Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Andris Spore: “Saistība ar tieslietu sistēmu man ir no 19 gadu vecuma. Sākotnēji gan izvēlējos mediķa profesiju, taču ātri sapratu, ka tā nav mans aicinājums, tādēļ mērķtiecīgi devos strādāt uz tiesu par sekretāru. Tā bija mana pirmā darba pieredze tieslietu sistēmā. Uzskatu, ka tā bija neatsverama, jo ļāva saprast gan sistēmu, gan praksē gūt apstiprinājumu juridiskajām zināšanām.”
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
Tiesu izpildītāja amatu nevar uzskatīt par īpaši jaunu, tomēr tā pa īstam ar tiesu izpildītājiem cilvēkus skarbā dzīves realitāte ir savedusi līdz ar aizdevumu sistēmas attīstību. 2003. gadā tiesu izpildītāji kļuva par brīvās juridiskās profesijas pārstāvjiem. Kāpēc tas bija nepieciešams, un kādi ir ieguvumi no tā sabiedrībai?
Pirmsākumi zvērināta tiesu izpildītāja institūta izveidei meklējami 1997. gadā, kad Latvijā viesojās franču kolēģi ar mērķi popularizēt šo brīvo juridisko profesiju. Līdz tam mūsu tiesu izpildītājiem nebija pat noteiktu izglītības prasību. Par tiesu izpildītāju varēja strādāt persona ar vidējo izglītību. Ja atceramies 90. gadu beigas, 2000. gadu sākumu – uzticība tiesiskumam kopumā, tostarp arī nolēmumu izpildei, nebija augsta, prese rakstīja par koruptīvām saitēm, tiesu izpildītāju ieinteresētību un sadarbošanos ar parādniekiem, nespēju vai nevēlēšanos parādus piedzīt.
Sava loma institūta izveidē bija arī iestāšanās procesam Eiropas Savienībā, nosakot tieslietu nozarei noteiktus kritērijus un termiņus to izpildei. 2001. gadā, izstrādājot Tiesu izpildītāju likumprojektu, tika ielikti tie mūsdienu zvērināta tiesu izpildītāja institūta pamati un amatam izvirzītās prasības, kurus pazīstam šodien.
2003. gadā stājās spēkā jaunais Tiesu izpildītāju likums, līdz tam Tieslietu ministrija savus darbiniekus – tiesu izpildītājus – nolika izvēles priekšā – celt savu kvalifikāciju un pielāgoties jaunajām prasībām, ko zvērināta tiesu izpildītāja amatam izvirzīja jaunā sistēma, vai atstāt amatu. Protams, tika noteikts arī pārejas periods, lai cilvēki, kas vēlējās turpināt darboties savā amatā, varētu iegūt juridisko izglītību, nokārtot kvalifikācijas eksāmenu, nodot zvērestu Augstākās tiesas priekšsēdētājam un sākt praksi.
No vienas puses, tā ir profesija ar visai negatīvu fonu, no otras – kādam arī šāds darbs ir jādara. Cik vienkārši ar to ir sadzīvot?
Neraugoties uz tiesu izpildītāja profesijas emocionāli negatīvo fonu, institūtam ir konkrēta, noslēdzoša, loma tiesiskuma procesuālajā ķēdē – izpildīt tiesas nolēmumu, proti, panākt nolēmuma izpildi aizskartās puses, valsts un sabiedrības interesēs. Ja nav tiesu izpildītāja, kurš ar valsts noteiktiem piespiedu mehānismiem panāk nolēmuma izpildi, tad arī tiesai un tās lēmumiem nav jēgas. Vienkāršs piemērs: ja bērna māte ir iztiesājusies ar bērna tēvu par uzturlīdzekļiem un bērna tēvs šo pienākumu – ik mēnesi maksāt savam bērnam uzturu – labprātīgi nepilda, bērna mātei ir nepieciešama tiesu izpildītāja iesaiste.
No vienas mūsu klientu grupas – parādnieku jeb, pareizāk būtu teikt, personu, kuras ir atbildīgas par saistību neizpildi, – puses vienmēr būs distancēta attieksme, un to var emocionāli saprast. Ja no tevis piespiedu kārtā kaut ko atņem, tas nav patīkami, un šaubas, ka kaut ko dara par daudz un ne tā, pastāvēs vienmēr. Arī es kā privātpersona negribētu saskarties ar tiesu izpildītāja darbu! Tomēr ir jāsaprot, ka tiesu izpildītājs nav ļaunais, kas atņem naudu, izliek no mājas. Tiesu izpildītājs rīkojas tikai un vienīgi saskaņā ar tiesas nolēmumu – un iesaistās tikai tad, kad puses pašas nespēj savā starpā vienoties un atrisināt strīdu. Mūsu klientu otrā grupa – kreditori – nav tikai lielās, varenās bankas, bet arī, piemēram, vecāki, kas tiesas ceļā kārto jautājumus par uzturlīdzekļiem saviem bērniem. Tās ir arī privātpersonas, kas aizdevušas citai privātpersonai naudu un tiesas ceļā vēlas to atgūt, galu galā – tā ir valsts, tātad sabiedrība kopumā, kuras intereses tiesu izpildītājs pārstāv, piemēram, atgūstot no personas nodokļu parādus, par administratīvajiem pārkāpumiem piemērotos naudas sodus.
Līdzīgi kā notāriem, arī tiesu izpildītāju skaits un dalījums pa iecirkņiem valstī ir limitēts. Tieši tāpat, līdzīgi notariātam, ir ar tiesu izpildītāju palīgiem. Vai kādam no palīgiem pastāv iespēja kaut kad kļūt arī par tiesu izpildītāju?
Jāsāk ar to, ka visas tiesu izpildītāju amata vietas nav aizpildītas. Kopumā – atbilstoši tiesu apgabaliem – ir 116 iecirkņi, bet tajos praktizē 101 tiesu izpildītājs. Tam ir savi iemesli, tostarp profesijas prestižs, bet ne tikai. Tiesu izpildītāja amatam ir izvirzītas augstas prasības, un ne visi juristi, kuri piesakās zvērināta tiesu izpildītāja eksāmenam, var šo eksāmenu nokārtot.
Ne katram tiesu izpildītājam ir savs palīgs, šobrīd palīgu skaits ir 26. Lai kļūtu par tiesu izpildītāja palīgu, vispirms gadu personai ir jānostrādā pie tiesu izpildītāja par palīga kandidātu un regulāri jāpiedalās LZTI padomes organizētajos kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumos – apmācībās – un pēc tam jānokārto pārbaudījumi par konkrēto apmācību tēmu. Gadu pēc apstiprināšanas tiesu izpildītāja palīga kandidāta amatā palīga kandidāts var kārtot tiesu izpildītāja palīga eksāmenu. Šobrīd ir 39 tiesu izpildītāja palīga kandidāti.
Kā rāda ikgadējie zvērināta tiesu izpildītāja eksāmenu rezultāti – tieši tiesu izpildītāju palīgi vairumā gadījumu ir tie, kuri, tiesu izpildītāja amatam nepieciešamās profesionālās zināšanas un praktiskās iemaņas apguvuši palīga amatā, vēlāk sekmīgi nokārto tiesu izpildītāja eksāmenu un kļūst par tiesu izpildītājiem.
Kāda ir darbinieku mainība?
Darbinieku mainība lielā mērā ir saistīta ar darba uzraudzību. Kopš 2012. gada padomes kompetencē ir veikt visu tiesu izpildītāju darba pārraudzību, ikgadēji veicot pārbaudes lietvedībā. Šīs pārbaudes ir skrupulozas un prasa papildu ieguldījumu no LZTI padomes, taču, mūsuprāt, atdeve ir nozīmīga – kopš 2012. gada veiktās pārbaudes jau ir sniegušas kopskatu par katra zvērināta tiesu izpildītāja darbības kvalitāti un ir veikti nepieciešamie pasākumi trūkumu novēršanai un pārkāpumu pārtraukšanai. Pārbaužu rezultātā ir ierosinātas gan disciplinārlietas, gan no darba ir bijuši spiesti aiziet 11 tiesu izpildītāji. Pret kopējo tiesu izpildītāju skaitu tas ir daudz – 10%.
Vienlīdzība, kā zināms, ir labs politiskais sauklis. Dzīvē ir dažādi spēles noteikumi. Ja runā par prakses vietām, ir taču tā saucamās izdevīgās un neizdevīgās teritorijas. Ir tiesu izpildītāji, kam piedziņu uztic bankas, un ir tādi, kam jāstrādā gan reģionos, gan ar mazākiem klientiem.
Nevarētu piekrist jūsu teiktajam, ka ir izdevīgās prakses vietas un neizdevīgās. Arī manā prakses vietā, Rīgas centra rajonā, nevarētu teikt, ka ir daudz izdevīgu objektu. Atbilstoši noteiktajai kārtībai tiesu izpildītājam ir tiesības praktizēt konkrētā tiesu apgabala teritorijā, bet ne visā valstī. Piedzinējam ir tiesības reģiona ietvaros izvēlēties tiesu izpildītāju, pie kura vērsties ar savu tiesas nolēmumu par piespiedu piedziņas izpildi. Tas nozīmē, ka tiesu izpildītāja klientu loks ir cieši saistīts ar viņa darba kvalitāti un aktivitātēm, tostarp piesaistot darbā tiesu izpildītāju palīgus un strādājot pie rezultatīvas nolēmumu izpildes.
Cik piedziņas lietu vienlaikus uzņemas viens tiesu izpildītājs? Īsumā, lūdzu, iezīmējiet savu profesionālo pieredzi!
Katrā tiesu izpildītāja birojā ir atšķirīgs darbinieku skaits, arī darba organizācija ir konkrētā tiesu izpildītāja kompetence. Tāpēc ir grūti pateikt, cik katram ir aktīvu lietu. Ja skatāmies statistiku par to, cik gadā kopumā visiem tiesu izpildītājiem tiek iesniegti izpildei izpildu dokumenti, – 2016. gadā tas bija 136 971 izpildu dokuments, gadu iepriekš – 2015. gadā – 143 623 izpildu dokumenti.
Mana biroja pieredze rāda, ka vienlaikus viens darbinieks strādā ar apmēram 1000 piedziņas lietām. Biroja darbinieki ir apmācīti pilnībā piemērot visas ar procesuālo piedziņu saistītās darbības, kā arī runāt ar klientu, skaidrot visas neskaidrības. Kaut gan likumā tiesu izpildītājam ir noteikti klientu pieņemšanas laiki – viena diena –, manuprāt, mūsdienās ir svarīgi būt pieejamam klientiem biroja darba laika ietvaros gan klātienē, gan telefoniski, gan elektroniski.
Iespējas aizņemties svešu naudu, pirms dažiem gadiem darot to gana nekritiski, ir radījušas sekas. Kopējais parādnieku skaits valstī ir milzīgs, un lielai daļai no tiem ir darīšana ar parādu piespiedu piedziņu. Kādas ir parādsaistību piespiedu piedziņas tendences pēdējo gadu laikā?
Pēdējos divus gadus ir būtiski sarucis hipotekāro kredītu parādnieku loks. Tādu lietu gandrīz vairs nav, ja nu kādam vēl ir, tad tas ir retums. Šobrīd dominē komunālo pakalpojumu, ātro kredītu, kā arī administratīvi sodīto parādnieku lietas. Tiesu izpildītāju lietvedībās diemžēl uzkrājas liels apjoms šādu lietu, jo sodīto personu spēja kārtot parādsaistības ir zema, liela daļa šo cilvēku turklāt ir sodīta vairākkārt.
No 2014. gada Civilprocesa likuma 594. panta pirmās daļas 3. punkts nosaka, ka klasiskajā piedziņas gadījumā no parādnieka ietur 30% mēnesī, vienlīdz saglabājot tiesības uz ienākumiem minimālās algas apmērā. Kādas tam ir sekas?
Minētie likuma grozījumi par parādnieka tiesībām uz minimālajiem ienākumiem valstī noteiktās minimālās vai puses no minimālās algas apmērā (tā ir minimālā summa, kas parādniekam jāsaglabā pēc nodokļu nomaksas, t.i., 380 eiro uz rokas) tiesu izpildītāju padomei bija pārsteigums, taču apzināmies, ka tā ir valsts politika, un mūsu pienākums ir, norādot uz riskiem, izpildīt likumdevēja gribu.
Ja skicētu parādnieka portretu, tas nebūtu noteikta vecuma vai viena dzimuma cilvēks. Šī norma faktiski izslēdz piedziņas iespējamību no valsts pensijām.
Jā, lietu apjoms, kas atrodas tiesu izpildītāju lietvedībās par parādu piedziņu no pensionāriem, krājas, jo pensijas daudzos gadījumos ir pat mazākas par valstī noteikto minimālo algu, un no šiem cilvēkiem piedzīt parādu nav iespējams. Te jāmin divi aspekti. Pielīdzinot valsts pensijas strādājošo minimālajai darba algai, attiecībā uz piedziņu nav izvērtēta proporcionalitāte. Nevar neminēt, ka dažas ātro kredītu firmas savus pakalpojumus pensionāriem piedāvā ar citiem noteikumiem nekā pārējiem klientiem un, visticamāk, arī informē par likuma normām, kas garantē ienākumu aizsardzību parādu piedziņas gadījumā. Ir cilvēki, kas šo piedāvājumu izmanto.
Labā ziņa ir tā, ka šobrīd arī mediji, veidojot saturu, ir zinošāki un kritiskāk vērtē cilvēku stāstus par ļaunajiem tiesu izpildītājiem, kas pensionāram grasās atņemt pēdējo.
Jau nākamie likumdevēja pieņemtie Civilprocesa likuma grozījumi, kas šobrīd paredz ar administratīvajiem aktiem (administratīvajiem sodiem, nodokļu parādiem u.tml.) saistītās piedziņas gadījumā, līdzīgi kā uzturlīdzekļu parādsaistībām, saglabāt parādniekam pusi no minimālās algas, nodrošina šīs kategorijas piedziņas lietās efektīvāku nolēmumu izpildi.
Vai pastāv legāla iespēja, piemēram, pensionāram, kam pensija ir mazāka par 380 eiro, ar tiesu izpildītāju vienoties par parādsaistību dzēšanu, maksājot ik mēnesi labprātīgi mazāku summu? Starp citu, šo jautājumu LV portālam ļoti bieži uzdod e-konsultācijās.
Likums nosaka tos instrumentus, ko tiesu izpildītājs savā darbā var izmantot. Pamatā ir tiesas nolēmums par parāda piespiedu piedziņu un kreditora norādītie veidi, uz ko var vērst piedziņu. Pārbaudot parādnieka mantisko stāvokli, tiesu izpildītājs redz, ka parādniekam, piemēram, ir māja un, pārdodot to izsolē, parādsaistības tiktu dzēstas. Tā ir nekritiska ideālā situācija, taču iespējas piedzīt parādu vienmēr tiek vērtētas no samērīguma pozīcijām un, ņemot vērā apstākļus, ekonomisko situāciju valstī, parādnieka iespējām parādu dzēst, izvairoties no tik ekstrēmiem piedziņas līdzekļiem kā palikšana bez vienīgā īpašuma. Protams, sarunājoties ar parādnieku, tiesu izpildītājs norāda uz iespējām parādu pakāpeniski dzēst, piemēram, maksāt brīvprātīgi ik mēnesi kādu summu. Jāatceras, ka tiesu izpildītāja primārais uzdevums ir piedzīt parādu, nevis pārdot mantu.
Turklāt Civilprocesa likuma 206. pants jau šobrīd, ņemot vērā personas mantisko stāvokli, bērnu tiesības, paredz iespēju sprieduma izpildes atlikšanai, sadalīšanai termiņos, tā izpildes veida vai kārtības grozīšanai. Taču šī kārtība ir skatāma un apstiprināma tiesā, tādēļ pusēm ir ne tik ērta un pieņemama.
Tieslietu ministrijā esam jau diskutējuši par iespējām piedziņas lietās noteikt vienošanās slēgšanu starp kreditoru un parādnieku par parādsaistību kārtošanu individuālā apmērā. Pirmkārt vienošanās noslēgšana varētu attiekties uz uzturlīdzekļu piedziņas lietām. Proti, piedziņa notiks caur tiesu izpildītāju, taču parādniekam būs iespēja savas saistības dzēst pakāpeniski, ik mēnesi maksājot iespējami samērīgu naudas summu. Gribu ticēt, ka drīzumā šāda kārtība tiks paredzēta arī normatīvajā regulējumā.
Vairumā gadījumu iespēju robežās tiesu izpildītāji ir atsaucīgi pret parādnieka iniciatīvu segt parādu pakāpeniski pa daļām. Tādējādi var teikt, ka nesen likumā noteiktā mediācijas funkcija tiesu izpildītāju ikdienas darbā īstenojas jau sen.
Cik zinoši kopumā par piedziņas procesu, pienākumiem un tiesībām ir parādnieki? Vai zināšanas ietekmē parādsaistību piedziņas procesa norisi?
Situācija uzlabojas, un ikdienas praksē var novērot, ka cilvēkiem ir informācija gan par procesu, gan savām iespējām. Kā zināms, mūsu klienti ir gan kreditori, gan parādnieki. Saziņā ar kreditoriem problēmu saprotamā kārtā nav. Tomēr kopumā arī parādnieki tik ļoti kā agrāk no tiesu izpildītājiem nebaidās. Lai cik komiski tas arī neizklausītos, cilvēki par saviem parādiem aizmirst. Pirms pāris gadiem ir iegādāta prece līzingā, iespēju par to samaksāt, kā izrādās, nav bijis, cilvēks dzīvo un domā, ka kaut kad viņam šo preci atņems, taču tas nenotiek, līdz kādā dienā cilvēks saskaras ar problēmu – viņam ir apķīlāts bankas konts, un banka informē, kāds ir konta apķīlāšanas iemesls. Tā cilvēks ir spiests vērsties pie tiesu izpildītāja, bet tiesu izpildītājs, izstāstot procesuālo kārtību, atgādina par aizmirsto līzinga līgumu.
Sarunas gaitā vairums cilvēku situāciju saprot. Saprot, ka bijusi apzināta vai neapzināta aizmāršība, ignorēti pasta sūtījumi, nav sniegta atbilde, tādēļ nākas nonākt saskarsmē ar tiesu izpildītāju.
LV portāla e-konsultāciju tematiskajā spektrā parādsaistību piedziņas jautājumi ir vieni no pieprasītākajiem. Tajos bieži nākas lasīt par problēmām saziņā ar tiesu izpildītājiem, par to, ka darbinieki bieži pret parādniekiem izturas augstprātīgi un neētiski. Vai parādnieki izmanto iespēju vērsties LZTI padomē ar iesniegumu par ētikas pārkāpumiem?
Man vienmēr ir grūti saprast un izskaidrot, kādēļ cilvēki, nonākot problēmsituācijā, kā pirmo iespēju izmanto sūdzēšanos. Padome saņem sūdzības ne tikai par ētikas pārkāpumiem, cilvēki sūdzas par visu. 2016. gadā ir saņemtas 293 sūdzības. Galvenokārt personas sūdzas par domstarpībām saziņā ar tiesu izpildītāju – ar mērķi atcelt tos no amata. Situācijas ir dažādas, tomēr asāki pārmītie vārdi starp tiesu izpildītāju un parādnieku nav pamats prakses vietas zaudēšanai. Vienlaikus mēs apzināmies, ka, neraugoties uz neargumentētiem un nekritiskiem emocionāliem pārmetumiem, tiesu izpildītājam ir jāspēj sarunā būt savaldīgam. Skaidrs ir viens – ir nepieciešams plašāks dialogs ar sabiedrību, kurā skaidrot par tiesu izpildītāju darbu, piedziņas kārtību un noteikumiem, lai veidotu izpratni par šiem jautājumiem.
Kādi ir biežākie pārpratumi, kļūdas parādnieka un tiesu izpildītāja saziņā?
Ir kolēģi, kas saziņā ar parādnieku izmanto tikai oficiālo veidu. Tomēr daudzos tiesu izpildītāju birojos, tostarp manā, ir noteikts atbildēt uz visām e-pasta vēstulēm, arī telefona zvaniem. Protams, ir jāapzinās, ka saziņā ir noteikta veida procedūra – personai ir jābūt identificējamai. Telefonsarunas gadījumā tas nebūs pilnībā iespējams. Gadījumā, ja piezvana parādnieka mamma vai sieva, ir jārēķinās, ka tiesu izpildītājs komunikācijā par izpildu lietu nesniegs pilnīgu informāciju, pat ja cilvēcīgi ir saprotams, ka zvanītājs ir parādnieka ģimenes loceklis.
Martā gan notāri, gan advokāti, gan tiesu izpildītāji organizēja īpašu komunikāciju ar klientiem. Kāda bija sabiedrības atsaucība Tiesu izpildītāju dienās?
Šogad Tiesu izpildītāju dienas Latvijā notika jau otro reizi. Bija izvēlēta tēma, un ikviens Latvijas iedzīvotājs varēja saņemt bezmaksas konsultāciju par uzturlīdzekļu jeb alimentu piedziņas jautājumiem. Konsultācijas sniegtas 96 tiesu izpildītāju birojos visos Latvijas lielākajos reģionos un pilsētās. Kopumā cilvēku interese bija liela, apliecinot uzturlīdzekļu tēmas aktualitāti sabiedrībā kopumā. Klātienē sniegtas konsultācijas vairāk nekā 200 cilvēkiem, bijusi liela interese saņemt konsultācijas arī telefoniski un rakstiski, sadarbībā ar vecāku portāliem "Cālis.lv" un "mammauntetiem.lv" sniegtas atbildes uz dažādiem jautājumiem, kas saistīti ar alimentu piedziņu.
Līdz ar trekno gadu beigām un krīzi nekustamo īpašumu izsolēs bija ļoti izplatīts reiderisms - ar mērķi negodprātīgi ietekmēt izsoles rezultātu, savstarpēji saskaņojot rīcību vai prettiesiski ietekmējot citus izsoles dalībniekus. Nu jau divus gadus darbojas nekustamo īpašumu elektroniskās izsoles, un šī problēma ir izskausta. Vai četri gadi, lai ieviestu elektroniskās izsoles mūsdienu digitālajā laikmetā, tomēr nav par ilgu, jo vairāki tiesu izpildītāji jau 2011. un 2012. gadā runāja, ka ir jāievieš elektroniskās izsoles?
Jā, ceļš uz elektronisko izsoļu ieviešanu nebija ātrs, taču padome darīja visu, lai šo sistēmu ieviestu. Ne vien budžeta iespējas un programmēšana prasīja resursus, bija nepieciešams izveidot sasaisti ar Izpildu lietu reģistru – valsts informācijas sistēmu, kurā strādā tiesu izpildītāji. E-izsoles ir populāras arī citās valstīs, īpaši postpadomju, tomēr nebūt ne visās šāda sistēma darbojas. Kā pozitīvu lietu varam minēt, ka citu valstu kolēģi, piemēram, jau minētajās postpadomju valstīs – Kirgizstānā, Bulgārijā – mācās no mūsu pieredzes un mūsu valsts praksi izmanto kā pozitīvu piemēru, veidojot savu normatīvo regulējumu.
Kaut arī e-izsolēs pārdodamie īpašumi vairs nav tik likvīdi kā pirms pāris gadiem, kopumā sistēmas ieviešana kreditoriem ir padarījusi lielāku savu naudas līdzekļu atgūšanas iespēju, un, pats galvenais, ar e-izsolēm pilnībā tika atrisināta reiderisma problēma.
Kādi ir atgūto līdzekļu apmēri salīdzinājumā ar laiku līdz tam?
Šāda statistika diemžēl netiek veidota.
Piedalīšanās izsolē notiek brīvā tirgus apstākļos – privātpersonām nākas sacensties ar banku meitasuzņēmumiem, spēku un iespēju samēri nav salīdzināmi.
Jā, šāda situācija bija, tomēr pēdējo divu gadu laikā ir krasi mainījusies. Šobrīd banku meitasuzņēmumi e-izsolēs nepiedalās un īpašumus neuzpērk.
Kāda ir pašreizējā tendence saistībā ar bieži vien fiktīviem īres līgumiem un ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā?
Tā kā ir sarucis kopējais darījumu skaits ar nekustamajiem īpašumiem, arī pakalpojums – ievešana nekustamā īpašuma valdījumā – šobrīd ir salīdzinoši reti izmantots. Tomēr kopumā problēma ar fiktīvajiem īres līgumiem diemžēl nav atrisināta, tādi pastāv. Vēl jo vairāk – tāds līgums var uzrasties jebkurā brīdī. Personas, kas izsoles ceļā iegādājās nekustamo īpašumu, no īres līgumiem, neatkarīgi, kad tādi ir noslēgti, ir neaizsargātas. Savulaik tiesu izpildītāji iesaistījās risinājumu meklējumos – rakstījām pieprasījumus VID par to, vai izīrētājs ir reģistrējis saimniecisko darbību un no darījuma maksā likumā noteikto summu nodokļos. No VID saņemtās atbildes, protams, to neapstiprināja.
Izsolē var pārdot ne tikai nekustamo īpašumu, arī kustamo mantu. Tomēr šādu sludinājumu par kustamas mantas izsoli ir maz. Kādēļ tā?
Kustamās mantas pārdošana e-izsolēs pagaidām netiek piedāvāta, bet tas ir tikai laika jautājums, jo jau šobrīd ir izstrādāti nepieciešamie grozījumi likumā, lai arī kustamās mantas izsoles varētu tikt rīkotas elektroniski. Atšķirībā no nekustamajiem īpašumiem, kurus pārdodot notiek divas kārtas ar augšupejošu soli, kustamajai mantai ir citāda izsoles norises procedūra. Pirmā izsole ir ar augšupejošu soli, savukārt otrā – ar lejupejošu soli, turklāt izsole tiek pārtraukta, ja izsolāmā priekšmeta pārdošanas cena sasniedz 10% no tā vērtības. Sekojoši šo lietu atgriež īpašniekam.
Te jāpiebilst, ka ne visi parādnieki ir savās tiesībās nezinoši. Mūsu pieredze liecina, ka ir pietiekami daudz parādnieku, kas ne vien ļoti labi zina savas tiesības, bet arī prot tās savā labā izmantot.
Lai apķīlātu parādnieka kustamo mantu, ir jāiekļūst viņa dzīvesvietā. Praksē tas nav tik vienkārši izdarāms. Ja cilvēks atsakās ielaist telpās, protams, ka uzlauzt durvis, lai iekļūtu telpā, tiesu izpildītājam nav tiesību. Tāpēc ir situācijas, kad tiesu izpildītājs ar parādnieku caur aizslēgtām durvīm var vienīgi "parunāt par dzīvi".
Ja parādnieks telpās ielaiž, tad tiek vērtēti apstākļi, jo tiesu izpildītāja uzdevums atbilstoši Civilprocesa likumā noteiktajam ir aprakstīt mantu tādā apmērā, kādā ir parāda summa un sprieduma izpildes izdevumi. Parasti cilvēku dzīvesvietā esošā mantība ir tāda, kuru šodien ar 0% likmi iespējams iegādāties līzingā, un, saprotams, pieprasījuma izsolē pēc šāda veica mantas nav. Izvērtējot lietderību, var veidoties situācija, ka aprakstīšanas procedūra ir dārgāka nekā aprakstītā manta un iespējamais atgūstamo līdzekļu apjoms. Iepriekšējā kārtība, kad tiesu izpildītājs ieradās mājā vai dzīvoklī pie parādnieka un rezultātā tika izvesta manta, šodien tiek vērtēta neviennozīmīgi.
Pēdējie Civilprocesa likuma grozījumi nosaka, ka saziņa ar kredītiestādēm organizējama elektroniski. Vai tas nozīmē, ka šobrīd tiesu izpildītājs, apzinot parādnieka mantisko stāvokli, elektroniski izsūta informāciju visām komercbankām?
Grozījumi par saziņas organizēšanu elektroniskā formātā Civilprocesa likumā tapa vairākus gadus, un ir jāizsaka pateicība Komercbanku asociācijai par sadarbību. Neraugoties uz visu, arī pašreiz, sākot jaunu lietu, informācija visām bankām vēl netiek izsūtīta. Kopumā gan no papīra formāta esam atteikušies un tiesu izpildītāju rīkojumi bankām tiek nosūtīti, izmantojot e-parakstu. Dažkārt parādnieks savas saistības nokārto ātrāk, nekā banka tam ir apķīlājusi kontu.
No parādniekiem nereti gadās dzirdēt pārmetumus par tiesu izpildītāju noteiktajām komisijas naudām par kontu atķīlāšanu. Taču tiesu izpildītājs nekādu komisijas naudu uzlikt nevar, tās ir parādnieka kā bankas klienta attiecības ar banku, kura noteikusi savu cenrādi.
Ne vien tiesas, bet arī advokāti, notāri un tiesu izpildītāji arī ir iesaistījušies mediācijas organizēšanā. Turklāt tiesu izpildītāju takses par šo pakalpojumu ir noteiktas salīdzinoši augstas. Vai arī jūs praktizējat mediāciju?
Mediācija ir viens no risinājumiem, lai atslogotu tiesas, jo, kā zināms, tiesu noslodze ir milzīga. Jāatzīst, ka Latvijā mediācija jau vairākus gadus ir šūpuļa stadijā. To var praktizēt un par to atlīdzību saņemt, ja ir iegūts mediatora sertifikāts. Tātad tas ir saistīts ar vairāku līmeņu apmācībām, kuru rezultātā personai ir jākārto eksāmens, lai kļūtu par sertificētu mediatoru. Runājot par atlīdzību – tiesu izpildītājiem, tāpat kā zvērinātiem notāriem, piešķirot tiesības vadīt mediāciju kā sertificētam mediatoram, tika noteikta elastīga amata atlīdzības takse, kas pieļauj vienoties ar ieinteresēto personu par katrā konkrētā gadījumā atbilstošāko atlīdzības apmēru, vienlaikus nosakot, ka maksimālais atlīdzības apmērs nedrīkst pārsniegt 100 eiro stundā. Šāda atlīdzības takse tika noteikta, izvērtējot jau tirgū pastāvošo atlīdzības sistēmu, ar mērķi neradīt nepamatotu ietekmi uz pašreizējām mediācijas pakalpojuma cenām.
Šobrīd apmācības ir sākuši 62 tiesu izpildītāji, nevienam no viņiem sertifikāts vēl nav izsniegts. Pats es šīm apmācībām neesmu pieteicies, jo uzskatu, ka mediāciju praktizēju ikdienas darbā, par to papildu atlīdzību neprasot.
