Var jau bilst, ka praktiski ar valsti šādā teorētiski nejaukā brīdī nekas ļauns nenotiks - iedzīvotāji staigās savās ierastajās gaitās un likteņupe nerimsies rimti plūst caur dievzemīti, pie reizes ņipri griežot trīs spēkstaciju turbīnas, lai iespēja palasīties valsts Satversmi katram politiķim būtu gan dien', gan nakt'.
Taču diemžēl pēdējā laikā pierādījies, ka sasodītā prakse jeb reālpolitika ne īpaši rēķinās ar varbūtībām, kuras mēdz uzskatīt par teorētiskām. Nu, piemēram, kurš vēl jūlija beigās varēja zināt, ka augusta sākumā Krievija sadomās strauji paplašināt miera uzturēšanas apmērus Gruzijā? Daudzu, ne tikai Daudzes un Zatlera zinātāju vidū noteikti nebija. Taču varēja sagaidīt, ka, adekvāti reaģējot, Rīgā turpmāk rēķināsies, ka miera uzturēšana Latvijā vēl pēc pašu gribas varētu būt pastiprināti saistāma ar valsts augstāko amatpersonu plānu skaidru saskaņošanu.
Taču nē - miera uzturētāji pastiprināti bruņojas, vairāki draudzīgu valstu prezidenti brīdina par nemiera mākoņa briešanu virs Baltijas, bet Rīgā joprojām uzskata: Satversmes 44. pants, kas nosaka, ka "Valsts prezidentam ir tiesības spert nepieciešamos militārās aizsardzības soļus, ja kāda cita valsts Latvijai pieteikusi karu vai ienaidnieks uzbrūk Latvijas robežām. Līdz ar to Valsts prezidents nekavējoties sasauc Saeimu, kura lemj par kara pasludināšanu un uzsākšanu", ir tikpat teorētisks kā, teiksim, Latvijas iebrukums Krievijā.
Satversmē, starp citu, nekas nav teikts, kā rīkoties tad, ja Latvija pēkšņi vairs nav "neatkarīga demokrātiska republika" (Satversmes 1.pants). Un izskatās, ka politiķi Rīgā pašlaik uzvedas tā, it kā šāds stāvoklis jau būtu pasen noticis vispārzināms fakts, bet Satversme - teorētiski eksistējošs vēsturisks dokuments, nevis vēl praktiski pastāvošas suverēnas valsts pamatlikums.
Taču diemžēl pēdējā laikā pierādījies, ka sasodītā prakse jeb reālpolitika ne īpaši rēķinās ar varbūtībām, kuras mēdz uzskatīt par teorētiskām. Nu, piemēram, kurš vēl jūlija beigās varēja zināt, ka augusta sākumā Krievija sadomās strauji paplašināt miera uzturēšanas apmērus Gruzijā? Daudzu, ne tikai Daudzes un Zatlera zinātāju vidū noteikti nebija. Taču varēja sagaidīt, ka, adekvāti reaģējot, Rīgā turpmāk rēķināsies, ka miera uzturēšana Latvijā vēl pēc pašu gribas varētu būt pastiprināti saistāma ar valsts augstāko amatpersonu plānu skaidru saskaņošanu.
Taču nē - miera uzturētāji pastiprināti bruņojas, vairāki draudzīgu valstu prezidenti brīdina par nemiera mākoņa briešanu virs Baltijas, bet Rīgā joprojām uzskata: Satversmes 44. pants, kas nosaka, ka "Valsts prezidentam ir tiesības spert nepieciešamos militārās aizsardzības soļus, ja kāda cita valsts Latvijai pieteikusi karu vai ienaidnieks uzbrūk Latvijas robežām. Līdz ar to Valsts prezidents nekavējoties sasauc Saeimu, kura lemj par kara pasludināšanu un uzsākšanu", ir tikpat teorētisks kā, teiksim, Latvijas iebrukums Krievijā.
Satversmē, starp citu, nekas nav teikts, kā rīkoties tad, ja Latvija pēkšņi vairs nav "neatkarīga demokrātiska republika" (Satversmes 1.pants). Un izskatās, ka politiķi Rīgā pašlaik uzvedas tā, it kā šāds stāvoklis jau būtu pasen noticis vispārzināms fakts, bet Satversme - teorētiski eksistējošs vēsturisks dokuments, nevis vēl praktiski pastāvošas suverēnas valsts pamatlikums.
