Vai piekrītat politiķu izteikumiem, ka Latvija ir droša valsts, kur dzīvot un izglītoties?
Tā kā policija ir informēta par visu, kas notiek gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā (ES), jo esam ES tiesībaizsardzības aģentūras "Eiropol" dalībvalsts, tad noteikti varu teikt - dzīvojam drošā valstī.
Izdarot noziegumu, vienmēr ir jautājums par motīvu. Vai tie vienmēr ir vieni un tie paši, vai tomēr mainās?
Pārsvarā motīvi ir vieni un tie paši. Tā kā gandrīz 70% gadījumu dominē mantiskie noziegumi, tad galvenais motīvs ir mantkārība. Ja runājam par noziegumiem pret personas veselību un dzīvību, tad bieži tie ir personīgie motīvi – iespējams, greizsirdība, atriebība. Cilvēki uzdarbojas, arī huligānisku motīvu vadīti.
Esat teicis, ka policija ir pusmilitarizēta sistēma, kas balstās uz pavēlēm, rīkojumiem, kur ļoti svarīga ir uzticēšanās. Vai arī jums, šajā struktūrā strādājot, ir bijušas situācijas, kad svarīga ir paļaušanās uz kolēģiem?
Paļaušanās uz kolēģiem man ir svarīga katru dienu – tas ir komandas darbs. Piekrītu tēzei, ka viens nav karotājs. Policijā katrs dara savu darbu, bet kopā ir jāveic konkrēti uzdevumi.
Ejot izlūkos, vienmēr ir jāzina, kas tev aiz muguras. Ir jābūt pārliecinātam, kas tev ir blakus – ko viņš darīs, kā rīkosies. Komandas darbs un paļaušanās uz kolēģiem ir svarīga visos līmeņos un ir neatņemama policijas ikdienas sastāvdaļa, kas arī notur sistēmu tādā līmenī, ka spējam veikt uzticētās funkcijas.
Vai ir kādas cilvēciskas īpašības, kuras policistiem ar gadiem ir risks pazaudēt?
Pats galvenais un būtiskākais ir emocijas, it sevišķi, ja runājam par policistiem, kas veic kriminālizmeklēšanu un strādā ar noziegumu atklāšanu. Viens no galvenajiem priekšnosacījumiem – policisti nedrīkst just līdzi, viņiem ir jābūt objektīviem. No otras puses – nevaram arī palikt kā betona stabi – bez emocijām, vienaldzīgi pret notiekošo.
Vēl ir svarīgi apjaust robežu, kad iestājas profesionālā degradācija, – ja katrā cilvēkā redzi noziedznieku. Ir jāsaprot, ka ne viss ir melns, ne viss ir tumši pelēks – krāsu palete dzīvē ir liela.
Policista darbā svarīga ir arī daudzpusība un vienkāršība. Jo tuvāks jebkuram cilvēkam būsi, jo labāk! Nedrīkst aiziet galējībās – nevajag visiem ticēt, bet nevajag arī nevienam neticēt!
Iekšlietu struktūrā esat jau 35 gadus. Strādāt sākāt Tukuma milicijas nodaļā, bet kopš 2011. gada ieņemat Valsts policijas priekšnieka amatu. Kādi ir nosacījumi, lai varētu izveidot tik labu karjeru?
Nekad neesmu bijis cilvēks, kas uzskata, ka viss notiek tikai tāpēc, ka esmu es. Gluži otrādi – viss notiek neatkarīgi no manis. Bet, kad viss notiek, jābūt visā iekšā un jāizmanto savas iespējas. Vienmēr dzīve dod dažādas izvēles – iet, neiet, jā, nē. Pats izvēlies. Te ir vietā no krievu valodas pārfrāzētais teiciens par ožu, izpratni un sajūtu.
Nekad neesmu bijis karjerists. Ja man 1982. gada nogalē, sākot strādāt Tukuma milicijā, jautātu, vai es būšu Valsts policijas priekšnieks, atbildētu - pasakas!
Tomēr es nekad neesmu baidījies no izaicinājumiem, neesmu atteicies uzņemties atbildību. Visos amatos esmu bijis flagmanis, neesmu aizsēdējies "ierakumos", vienmēr esmu gājis un darījis, nevis tikai sēdējis malā un gudri runājis.
Kad sāku mācīties milicijas skolā, bieži tika pieminēts leģendārā krievu karavadoņa Suvorova teiciens: "Slikts tas zaldāts, kas negrib kļūt par ģenerāli." Arī tam varu piekrist. Taču kopumā viss ir apstākļu sagadīšanās, jo noteiktas receptes nav. Dažkārt dzirdu, ka kāds televīzijā vai kur citur saka – tikko piedzimu, jau zināju, ka būšu tas un tas! Man liekas, tur kaut kas nav kārtībā, tā nemēdz būt!
Parasti puikas bērnībā grib kļūt par ugunsdzēsēju, šoferi vai policistu. Par ko bērnībā vēlējāties kļūt jūs?
Kad vasaras pavadīju laukos, gribēju kļūt par traktoristu. Kad biju pilsētā, atkal domas mainījās. Par policistu bērnībā kļūt gan negribēju. Par šo profesiju aizdomājos tikai tad, kad atnācu no dienesta padomju armijā.
Nezinu, kāpēc, bet man jau skolas pēdējos gados patika kriminālistika. Tolaik iznāca grāmata "100 gadi kriminālistikai", kuru bija grūti nopirkt, bet es to dabūju un lasīju.
Kad pirmos gadus strādāju milicijā un apsargāju kamerās ievietotos, pārmijot kādus vārdus ar viņiem, vienmēr nācās dzirdēt, ka apcietinātie nav vainīgi un te atrodas pārpratuma pēc. Es, tāds jauns puisis, domāju – ko es te sargāju, ja visi nevainīgi? Šī situācija laikam bija viens no pamudinājumiem, kāpēc gribēju kļūt par izmeklētāju.
Vai ir kādi notikumi, personības, kas jūs ir iedvesmojušas, visvairāk ietekmējušas jūsu dzīvi?
Manu dzīvi pēc milicijas skolas nozīmīgi ir ietekmējuši divi darbaudzinātāji. Viņi bija ļoti atšķirīgi. Viens - operatīvais darbinieks ar šarmu, kas uzskatīja – izmeklēšanas metodes jāsaista ar dzīvi. Savukārt otra cilvēka pārliecība bija, ka viss balstās uz dzelžainu loģiku.
Vai atceraties pirmo lietu, kas jums bija jāizmeklē?
Protams, atceros. Tas bija 1985. gadā. Man iedeva lietu par Smārdes pagasta sporta laukuma izdemolēšanu. Tas bija noticis naktī. Priekšnieks teica: "Lūk, Ķuzi, tev lieta, paskatīsimies, ko tu izdarīsi!"
Biju mācījies teoriju, ka noziedzniekam ir jāatgriežas notikuma vietā. Šķiet, Smārdē dzīvoju kādu nedēļu. Man neviens palīgā nenāca. To lietu atklāju. Atceros, kādas tās bija sajūtas: tu pilnīgi lido! Tāpēc vienmēr saku, ka kriminālizmeklētājam ir divas algas: viena, kas iekrīt maciņā, bet otra – sajūtas, kad atklāj lietu. Tās ir fantastiskas, tās ļoti iedvesmo, un šķiet, ka viss ir iespējams.
Manā profesionālajā darbā būtiski bija, ka pirmā lieta bija veiksmīga, ka varēju to atrisināt. Protams, lieta bija vienkārša – bijušie skolas absolventi, vietējie puiši, bija malkojuši alu, sadzērušies un sākuši demolēt, huligānisku motīvu vadīti.
Izmeklētājam ir svarīgi šaubīties, bet galu galā nonākt pie patiesības. Jo tu vairāk šaubies, jo labāk, bet nevar aiziet atkal līdz bezgalībai. Cilvēks nevar visu zināt. Lasu – cilvēki saka, ka visu zina. Es gan varētu teikt – jo es vairāk dzīvoju, jo mazāk saprotu!
Ar kuru lēmumu, ko esat pieņēmis, lepojaties?
Tādu lēmumu ir bijis daudz. Noteikti varu teikt, ka neesmu pieņēmis nepareizus, nemotivētus lēmumus. Varbūt lēmums, ar kuru lepoties, man vēl ir priekšā?
Nereti bijušie policisti un izmeklētāji strādā par privātdetektīviem. Esat teicis, ka nekad neiesiet politikā, ka Jūs vairākkārt ir uzrunājušas dažādas partijas. Kādu varat iedomāties savu tālāko profesionālo darbību?
Par privātdetektīvu noteikti nestrādāšu, tas ir izbijis process, bet par politiku tagad varu teikt – nekad nesaki nekad.
Nākotne ir atkarīga arī no tā, cik ilgi vadīšu Valsts policiju. Jau tagad esmu iegājis Valsts policijas vēsturē ar to, ka esmu priekšnieks, kas šajā amatā atrodas visilgāk – jau piecarpus gadus. Protams, policijas priekšnieka darbs nav vienkāršs, tas ir ļoti smags. Nevar dzīvot tikai ar to. Blakus obligāti ir jābūt kādai citai nodarbei.
Nostrādājot šo policijas priekšnieka termiņu – piecus gadus, ir jautājums – vai pēc tam vēl gribēšu kaut ko darīt? Protams, ir māja, mazbērni... Tas, iespējams, ir tieši tas lēmums, kas vēl nav pieņemts.
Politiķu aprindās omulīgā izskata dēļ jums savulaik tika dots mīlīgs segvārds – Rausis. Vai jums ir bijušas arī kādas citas iesaukas?
Citu iesauku gan nav bijis, un par šo es arī uzzināju no preses. Tas ir saistīts ar manu dzīves uztveri un tieksmi iet uz priekšu. Esmu mācījies, dzīvojot internātā, biju pietiekami patstāvīgs un protu risināt daudzas lietas. Līdz ar to vienmēr esmu bijis priekšgalā.
Katram policistam ir jābūt labā fiziskajā formā. Vai jums arī ir jāpilda kādi normatīvi?
Jebkuram policistam, kuram ir dienesta pakāpe, katru gadu atbilstoši amatam ir jākārto fiziskās sagatavotības testi. Protams, man nav jālien zem dzeloņstieplēm un jāskrien pa mežu, man ir citas prasības. Es šos normatīvus pietiekami viegli arī izpildu. Pēdējos gadus pietiekami nopietni piestrādāju pie savām sportiskajām aktivitātēm, ieturu veselīgu dzīvesveidu – daudz uzturos svaigā gaisā, pastaigājos, lietoju veselīgu pārtiku.
Kam priekšroku dodat brīvajā laikā?
Atpūtai laukos un medībām.
Kāds ir jūsu dzīves moto?
Ej un izdari šodien! Nesaki, ka tu to jau esi darījis un visu zini.
"Personība tuvplānā" – LV portālā katru piektdienu. Amatpersonu, valsts pārvaldē strādājošo un sabiedrībā pazīstamu cilvēku atbildes uz jautājumiem "aiz kadra" - par sevi un dzīvi Latvijā, kad darbavietas durvis ir aizvērušās.
Iesaki LV portālam savu personību sarunai "aiz kadra"! Sūti e-pastu uz adresi portals@lv.lv!
