Pirms apmēram gada teicāt, ka esam nonākuši kritiskā stadijā, kad "augšas" vairs nevar, bet "apakšas" vairs negrib. Tad drīz būtu jābūt kādam risinājumam. Vai risinājums ir atnācis?
Jā, pasaule mainās. Tā gada laikā ir palikusi ievērojami sarežģītāka un reizē dramatiskāka. Būtiskākie ārējie indikatori – pirms gada nebija iespējams iedomāties, ka Tramps kļūs par ASV prezidentu. Nebija iespējams paredzēt, ka populistu uznāciens uz Eiropas skatuves būs tik iespaidīgs. Pirms gada Eiropas Savienība mums likās ievērojami stabilāka, nekā tā ir šodien.
Pirms gada NATO spēkiem nebija jābūt Polijas un Baltijas teritorijā, neskatoties uz to, ka brieda konfliktējoša situācija, par ko šogad pateicis Lavrovs [Krievijas ārlietu ministrs] Minhenes drošības konferencē – Krievijas vēlas pasaules kārtības pārveidi uz ‘’postrietumniecisku’’. Tie un vēl daudzi citi indikatori, kas pirms gada man likās intuitīvi, nevar neatstāt iespaidu uz mazo Baltiju, uz Latvijas ekonomiku, uz cilvēku psiholoģisko komfortu vai diskomfortu, uz valdības prioritātēm un tādējādi arī manevra lauku starp prioritātēm, kur pēkšņi parādās globālas prioritātes. Tā ir situācija, kura ļauj secināt, ka ārējie faktori liek paskatīties uz mums pašiem, vai esam gatavi šādai jaunai situācijai, kas ir ievērojami sarežģītāka.
Jebkurš ārējs iespaids nācijas vai nu mobilizē, vai arī demobilizē. To parāda Ukrainas gadījums, Doņeckas konflikts: neskatoties uz nesagatavotību konfliktam, neskatoties uz sākotnējo haosu, uz ārkārtīgi lēno attīstību, lēno tikšanu galā ar korupciju, tomēr Ukraina sāk mobilizēties un tās bruņoto spēku gatavība stāties pretī agresoram pieaug.
Tas nozīmē… Prāts spēj analizēt, prāts lēmumus nepieņem – ir tāds labs teiciens. Lēmumus pieņem emocijas. Šis emocionālais fons sāk mainīties par labu vai nu vienam, otram vai trešajam risinājumam. Mums ir "jāčeko" situācija, vai ārējo faktoru iedarbība mūs motivē mainīties, vai arī turpinām dzīvot tā, it kā ārējās pasaules, ārējā sprieguma nebūtu.
Kādi ir jūsu secinājumi par Latviju? Vai esam gatavi mainīties, vai spējam mobilizēties? Šajā situācijā esam apdraudēti vistiešākā veidā.
Ne velti teicu, ka jebkuri ārēji faktori veicina mobilizēšanos. Mēs vēl neesam tajā kritiskajā situācijā, ka tas būtu saprasts katrā mājā, katrā ģimenē un novadā. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka rītdiena izskatīsies ievērojami citādāk nekā vakardiena. Cita lieta, kāpēc dažas nācijas ir spējušas mobilizēties ātrāk, bet citas – ne tik ātri, kāda ir bijusi to iepriekšējās mobilizācijas pieredze. Zinām, ka kritiskā situācijā, piemēram, balsojumā par valodu, notika mobilizācija ļoti īsā laikā, kaut gan iepriekš statistika uzrādīja nevēlēšanos piedalīties tāda veida referendumos. Tas nozīmē: kad ir izveidojusies patiesi eksistenciāla situācija, ir jābūt morāli gataviem aizstāvēt mums būtiskas vērtības.
Vēl jau situācija ir tikai ar indikatoriem, kas liecina par saulaina laika nomaiņu ar negaisa padebešiem. Tas nenozīmē, ka esam katastrofas priekšā. Negribu mālēt melnu. Taču pasaule politiski mainās no labējas uz kreisāku, no liberāli demokrātiskākas uz populistiskāku. Politiķu tipoloģijā populisma teatrālais elements ieņem arvien lielāku lomu, pat tad, ja tie ir gudri, tālredzīgi un pieredzējuši Eiropas politiķi. Piemēram, Šulcs [bijušais Eiropas Parlamenta prezidents Martins Šulcs], kas Vācijā pārgāja vadīt sociāldemokrātus pēc pilnvaru beigām Briselē, viņam ir pilna populisma palete. Viņš Briselē neatļāvās tik daudz, pirms Briseles Vācijas politikas posmā – ne tuvu. Tas nozīmē, ka populisms šobrīd ir paņemts bruņojumā kā vienīgais efektīvais instruments, lai mainītu varas grožus.
Latvija nebūs izņēmums. Kur tas novedīs, šobrīd grūti pateikt, bet skaidrs, ka 2017. gads būs lielu pārmaiņu gads, pirmkārt jau Eiropā. Mums pašiem ir tikai pašvaldību vēlēšanas.
Tas ievadīs jaunu periodu. Neesmu gaišreģis, nemāku pateikt, kas tas būs. Šobrīd mēs, UPB, mācām saviem menedžeriem gatavoties ļoti, ļoti mainīgiem laikiem, pieņemt lēmumus, pāriet no normāla režīma uz krīzes režīmu. Tā ir mobilitāte, kuru labprāt redzētu arī nācijas gudrāko prātu diskusijās – par nācijas gatavošanu ļoti mainīgām situācijām un straujām prioritāšu maiņām.
Tikko tēlaini aprakstījāt situāciju, kurā esam, – spīd saule, bet redzami padebešu mākoņi. Ja mākoņi nāk arvien tuvāk, vai jums ir plāns A, plāns B? Koncernam UPB ir 40 uzņēmumi, ap 1500 darbinieku, bizness, kas veidots vairāk nekā 25 gadus.
Parasti pārmaiņas jau nenotiek kā balts pret melnu vai sarkans pret zaļu. Process, kas ir sācies, var notikt arī ļoti ilgā laika posmā. Ilgtermiņā var pastāvēt Eiropas Savienība (ES), bet tā var būt daudz formālāka, nekā tā ir šodien. Ilgtermiņā mūsu intereses var būt pārstāvētas Eiropas telpā vājāk nekā šobrīd.
Teicāt, ka UPB māca menedžerus reaģēt uz jebkuru situāciju gan ātri, gan izlēmīgi.
Jā, krīzes laiki ir uzņēmēju laiki. Tā ir bijis gan ar Krievijas krīzi, gan ar finanšu krīzi 2008. gadā. Virkne uzņēmumu ir aizgājuši "skuju taku", bet citi ir pat ļoti nostiprinājuši savas pozīcijas. Viss ir atkarīgs no kompleksas un efektīvas situācijas izvērtēšanas, ietverot visus faktorus un pieņemot pārdomātus lēmumus.
Es tikai gribu teikt, ka rīt nekas nebūs tāds, kā bija vakar. Katram uzņēmumam ir jādomā par savas identitātes piemērošanu jaunajiem, mainīgiem apstākļiem.
Viena no manām mīļākajām tēmā ir: Kā jūrā braukt bez navigācijas instrumentiem, orientējoties tikai pēc zvaigznēm, un nonākt pie galamērķa? Mums ir jāiemācās mācīties no nākotnes, jo viss, kas ir bijis pagātnē, lielā mērā nākotnē nebūs pielietojams. Tie, kas ar pagātnes metodēm mēģinās atrisināt nākotnes problēmas, tostarp valstu un valdību vadītāji, nostādīs savu nāciju, tautsaimniecību sliktākā starptautiskās partnerības un arī konkurences pozīcijā nekā tie, kas daudz dinamiskāk reaģēs uz situāciju.
Mazu nāciju priekšrocība ir ātrāk reaģēt uz mainīgiem laikiem. Ja jau šodien paņemam jēdzienu "industrializācija 4.0." [Ceturtā industriālā revolūcija, ko dēvē arī par digitālo un kas aizsākās 20. gadsimta vidū. To raksturo tehnoloģiju saplūšana un robežu starp fizisko, digitālo un bioloģisko jomu izzušana - red.] un klasteru domāšanu un ierakstām to augstu karogā, tad Latvijas tautsaimniecība un nācija kopumā šādā mainīgā situācijā, neskatoties uz atpaliekošo pozīciju šodien, var būt labākās pozīcijās ar šādu filozofiju nekā lielās nācijas, kuras domā, ka nav nepieciešams gatavoties ļoti mainīgiem notikumiem nākotnē tik nopietni, modernizēt uzņēmumus, izglītot cilvēkus. Jebkura krīze ir arī iespēja.
Es reizēm aizdomājos, kur esam kļūdījušies tik ļoti, ka Igaunija savā attīstībā priekšā ir piecus gadus, bet Lietuva jau piesteigusies blakus. Pirms 25 gadiem Baltijas valstis startēja no vienas pozīcijas.
Nesen lasīju vienu gudru rakstu, kur aprakstīja integrāciju un asimilāciju no psiholoģiskā viedokļa. Jo vairāk "potēsim" sev, ka atpaliekam no Igaunijas un Lietuvas, jo vairāk mums būs asimilācijas radītais sindroms – nejusties savā ādā, būt nepārliecinātiem par sevi, sēt sevī šaubas u.tml. Tāpēc man negribētos mūs salīdzināt ar igauņiem un lietuviešiem. Es droši zinu, ka, piemēram, fasāžu būvniecībā starptautiskajos tirgos, kur darbojas arī UPB, igauņus esam apdzinuši ar atrāvienu, ar lietuviešiem konkurējam vienādā līmenī. Dzelzsbetona konstrukciju eksporta tirgū lietuviešus un igauņus sastopam ļoti maz. Arī modernās enerģētikas tehnoloģijās neatpaliekam.
Tas, kur ļoti būtiski atpaliekam: pašpārliecinātībā par saviem spēkiem un analītiskā spējā analizēt Latviju un tās nākotnes potenciālu.
Ja paskatāmies kopprodukta tabulās Eiropā, nekur tālu neesam ne no Lietuvas, ne Igaunijas. Savukārt arī abas kaimiņvalstis nav tālu no Bulgārijas un Rumānijas. Un Bulgārija un Rumānija nav tālu no Polijas. Ko redzam pilnīgi droši? Jau sen kopprodukta plaknē ir izveidojusies divu ātrumu Eiropa. Ja salīdzina 2004. gadu un 2016. gadu, attīstītās Rietumu valstis, kuras ES ir jau ievērojami ilgāk nekā jaunpienācējas.
Visa Austrumeiropa un daļa no Dienvideiropas ir otrā ātruma Eiropā jau tagad. Tas nozīmē, ka neesam saskatījuši – esam otrajā līgā kopā ar valstīm, kuru priekšrocības tik ļoti uzsveram. Tā ir jaunā realitāte bez ilūzijām. Protams, Igaunijas handikaps ir Somijas klātesamība – darbaspēka, kapitāla piesaistes ātrumā u.c. Lietuvā mentālā telpa ir citāda un starta pozīcijās bija ievērojami attīstītāka ekonomikas bāze. Starta pozīcijās Lietuvas tautsaimniecība bija labāk strukturēta nākamajiem 20 gadiem.
Tie ir tikai taktiskie plusi. Visi esam mainīgā situācijā. Katrai no Baltijas valstīm ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Stratēģiski Latvijai ir gana labas pozīcijas, ir vajadzīga ļoti laba pārvalde, ekonomikas pārstrukturizācija – reformas nevis reformas pēc, bet sagatavoties jaunajam laikam, kas skars pilnīgi visus. Tam nav gatavs neviens, arī lielās nācijas. Neviens nav gatavs samazināt labklājību, kas var notikt, ja pasaule aiziet separātisma un bilaterālu līgumu virzienā, ko patlaban pasaulei signalizē ASV un kam būs arī atdarinātāji. Tad ekonomikas kopprodukts Eiropā un daudzviet pasaulē strauji kritīsies un būs jautājums, ko darīt ar pasaules koncepciju, kas ir būvēta tikai uz kopprodukta pieauguma ātrumu?
Kas Latvijai būtu šobrīd visvairāk nepieciešams? Uzlabot emocionālo fonu kopējai un saskaņotai rīcībai. Signālus tam vajadzētu sagaidīt no valsts augstākā līmeņa priekšstāvjiem – Valsts prezidenta, Saeimas, Ministru kabineta.
Iespējams, viņi paši nezina, kādas pārmaiņas būs un kā sagatavot sabiedrību.
Ir labs teiciens: No mūsu laika vadītājiem neprasa neko citu, kā iejusties tuvākā nākotnē un rīkoties, balstoties tajā, nevis pagātnē. Tas ir individuāls darbs katram ar sevi, to nevar iemācīt skolā. Tā ir sevis gatavošana vadītāja pozīcijām – tikt galā ar sevi, ar savām bailēm, nezināšanu, šaubām.
Ekonomikas ministrs nesen izteicās, ka notiek cīņa starp divu veidu uzņēmēju domāšanu: vieni ir par produktu ar augstāku pievienoto vērtību ražošanu, savukārt otri jūtas komfortabli zema līmeņa ekonomikā. Esat teicis, ka Latvijai ir laiks pāriet no mežonīgā kapitālisma, kur esam pārāk ilgi aizkavējušies, uz inovatīvāku ekonomiku.
Mans jājamzirdziņš ir klastera domāšana ekonomikā. Tas ir viens no veidiem, kā, nemainot investīciju vidi, kas nebūs pārāk rožaina arī tuvākā nākotnē, izmantojot dažāda līmeņa uzņēmumu brieduma pakāpi, apvienot jaudas un radīt ietvaru, lai kopā attīstītos sinerģijā starp horizontāliem uzņēmumiem un nozarēm. Tātad vajadzīgs daudz augstāks savstarpējās kooperācijas līmenis plus inovācijas, lai kopā izietu uz augstākas vērtības produktiem, ražojot importa aizstājējus, kā arī radot iekšējo valsts un pašvaldību pasūtījumu ar Latvijas apstākļiem jauniem produktiem, ar kuriem pēc tam startēt pasaulē.
Šāda klasteru domāšana palīdz UPB: esam apzināti gājuši uz mašīnbūves-metālapstrādes klasteri 10 gadu garumā. No vairāk nekā 140 miljonu apgrozījuma 30-40 miljoni ir jauni, inovatīvi šī klastera produkti. Apzināti liekot kopā inženiertehnoloģiskos risinājumus, radījām UPB neraksturīgus produktus, tādējādi gatavojot augstāku produktu līmeni, lai izbēgtu no tradicionālā nozares ieņēmumu slazda, kas ir neliela peļņa un neļauj izdarīt lēcienu nākamā inovāciju līmenī.
Nav jau cīņa starp uzņēmējiem – mežonīgā kapitālisma piekritējiem – un uzņēmējiem – cita kapitālisma piekritējiem. Tāpat kā politiskajā telpā un dabā, arī uzņēmējdarbībā ir uzņēmēji ar dažādu brieduma pakāpi. Sastopam egocentriskus uzņēmējus, kuru vienīgais nākotnes karogs ir peļņa, vienalga, uz kā rēķina. Taču redzam arī sociāli atbildīgus uzņēmējus un menedžerus, kuriem solidārās atbildības komponente kļūst par efektīvu uzņēmējdarbības instrumentu. Pilns spektrs redzams arī valdībā, vadītājos, ministros un ierēdņos.
Lielais uzdevums ir: relatīvi īsā laikā dabūt ievērojami augstāku brieduma pakāpi ekonomikai, tautsaimniecībai un arī vadībai. Nākotnes problēmas neatrisinās vadītāji ar zemu brieduma pakāpi, kuri nāk no pagātnes. Sabiedrība ar augstu džini indeksu, kāds ir Latvijā, nav nākotnes sabiedrības modelis, tas ir pagātnes modelis, kas ir tuvāk mežonīgā kapitālisma 2.0 modelim. Mums vismaz vajadzētu pāriet uz 3.0 modeli, kas ir sociāli atbildīgas tirgus ekonomikas modelis. Tas paredz solidaritāti ar progresivitāti nodokļos, citu platformu diskusijām, kurās ir pārstāvētas ne tikai lobija organizācijas. Piemēram, finanšu ekonomikas lobisma rezultātā esam cietuši strukturālas sakāves darba politikas ziņā – izraisīts liels emigrācijas vilnis, arī labklājības kritums daudzām sociālajām grupām.
Jebkura kustība izraisa blaknes, kas var būt kā pozitīvas, tā negatīvas. Jebkuras politikas būtība ir vairot pozitīvās, bet mazināt negatīvās blaknes. Diemžēl politikas attīstībā pēdējā laikā esam gājuši tuvredzīgu ceļu – uz lielāku atrāvienu starp dažādiem sociālajiem slāņiem, uz nevienādu pieejas bāzi izglītībā. Ja izglītība ir atkarīga no ieņēmumu līmeņa, tas nav labs sabiedrības modelis. Lai nu kur, bet izglītībā visiem būtu jābūt vienādām iespējām. UPB jau sen ir izveidojis stipendiju fondu, palīdzot nu jau vairāk nekā 140 jauniešiem, lai kaut nedaudz mazinātu šo netaisnību.
Latvijā mežonīgais kapitālisms valda jau 25 gadus.
Manuprāt, tas nozīmē, ka esam pārāk ilgi aizķērušies šajā nosacīti zemā brieduma pakāpē. Lobisms, kas ir apkārt, spiežot uz medijiem, parlamentu un valdību, nav ļāvis saskatīt izpratni un priekšrocības kopējai attīstībai par augstāka brieduma sabiedrības veidošanu. Nevar jau neiziet cauri kādai attīstības fāzei, bet kaut kad tai ir jābeidzas.
Ir sabeigta reģionālā politika, ir ļoti liela disproporcija visos sektoros. Tas rada nemieru sabiedrībā, rada situāciju, kad "augšas" nevar, bet "apakšas" negrib. Tas pietuvina mūs pārmaiņām, kuras noteikti būs. Jautājums – kurš tās vadīs?
Vairākkārt esat izteicies, ka no uzņēmējdarbības viedokļa nekas nevar būt sliktāk par stingra valsts ietvara trūkumu, jo var nepatikt, kurp valsts virzās, taču vismaz ir redzams virziens, atliek piemēroties vai pieņemt kādu citu, radikālāku lēmumu. Taču šobrīd virzība nav redzama.
Diemžēl tā ir. Ko dzirdam pēdējā laikā – valdība nodarbināta ar reformām. Man ir jautājums: Vai kāds ir mēģinājis saskaņot šo reformu būtību, vai ir saprotami skaidrojis sabiedrībai lielo reformu fundamentālo jēgu, kāpēc mums kā sabiedrības locekļiem vajadzētu tajās piedalīties un cik aktīvi? Reformas no augšas bez reformējamo tiešas un nepastarpinātas iesaistes nekad nesniedz labus rezultātus, tās producē tikai asimetriskas blaknes. Ja reformatori ir ierēdņi, viņiem ir tikai cipari, nav emocionālās saskares ar vidi, kuru grib reformēt. Ja ministri paļaujas tikai uz ierēdņiem, neiesaistoties plašās diskusijās ar nozarēm un sabiedrību, varam nonākt pie neprecīziem mērķu uzstādījumiem, pie ļoti separātiskiem reformu modeļiem dažādos sektoros, tādiem kā Izglītības un zinātnes ministrijas skolu optimizācijas reforma, lai paceltu skolotājiem algas. Tā nav reforma, tas ir primitīvs aritmētisks instruments budžeta sabalansēšanai.
Tas pats ir veselības aprūpē. Ja zinām, ka sabiedrība strauji noveco un vecuma grupā 50+ ģeometriskā proporcijā mainās atkarība no medicīnas pakalpojumiem, ir pilnīgi skaidrs, ka ar šādu pieeju – vienkārši vairāk naudas veselības jomai – "braucam" iekšā nereālos mērķos. Ar šādu ideoloģiju un atrauti no citiem sektoriem reforma novedīs līdz nākamajam naudas trūkumam un jaunas asimetrijas sabiedrībā. Ja centrā ir ārsts un algas, kas varētu būt viens no reformas iemesliem, tad ir vērts padomāt par citu asi, kur galvenās ir attiecības starp infrastruktūru un tās efektīvu izmantošanu par labu pacientam.
Tas pats ir arī visos citos sektoros. Piemēram, valsts budžeta veidošanā trūkst koncepta domāšanas. Ar neapbruņotu aci redzams, ka, sadalot līdzekļus atsevišķām ministrijām, katrā no tām daudz līdzekļu tērē neefektīvi, bet neviens tā īsti nav mēģinājis savietot resursus pa horizontāli, lai sociālās labklājības jautājumi tiktu risināti kopā ar izglītības, reģionālās politikas, nodokļu jautājumiem.
Mēs UPB holdingā jau sen esam pārgājuši uz koncepta domāšanu. Ir mērķi, tam pakārtoti instrumenti un tiem – visefektīvākā pašu resursu izmantošana. Arī valstij ir jāpāriet no vertikālās ministriju metodes uz komplekso uzdevumu risināšanas metodi.
Turklāt neredzu valdībai pietuvinātas analītiskas struktūras, kas būtu spējīgas gatavot diskusijas vērtas nostādnes.
Vai to varētu uzņemties Saeimas analītiskais dienests?
Nē, tas nebūs gana jaudīgs, un tā uzdevumi ir īstermiņa taktiskie risinājumi. Kā mums pietrūkst? Menedžmenta, lai iepirktu jau blokos gatavu kompetenci un izveidotu Latvijas attīstības vīzijai labāko variantu.
Daudzi brīnās, kāpēc nevar paņemt Igaunijas ieņēmumu dienesta vai e-veselības pieredzi.
Man negribas mūs salīdzināt ar Igauniju. Ja runājam par politisko fonu, lielā atšķirība ir tā, ka Igaunija no paša sākuma, izvēloties par prezidentu Lennartu Meri, uzlika citu ētikas latiņu visas nācijas, tostarp igauņu ierēdniecības, attīstībai. Pārāk mazā ētiskās komponentes nozīme politikā Latviju ielika iedzinējas pozīcijās. Arī lata pārvērtēšana, salīdzinot ar kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā, 90. gadu sākumā darīja savu. Pirktspējas grozs un uzņēmēju izredzes iziet ārējos tirgos, arī tuvāko kaimiņu tirgos, bija iespējamas, bet ar augstāku kopējo pašizmaksu un tādējādi zemāku attīstības potenciālu ekonomikai.
Jā, lasīju, ka lats ir bijis pārvērtēts.
Tas, protams, atstāja iespaidu. Man patīk, kā Ķīnas Ministru prezidents reiz atbildēja, kad viņam prasīja, kādu iespaidu uz pasauli atstāja Lielā franču buržuāziskā revolūcija. Viņš teica, ka vēl ir pārāk agri to novērtēt.
Redzam, ka strukturālas kļūdiņas vai īstermiņa domāšanas elementi atstāj iespaidu uz ilgāku laiku. Tāpēc negribu teikt, ka esam krīzi pārvarējuši. Ar taktiskiem manevriem un vērtību devalvēšanu esam radījuši gana lielas negatīvās blaknes, tāpēc nedrīkstam izlikties, ka tādu nav. Tas ir kā ar slimību – ja zināms, ka tāda ir, tad ārstē. Taču, ja cenšas iluzori izlikties, ka negatīvo blakņu nav, ka viss ir kārtībā, tad ar to nestrādā kā ar slimību un ielaiž to vēl vairāk, kas vēlāk prasa daudz agresīvāku terapiju.
Tas ir tas, kur patlaban esam iedzīti krīzes taktikas dēļ – "Parex bankas" pārņemšanas, nepareizu instrumentu izvēles u.c. dēļ. Esam iedzīti situācijā, kad zālēm gan ekonomikai, gan sabiedrībai ir jābūt krietni iedarbīgākām, nekā būtu bijis, ja notikumiem būtu bijis citāds risinājums.
Man simpātisks ir Islandes ceļš. Ekonomika ir attapusies, sabiedrība ir ar augstāku pašapziņu. Der atcerēties kaut vai Eiropas čempionātu futbolā, kurā islandieši labi sitās. Kolektīvās pašapziņas kopšana ir solis ceļā uz uzvaru. Šajā gadījumā tas radīja ārkārtīgi lielas simpātijas. Bet tam apakšā ir svarīga komponente: smagas krīzes brīdī nācija izvēlējās pašapziņu cienošu ceļu, saglabājot to kā vienu no augstākām prioritātēm arī smagu lēmumu posmā.
Islande nepakļāvās finanšu spiedienam - atsacījās no valsts budžeta maksāt bankrotējušo banku ārvalstu noguldītājiem.
Primārie bija nācijas pašcieņas un tikai pēc tam – finanšu industrijas spekulācijas jautājumi.
Lasīju, ka 2012. gadā pasaulē reālās ekonomikas produktu apjoms, salīdzinot ar finanšu spekulāciju apjomu, bija tikai 4%. Tas nozīmē, ka finanšu instrumenti ir atdalījušies no reālās ekonomikas instrumentiem. Tas nozīmē, ka ar šo milzīgo spekulatīvās naudas pārpalikumu pasaulē radām arvien lielāku asimetriju par sliktu līdztiesībai, sabalansētai pasaules attīstībai. Šo naudas masu pagriežot vienā vai otrā virzienā, var "celt ārā" ne tikai atsevišķus reģionus un valstis, bet arī tās iznīcināt, var pārgrupēt kapitālu utt. Ir izveidojusies ārkārtīgi ačgārna ekonomikas konstrukcija, kurai ir augsts bīstamības – sabrukšanas – risks.
Teicāt, ka savulaik Meri igauņu ierēdniecībai izvirzīja augstu ētikas latiņu. Vai Latvijai trūka šādu politiķu?
Nē, tā negribētu teikt. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai stratēģiskajās mezglu vietās, tostarp arī politikā, ir pēc iespējas augstāka brieduma pakāpes vadītāji. Meri tāds bija. Tikko ir beidzies Vācijas prezidenta Joahima Gauka laiks, kura pārliecinošā darbība, briedums vācu nācijai turpmākiem 20 gadiem iedeva šo ētisko, morālo kodu. Tas nozīmē, ka nākamais prezidenta tips var būt arī taktiskais, operatīvais prezidents, jo augsne ir pareizi sagatavota.
Esat teicis, ka mums pietrūkst līderu un drosmes strādāt ar šodienas lēmumiem rītdienas rezultātam, to salīdzinot ar mežu – vectēvs iestāda kokus, bet ražu gūst mazdēls.
Tā tas diemžēl ir, bet tas nav tikai Latvijā. Tā ir kopējās politikas jēga. Pieņemt šodienai svarīgus lēmumus, balstoties uz nākotnes izjūtu.
