, veicot arestus un masveida kratīšanas (daudzi nonāca Štuthofas koncentrācijas nometnē), slēdza Viļņas un Kauņas universitātes, lietuvieši palika nelokāmi.

1944. gada sākumā vāciešu vara, ko vajāja neveiksmes frontē, tomēr piekrita lietuviešu piedāvājumam izveidot lietuviešu militārās daļas "Vietējo armiju", kuru vadītu lietuviešu virsnieki un kura darbotos tikai Lietuvas teritorijā. Aicinājumam atsaucās 20 tūkstoši brīvprātīgo, taču, tiklīdz vācieši pieprasīja pakļauties Vācijas virspavēlniecībai, lietuviešu karavīri, saņēmuši ieročus un munīciju, sāka izklīst. Nacisti Vietējās armijas komandierus apcietināja, 80 karavīrus nošāva, daudzus izveda uz darba nometnēm Vācijā, taču kopumā piedzīvoja neveiksmi.3

Lietuvas ģenerālkomisārs Adrians fon Rentelns ziņojumā Okupēto Austrumu apgabalu ministrijai 1943. gadā minēja vairākus iemeslus, kāpēc lietuvieši ir tik neaktīvi. Pēc ģenerālkomisāra domām, nozīme bijusi lietuviešu raksturam (neesot karotāji), katoļu garīdzniecības un inteliģences, kas pieprasīja Lietuvas neatkarības atjaunošanu, noraidošajai attieksmei pret mobilizāciju vācu armijā un izteikti naidīgajam noskaņojumam lietuviešu politiskajā un militārajā elitē pret Vāciju, kas bija nostiprinājusies jau trīsdesmitajos gados. 4

Situācija Latvijā un Igaunijā

Vienlaikus jāņem vērā arī citi faktori. Salīdzinājumā ar latviešiem un igauņiem lietuvieši nejutās tik apdraudēti no boļševisma, jo 1941. gada padomju terors nebija atstājis tādus nospiedumus iedzīvotāju prātos, bet Austrumu fronte atradās vēl visai tālu. Lai gan mobilizācija arī Latvijā notika uz sabiedrībā valdošā antivāciskā noskaņojuma fona, liela loma bija propagandai, kas prasmīgi izmantoja atmiņas par Baigajā gadā piedzīvotajām šausmām un Sarkanās armijas tuvošanās draudus, kas līdzi nesa jaunu teroru un iedzīvotāju iznīcināšanas vilni. Tāpēc daudzu latviešu vidū mobilizācija leģionā bija pieņemamāka izvēle. "Ir grūti iedomāties, ka varētu izveidot Latviešu leģionu, ja Latvija 1940. gada vasarā netiktu okupēta un anektēta, bet tās iedzīvotāji pakļauti nežēlīgam teroram un deportācijām," uzskata I. Feldmanis.5

Taču arī Latvijā un Igaunijā nacisti nereti bija spiesti atzīt savu bezspēcību cīņā pret tiem, kas izvairījās no pārbaudēm un mobilizācijas leģionā. Vēsturnieks I. Feldmanis min piemēru, kad 1943. gada decembrī Ostlandes reihskomisārs H. Loze sūdzējās SS reihsfīreram H. Himleram, ka vairāk nekā 4000 latviešu un 2000 igauņu nav pakļāvušies pavēlei ierasties iesaukšanas punktā, bet policejiskie pasākumi izrādījušies neefektīvi.6 "Sākotnēji bargākais sods par izvairīšanos no mobilizācijas bija līdz pat sešiem mēnešiem ieslodzījumā. 1943. gada 24. novembrī tik nodibināta Sevišķā kara tiesa, paredzot arī nāvessoda piespriešanu, bet 1944. gada vasarā Berlīnē pieņemtais lēmums paredzēja, ka ikvienu personu, kura nepakļaujas mobilizācijai 48 stundu laikā, var nošaut," raksta vēsturnieks Uldis Neiburgs.7

Attieksme mainījās arī Igaunijā, un politiskā elite akceptēja mobilizācijas nepieciešamību, kad 1944. gadā tās robežām tuvojās Sarkanā armija,8 un kopumā septembrī pret padomju spēkiem cīnījās apmēram 100 tūkstoši igauņu. Vācu un somu uniformās krita aptuveni 14 600.9 Kopumā Vācijas bruņoto spēku rindās Otrajā pasaules karā cīnījās ap 110‒115 tūkstoši latviešu karavīru. Aptuveni 30‒50 tūkstoši no viņiem savu dzīvību zaudēja kauju laukos.

Neiespējamā cīņa par neatkarību

Latviešu leģiona vēsture uz kopējā Eiropas vēstures fona, no vienas puses, nebija nekāds izņēmums. Gan latviešu, gan arī citu Eiropas tautu svarīgs motīvs sadarbībai ar Vāciju bija "piedalīšanās krusta karā pret boļševismu". "Taču atšķirībā no ģermāņu brīvprātīgajiem latviešu leģionāri necīnījās par nacionālsociālisma idejām un Jauno Eiropu. [..] Latviešu leģionārus nesaistīja ne Vācijas ideoloģiskie, ne militārie mērķi."10

"Konkrētajos vēsturiskajos apstākļos liela daļa leģionāru savu atrašanos leģionā saprata kā cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, [..] jo cita militāra spēka, kas varētu aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos, nebija. Latviešu leģionāri cīnījās pret tās valsts karaspēku, kura bija likvidējusi Latvijas neatkarību, iznīcinājusi tās armiju un veikusi represijas pret civiliedzīvotājiem, bet vēlāk draudēja to okupēt vēlreiz," norāda U. Neiburgs.

To apliecina arī 1946. gada Nirnbergas tiesas procesa, kurā SS tika pasludināta par noziedzīgu organizāciju, atruna, ka "tas neattiecas uz personām, ko valsts piespiedusi iestāties par locekļiem tādā veidā, ka tām neatlika nekāda cita iespēja, un ja šīs personas nav piedalījušās noziegumos".

Tāpat latviešu un igauņu leģionārus reabilitē 1950. gada 1. septembra ASV Pārvietoto personu komisijas lēmums, ka "baltiešu ieroču SS vienības (baltiešu leģioni) ir uzskatāmi kā atšķirti un īpatni nolūkā, ideoloģijā, aktivitātēs un SS kvalifikācijās, un tādēļ komisija tās neuzskata kā naidīgas ASV".

Vienlaikus jāpatur prātā, ka lielais cīnītāju skaits zem sveša karoga Vācijas un Padomju Krievijas karā noteica ne tikai šī kara masveidīgumu, bet arī divu totalitāro ideoloģiju – nacisma un komunisma – kara raksturu, kurā individuāla motivācija un mērķi pazūd vēsturiski neobjektīvu un neintegrējamu uzskatu jūklī. Tāpēc joprojām aktuāls ir vēsturnieka Heinriha Stroda pirms 20 gadiem paustais: "Mums – šī kara zaudētājpusei vissmagākie zaudējumi nodarīti tieši garīgajā laukā, arī vēstures apziņas jomā. Taču demokrātiskā avangarda un totalitārisma arjergarda cīņas šeit vēl nav beigušās. Tās novērojamas pat mūsu ikdienas presē, radio, bijušo impēristu izteicienos."11


 
 

1Feldmanis I. Latviešu un citu nevācu tautību ieroču SS vienības Otrajā pasaules karā: formēšana, ideoloģija un cīņas mērķi // Okupācijas režīmi Latvijā 1940.‒1959. (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. 10. sēj.) – Latvijas Vēstures institūta apgāds. Rīga, 2004, 337. lpp.

2Feldmanis I. Nacistu okupācijas politika Latvijā, Lietuvā un Igaunijā (1941‒1945): salīdzinošs raksturojums // Okupētā Latvija 20. gadsimta 40. gados (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. 16. sēj.) – Latvijas Vēstures institūta apgāds. Rīga, 2005, 99. lpp.

3Eidints A., Bumblausks A., Kulakausks A., Tamošaitis M. Lietuvas vēsture – Zvaigzne ABC, 2014, 226. lpp.

4Feldmanis I. Nacistu okupācijas politika Latvijā, Lietuvā un Igaunijā (1941‒1945): salīdzinošs raksturojums. 100. lpp.

5Feldmanis I. Latviešu un citu nevācu tautību ieroču SS vienības Otrajā pasaules karā: kopīgais un atšķirīgais // Okupācijas režīmi Latvijā 1940.‒1956. (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti,7. sēj.) – Latvijas Vēstures institūta apgāds. Rīga, 2002, 171. lpp.

6Feldmanis I. Vācu okupācija Latvijā (1941‒1945): izpētes aktuālās problēmas un risinājumi // Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā, 1941-1945 (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 11. sēj.) – Latvijas Vēstures institūta apgāds. Rīga, 2004, 66. lpp.

7Neiburgs U. Latviešu leģions un 16. marts.

8Taurēns J. Latvija vācu okupācijas laikā Rietumu vēsturnieku skatījumā // Okupācijas režīmi Latvijā 1940.‒1956. (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti,7. sēj.), 112. lpp.

9Valters H. Igauņu nacionālās vienības vācu un somu bruņotajos spēkos Otrā pasaules kara laikā // Latvija Otrajā pasaules karā (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti,1. sēj.), 188. lpp.

10Feldmanis I. Latviešu un citu nevācu tautību ieroču SS vienības Otrajā pasaules karā: kopīgais un atšķirīgais, 172. lpp.

11Strods H. Okupēto zemju karavīri zem sveša karoga // Latvija Otrajā pasaules karā (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti,1. sēj.), 189. lpp.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI