NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
16. jūlijā, 2021
Lasīšanai: 11 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Kultūra
10
10

Latviešu leģionāri un piemineklis Beļģijā. Fakti pret mītiem

Vēršanās pret latviešu leģionāriem veltīto pieminekli “Latvijas stāvstrops brīvībai” Beļģijas pilsētā Zedelgemā, norādot uz “nacistu kolaborantu” slavināšanu, nav izņēmums. Vācu ieroču SS karaspēka ietvaros izveidotais Latviešu leģions jāvērtē visu nacistu okupēto un pārvaldīto zemju militāro formējumu vēstures kontekstā, kuru Rietumeiropa slikti pārzina, nereti viegli ļaujoties arī Latvijai naidīgas propagandas tiražētām puspatiesībām.

FOTO: Latvijas Okupācijas muzejs

Latviešu leģionāri bija nevis kara noziedznieki, bet gan upuri. Šoreiz šo regulāri apstrīdēto, taču ar faktiem skaidri pamatojamo vēstures faktu plašāk skaidrot likuši centieni panākt leģionāriem veltītā pieminekļa aizvākšanu Beļģijas pilsētā Zedelgemā. Jautājuma risināšanā ir iesaistījusies Ārlietu ministrija.

īsumā
  • Zedelgemas pašvaldībai nācies saskarties ar spiedienu organizēt latviešu leģionāriem veltītā pieminekļa aizvākšanu. Tā pretinieki uzstāj, ka nedrīkst godināt “nacistu kolaborantus”.
  • Mobilizācija leģionā nebija brīvprātīga, latviešu leģionārus nesaistīja ne Vācijas ideoloģiskie, ne militārie mērķi.
  • Nirnbergas procesā atzīts, ka par kara noziedzniekiem nav atzīstamas personas, kuras “valsts iesauca tādā veidā, ka viņiem nebija izvēles iespējas, un kuri nebija izdarījuši šādus noziegumus”.
  • Latvijas diplomātiskais dienests jau trīsdesmit gadus turpina skaidrot Latvijas vēstures sarežģītos jautājumus un atspēkot neskaitāmus apmelojumus.

Zedelgemas Brīvības laukumā (Brivibaplein) 2018. gada septembrī svinīgi tika atklāts piemineklis “Latvijas stāvstrops brīvībai”, ko veidojis tēlnieks Kristaps Gulbis. Mākslas objekts veltīts ap 12 000 latviešu leģionāru, kuri 1945. un 1946. gada ziemu pavadīja Zedelgemas karagūstekņu nometnē.

Tagad Zedelgemas pašvaldībai nācies saskarties ar pieaugošu spiedienu, kura mērķis ir panākt pieminekļa aizvākšanu. Pret 2018. gadā uzstādīto pieminekli tiek vērsta arvien lielāka kritika: tā pretinieki uzstāj, ka Beļģijā nedrīkst godināt “nacistu kolaborantus”.

Par savu stropu, saimi, brīvību

Ideja par piemiņas zīmi radās 2014. gadā, kad Latvijas Okupācijas muzeja (LOM) filmēšanas grupa kopā ar diviem bijušajiem ieslodzītajiem leģionāriem apmeklēja Zedelgemu, lai filmētu karagūstekņu nometnes vietu (tapa muzeja dokumentālā filma “Zedelgema”). Savukārt Zedelgemas pilsētas pašvaldību ieinteresēja latviešu pagātnes stāsts, tā vēlējās tuvāk izzināt karagūstekņu nometnes vēsturi, tādēļ tika noslēgts sadarbības līgums ar muzeju par piemiņas zīmes veidošanu.

“Zedelgemas nometnē bija gandrīz 12 000 latviešu karavīru. To skaits ir līdzvērtīgs bišu skaitam stropā. Mana ideja ir piemineklī apvienot kopīgās eiropeiskās vispārcilvēciskās vērtības un visiem eiropiešiem saprotamu simbolu valodu ar tikai Latvijai īpašo un vizuāli raksturīgo. Latvijas bišu saime Flandrijas zemē. Bišu saime ir tauta. Strops ir viņu valsts. Ar savu armiju, ar likumiem un kārtību. Bites ir miermīlīgas – tās pašas nevienam neuzbrūk. Tās aizstāv, cīnās un mirst par savu stropu, saimi, brīvību,” sava darba ideju pamatoja tēlnieks Kristaps Gulbis.

“Piemineklis “Latvijas stāvstrops brīvībai” neglorificē nedz SS kopumā, nedz Waffen-SS. Tajā nav lietoti politiski simboli. Piemineklis veltīts vienīgi latviešu karagūstekņiem, kas atradās Zedelgemas nometnē ļoti grūtos apstākļos. Diezgan liels skaits ieslodzīto slimoja un mira. Nav pamata apgalvojumiem, ka Zedelgemas gūstekņi kā kopums būtu saistīti ar kara vai genocīda noziegumiem,” teikts LOM komentārā, kas tapis pēc žurnālā “Paris Match Belgique” maijā publicētā raksta “Zedelgemas “strops”: latviešu esesieši tiek pieminēti Flandrijā” parādīšanās.

Apzīmējums “brīvprātīgs” bija maldinošs

Vācu ieroču SS (Waffen Schutzstaffel) karaspēka ietvaros izveidotā latviešu leģiona tapšana un darbība jāskata un jāvērtē visu nacistu okupēto un pārvaldīto zemju militāro formējumu pastāvēšanas un funkcionēšanas kontekstā, norāda vēsturnieks Inesis Feldmanis. Jau Otrā pasaules kara sākumā ieroču SS karaspēkā iekļāvās brīvprātīgie no “ģermāņu” zemēm: Dānijas, Norvēģijas, Holandes, Zviedrijas, Beļģijas un citām. Vācijas militārā stāvokļa pasliktināšanās, lielie dzīvā spēka zaudējumi, kā arī krīze ģermāņu brīvprātīgo kustībā ar laiku piespieda SS vadību atteikties no “rasistiskiem priekšstatiem un kritērijiem” SS vienību komplektēšanā un iesaistīt tajās arī “neģermāņu” tautas. “Taču atšķirībā no ģermāņu brīvprātīgajiem latviešu leģionāri necīnījās par nacionālsociālisma idejām un Jauno Eiropu. [..] Latviešu leģionārus nesaistīja ne Vācijas ideoloģiskie, ne militārie mērķi,”" skaidro I. Feldmanis.

Latviešu leģionārus nesaistīja ne Vācijas ideoloģiskie, ne militārie mērķi.

Apzīmējums “brīvprātīgs” bija maldinoša izkārtne, lai slēptu starptautisko tiesību normu, piemēram, 1907. gada Hāgas starptautiskās konvencijas, kas aizliedza okupētājvalstīm mobilizēt iekaroto zemju iedzīvotājus, pārkāpšanu. Igaunijā un Latvijā leģionu izdevās izveidot, izsludinot mobilizāciju, par kuras ignorēšanu draudēja stingri sodi atbilstoši kara laika likumiem. “Sākumā bargākais sods par izvairīšanos no mobilizācijas bija līdz pat sešiem mēnešiem ieslodzījumā. 1943. gada 24. novembrī tika nodibināta Sevišķā kara tiesa, paredzot arī nāvessoda piespriešanu, bet 1944. gada vasarā Berlīnē pieņemtais lēmums paredzēja, ka ikvienu personu, kura nepakļaujas mobilizācijai 48 stundu laikā, var nošaut,” skaidro LOM. Nacisti gluži vienkārši nolēma no okupēto valstu iedzīvotājiem veidojamās vienības ieskaitīt ieroču SS. Viņiem bija vajadzīgs “dzīvais spēks”, lai novilcinātu paredzamo un nenovēršamo militāro sakāvi, rezumē I. Feldmanis. Līdztekus daļa leģionāru savu atrašanos leģionā uzlūkoja kā vienīgo reālo iespēju cīnīties par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Tribunāls neatzīst par noziedzniekiem

Nav nekāda pamata apgalvojumam par tiešu saistību starp Latviešu leģionu, kuru uzsāka veidot 1943. gada sākumā, un agrāko nacistu militāro vai paramilitāro vienību nodarītajiem kara noziegumiem, norāda I. Feldmanis. “Latvijai nelabvēlīgās propagandas veidotā saikne: pašaizsardzība – policijas bataljoni – leģions pieraksta vainu piederības dēļ un neatbilst faktiem. Latviešu karavīri nepiedalījās represīvās darbībās, bet gan cīnījās  vienīgi  frontē.  Neviens latviešu leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā,” skaidro vēsturnieks.

Laika gaitā leģionā iekļāva vairākus policijas bataljonus, kuri bija iesaistīti tādās akcijās kā geto apsargāšana, ebreju konvojēšana, partizānu apkarošanas akcijas Latvijā un kaimiņvalstīs. Piemēram, bēdīgi slavenais Viktors Arājs 1945. gada janvārī, kad likvidēja tā dēvēto latviešu policiju, tika ieskaitīts leģiona 15. divīzijā un piedalījās vairākās kaujās kā bataljona komandieris, taču tādēļ viss leģions nevar tikt atzīts par noziedzīgu organizāciju. “Latviešu leģions nav uzskatāms par brīvprātīgu formējumu, un tajā dienējušie var tikt apsūdzēti kara noziegumos tikai individuāli. Jautājums ir: kurš to var izvērtēt? Kā vēsturnieks domāju, ka to var noteikt tikai tiesa,” skaidro Latvijas Kara muzeja speciālists Valdis Kuzmins.

Nirnbergas starptautiskās prāvas, kurā tika tiesāti Vācijas kara noziedznieki, spriedumā 1946. gada 1. oktobrī SS pasludināja par noziedzīgu organizāciju, vienlaikus, atzīstot: par noziedzniekiem nav atzīstamas tās personas, kuras valsts iesauca tādā veidā, ka viņiem nebija izvēles iespējas, un kuras nebija izdarījušas šādus noziegumus”. No 1946. līdz 1949. gadam vairāki simti latviešu karavīru piedalījās nacistisko kara noziedznieku Nirnbergas turpinājuma procesu apsardzē. 1950. gada 1. septembrī ASV Pārvietoto personu komisija pieņēma lēmumu, ka “baltiešu ieroču SS vienības (baltiešu leģioni) ir uzskatāmi kā atšķirti un īpatni nolūkā, ideoloģijā, aktivitātēs un SS kvalifikācijās, tādēļ komisija tās neuzskata par naidīgām ASV”.  

Pret dezinformāciju cīnās jau 30 gadus

Pasaulē valdošo izpratni par Otro pasaules karu un tā sekām raksturo vismaz trīs atšķirīgas atmiņu kultūras. Krievijā kara gaitas un iznākuma vērtējumos valda atbrīvotāju paradigma. Rietumeiropas valstīs, kas saskārās tikai ar vācu iebrukumu, dominē atmiņas par nacismu kā vienīgo ļaunumu. Savukārt Austrumeiropā, arī Baltijā, kas pārdzīvoja gan vācu, gan padomju okupāciju, ir aktuāla divu ļaunumu – nacisma un komunisma – paradigma. Pirmie divi skatījumi atspoguļo tā dēvēto uzvarētāju versiju, kuras gaismā arī latviešu leģiona tapšanas un darbības vēsture tiek vērtēta vienpusēji un ir grūti izprotama. “Rietumu atmiņu kultūrā par Otro pasaules karu kā lielākais ļaunums dominē vācu okupācija un holokausts. Atzīstot divu ļaunumu konceptu, tur nāktos atzīt arī to, ka uzvara karā bijusi sadarbība ar vienu ļaunumu pret otru ļaunumu. To Rietumos atzīt daudzi nav spējīgi,” norāda I. Feldmanis.

Reaģējot uz to, ka “pasaules masu informācijas līdzekļos, ārvalstu valdībām, kā arī starptautiskām organizācijām tiek sniegtas aplamas ziņas, ka latviešu leģionāri, kas Otrajā pasaules karā Vācijas bruņoto spēku sastāvā cīnījās pret PSRS, ir bijuši hitleriskā režīma atbalstītāji”, Latvijas Saeima 1989. gadā pieņēma “Deklarāciju par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”. Deklarācijā vēstīts, ka “(..) piespiedu atrašanos to latviešu leģionāru rindās, kuri karoja Vācijas bruņoto spēku sastāvā, šobrīd zināmi politiskie demagogi traktē kā Vācijas fašistiskā režīma atbalstīšanu, lai gan latviešu leģiona iekļaušana Waffen SS sastāvā nekādā ziņā nebija atkarīga no Latvijas pilsoņiem”.

Latvijas diplomātiskais dienests jau trīsdesmit gadus neatlaidīgi turpina skaidrot Latvijas vēstures sarežģītos jautājumus un atspēkot neskaitāmus apmelojumus.

Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs trešdien sociālās saziņas vietnē “Facebook” informēja: “Latvijas vēstnieks Beļģijā ir sazinājies ar Zedelgemas pašvaldību un noskaidrojis radušos apstākļus, saņemdams apliecinājumu, ka pašlaik nekādas darbības ar pieminekļa plāksni netiks veiktas. Tāpat jāuzsver, ka Zedelgemas pašvaldībai nekad nav bijis nodoma demontēt pieminekli. Latvijas vēstnieks arī ir informējis Beļģijas Ārlietu ministriju par šo starpgadījumu un lūdzis līdzdalību šī jautājuma kārtošanā. Tāpat arī drīzumā tiek plānota vēstnieka vizīte Zedelgemā un tikšanās ar pašvaldības vadību. Latvijas diplomātiskais dienests jau trīsdesmit gadus neatlaidīgi turpina skaidrot Latvijas vēstures sarežģītos jautājumus un atspēkot neskaitāmus apmelojumus, provokācijas un maldinošu informāciju, kas regulāri parādās ārvalstu medijos.”

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU