Lai gan pēdējos mēnešos lielākā uzmanība mediju vidē bijusi vērsta uz nesaskaņām starp sabiedriskajiem elektroniskajiem medijiem (Latvijas Radio, Latvijas Televīziju) un Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP), šī raksta mērķis nav iesaistīties konkrētajos strīdos, bet plašāk paskatīties uz regulāri novērojamo problēmu – sabiedrība un arī amatpersonas ne vienmēr izprot moderno sabiedrisko mediju nozīmi demokrātiskā sabiedrībā. Arī žurnāla Ir publicētie Oligarhu sarunu fragmenti vēlreiz atgādina, kādēļ nelielā valstī, kur pirktspēja ir maza, mediju bizness niecīgs un uz peļņu tendēts, nepieciešami mediji, kuru finansējums nav piesaistīts nedz pilsoņu, nedz īpašnieku labvēlībai.
Valsts medijs
Šķiet, ka brīžiem, sevišķi no politiķu puses, rodas neizpratne par sabiedriskajiem elektroniskajiem medijiem, kas tiek izteikta apmēram šādi: kāpēc "mēs dodam naudu", bet viņi izsakās tik nejauki. Nesen, piemēram, Solvita Āboltiņa nosodīja medijus par ziņošanu "sabiedrību šķeļošā un tracinošā manierē" un simtgades svinību tēriņu kritizēšanu. Savukārt vēl pirms kļuvis par Aizsardzības ministrijas parlamentāro sekretāru, Viesturs Silenieks savā privātajā blogā par medijiem rakstīja, ka par nodokļu maksātāju naudu vajadzētu nevis sabiedriskos medijus, bet gan valsts medijus, kas tad pretēji tagadējiem nekritizētu valsts varu, bet gan skaidrotu "sabiedrībai nozaru mērķus vislabākajā, visefektīvākajā veidā". Citiem vārdiem sakot, veiktu sabiedrisko attiecību funkcijas. Šie izteikumi nav unikāli, arī diskusijā par pašvaldību izdevumiem novadu vadītāji pauda līdzīgas domas un vajadzības.
Nav pārsteigums, ka amatpersonām nepatīk, ka viņu darbības tiek vērotas un vēlāk kritizētas, tomēr tieši tā ir viena no jebkura medija pamatfunkcijām, proti, būt sargsunim, filtram starp varu un indivīdu. Vēl jo svarīgāk tas ir sabiedriskajam medijam, jo savā būtībā komercmedijs, pat ja ievēro ētikas normas un augstākās žurnālistikas kvalitātes prasības, ir bizness, kuram ir jāpelna. Tātad atkarība no reklāmdevēja un īpašnieka ir neizbēgama, pat ja tā netiek ļaunprātīgi izmantota.
Nosaukt sabiedriskos medijus par valsts medijiem gan vairāk raksturīgs anonīmajiem interneta komentētājiem, tomēr tas liecina, ka vismaz daļa cilvēku nesaprot būtisku atšķirību un samulsuši uzdod jautājumu: "Kādēļ medijs, kuru es apmaksāju, nerāda man to, kas man patīk?" Nepievēršot uzmanību faktam, ka katra cilvēka gaume un intereses tāpat atšķirsies, uzreiz jāsaka, ka sabiedriskie mediji nav valsts mediji. Tiem nav jāapkalpo nedz elite, nedz tauta. Valsts medijs pats par sevi nav nekas nosodāms, tomēr tas demokrātiskā sabiedrībā nevar būt alternatīva sabiedriskajam medijam, jo tiešā valsts pakļautībā esošam medijam ir liels risks būt par propagandas un sabiedrisko attiecību kanālu, nevis vārtu sargu un dažādu sabiedrības interešu aizstāvi.
Izglītot, informēt, izklaidēt
Apskatot komunikācijas un mediju teorijas un reālo pieredzi dažādās valstīs, sabiedrisko mediju definīcijas, uzdevumi un to funkcionēšanas modeļi var atšķirties. Tomēr kopumā to ideja koncentrēta ap atbildīgu, neatkarīgu, demokrātisku satura veidošanu, kas cenšas iekļaut visas sabiedrības grupas neatkarīgi no etniskās piederības, politiskās, reliģiskās un jebkādas citas pārliecības. Sabiedrisko mediju mērķis ir sniegt iespējami visaptverošu un daudzšķautņainu viedokli par būtisko, informēt, izglītot un arī izklaidēt. Lielbritānijā 1920. gados, izmantojot šos principus, definēti sabiedriskā medija uzdevumi, kas ir pamatā pašlaik pasaulē vislabāk pazīstamajam sabiedriskajam medijam BBC.
Rūpīgi apdomājot šos pamatprincipus, redzams, ka tie izslēdz pakļaušanos politiskajai elitei vai noteiktām interešu grupām. Pretēji komercmedijiem, kas var pilnīgi brīvi izvēlēties šauru sabiedrības grupu, piemēram, makšķerniekus vai videospēļu entuziastus, un veltīt visus savus resursus tikai šīs grupas apmierināšanai. Tāpat, lai gan Latvijā mediji oficiāli nepasludina savas politiskās simpātijas, daudzviet pasaulē arī tā ir normāla prakse – vērst uzmanību uz vienas konkrētas politiskās partijas vai politiskā virziena pārstāvēšanu.
Tagadējā NEPLP locekle un komunikācijas zinātnes pētniece Ieva Beitika, piedaloties diskusijā par jaunu sabiedrisko mediju pārraugošās iestādes veidošanu un runājot par sabiedriskā pasūtījuma definīciju, vērsa uzmanību divām būtiskām sabiedriskā medija funkcijām – sabiedriskie mediji dara to, ko nedara vai nespēj komerciālie mediji un ir informatīvās vides veidotāji, sabiedrības pārstāvji, kuru galvenais atskaites punkts ir sabiedrības attīstība, intereses, vajadzības, ņemot vērā valsts nacionālās intereses, informācijas vides attīstību, mediju vides attīstību, demokrātiskās vides ilgtspējības kritērijus.
Sabiedriskais medijs labvēlīgos apstākļos var funkcionēt kā visas mediju vides kvalitātes latiņas uzturētājs, jo arī komercmediji, zaudējot auditoriju labākai žurnālistikai, ir spiesti pacelt savus standartus un izklaidei, kas nenoliedzami ir populārākais saturs, pievienot arī izglītošanu un informēšanu.
Ne tikai izklaidēt
"Latvijas Radio uzrunā cilvēkus, lai veicinātu labāku dzīves kvalitāti, nodrošinot objektīvas, operatīvas un daudzveidīgas informācijas pieejamību," šādi savu misiju definē Latvijas Radio. "Kalpot Latvijas sabiedrības interesēm," rakstīts Latvijas Televīzijas mājaslapā. Tas gan, iespējams, ir valodas pētnieku, nevis mediju teoriju jautājums, tomēr, ņemot vērā iepriekš minēto, izmantot vārdus "kalpošana" vai "apkalpošana", runājot par sabiedrisko mediju uzdevumiem un to attiecībām ar valsti, var nebūt pareizi, un tas var radīt apjukumu tajos, kas domā, ka sabiedriskie mediji ir valsts mediji. Kalpošana var tikt saprasta kā bezierunu paklausība un naudas maka turētāju vēlmju izpildīšana, tomēr sabiedriskajiem medijiem ne vienmēr ir jādod sabiedrībai (vai politiķiem) tas, ko tie grib, bet gan, iespējams, drīzāk tas, ko tiem vajag.
Lai gan diezgan vienkāršots, tomēr kā piemērs var noderēt Kantar TNS veikto TV auditorijas pētījumu rādītais – maijā skatītākās pārraides televīzijā bijušas Pasaules čempionāta hokejā spēles un Eirovīzijas dziesmu konkurss, jūnijā – LTV erudīcijas spēle "VIP. Veiksme. Intuīcija. Prāts". Proti, cilvēki saprotamu iemeslu pēc vairāk izvēlas skatīties izklaides, kultūras vai sporta pārraides. Ja strikti atsaucas uz šiem rādītājiem, var teikt: "Lūk, sabiedrības vēlmes!" Saturu varētu strukturēt, veidojot tikai izklaides programmas, bet tad novārtā tiktu pamestas izglītošanas un informēšanas funkcijas, kas nekad nebūs pašas populārākās. Šāda bezierunu kalpošana auditorijas vēlmēm nevar būt sabiedrisko mediju uzdevums, to drīzāk pilda, piemēram, Latvijas komerciālās radiostacijas, izvēloties maksimāli daudz spēlēt populāro ārzemju mūziku, kas, protams, ir stabils auditorijas garants.
Balansēt rezultātu
Tāpēc arī reitingi, kuru zemie rezultāti laiku pa laikam tiek pārmesti dažādiem sabiedrisko mediju kanāliem, ne vienmēr būs labākā medija kvalitātes mēraukla. Tomēr tas nenozīmē, ka reitingi nav svarīgi. Arī izklaide ir būtiska sastāvdaļa – caur izklaidi var pasniegt nozīmīgu saturu, kā arī tā noder, lai noturētu auditoriju, konkurējot ar komercmedijiem, kas var atļauties saturu aizpildīt ar krietni vairāk izklaidējoša materiāla. Šī satura balansēšana tad arī balstās uz sabiedrisko mediju darbinieku pleciem.
Protams, ir jājautā, vai elektroniskie sabiedriskie mediji Latvijā pilda savu misiju. Pieejot skrupulozi, noteikti var atrast sabiedrības grupas, kas nav gana pārstāvētas, un uzdevumus, kas līdz galam nav paveikti; tomēr uzteicams ir LTV lapā norādītais mērķis: "Atgūt Latvijā ietekmīgākā medija statusu līdz 2020. gadam." Turklāt rodas iespaids, ka pēdējos pāris gados sabiedriskie mediji, iespējams, komercmediju vājināšanās rezultātā, ir ieguvuši sparu un arvien kvalitatīvāk izpilda visas sev uzticētās funkcijas.
Tomēr vajadzētu paturēt prātā, ka sabiedrisko mediju sasniegtie rezultāti vienmēr nav skaidri redzami nedz reitingu lapās, nedz politiķu apmierinātības koeficientos. Savukārt amatpersonām, kas medijus kritizē, vajadzētu padomāt, vai glaimīgi, tātad arī vāji un neuzticami, sabiedriskie mediji iedomātu un īstu informācijas apdraudējumu laikā ir tas, ko Latvijas valstij vajag.
