Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
“Problēmas maksātnespējas procesa jomā neapliecina Latviju kā demokrātisku valsti, un tās ir jāsakārto, cik vien ātri to var izdarīt.”
FOTO: Edijs Pālens/ LETA
ĀIPL veicot pētījumu, marta beigās bija aprēķināts, ka ļaunprātīgu maksātnespējas procesu dēļ pēdējos gados Latvijas tautsaimniecība jau zaudējusi 665 miljonu eiro. Bet nākamajos gados zaudējumi var sasniegt vēl 852 miljonus eiro. Cik tautsaimniecība zaudējusi šajā pusgadā?
Neesam veikuši pētījumu, lai pateiktu, ka vēl ir zaudēti 50 miljoni. Bet, iespējams, esam zaudējuši vēl vairāk, ņemot vērā, ka ir vairāki skandalozi maksātnespējas procesi. Turklāt, runājot par zaudētiem 665 miljoniem eiro, bija runa par ļaunprātīgiem, nevis ikdienišķiem - dabīgiem uzņēmuma dzīves noslēguma - maksātnespējas procesiem. Piemēram, "Liepājas metalurgs" (2016. gada 16. septembrī Liepājas tiesa atzina "KVV Liepājas metalurgu" par maksātnespējīgu – red.). Šādi maksātnespējas procesi būtu jāuzrauga ļoti uzmanīgi, jo iesaistītie aktīvi ir lieli un atrodas stratēģiski izdevīgā vietā. Esam identificējuši, ka pat ap mazākiem maksātnespējīgiem uzņēmumiem rosās tie paši zināmie personāži vai ar viņiem saistītās personas.
Skaļi ir izskanējuši "Dzimtās sētas", "Peltes īpašumu" maksātnespējas procesi. Vēl joprojām ir neatrisināti jautājumi, kuros ļoti skaidri identificējamas ir personas no konkrētiem grupējumiem. Tāpat salīdzinoši svaiga ziņa ir AS "Trasta komercbanka" – tika solīts ātrs likvidācijas process, kura rezultātā visiem kreditoriem pietiks naudas un to varēs likvidēt, bet pēkšņi atklājas, ka banka tomēr ir maksātnespējīga.
Mediji vēstīja, ka "Trasta komercbankas" administrators Ilmārs Krūms dažādiem līgumiem ar pakalpojumu sniedzējiem iztērējis septiņus miljonus eiro un lauvas tiesu saņēmis maksātnespējas administrators Māris Sprūds.
Neesmu gan detalizēti ar šo informāciju iepazinusies, taču interesanti, ka tik lielas summas ir iztērētas par juridiskās palīdzības līgumiem. Ja tas tā ir, tad tās ir neatbilstošas tirgus tendencēm. Ja tās ir summas, ar kurām pēc tam norēķinās ar kreditoriem, tad šim procesam jābūt caurskatāmam un pārbaudāmam. Bet pats fakts, ka likvidators ir iecelts ar aizdomu ēnu, ir ļoti nepatīkams. Tas neliecina, ka lozungus, kurus valsts popularizē – gribam cīnīties ar to ēnu ekonomikas sadaļu, kas saistāma ar maksātnespējas procesiem, - tā arī apliecina savās rīcībās.
Tas nozīmē, ka joprojām turpinās organizētās noziedzības izpausmes, kā maksātnespējas procesus nosaucāt jūnijā notiekošajā konferencē Saeimā?
Jā, tas turpinās. Tieši šobrīd mēs nesaskatām ārkārtīgi kliedzošus gadījumus kā "Palink" ("Iki" un "Cento" veikalu operators SIA "Palink" cēla tiesā prasību pret maksātnespējas administratoru par pārkāpumiem maksātnespējas jomā. Arī Ģenerālprokuratūra iesniedza protestu Augstākās tiesas Civillietu departamentā, jo tiesa, pieņemot spriedumu, bija pieļāvusi būtiskus tiesību normu pārkāpumus. Turklāt komersants Eiropas Komisijā iesniedza oficiālu sūdzību, ar mērķi uzsākt pārkāpuma procedūru pret Latviju – red.) vai kā atsevišķi procesi, kuros tika aizskartas nodrošināto kreditoru intereses un kas aizgāja pat līdz Satversmes tiesai. Šo gadījumu skaits ir samazinājies. Bet maksātnespējas administratori, kuriem ir apšaubāmas darbības metodes, vēl joprojām turpina darboties.
Nesen intereses pēc apskatījos dažu zināmāko maksātnespējas administratoru, kuri ir valsts amatpersonas, deklarācijas. Tajās parādās ziņas, kas izskatās kā ņirgāšanās par valsti un par šo normu - piešķirto valsts amatpersonu statusu. Piemēram, bēdīgi slavena maksātnespējas administratora mazāk zināmai dzīvesbiedrei, kas arī ir maksātnespējas administratore, valsts amatpersonas deklarācijā kā vienīgais transporta līdzeklis norādīta 80. gados ražota automašīna, vienlaicīgi ir valdes locekle vairākos uzņēmumos. Nu, žēl.
Tad sanāk, ka valsts amatpersonu deklarācijas netiek pārbaudītas, vai tās atbilst realitātei?
To mēs nevaram vēl zināt. Norma (valsts amatpersonām pielīdzināt arī maksātnespējas administratorus) ir sākusi darboties tikai 2016. gada 1. janvārī. Labi zinām, ka tiesiskā efektivitāte mūsu valstī ir ļoti zema. Iespējams, viss ir procesā – varbūt Valsts ieņēmumu dienests (VID) vai Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) patlaban pārbauda šo un līdzīgi aizdomas radošas deklarācijas. Tāpēc argumenti, ka maksātnespējas administratoriem vajag atcelt valsts amatpersonu statusu, jo neviens tāpat viņus nepārbauda, ir deklaratīvi un spekulatīvi. Es tiem nevaru pievienoties.
Novembrī Juridiskās komisijas vairākums gan atbalstīja priekšlikumu no Maksātnespējas likuma izslēgt normu, ka maksātnespējas administratoriem ir valsts amatpersonas statuss, taču Saeima 8. decembrī, skatot likumprojekta grozījumus otrajā lasījumā, nobalsoja pret šo priekšlikumu. Šī gan ir dublējoša norma, un likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" attiecīgi tiek saglabāts administratoru amatpersonas statuss. Kāpēc ir svarīgi, ka šī norma ir divos likumos?
Mēģinot izslēgt šo likuma normu tikai tādēļ, lai nenotiktu likumu dublēšana, ir kā minimums spekulācija, maksimāli – maldināšana. Ja paskatāmies "Likumu par tiesu varu", tad redzam, ka attiecībā pret notāriem un tiesu izpildītājiem arī šajā likumā ir atrodama norma, ka šīs divas profesijas ietilpst valsts amatpersonu statusā. Tātad šis statuss noteikts divos likumos, arī likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā". Un neviens pret to nav iebildis. Kādas muļķības tad stāstām tautai, sakot, ka mēs esam tikai par juridisko skaidrību?
Grozījumos Maksātnespējas likumā otrajā lasījumā atbalstītas normas, kas paredz nākamgad noteikt maksātnespējas administratoru stingrāku darba uzraudzību, kā arī ieviest brīvā tirgus principu tiesiskās aizsardzības procesā. Likumprojektā iekļautais regulējums palielina arī kreditoru lomu tiesiskās aizsardzības procesā, paredzot iespēju brīvi izvēlēties personu tiesiskās aizsardzības procesa uzraudzības pasākumu veikšanai u.c. Vai ar šiem grozījumiem pietiktu, lai sakārtotu šo situāciju?
Ir divas iespējas, uz kuru pusi virzīties. Viena no tām ir pilnībā atvērt maksātnespējas procesa tirgu un ļaut jebkuram, kas ieguvis noteiktu zināšanu apjomu, nodarboties ar maksātnespējīgu uzņēmumu administrēšanu. Un, vadoties pēc Maksātnespējas politikas attīstības pamatnostādnēm 2016.-2020. gadam, iespējams, tas varētu notikt jau samērā drīz. Tātad notiktu tirgus liberalizācija. Tiesiskās aizsardzības process ir saimniecisks process, kurā uzņēmuma darbībai būtu jāatjaunojas. Līdzīgi kā Trasta komercbankas gadījumā – kad komersants būtu "jālaiž" nevis uz maksātnespēju, bet gan notiktu sanācija – banka atdzimtu. To jurists nevarētu izdarīt tik kvalificēti, kā ekonomiskas zināšanas ieguvis speciālists. Tagad šis virziens sāk attīstīties, un ir paredzēts, ka tiesiskās aizsardzības procesa administratora lomai kvalificēsies revidenti, maksātnespējas administratori vai advokāti.
No otras puses, tas, kas notiks 2017. gada 1. janvārī, ir tikai mēģinājums atdzīvināt tiesiskās aizsardzības procesu. Tam īsti nav sakara ar maksātnespējas procesu. Vienubrīd pavīdēja doma tiesiskās aizsardzības procesu izdalīt atsevišķā likumā, bet beigu beigās šāda ideja neīstenojās, tāpēc joprojām groza Maksātnespējas likumu un mēģina iedzīvināt tiesiskās aizsardzības procesu. Diemžēl šobrīd tiesiskās aizsardzības procesam neviens netic un tos izmanto ārkārtīgi reti. Tāpēc ir doma: jo vairāk izmantotu tiesiskās aizsardzības procesu, jo labāk tas ietekmētu Latvijas tautsaimniecību un, atbildot uz jūsu pirmo jautājumu, mēs ik gadus nezaudētu miljonus. Miljonus zaudējam tādēļ, ka cilvēki nezina, ka viņiem savlaicīgi jāiesniedz maksātnespējas pieteikumi, nezina pat to, kā izkļūt no nepatikšanām, ja arī iesniegtu maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības pieteikumu.
Ko valdībai vajadzētu darīt, lai uzņēmēji labāk izprastu, kā rīkoties, ja nonākuši grūtībās?
Man vasarā bija stingrs uzstādījums valdībai: jums ir jādomā par vienas pieturas aģentūru, kur mazais uzņēmējs, piemēram, no Pampāļiem, varētu atnākt un teikt: man ir gateris, esmu nonācis grūtībās, bet es savam ciemam nodrošinu 80% darba vietu, lūdzu, palīdziet. Valsts būtu nodrošinājusi gan šādas "aģentūras" esamību, gan plašu informāciju par tās sniegtajiem pakalpojumiem un atbilstoši to popularizētu. Tā varētu būt, piemēram, "Attīstības finanšu institūcija "Altum"", kas teiktu – mēs jums mēģinām palīdzēt, nedodam 100% biznesa konsultāciju, jo tas maksā dārgi, bet ievirzām, uz kuri pusi skatīties, paskatāmies uz jūsu bilanci un norādām: šajā pozīcijā darāt kaut ko nepareizi un vēl šajā un šajā... Šī ideja "neaizgāja". Ekonomikas ministrija nevēlējās uzņemties šādus pienākumus, kaut, manuprāt, tieši šī ministrija ir atbildīga par veiksmīgas komercdarbības vides nodrošināšanu.
Brīvais tirgus maksātnespējas procesā – joprojām esmu šaubīga, bet, ja nonāksim pie laba rezultāta diskusiju ceļā, varbūt es to atbalstīšu. Bet pagaidām uzskatu, ka maksātnespējas process ir jāīsteno ar ārkārtīgi stingru uzraudzību. Līdz brīdim, kad uzticības un likumības vakuuma krīze, kas tagad ir šajā sektorā – kad sabiedrība netic pat godīgiem maksātnespējas administratoriem - tiks atrisināta.
To nevar izdarīt citādāk, kā atsijājot negodīgos maksātnespējas administratorus, kuri nevar paskaidrot, kāpēc viņu ienākumi un dzīvesveids nesaskan ar deklarācijām, ļoti stingri uzraugot un preventīvi cenšoties novērst potenciālus interešu konfliktus. Tāpēc ir arī vajadzīga šī likuma norma par valsts amatpersonas statusu administratoru darbā. Tad, kad būsim sistēmu sakārtojuši, tad varēsim runāt par brīvo tirgu.
"Lursoft" statistika rāda, ka kopš 1991. gada UR reģistrēti 11 462 maksātnespējas procesi, no kuriem bankrota procedūra skārusi 10 266 komersantus. Viena no galvenajā lietām: uzņēmums apzināti tiek vests uz bankrotu, iesaistot gan fiktīvus kreditorus, gan pārrakstot aktīvus pirms maksātnespējas procesa citām personām.
Es pati strādāju ar krāpšanu izmeklēšanu uzņēmumos, un maksātnespēja ir mana tēma jau gandrīz 20 gadus. Pie tā, ka jāsāk cīnīties par sakārtotu maksātnespējas sistēmu, nonācu tad, kad vienu pēc otra dažādos krāpšanas gadījumos identificēju maksātnespējas administratorus ar vienādiem uzvārdiem. Respektīvi, tie atkārtojās – tātad ir kādi grupējumi, kas to dara par samaksu. Ja uzņēmējam nav skaidrības, kā viņš var savu uzņēmumu atdzīvināt, vai ja patiesi nav dzīvotspējīgs, likvidēt un maksimāli norēķināties ar kreditoriem, ja šis priekšstats nav radīts – sociālā atbildība pret sabiedrību, tad strādā negodīgas shēmas. Komersants uzzina par konkrētiem administratoriem, kuri ir spējīgi prasmīgi "sakārtot lietas".
Un ar to tad arī sākām - pirms pieciem gadiem izveidoju maksātnespējas darba grupu ĀIPL. Mūsu pirmais uzstādījums bija: redzam shēmu, kurā juridiskās palīdzības sniedzējs strādā ar klientu, kuram ir radušās problēmas. Viņš iesaka tiesiskās aizsardzības procesu (TAP), kura laikā, pirmkārt, legāli ļoti būtiski var samazināt parādsaistības un noslēpt vērtīgos aktīvus. Un, otrkārt, visinteresantākais – tiesiskās aizsardzības procesa administrators uzņēmumam var pilnīgi netraucēti būt šis pats juridiskās palīdzības sniedzējs, kas komersantu jau ir pazinis iepriekš. Un tad, kad TAP realizācijas laikā visi iepriekš minētie uzdevumi attiecībā uz saistību un aktīvu apmēra samazināšanu ir izdarīti, ilgi neatrodoties tiesiskās aizsardzības procesā, tiek secināts, ka tomēr nepieciešams ierosināt maksātnespējas procesu, kurā mūsu sen zināmais jurists - tiesiskās aizsardzības procesa administrators, transformējas par maksātnespējas procesa administratoru. Mēs izcīnījām, ka, uzņēmumam ieejot maksātnespējas procesā, administratoriem ir jāmainās. Bet tas nemaina faktu, ka Latvijā joprojām ir specifiski grupējumi, kuri diskreditē tiesiskās aizsardzības procesu.
Līdzīgi kā Ceļu satiksmes drošības direkcija ir taisījusi kampaņas: "Izglāb draugu, neļauj braukt dzērumā!" vai reklāmās par piesprādzēšanos, tādas pašas kampaņas vajadzētu veidot arī par maksātnespējas procesiem, informējot par tiesiskās aizsardzības un maksātnespējas procesu likumīgu un godprātīgu gaitu, kā arī to ietekmi uz ikvienu no mums.
Laikam Maksātnespējas administrācijai nav īsti intereses, nekādas aktivitātes vismaz publiski nav manāmas.
Šogad lielu daļu cīņas esam veltījuši arī tam, lai Maksātnespējas administrācijā darbiniekiem – juristiem, kuri izskata pārkāpumus maksātnespējas procesos, algu palielinātu no 800 eiro bruto uz vismaz nedaudz adekvātāku atalgojumu.
Pirms desmit gadiem daudz sadarbojos ar administrācijas darbiniekiem pārrobežu pārkāpumu lietās – tur bija brīnišķīgi, ārkārtīgi gudri speciālisti. Ja tagad ir 800 eiro bruto alga? Tur var strādāt vai nu ļoti lieli entuziasti, vai tas ir kā tāds pieturas punkts, kur jauni, spējīgi speciālisti, mazliet nogaidot, var sameklēt labāku darbu citur. Administrācija ar šādu atalgojuma sistēmu nekādā gadījumā nevar strādāt stratēģiski mērķtiecīgi ilgtermiņā.
Salīdzinot ar brīvā tirgū strādājošo juristu atalgojumu – atalgojums ir ļoti zems.
Tad jūs varat uzdot jautājumu, kāpēc ir jārīko trešais konkurss uz Maksātnespējas administratora direktora amatu.
Tāpēc, ka vadītāja alga noteikta 2264 eiro bruto.
Par administrācijas vadītāju vajadzētu izvēlēties cilvēku, kuru vadītu pārliecība un kuram materiālais aspekts nebūtu tik būtisks. Bet neviens vadītājs nevar strādāt viens un ja viņa komanda dzīvo pusbadā. Un ja viņa komandai visapkārt ir tik milzīgi kārdinājumi... Un, ja administrācijai ir jautājums maksātnespējas administratoram par vairāku miljonu "staigāšanu turp vai šurp", visticamāk, viņam neradīsies nekādi morāli aizspriedumi šo juristu diskreditēt vai mēģināt korumpēt. Pastāvot šādām administrācijas darbinieku algām, runājam par milzīgu korupcijas risku un neefektivitāti.
Ja VID dēļ, lai dabūtu vadītāju, kuram piedāvātu konkurētspējīgu algu, taisīja speciālu izņēmumu ar balsojumu Saeimā un Finanšu ministrijai dodot iespēju izvēlēties atalgojuma apmēru, tad, to pašu nedarot ar Maksātnespējas administrācijas vadītāja vakanci, parādām, ka tā diemžēl nav valsts prioritāte.
Kāpēc par maksātnespējas procesu uzraudzību visvairāk uztraucas ārvalstu investori, bet vietējos uzņēmējus nedzird?
Nē, tā nevar teikt – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) un Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) ar mums ir vienoti. Varu gan teikt, ka ĀIPL virziens joprojām ir saglabājies ļoti strikts, bet atsevišķas partnerinstitūcijas diemžēl ir ieņēmušas liberālāku pozīciju.
Iemesli, kāpēc ārvalstu investori pie maksātnespējas procesa jautājuma tik ļoti strādā, ir tāpēc, ka šeit, Latvijā, investīcijas ar šādu tiesisko vidi ir nepasargātas. Uzņēmēji, kuriem ir lielāka demokrātiskā pieredze, saprot, ka problēmas maksātnespējas procesa jomā neapliecina Latviju kā demokrātisku valsti un tās ir jāsakārto, cik vien ātri to var izdarīt. Mēs diemžēl vēl esam Jukonas laikmetā, mums zelts ņirb gar acīm, mēs to vēl skalojam.
Ja Saeima pieņems grozījumus Maksātnespējas likumā, vai varam cerēt, ka investīcijas Latvijā atgriezīsies?
Tiesiskās aizsardzības procesi vieni paši nepalīdzēs, ir jābūt kompleksai rīcībai, ir jābūt stratēģijai, kā apkarot noziedzību maksātnespējas jomā. Jāiedzīvina praksē likuma darbība. Būtu jāveido stingrs ietvars, kā likumu piepildīt ar jēgu.
Ja man prasa, vai investīcijas ir sasaistāmas ar to, ka tiesiskās aizsardzības procesā ir liberalizēts tirgus, es saku – nekādā gadījumā! Tā ir tendences iezīmēšana, bet tā nepalīdz piesaistīt investīcijas.
Beidzot ir jābūt ļoti lielai aktivitātei no Ekonomiskās policijas un prokuratūras puses. Ir jābūt sajūtai, ka valsts par to domā.
Tā vietā, lai lēni, soli pa solim, pārdomāti ietu uz priekšu, kas notiek? Kopš 2011. gada, kad vadu ĀIPL darba grupu, vienmēr maksātnespējas administratori ir mēģinājuši panākt, lai tiktu grozīts likums, lai diskreditētu likumu. Kāpēc? Jo šāda darbības imitācija ļauj netraucēti darboties tur, kur patiesībā ir jāiejaucas!
Likums ir labs, beigsim to staipīt uz visām pusēm kā vecu deķi – strādājam! Bet mēs sēžam un strādājam ar likumu, atkal to grozām. Kam? Juristiem par prieku? Ne jau sabiedrībai! Neviens tiesvedības process pret maksātnespējas administratoriem nav uzsākts, redzam, ka ir pārbaudes lietas. Ko tas mums dod? Neko! Neviens tiesāts nav. Sertifikāti atņemti tikai dažiem. Ja Maksātnespējas administrācija lemj par sertifikāta atņemšanu, tad atkal tiesa atceļ šādu lēmumu. Kas te notiek?
Daudzviet, piemēram, nodokļu nemaksāšanā saka, ka vajag stingrākus un bargākus sodus. Varbūt to vajadzētu arī šajā gadījumā?
Ko tas dos, ja likumā būs ierakstīti stingrāki sodi, bet nemākam aizvest līdz sodam? Protams, atbildībai ir jābūt. Redzam, ka valsts kaut kādā brīdī atteicās no kriminālatbildības par maksātnespējas pieteikumu neiesniegšanu. Valda uzskats, ka nevajag apgrūtināt policiju ar šādām lietām, kuras tāpat nemākam izmeklēt, tam jābūt administratīvam procesam.
Vienlaicīgi ir daudzas problēmas, kas attiecas uz maksātnespējas administratoru uzraudzību. Maksātnespējas administrācijai savulaik tika atņemtas jebkādas iespējas kaut ko nopietni darīt – sertificēt vai izmeklēt nopietni administratoru pārkāpumus. Tagad ar likuma grozījumiem gan tiek mainīta maksātnespējas administratoru uzraudzība – gan apmācība, gan sertifikācija tiek atdota atpakaļ administrācijai: tā varēs pārbaudīt administratoru darbu, pārbaudīt dokumentus, tas dos administrācijai lielākas pilnvaras. Bet Tieslietu ministrijai ir jāuzņemas atbildība par Maksātnespējas administrācijas kapacitāti. Ministrijai vajadzētu cīnīties centīgāk, manuprāt, aktivitāte nav pietiekama.
Tātad atbilde ir – sods pats par sevi neko nerisinās.
Jābūt nopietni veidotai sistēmai, kur Maksātnespējas administrācija kopā ar Ekonomikas policiju un tiesu veido ietvaru. Pat ja tikai maksātnespējas administratoram liedz darbību - atceļ no amata, parādniekam atrod aktīvus, kur tie ir nobēdzināti, fiktīvam kreditoram liedz nodarboties ar komercdarbību -, ja šīs normas pieņemtu, mums nevajadzētu nevienu sēdināt cietumā un uzturēt par nodokļu maksātāju naudu. Bet netiek pieņemta neviena no šīm normām.
To, šķiet, sauc par politiskās gribas trūkumu.
Es tā vienmēr esmu uzskatījusi. Diemžēl nevaru saprast, kā mūsu valstī cilvēkiem var būt tik maz šīs valstsvīra sajūtas, cilvēkiem, kas grib, lai viņus Saeimā ievēlē ik pēc četriem gadiem?
Un viņiem tas arī sanāk – atkal iekļūt Saeimā!
Piedāvājums ir tik trūcīgs. Latvijā valda stratēģiskās domāšanas neesamība un maziņš politiskais tirdziņš!
