Darba meklētāju īpatsvars 2.ceturksnī bija 8.9%, kas ir par 0.6 procentpunktiem mazāk nekā pirms gada. 1.ceturksnī bezdarba līmenis gada griezumā kritās straujāk, par 0.9 procentpunktiem. Vienlaikus, saskaņā ar darbaspēka apsekojumu, strādājošo skaits lēnām samazinās, 2.ceturksnī tas bija par 7.8 tūkstošiem mazāks nekā pirms gada. Šis datu avots vēsta, ka nodarbinātība pēckrīzes periodā strauji kāpa līdz 2013.gada sākumam, bet pēc tam svārstījusies šaurā intervālā. Saskaņā ar uzņēmumu apsekojuma datiem, aizņemto darbavietu skaits turpina augt, dati par 2.ceturksni vēl nav pieejami, bet, šādi mērot, nodarbinātība turpināja palielināties arī pērn, kad ekonomikas pieaugums bija visvājākais kopš Dižķibeles laikiem. Iespējams, ka strādājošo skaita novērtējumu ietekmē iespējamas neprecizitātes iedzīvotāju skaita izmaiņu novērtējumā, par kurām esmu jau rakstījis agrāk.
Svarīgākais darba tirgus uzlabojumu mērītājs ir tieši strādājošo skaits, nevis darba meklētāju īpatsvars, kas var samazināties arī "nepareizu" iemeslu dēļ – darbaspējīgo skaita samazināšanās vai izkrišana no darba tirgus aprites. Tāpēc ar sasniegto vēl nevaram būt gluži apmierināti, arī aizņemto darba vietu skaita kāpums ir lēns, 1.ceturksnī tas auga par 0.5% gada griezumā.
Ir cerības, ka darba meklētāju īpatsvara kritums jau tuvākajā nākotnē paātrināsies, līdzīgi, kā reģistrētā bezdarba līmenis, kas jūlijā gada griezumā samazinājās par 1.2 procentpunktiem. Lielāko daļu problēmu ekonomikā var atrisināt kopējā ienākumu apjoma pieaugums, arī šo. Saskaņā ar provizoriskajiem datiem, IKP 2.ceturksnī gada griezumā audzis par 4.0%, savukārt gada 2.pusē IKP pieaugums varētu sasniegt apmēram 5%. Izaugsmes paātrinājums 1.pusgadā tika panākts ar ļoti nelielu ES fondu palīdzību, bet turpmāk papildus atbalstu sniegs arī tie.
Nodarbinātības līmenis, kas 2.ceturksnī bija 62.6%, vairs tikai pavisam nedaudz atpaliek tikai no 2007.gada 2.puses jeb nekustamo īpašumu burbuļa radītā patēriņa buma kulminācijas. To tālāk kāpināt nebūs viegli, taču tas ir iespējams. Igaunijā nodarbinātība par 4.3 procentpunktiem lielāka. Arī Lietuva, kurā šis rādītājs vēsturiski ir bijis zemāks nekā Latvijā, ir aizgājusi priekšā. Salīdzinot ar laiku pirms 10 gadiem, mainījies iedzīvotāju izvietojums valsts teritorijā, audzis caurmēra izglītības līmenis un pensionēšanās vecums. Pēdējam ir ļoti liela nozīme — kopš 2010.gada 2.ceturkšņa strādājošo skaits vecumā virs 55 gadiem ir pieaudzis par 52.4 tūkstošiem, pārējās vecuma grupās tas samazinājies par 2.3 tūkstošiem.
Salīdzinājumā ar iepriekšējā cikla augstāko punktu, vēl gandrīz par 5 procentpunktiem atpaliek vīriešu nodarbinātības līmenis (65.3%), bet sieviešu nodarbinātības līmenis 2.ceturksnī pirmo reizi vēsturē pārsniedza 60%. Lai arī Latvija šajā ziņā vienmēr bijusi diezgan moderna valsts, priekšstati par dzimumu lomām turpina mainīties. Sieviešu konkurētspēju darba tirgū apliecina arī ievērojami zemākais darba meklētāju īpatsvars — 7.4% pret 10.4%. Ja starp vīriešiem šis rādītājs ir tāds pats kā 2014.gada beigās, tad sieviešu bezdarba indikators ir samazinājies par 2.7 procentpunktiem. Starpība sasniedza 11 procentpunktus krīzes laikā, bet 2014.gada 2.pusē bija gandrīz izzudusi. Vīriešu bezdarba nesamazināšanās varētu būt saistīta ar starplaikā piedzīvoto mini-krīzi celtniecībā, kas arī parāda, ka tieši šai nozarei ir ievērojams bezdarba samazināšanas potenciāls.
Lai nodarbinātība augtu vēl vairāk, ir straujāk jāaug algu līmenim. Spēja vienlaikus uztraukties par darbaspēka trūkumu un zemām algām ir viena no spilgtākajām izpausmēm loģikas trūkumam, kas nereti vērojams ekonomikas norišu publiskajā apspriešanā.
Nav šaubu, ka darbaspēka izmaksu kāpums jau paātrinās. No publiskotajiem darbaspēka apsekojuma datiem šajā ziņā gūt precīzu priekšstatu nevar. Precīzāks un arī operatīvāks indikators ir nodokļu iekasēšana. IIN un VSAOI ieņēmumu gada pieauguma trīs mēnešu vidējais rādītājs jūlijā pārsniedza 11%. No tā 1-2 procentpunkti varētu būt nostrādātā laika pieaugums, līdzīga ietekme varētu būt legalizācijai, bet pārējais acīmredzot ir algu likmju kāpums. Šis algu pieaugums ir vienlaikus neizbēgams un kopumā apsveicams. Latvijas ekonomikas spēja radīt pārējai pasaulei vajadzīgas preces un pakalpojumus aug. Eksports atnes vairāk naudas uz Latviju, palielinot nodarbinātību tiešā veidā, kā arī pludinot naudu iekšējā tirgū. Aug jaunās kreditēšanas apjoms. Tāpēc cilvēku laiks mūsu valstī kļūst arvien vērtīgāks. Uzņēmumiem būs arvien asāk jākonkurē par ierobežotajiem cilvēkresursiem. Tā kā ekonomikas attīstības jēga ir cilvēku dzīves apstākļu uzlabošana, nevis pēc iespējas ērtāka dzīve uzņēmumiem, tad par to var tikai priecāties. Bez strauja algu kāpuma nav reālu iespēju stabilizēt valsts iedzīvotāju skaitu, panākot pozitīvu migrācijas bilanci.
Taču vienlaikus jāseko, kā šis brīnišķīgais process ietekmēs starptautiskajai konkurencei pakļautos uzņēmumos, gan ārējā, gan iekšējā tirgū. Algu kāpums signalizē, ka cilvēku resursi ir ierobežoti. Ekonomikai, tā teikt, nāksies izdomāt, ar ko tā vēlas nodarboties. Uzņēmumi rodas, citi tikmēr beidz pastāvēt, tas vēl pats par sevi nav iemesls satraukumam. Svarīgākais, lai pārmaiņas būtu pēc iespējas plūstošas un nedarītu satricinājumus, kas var kaitēt uzņēmumiem, no kuriem ir atkarīga ilgtspējīga ekonomikas attīstība. Strauja algu kāpuma laikā ir ļoti svarīgi nevajadzīgi nepalielināt citas izmaksu pozīcijas. Ir viena joma, kur to var ietekmēt ar politiskiem lēmumiem — nedrīkst piešķirt papildu subsīdijas investīcijām enerģētikā, kur investīcijas jau tā ir bijušas pārāk lielas, kaitējot konkurētspējai.
