Atzīts, ka spiegošanas skandālā bijušas iesaistītas valsts amatpersonas. Ņemot vērā, ka diplomātiem ir regulāras tikšanās ar valsts amatpersonām dažādos formātos, kurā brīdī informācijas apmaiņa kļūst par nevēlamu no valsts drošības viedokļa?
Katrai valsts amatpersonai, īpaši tai, kurai ir piekļuve informācijai, kas satur valsts noslēpumus, ir skaidras instrukcijas par to, kādā kārtībā tā var tikties ar ārvalstu (tai skaitā Krievijas) diplomātiem, kāda rakstura informāciju sniegt un kārtība, kādā par šiem kontaktiem jāziņo. Pilnīgi skaidrs, ka nedrīkst tieši vai netieši izplatīt informāciju, kura saistīta ar valsts noslēpumu. Tāpat skaidrs, ka nedrīkst pieņemt nekādu tiešu vai netiešu - naudā vai graudā - atlīdzību par jel kādas informācijas sniegšanu. Pieļauju, ka diplomātiem un iekšlietu un ārlietu ministriju darbiniekiem, kuriem ir piekļuve slepenai informācijai, ir kārtība, kādā jāinformē priekšniecība par kontaktiem ar, piemēram, Krievijas diplomātiem. Jāpielieto arī veselais saprāts. Nevajadzētu jebkurus kontaktus ar ārvalstu diplomātiem vai žurnālistiem padarīt par biedu. Jāņem vērā komunikācijas veids un metodes, konspirācijas elementi.
Iekšlietu ministrs apgalvo, ka krievu diplomāts Aleksandrs Rogožins ir pircis informāciju. Vai tā ir izplatīta prakse to diplomātu vidū, kuri nodarbojas ar informācijas vākšanu?
Tā ir pretlikumīga prakse. Neatkarīgi no tā, vai esat diplomāts vai žurnālists, maksāt valsts amatpersonai par informāciju ir pretlikumīgi.
Ar kādu mērķi Krievijas diplomāts varētu interesēties par Latvijas iekšlietu datubāzi?
Nezinot neko par konkrēto lietu, grūti spriest. Hipotētiski līdzās militārai, politiskai un biznesa informācijai ir arī kompromitējošu materiālu vākšana, kas var noderēt kādreiz zināmu mērķu sasniegšanai.
Vai diplomāta izraidīšana vienmēr ir publiska vai arī mēdz būt gadījumi, kad tā noris diskrēti?
Izraidīšana nekad nevar notikt klusu, jo tas parasti ir publisks paziņojums. Par to tiek paziņots gan vēstniecībai, gan plašākai sabiedrībai. Tas ir arī savā ziņā diplomātiski izglītojošs līdzeklis, proti, valsts parāda, ka tā aizsargā savus likumus, suverenitāti, savu informāciju un ka tā neļauj pārkāpt šīs likumības sarkanās līnijas. Tāpēc loģiski, ka tas ir tapis zināms publiski. Cita lieta, kā nu katrs to izmanto savās publicitātes, politiskajās vai ārpolitiskajās interesēs.
Bijušais premjers Valdis Birkavs sacīja, ka diplomāta izraidīšanai vienmēr ir politisks raksturs.
Izraidīšanas pamatiemesls ir konkrētās diplomāta darbības, kuras tiek vērtētas arī no politiskā viedokļa. Šeit primāri bija pārkāpumi, nevis politiskā vēlme kādu izraidīt. Mēdz būt gadījumi, kad kāda valsts grib pasvītrot savu attieksmi pret citas valsts aktivitātēm savā zemē. Tad izraida vienu vai vairākus cilvēkus vienlaicīgi, lai principā signalizētu savu attieksmi. Latvijas gadījumā te nebija politisks, bet gan drošības aspekts, kuru augstākās amatpersonas atzina par neiespējamu ignorēt.
Minētajā gadījumā, kā apgalvo ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, šīs rīcības bija atkārtotas, nelikumīgas un nekaunīgas, kā ministrs teica, “peles sāka dejot pa galdu”. Neatkarīgi no tā, kādas ir valstu politiskās attiecības vai nodomi, ir situācijas, kuras sevi cienoša valsts vienkārši nevar ignorēt.
Kā vērtējat Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbību šai spiegu skandālā?
Pats fakts, ka viens ārvalstu diplomāts, kas pārkāpj likumu ir ievērots, viņa darbības fiksētas, dokumentētas un neitralizētas, liecina par labu darbu. Tas ir laba darba rādītājs. Te ir pamats uzskatīt, ka SAB strādā labi un ja kādam tas traucē, tad nepārsteidz, ka ir ļaudis, kas mēģina izmantot katru iespēju, lai kritizētu. Te ir veiksmīgs darbs, ko politiskā līmenī praktiski jānokārto, jo SAB jau politiku netaisa, bet gan dara savu darbu.
Spēka avoti pasaulē mainās
Latvijas attiecības ar Krieviju nedaudz uzlabojušās. Vienlaikus Lietuvas prezidents Valds Adamkus britu medijos ir brīdinājis, ka strauji augošā Krievijas ekonomika var pamudināt Kremli sākt jaunu Auksto karu. Arī Lielbritānijas attiecības ar Krieviju pēc plaša diplomātiskā strīda kļūst piesardzīgas. Minētās valstis it kā atrodas vienā savienībā, bet attieksmes tomēr atšķiras.
Kopumā Krievijas attiecības ar Rietumiem un ar Eiropas Savienību (ES) kļūst arvien vēsākas, pragmatiskākas, es pat teiktu - ciniskākas. Krievija skaidri, apzināti un mērķtiecīgi virzās prom no Eiropas demokrātijas, tiesiskuma un demokrātijas principiem. Šai ziņā fakts, ka Latvija veiksmīgi atrisina atsevišķus jautājumus ar Krieviju, piemēram, pašai Latvijai būtisko robežlīguma jautājumu, nemaina lielo bildi. Skaidrs, ka Latvijai kā jebkurai citai ES valstij vajadzīgi praktiskie nolīgumi ar Krieviju, lai ko arī tie neskartu – robežu, nodokļus, investīciju aizsardzību. Šādi līgumi vienmēr ir tikuši slēgti, arī Aukstā kara gados. Redzams, ka Krievija mēģina samērā veiksmīgi iepretim Eiropas valstīm pielietot “skaldi un valdi” principu. Tas attiecas ne tikai uz Latviju. Viņi neapšaubāmi cenšas ar katru Eiropas valsti noslēgt atsevišķus darījumus, vai tas būtu gāzes darījums ar Itāliju vai ar Vāciju. Tā ir oficiāla un skaļi formulēta Maskavas politika, pa vienam ar ES mazajām un lielajām valstīm veidot attiecības, jo tā var iegūt labākus darījumus.
Arī Latvija šī lieta jāpatur prātā un tiktāl, kamēr iespējams veidot kopīgu ES politiku, tas jādara. Tas jādara pat tad, ja īstermiņā izdevīgāk būtu noslēgt atsevišķu darījumu ar Krieviju vai būtu izdevīgāk oponēt enerģijas tirgus pilnai liberalizācijai. Vidējā termiņā šī īpašumu tiesību sadales prasība ir finansiāli neizdevīga “Latvenergo”, sadārdzinās finanšu resursi, iespējams, tai ir apšaubāma efektivitāte Latvijas ierobežotā tirgus dēļ, bet lielajā ainā – enerģijas tirgus liberalizācija ir svarīga visas kopējās ES iespējai spēcīgāk vest sarunas ar Krieviju, ieņemt kopīgu nostāju un atbildēt uz izaicinājumiem. Kamēr ES pašas likumdošana pieļaus monopolistiem nesamērīgu kontroli pār enerģijas pārvadi un tirdzniecību, tikmēr būs grūti veidot vienotu politiku iepretim Krievijai. Tāpēc atsevišķos gadījumos mums var nākties ilgtermiņa un kopīgo interešu vārdā šķietami upurēt īstermiņa un vietējās intereses.
Runā, ka Krievijai pēdējā laikā pastiprinājusies ekonomiskā interese par Latviju. Kādas tam var būt kādas ģeopolitiskās konsekvences?
Šai valstij Latvija nav izņēmums. Krievijai un tās valsts uzņēmumiem sakarā ar naftas augsto cenu pasaules tirgū šobrīd ir patiešām ievērojams daudzums naudas. Krievijas ārpolitika faktiski ir vērsta uz ienākumu strauju palielināšanu un konsolidēšanu Kremļa rokās. Visa politika vērsta uz to, kā pēc iespējas ilgstošākos līgumos iegūtu lielāku peļņas daļu Kremļa kontrolētajiem valsts uzņēmumiem. Loģiski, ka tas ļauj pievērst sev lielākas īpašumu daļas vai tiek mēģināts to iegādāties arī Eiropas valstīs. Risks šajos gadījumos ir nevis nauda un investīcijas pašas par sevi, bet tas, ka Krievijas, kā arī Ķīnas un arābu valstu gadījumā šīs investīcijas var izrādīties ne tikai komerciāli, bet arī politiski motivētas vai kādā brīdī var kļūt politisku lēmumu vadītas. Šobrīd lielākos valsts uzņēmumus kontrolē Kremļa oligarhi. Pastāv risks, ka ekonomiku var ietekmēt politiski lēmumi.
Kā gan Latvijas valsts to var ietekmēt, ja tā nespēj nostāties pret brīvo kapitālu?
Viena no atslēgām ir efektīvi funkcionējošs tiesiskais ietvars, kurš neļauj ļaunprātīgi izmantot dominējošu stāvokli tirgū vai pārvērst naudu politiskā ietekmē. Otra lieta – jādomā par enerģētisko drošību, kas skar plašu jautājumu loku, ne tikai samērīgu atkarību no viena piegādātāja, enerģijas avota, bet arī energoefektivitāti, vietējo resursu attīstību. Te valstij ir sava loma, kas regulē un, iespējams, virza tirgu. Citās jomās – tā ir laba uzņēmējdarbības regulācija un pārvaldība. Naudas un politikas attiecības ir jānoregulē neatkarīgi no tā, vai tā ir Krievijas vai Puzes nauda. Spēcīga tiesiska valsts – tā ir pirmā atbilde uz to.
Tad tie politiķi, kas neuzskata korupcijas un valsts pārvaldes necaurspīdīguma novēršanu par prioritāru uzdevumu, pastiprina draudus valstij?
Korupcijas riskiem pilna vai necaurspīdīga vide objektīvi ir izdevīgāka tiem ārējiem spēlētājiem, kuri ar tādām metodēm darbojas, kuri nāk no līdzīgas vides, kur var “sarunāt” lietas premjera līmenī. Nesaku, ka mums ir milzīgi korumpēta sistēma, ka krievi “pa lielam” nopirkuši Latvijas politiķus, bet neapšaubāmi kārdinājumi tur ir lieli.
Žurnāls The Economist nesen raksturoja Latviju kā “svārstīgu” valsti, kurā Krievija un Rietumi cīnās par savu ietekmi, pielīdzinot mūsu valsti Bulgārijai, Ukrainai un Serbijai. Vai var teikt, ka ģeopolitiskais līdzsvars Latvijā ir mainījies, ka pašreizējie pie varas esošie politiķi vairs nav tik pro-atlantiski orientēti, kā, piemēram, Vīķe-Freiberga?
Šobrīd nav pamata Latviju un Bulgāriju ierindot vienā kategorijā. Protams, šis raksts ir signāls, brīdinājuma raķete Latvijas sabiedrībai nevirzīties Bulgārijas virzienā. Latvija ir labākā situācijā. Globāli raugoties, pēdējos astoņos gados ASV ekonomiskā, militārā un politiskā ietekme pasaulē objektīvi ir mazinājusies. Turpretim dažādu nedemokrātisku režīmu ietekme ir palielinājusies, ņemot vērā dažādus faktorus – enerģijas cenas, ekonomisko izaugsmi, ekonomiskās problēmas, neveiksmīgas militāras operācijas, kas maksā milzu naudu. Amerikāņu spēks un pievilcīgums demokrātijas un cilvēktiesību jomā ir mazinājies. Bet Krievijai un Ķīnai ir pieaugušas iespējas. Pasaule mainās un Latvija nav izolēta no tā. Mainās spēka avoti. Taču Latvijā ārlietu, aizsardzības un drošības politika joprojām ir pārliecinoši atlantiska. Par to nav šaubu. Arī personālsastāvs šais jomās ir tas pats, kas bija iepriekš, un tāpat domājošs. Mainās tas, ka reālās attiecības ar Krieviju, reālās politekonomiskās atkarības veidojas citās jomās, nevis diplomātiskajā vai aizsardzības. Tās ir enerģētika, tranzīts, nekustamais īpašums, finanses. Lietas notiek tur un tur arī nauda spēlē lielo lomu.
Krievijai vairāk resursu spiegošanai
Prezidents Valdis Zatlers atzīmēja, ka Rīga ir spiegiem pievilcīga pilsēta. Uzskata, ka Rīga tradicionāli ir bijusi vieta, kur apgrozās informēti ļaudis. Kāpēc tas tā izveidojies?
Tas ir pagodinoši. Tas liecina, ka Rīga ir reģionāls attīstības centrs, ka šeit tiek pieņemti svarīgi lēmumi un te ir, ko darīt.
Runā, ka pēdējā laikā pastiprinās ārvalstu spiegu aktivitātes Latvijā.
Par to ir jājautā SAB. Tas, ko dzird publiskajā telpā, ir, ka visā Austrumeiropā Krievijas izlūku aktivitātes ir sasniegušas skaitliski Aukstā kara līmeni. Kvalitatīvi tas varbūt ir citādāk. Tā vismaz apgalvo briti un es nebrīnītos, ja Latvija nebūtu izņēmums. Tur ir resursi, tāpēc šo dienestu var attīstīt. Cilvēks no šī dienesta ir prezidents, skaidrs, ka viņi saņem vislabāko svētību un jūtas kā patrioti, darot šo lietu.
Kā ir ar informācijas vākšanu no sabiedroto valstu puses?
Ar sabiedrotajiem situācija ir citāda, jo daudz lielākā mērā notiek oficiāla informācijas apmaiņa. Protams, valstīm vienmēr ir informācija ekonomiskās politikas un tehnoloģiju jomā, ko tās neatklāj, ir diplomātiskie noslēpumi. Bet militārās drošības jomā ir daudz plašāka informācijas apmaiņa un mazāk noslēpumu. Ja raudzītos likumā, noslēpums visiem ir noslēpums, bet ap šo noslēpumu organizētā veidā dalās ar informāciju (tā dēvētais intelligence sharing).
Presē dažkārt izskan kritika valdībai, ka tā pārāk pakļaujas ārvalstu, piemēram, ASV sūtniecības spiedienam.
Latvija ir vēsturiski izdarījusi spiedienu uz ASV politiķiem ar daudz atklātākām, tiešākām metodēm nekā ASV vēstniece Latvijā. Pirms iestāšanās NATO Latvijas valsts algoja amerikāņu konsultantus, lai viņi mērķtiecīgi ietekmētu ASV politiku. Latvijas valsts sadarbojās ar ASV baltiešu izcelsmes pilsoņiem, lai viņus mudinātu ietekmēt politiskos procesus šai valstī. Latvijas uzņēmumi ir strādājuši ar juristiem antidempinga lietās, lai ietekmētu lēmumus par nodevu izmaiņām. Latvijas vēstniecība ir darījusi daudz, lai ietekmētu amerikāņu sabiedrisko domu un politikas veidotājus. Tas nav neparasti, ka valsts aktīvi pārstāv vai iestājas par savām interesēm. Kamēr tas nav saistīts ar draudēšanu, neadekvātām ietekmēšanas metodēm, tas ir normāli. Ja raugāmies uz publisko retoriku, tad neviens ne tuvu nestāv klāt aizejošajam Krievijas vēstniekam Viktoram Kaļužnijam pēdējo gadu laikā pamācību, instrukciju, kritikas, novēlējumu žanrā Latvijas valdībai, sākot ar to, kuras partijas ņemt valdībā un beidzot ar to, no kā gāzi pirkt un kādus raidījumus rādīt televīzijā. Ir politiski izdevīgi norādīt citā virzienā, jo Kaļužnijs netraucē norisināties zināmiem politekonomiskiem procesiem, kamēr tiesībsargi un rietumu sabiedrotie traucē.
Ko varētu gaidīt no prezidenta V.Zatlera vizītes Krievijā, kas varētu notikt pavasarī?
Minēti virkne nolīgumu, kas sagatavoti. Pašas par sevi šīs vienošanās var tikt parakstītas arī bez Zatlera klātbūtnes. Tādai vizītei ir vajadzīgs politisks saturs. To šobrīd es vēl neredzu. Tas, kuri politiskie jautājumi tiks aktualizēti, lielā mērā ir Ārlietu ministrijas rokās. Ministrija, ņemot vērā prezidenta nelielo pieredzi ārpolitikā, ir ārkārtīgi atbildīga par to, kādi būs vizītes vēstījumi, politiskais saturs un politiskās sekas. Taču pagaidām nav skaidrs, kāds varētu būt šīs vizītes politiskais saturs.
