Kā gadījies, ka Jūsu darba pieredze ir saistīta tikai ar sociālās nodrošināšanas jomu? Vai karjeras attīstībā nav bijusi vēlme pēc citas nodarbošanās?
Sociālās nodrošināšanas nozarē nonācu nejauši, uzreiz pēc augstskolas beigšanas. Pieļauju, ka ar laiku būtu meklējusi citu nodarbošanos, ja nozarē nesāktos reformu laiks, kas deva nenovērtējamu iespēju piedalīties pārmaiņu plānošanā un veidošanā.
Jau, sākot ar 90. gadiem, nav bijis darba periodu, kas ļautu ieslīgt rutīnā. Mans sākotnējais darba profils bija saistīts ar finanšu jautājumiem, bet ar laiku, strādājot par lielas un nozīmīgas iestādes vadītāju, tas ir būtiski paplašinājies, aptverot visplašāko jautājumu loku. Man šis darbs joprojām ir interesants, netrūkst arī izaicinājumu, tāpēc vēlme pēc nodarbošanās maiņas man nerodas.
Jums ir profesionālā maģistra grāds ekonomista kvalifikācijā. Cik lielā mērā šīs zināšanas vajadzīgas sociālās apdrošināšanas jomā?
Ekonomista izglītība ir labs pamats prasmei analizēt ekonomiskos procesus, novērtēt to ietekmi, attīstības tendences. Sociālā apdrošināšana ir ilgtermiņa pasākums, ko ietekmē demogrāfija, darba tirgus, nodarbinātība, nodokļu un sociālā politika. Domāju, ekonomistam labāk nekā jebkuras citas jomas speciālistam ir saprotama šo faktoru mijiedarbība un ietekme uz sociālās apdrošināšanas sistēmas darbību un tās attīstības perspektīvām. Arī, vadot organizāciju, ekonomista kvalifikācijai ir priekšrocības.
Pastāv uzskats, ka Latvijā nelabvēlīgas demogrāfiskās situācijas dēļ pašreizējai četrdesmitgadnieku paaudzei solidāro pirmā līmeņa pensiju nav ko gaidīt un viņi var paļauties tikai uz saviem uzkrājumiem. Ko atbildētu šādai skepsei?
Ja nemainīsies sabiedrības attieksme pret savas pensijas plānošanu un veidošanu, tad šāda iespēja ir visai reāla. Strādājošo līdzdalībai sociālās apdrošināšanas sistēmā kā šodien, tā arī nākotnē būs izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu uz paaudžu solidaritātes principu balstītā pensiju 1. līmeņa darbību. Skeptiķiem es atbildētu: izvēle ir pašu ziņā, cik aktīvi piedalīties sociālās apdrošināšanas sistēmas stiprināšanā, uzņemoties atbildību par izdarītās izvēles sekām.
Pirmais cilvēks, kurš izveidoja pensiju sistēmu, bija Vācijas kanclers Oto fon Bismarks 1889. gadā. Nereti sliktās demogrāfiskās situācijas dēļ visā Rietumeiropā tiek prognozētas pensiju sistēmas beigas, vairāk paļaujoties uz privātiem uzkrājumiem. Vai tāda nākotne sagaida Eiropu?
Latvija, veidojot savu pensiju sistēmu, šo risku apzinājās, ieviešot kombinētu pensiju sistēmu, kas sastāv no tā saucamajām pārdales un uzkrājumu daļām. Varu piekrist tam, ka Latvijā pensiju uzkrājošā daļa pagaidām ir pārāk maza, ir jāmeklē stimuli, kā to palielināt. Viens no tiem varētu būt valsts fondēto pensiju jeb pensiju 2. līmeņa uzkrājumu mantošanas nosacījumu pilnveidošana, kas veicinātu iedzīvotāju uzticēšanos pensiju 2. līmenim un vienlaikus palīdzētu stiprināt nodokļu maksāšanas kultūru.
Satiksmes ministrs nācis klajā ar ideju pensiju 2. un 3. līmeņa naudu izmantot ceļu sakārtošanai. Kā vērtējat šādu ierosinājumu?
Iespējams, idejas autoriem ir plāns, kā, investējot ceļu sakārtošanā, gūt no šīm investīcijām peļņu, kas ir pensiju uzkrājumu primārais mērķis. Tā kā ideja netika izskaidrota, šādi paziņojumi raisa negatīvu reakciju un mazina iedzīvotāju jau tā vājo uzticēšanos pensiju sistēmai.
Pēc dažādiem aprēķiniem 200 000–300 000 cilvēku saņem minimālo vai mazāku algu. Kādas būs viņu vecumdienas?
Pašreizējā aina liecina, ka nākotnē sagaidāms liels pensionāru skaits, kuru pensiju veidos šodien veiktās zemās iemaksas. Ja nekas tuvākajā laikā nemainīsies, tā valstij būs smaga problēma, jo risinājums šo cilvēku finansiālajai drošībai būs jārod ārpus sociālās apdrošināšanas sistēmas. Līdz ar to zūd ilūzijas par paļaušanos uz bērniem kā garantu vecumdienu nodrošinājumam, jo šis slogs būtu jāiznes tieši viņiem.
Viens no topošās nodokļu reformas apspriestajiem jautājumiem ir arī paaugstināt sociālās iemaksas. Kāda ir jūsu attieksme pret šādu priekšlikumu?
Pēdējā laika iniciatīvas raisa bažas, ka tiek aizmirsts sociālās apdrošināšanas iemaksu specifiskais raksturs – to sasaiste ar konkrētiem pakalpojumiem, ko garantē šīs iemaksas. Sociālās apdrošināšanas iemaksas nav pareizs instruments, ar kuru risināt budžeta ieņēmumu problēmas.
Vai nav tā, ka vecuma pensija ir tomēr izveidojusies kā laimes spēle – tie, kuri 90. gados vairs nebija darbspējīgā vecumā, tomēr daudz zaudēja?
Nav pamata secināt, ka tie, kuriem pensija piešķirta līdz 1990. gadam, ir zaudētāji. Statistikas dati par piešķirto pensiju vidējo apmēru liecina, ka pensijas, kuras piešķirtas līdz 1996. gadam, būtiski neatšķiras no tām, kas piešķirtas pēc jaunā likuma noteikumiem.
Sākot no 2014. gada 1. janvāra, pensionēšanās vecums Latvijā ir 62 gadi un katru gadu tiek palielināts par trim mēnešiem. Tādā veidā līdz 2025. gada 1. janvārim tas sasniegs 65 gadus. Izskan replikas, ka drīz būs jāstrādā līdz pat mūža beigām, jo sociālajā budžetā ar laiku vairs nebūs naudas. Vai šādi draudi pastāv?
Pensijas vecuma paaugstināšana ir neizbēgama, to ietekmē iedzīvotāju demogrāfiskā struktūra. Lēmums par pakāpenisku pensijas vecuma paaugstināšanu līdz 65 gadiem tika pieņemts tieši sagaidāmās "demogrāfiskās bedres" dēļ, kas radīsies, kad sāks pensionēties daudzskaitlīgā pagājušā gadsimta 60. gados dzimusī paaudze.
Vai ir kādi notikumi, personības, kas jūs ir iedvesmojušas, visvairāk ietekmējušas jūsu dzīvi?
Lai kā mums liekas, ka paši veidojam un ietekmējam savu dzīvi, jāatzīst, ka arī manā profesionālajā dzīvē ir bijuši vairāki izšķirīgi notikumi un cilvēki, kas ietekmējuši manas izvēles un palīdzējuši izmantot manu potenciālu, jau sākot ar studiju virziena izvēli. Pēdējā laikā tā ir bijusi sastapšanās ar divām izcilām personībām: Ernstu Otto Šarmeru, U teorijas un "presencing" jeb jūtošās klātbūtnes idejas autoru, un Juri Rubeni, kurš ar šo teoriju savā lekcijā iepazīstināja vadītāju attīstības programmas dalībniekus, mudinot būt mazāk atkarīgiem no pagātnes, lai varētu ieraudzīt jauno.
Ja vajadzētu apgūt jaunu profesiju, kura tā būtu?
Droši vien kāda no radošajām, iespējams, žurnālistika, jo šodien mani vairs nebiedētu tie šķēršļi, kas atturēja no šīs izvēles jaunībā.
Par ko bērnībā vēlējāties kļūt, par ko sapņojāt?
Atceroties savas bērnu dienu "lomu spēles", iztēlojos sevi strādājam krājkasē – caur lodziņu apkalpoju klientus, skaitīju rotaļu naudu un kārtoju papīrus. Tā nu ir sagadījies, ka šīs bērnības rotaļas kaut kādā mērā saskan ar manu pašreizējo nodarbošanos.
Kam priekšroku dodat brīvajā laikā?
Mani arvien vairāk saista zemes darbi – tie palīdz gan atslēgties no darbdienu stresa, gan dod gandarījumu, redzot sava darba augļus.
Kāds ir jūsu dzīves moto?
"Viss ir iespējams!"
