VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
17. augustā, 2017
Lasīšanai: 11 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts vērtības
9
14
9
14

Ojārs Spārītis par planētas programmētu pārvaldību, kad cilvēks var izrādīties lieks (I)

LV portālam: OJĀRS SPĀRĪTIS, LZA prezidents
Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Ojārs Spārītis: „Diemžēl mūsu politiskās un izpildvaras saaugšana vienam no otra savstarpēji nešķiramā metastāzē ir sasniegusi tādu nihilisma pakāpi, kurā kolektīvā īpašuma dalīšanai un savu privilēģiju saglabāšanai var būt Latvijas neatkarības zaudēšanas cena.”

FOTO: Edijs Pālens, LETA

Sabiedrība pieprasa pārmaiņas, taču, lai tās notiktu, ir jānoliedz tas, kas kavē attīstību – zaglīguma mantojums, birokrātiskais provinciālisms –, un jādefinē Latvijas valsts intereses, saka Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents OJĀRS SPĀRĪTIS.
īsumā
  • Valsts simtgades priekšvakarā sabiedrība pieprasa pārmaiņas, kas racionalizētu pārvaldību tā, lai vidusmēra sabiedrības loceklim dzīvot šajā valstī būtu ērti un patīkami.
  • Valsts pārvaldībā ir pietrūcis gan menedžmenta pieredzes, gan elementāra godaprāta. Sekas tam ir 300 000 līdz 400 000 darbspējīgu cilvēku emigrācija, par kuru atbildīgo, vainīgo, kā izrādās, nav.
  • Par vidusslāni sākam dēvēt politisko eliti un ierēdniecības slāni.
  • Spēki, kuri vēl patlaban nosaka Latvijas ekonomiku, pamazām fiziski noiet no politiskās skatuves, bet vēl sīksti turas pretī jaunu spēku ienākšanai un atražo birokrātisko provinciālismu pārstāvošo valsts administratīvo aparātu, kas palīdz pēc novecojušām metodēm pārvaldīt un neefektīvi tērēt Latvijas resursus.
  • Jānoliedz ir tas, kas kavē – zaglīguma mantojums, birokrātiskais provinciālisms –, un jādefinē Latvijas valsts, nevis partiju grupējumu ekonomiskās intereses.
  • Atbildi var dot tikai tādi politiskie spēki, kuri šobrīd nav aktīvo politisko spēlētāju vidū.

LZA maijā notika pasākums ar neierastu nosaukumu – konsīlijs "Vai IV atmoda ir iespējama?", kā galveno izvirzot secinājumu, ka Latvijā ir nepieciešama garīgā atmoda. Šāda ideja pati par sevi nebūt nav jauna; par to runā jau gadus 20. Kāpēc tā patlaban aktualizējama, un kādiem šādā atmodā nāktos būt uzdevumiem?

Konsīlijs – tas ir Raitas Karnītes (LZA akadēmiķe, humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētāja – aut.) izdomāts žanra nosaukums. To parasti attiecina uz medicīnu, pacienta stāvokļa novērtējumu, pieaicinot pie slimnieka gultas plašāku speciālistu loku. Arī Zinātņu akadēmijā šis formāts izveidojies par jau tradicionālu prāta vētras žanru ekonomikā, sabiedrībā, kultūras, sociālajā dzīvē un arī politikā aktuālu tēmu apspriešanai.

Nē, nav gluži tā, ka visus šos 20 gadus zinātnieki būtu kā aktualitāti uzturējuši jaunas atmodas raisīšanas nepieciešamību. Pēc Trešās atmodas, kura Latvijai atnesa neatkarību, sekoja periods, kad valsts sāka veidot savas jaunās struktūras, savu politiku, un šķita, ka šis būs augšupejošs ceļš, kad visi labklājības, ekonomiskās un intelektuālās izaugsmes iespēju rādītāji būs tikai augšup kāpjoši. Tagad, 27 gadus pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, valsts simtgades priekšvakarā sabiedrībā redzami pieaugoši vilšanās sindromi – no daudzām pusēm sajūtams, ka kaut kas šajos gados nav noticis, kā sākotnēji domāts un cerēts. Nesavtīgums, ar kādu Trešās atmodas laikā kopējo valsts atjaunošanas interešu vārdā līdzdarbojāmies visi, ir nobremzējies, bet sabiedrība ir sašķēlusies dažādās atsevišķu interešu grupās.

Sabiedrība pieprasa pārmaiņas, kas racionalizētu pārvaldību tā, lai vidusmēra sabiedrības loceklim dzīvot šajā valstī būtu ērti un patīkami. Arī man pēdējā laikā no Latvijas laukiem raksta un zvana, sakot: mēs vairāk nespējam izturēt! Un šīs gaidītās pārmaiņas arī oligarhu sarunu kontekstā, šķiet, prasās būt nevis revolucionāri, bet gan galvenokārt ētiski modināmas. Valsts pārvaldībā ir pietrūcis gan menedžmenta pieredzes, gan elementāra godaprāta. Sekas 27 Latvijas neatkarības gadu menedžmentam ir 300 000 līdz 400 000 darbspējīgu cilvēku emigrācija, par kuru atbildīgo, vainīgo, kā izrādās, nav. "Tā ir sanācis." Šīs "sanākšanas" diagnoze ir, kā teica akciju sabiedrības "Grindeks" valdes priekšsēdētājs Kirovs Lipmans, kad viņam pasniedzām LZA goda mecenāta titulu, mūsu valsts nepareiza administrēšana. Tagad nepieciešama kļūdu analīze un uz tās bāzes veikts korekcijas darbs, kura sekmes būs atkarīgas no tā, cik lielā mērā sabiedrība spēs izvirzīt kategoriskas prasības saviem vadītājiem, politiķiem, izpildvaras pārstāvjiem, un kontroles, lai vēlēšanu priekšvakarā dotie solījumi pildīt savu pienākumu pret valsti tiktu arī īstenoti.  

Runājot par sabiedrības spējām izdarīt šādu spiedienu, jāatzīmē: bieži norādīts, ka latviešiem pietrūkst valstsgribas, valstsnācijas apziņas. Kas varētu būt šādas atmodas iniciators un nesējslānis? Esat izteicies, ka stabila vidusšķira ir sabiedrības virzītāja, ekonomisko vērtību ražotāja, vienlaikus atzīstot, ka tradicionālā izpratnē vidusšķiras esamību Latvijā ir grūti konstatēt.

Ņemot vērā, ka mana dzīvesbiedre Centrālajā statistikas pārvaldē apstrādā iedzīvotāju labklājības budžeta aspektus, tad man ir iespēja iepazīties ar statistikas skaitļiem un secināt, ka Latvijā gan ienākumu ziņā, gan proporcionāli ir strauji samazinājies vidusslānis, uz kura pastāvēšanu spekulatīvā kārtā tiek attiecināts pilsoniskās sabiedrības jēdziens. Tā rezultātā par vidusslāni sākam dēvēt politisko eliti un ierēdniecības slāni, jo pārējie sabiedrības segmenti, kuriem tradicionāli nāktos tajā būt, lielā mērā ir sarukuši, izslēgti no sabiedrības apkaunojošo pensiju dēļ vai emigrējuši. Vidusslānī taču nāktos būt apkalpojošajā sfērā strādājošajiem, mācībspēkiem, inteliģencei, mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, kuri spēj patstāvīgi nodrošināt savu dzīves kvalitāti, sociālo un kultūras vajadzību piepildīšanu, kā arī tiem, kuri pirms 27 gadiem bija vidusslānis, bet šobrīd ir nokļuvuši nožēlojamu valsts pabalstu saņēmēju kārtā. Tādējādi jāsecina, ka nevar tikt definēts, kurš sociālais slānis potenciāli varētu būt atmodas rosinātājs un tās virzītājspēks. Iespējams, ka šāds, no valsts vārdā runājošo puses sociāli atkarīga un materiāli paverdzināta, sabiedrības vairākuma stāvoklis ir mūsdienu postkomunistiskās Latvijas vadītāju pārvaldības modelis.

Šobrīd sabiedrības aktīvajā spektrā mainās paaudzes. Tie spēki, kas vēl patlaban nosaka Latvijas ekonomiku, pamazām fiziski noiet no politiskās skatuves, bet vēl sīksti turas pretī jaunu spēku ienākšanai un atražo birokrātisko provinciālismu pārstāvošo valsts administratīvo aparātu, kurš šī brīža politiskajai elitei palīdz pēc novecojušām metodēm pārvaldīt un neefektīvi tērēt Latvijas resursus. Rezultātā valsts attīstība visus pēckrīzes gadus stagnē – teju visos ES statistiskajos rādītājos Latvija atrodas pēdējā vai priekšpēdējā vietā. Būtu jānāk jaunajai paaudzei ar savām vērtībām, savu sapratni par ekonomiku un laikmetīgiem instrumentiem Latvijas dalībai globālajos procesos.

Konsīlija kopējais viedoklis ir, ka jaunai atmodai ir jānāk kā evolūcijai, nevis revolūcijai. Karnītes kundze sliecās nošķirt ar jauno atmodu saistīto tautas gara pamošanos no pretestības kustības, nolieguma izpausmēm. Tās pasniegtas kā pretējas. Taču kāpēc gan tā domāt, ja zinām, ka Trešā atmoda, neatkarības atgūšana nāca reizē ar visa padomiskā noliegumu un aktīvu pretestības kustību? Vai vispār, nenoliedzot veco un aktīvi nepretojoties tam, ja tas citādi neatkāpjas, ir iespējams panākt jauno?

Tāda ir dialektika, ka savstarpējā pretstāvēšanā nevar prevalēt neviens spēks, jo spiediens un pretdarbība ir proporcionāli viens otram. Ir jau taisnība, ka, noliedzot nepieņemamo un pretdarbojoties kādai sistēmai, nepietiek ar kritiku. Ir vajadzīga konstruktīva un gudra alternatīva, ko var sasniegt vienīgi iekļaujoties esošajā sistēmā un to transformējot, mēģinot ienest tajā citu kārtību, pārveidotu struktūru un harmonizējot sistēmas iekšienē valdošās pretišķības. Jānoliedz ir tas, kas kavē – zaglīguma mantojums, birokrātiskais provinciālisms –, un jādefinē Latvijas valsts, nevis partiju grupējumu ekonomiskās intereses. Atbildi var dot tikai tādi politiskie spēki, kuri šobrīd nav aktīvo politisko spēlētāju vidū, bet kuri varētu mainīt birokrātisko provinciālismu no aizsegšanās ar instrukcijām uz patstāvīgu ekonomisko domāšanu.

Bet patstāvīga ekonomiskā politika neveidojas partiju un tām pietuvināto pasūtītāju īstermiņa domāšanas dēļ. "Treknie gadi" ir aiz muguras, bet trekno gadu deformētā domāšana ir palikusi, ja jau reiz zinātnei no valsts budžeta tiek iedalīts vien 0,15%, bet pārējais ir ES struktūrfondu, respektīvi, uzdāvinātā nauda. Mūs nomoka septiņarpus miljardu ārējais parāds, ar ko uzturam pa vīlēm plīstošo budžetu, jo visās malās tiek kategoriski prasīts – palielināt, pārdalīt, bet neviens valdībā nerunā par peļņas palielināšanu valstī kopumā, par jaunu pelnīt spējīgu nozaru attīstību, jaunu ražotņu atvēršanu, par atvieglojumiem peļņas spējīgu uzņēmumu darbības uzsākšanai. Te ir lauks, kurā cīnīties "par", nevis "pret".

Vēsturnieks Guntis Zemītis paudis, ka uzaicinājums runāt par jaunas atmodas nepieciešamību ir provokatīvs, jo tādējādi tiek piespēlēts spēkiem, kuri uztur ideju, ka šī valsts nav izdevusies. Kā raugāties uz šo dilemmu?

Tiesa, provokatīvajā jautājumā ir liela daļa pelnīta kritiska novērtējuma tai valstij, kura 27 gados nav pilnā mērā izmantojusi iespējas ar starptautiskās finansiālās palīdzības instrumentiem uzcelt konkurētspējīgu industriālo infrastruktūru, izglītot savu jauno paaudzi, lai tā ieņemtu perspektīvas darba vietas augošā ekonomikā. Vērtējums par neizdevušos valsts pārvaldi adresējams 27 gadus ilgo valsts pārvaldes ciklu nesekmīgi administrējušajām, citai citu apkarojušajām ekonomisko interešu grupām, respektīvi, partijām. Ja šobrīd pasaulē briest lielas ekonomiskas transformācijas un tās tiek sekmētas ar hibrīdkaru digitālajā sfērā, ko vēl vairāk saasina skaļa retorika un reāli bruņotie konflikti par ietekmes sfēru pārdali, tad jaunajam politiskajam spēkam, kurš gadu pirms vēlēšanām vēl nav redzams pie apvāršņa, būs jāatbild uz jautājumiem: kā Latvijai saglabāt savu ekonomisko suverenitāti pasaules finanšu krīzes apstākļos? Tas ir jautājums arī šodienas politiķiem: kā definēsiet Latvijas ekonomiskās patstāvības ceļu un virzienu? Kā izmantosiet savu likumdevēju varu, lai saglabātu Latvijas ekonomisko patstāvību, ja šī ir pēdējā iespēja, ja vien tā jau nav nokavēta. "Valsts neizdošanās" problēma ir tā, ka tie ekonomiskie spēki, kuri varētu aizstāvēt Latvijas ekonomisko suverenitāti, neatrodas varas mehānismos, bet tie, kuru rokās ir birokrātiskā provinciālisma instrumenti un to līdznestā utopija, cer, ka kāds "ārējs" spēks vai laimīgs gadījums stratēģiskā investora personā atrisinās mūsu ekonomisko mazspēju. Diemžēl mūsu politiskās un izpildvaras saaugšana vienam no otra savstarpēji nešķiramā metastāzē ir sasniegusi tādu nihilisma pakāpi, kurā kolektīvā īpašuma dalīšanai un savu privilēģiju saglabāšanai var būt Latvijas neatkarības zaudēšanas cena.

Intervijas II daļa – rīt.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
14
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI