Tev noteikti to jautā bieži – kāpēc izvēlējies soļošanu?
Sāku nodarboties ar soļošanu skolā – Mazzalvē, kad notika Aizkraukles rajona skolu sacensības un tur bija iekļautas visas vieglatlētikas disciplīnas. Mēs kā no mazas lauku skolas gandrīz visi startējām, katrs savā disciplīnā. Skrējēji jau bija, vajadzēja kādu, kas soļo. Pamēģināju. Pirmajās sacensībās jau biju trešā un iepatikās.
Iepatikās panākumu garša jeb pati disciplīna?
Man patika visur piedalīties – gan mācību olimpiādēs, gan visādos pulciņos, dažus gadus dejoju tautas dejas, spēlēju ansamblī. Patika teātra pulciņš. Man būtu ļoti grūti nosaukt, ko no tā visa, kas bija pieejams mūsu mazajā lauku skoliņā, neizmēģināju un nedarīju.
Kad mācījos 9. klasē, ar ģimeni pārcēlāmies no laukiem uz Ogri. Pilsētā ir vēl vairāk iespēju, taču, kamēr jaunajā vietā nebiju iedzīvojusies, nezināju, ko varētu darīt. Mani vienaudži jau mācījās mūzikas, mākslas vai sporta skolās. Es tajā vecumā pēkšņi ko tādu uzsākt neriskēju. Tā kā biju startējusi sacensībās, painteresējos, vai Ogrē var trenēties. Uzzināju, ka var trenēties soļošanā. Ideāli! Tas bija kaut kas, ko zinu un esmu darījusi. Sākumā gan ar to nodarbojos brīvajā laikā.
Kad saprati, ka ar soļošanu nodarbosies profesionāli un vēlies piedalīties pasaules mēroga sacensībās?
Laikam jau tā bija trenera ietekme. Arī mana spītība – es parādīšu, ka kaut ko varu! Taču mans treneris [Georgs Gutpelcs] ir orientēts uz to, ka nepietiek ar to vien, ka nāku uz treniņiem. Ir jāsasniedz labāks rezultāts, jāparāda savas spējas. Viņš cenšas no katra audzēkņa izvilkt maksimumu. Pamazām tā lieta aizgāja.
No sākuma nācu uz treniņiem, lai pēcpusdienā būtu ko darīt. Tad startēju sacensībās, sapratu, ka varēju labāk, tikai kārtīgāk jāpatrenējas. Pavisam nopietni tam pievērsos vidusskolas beigās, kad dažas dienas nedēļā trenējos pat divas reizes, pakārtoju citas lietas treniņiem. Tad sāku saprast, ka varu iekļūt Latvijas izlasē. Sāku apjaust starptautisko līmeni, un tā bija papildu motivācija. Jā, tas bija azarts un sevis apliecināšana, vēlme uzzināt, cik tālu varu tikt.
Tu esi stāstījusi, ka pirmās sacensības nosoļoji ar Viļņas tirgū pirktiem sporta apaviem. Tagad daudzi bez dārga sporta apģērba un ekipējuma nemaz nedomā par sportošanu. Cik, tavuprāt, tam ir liela nozīme?
Kad pirms aptuveni 15 gadiem sāku soļot, man bija tikai tas, ko uzvelk sporta stundās skolā - vienkārši šortiņi, T krekls, kaut kādi sportam piemēroti, pārsvarā tirgū vai second hand veikalā pirkti apavi. Taču tam absolūti nebija nozīmes. Galvenais, lai kājai ērti un varu paskriet. Jā, ar tādiem apaviem piedalījos savās pirmajās sacensībās.
Kad pārcēlos uz Ogri, bija lielākas iespējas kaut ko atrast ... Taču tāpat diezgan ilgi tam lielu uzmanību nepievērsu, jo apavi vai apģērbs veido varbūt dažus procentus no rezultāta. Sākotnēji pilnīgi noteikti ar vienu kārtīgu treniņu var uzlabot rezultātu vairāk, nekā nopērkot visdārgākās botas. Bija situācijas, ka nemaz nevarēju atļauties pirkt apavus dārgā sporta veikalā. Taču es vairāk skatījos pēc tā, kas man ir pieejams. Bija pat tādi gadījumi, ka ar treniņu biedreni sacensībās dalījāmies ar vienām botām. Vispirms viņa noskrēja, tad mēs samainījāmies, un es soļoju. Tā ka domāju, ka tas nav pats galvenais, kas veido rezultātu.
Bet tagad tu dosies uz Rio - vienu no svarīgākajiem startiem savā sportistes karjerā. Apavi noteikti ir svarīgi!
Šobrīd varu atļauties labus apavus. Aizeju uz sporta veikalu un izvēlos to modeli, kurš man ir visērtākais. Jā, tie ir dārgi apavi. Tas laikam ir visdārgākais, kas man vispār soļošanai ir vajadzīgs. Pārsvarā mainu treniņa apavus, bet Rio, visticamāk, soļošu ar tiem pašiem, ar kuriem soļoju Londonā.
Soļošana no skriešanas atšķiras ar īpašo tehniku. Kāpēc soļot, ja var skriet?
Soļošana ir interesantāka par skriešanu. Tā prasa īpašu koncentrēšanos visu distanci, neatkarīgi no tās garuma – 20 kilometri, desmit, kaut vai pieci kilometri – visa distance ir nemitīga koncentrēšanās, fokusēšanās... Soļojot es jūtu, ka esmu savā labākajā formā, eju savā tehnikā. Ja kādā brīdī tas aizmirstas, ir pārāk grūti un nevar piedomāt, uzreiz ļoti krītas rezultāts.
Ja skriešanā vienkārši jāskrien uz priekšu, soļošanā ir šis ierobežojošais faktors. Savā ziņā sanāk, ka nevis jāskrien, cik vien ātri var, bet jāsoļo, cik vien labi un tuvu tehniski labākajai iespējai var. Līdz pašām distances beigām ir jāsaglabā vēsa galva. Nevar atslēgt visas domas un vienkārši skriet.
Tas izklausās psiholoģiski ļoti grūti. Soļotājs par nepareizu tehniku taču var saņemt arī piezīmi un pat tikt diskvalificēts.
Jā, arī man sacensībās ir nācies saņemt piezīmi. Protams, tas nav apzināti, bet reizēm ir sliktāka pašsajūta, kaut kāds stīvums. Ir gadījies, ka aizbraucu uz sacensībām un garā ceļa dēļ nevaru pietiekami atjaunoties, nejūtu sevi tik labi un saņemu piezīmi. Tas ir tāds trieciens – kaut kas nav labi! Bet tāpēc sacensībās līdzi ir treneris, kurš pirmais redz un norāda uz kļūdām.
Soļotājs Arnis Rumbenieks ir teicis, ka soļošana kā sporta veids piesaista tieši ar tā specifiku – tehniku. Tās esot neaprakstāmas sajūtas, kad sanāk vajadzīgais solis.
Jā – soļot ne tikai pēc iespējas ātrāk, bet izkopt savu tehniku. Būtībā skriešanā jau arī ir tas pats, bet ļoti maz skrējēju tam pievērš uzmanību, kā tehniski pareizi, pēc iespējas optimāli un ekonomiski skriet. Šķēpmetēji citreiz saka, ka izdodas sajust šķēpu vai augstlēkšanā – lēcienā pēkšņi sanāk uzlēkt par 20 cm augstāk. Tāpat soļošanā treniņos mēģina nonākt līdz formai, kad sportists izjūt sevi un soļo brīvi, ātri, gandrīz bez piepūles sasniedzot plānoto rezultātu. Tā ir sajūta, pēc kuras sportisti tiecas.
Cik daudz jātrenējas, lai pietuvotos šai sajūtai? Cik mēnesī tev sanāk nosoļot?
Treniņu slodze mainās, jo gads ir sadalīts vairākos ciklos. Piemēram, pēc sezonas ir atpūtas laiks, kad mēnesi vai sešas nedēļas trenējos mazāk un soļoju aptuveni 200 km. Atsākot strādāt, sāku ar bāzi, kas ir pamats, lai organisms izturētu slodzi, lai trenētu izturību. Lai es varētu soļot ātrāk, sākumā jāiet vairāk. Tad sanāk pat 700 km mēnesī. Tas varbūt ir nogurdinoši, bet nav tik intensīvi.
Šogad var teikt, ka soļoju aptuveni 500 km mēnesī. Pēdējos mēnešos nedaudz vairāk. Tagad atkal nedaudz mazāk, lai uzkrātu enerģiju olimpiādei. Gatavojoties uz svarīgākajām sacensībām, plānoju, lai tajās es būtu vislabākajā formā.
Kas ir tas, kas tevi katru dienu motivē celties un piespiesties treniņam?
Treneris [smejas].
Vēlme uzvarēt vai varbūt iespēja pārstāvēt savu valsti?
Iespēja pārstāvēt valsti man ir svarīga. Sacensības, kurās pārstāvu Latviju, ir manas svarīgākās sacensības. Starts izlasē – tas ir nozīmīgi. Tāpat mani dzen uz priekšu personiskas ambīcijas – izvilkt no sevis maksimumu. Kamēr zinu, ka varu vēl labāk, man ir motivācija strādāt vēl vairāk.
Soļošana latviešiem ir īpaša vieglatlētikas disciplīna. Kā nekā pirmā olimpiskā godalga, kas izcīnīta zem neatkarīgas Latvijas valsts karoga, ir tieši soļošanā – sudraba medaļu 1932. gada vasaras Olimpiskajās spēlēs Losandželosā izcīnīja Jānis Daliņš. Kāpēc soļošana Latvijā, tavuprāt, ir panīkusi?
Daudzos sporta veidos ir pacēlumi un kritumi. Šobrīd soļošana nav tik populāra. Nozīme ir arī tam, ka nav profesionālu treneru. Manam trenerim Georgam Gutpelcam ir 79 gadi, arī Aivars Rumbenieks ir pensijā. Ir tikai daži treneri, jauni cilvēki, kuri strādā sporta skolās ar bērniem. Soļošanā trūkst vidējās paaudzes treneru.
Vai nav žēl, ka šobrīd Latvijā soļošanā ir maza konkurence?
Jā, konkurence noteikti veicinātu labākus rezultātus, jo tā neļautu atslābt. Ja būtu konkurence, būtu lielāks tonuss, sacensību gars.
Varbūt problēma ir tajā, ka soļošana ir ļoti smags sporta veids, kas prasa ne vien fizisku, bet arī psiholoģisku izturību. Tavs treneris Georgs Gutpelcs soļošanu ir salīdzinājis ar zirgu sportu.
Jā. Treniņu process ir vienāds, vienmuļš. Trenējoties soļošanā, lielākais darbs tiek paveikts vienatnē. Pat ja tā ir treniņu grupa, tik un tā katrs ir par sevi. Katrs iet viens. Ne daudzi to var izdarīt. Tas ir ļoti individuāls sporta veids. Vajadzīgs stingrs raksturs, gribasspēks, jo rezultāti tādā izturības individuālajā sporta veidā nebūs ātri – labākie rezultāti sāks parādīties pēc gadiem. Vispirms ir jāieliek pamats izturībai un spējai daudz strādāt.
Pati nedomā kļūt par treneri?
Tāda doma ir, bet vēl nezinu, cik nopietna, jo mani interesē arī tas, ko esmu iesākusi studēt – inženierija, tehniskās lietas. Tagad grūti izlemt. Pagaidām es sportoju, bet izvēles iespējas ir.
Vai soļošanā gūtā pieredze tev palīdz citās dzīves jomās?
Grūti pateikt. Domāju, ka jā. Mani nevar tik viegli nogurdināt, piespiest atkāpties no mērķa. Es zinu – ja man kaut kas ir jāizdara, tad es to darīšu, kamēr izdarīšu. Neskatoties uz to, ka būs nogurums, sāpēs, kā dažkārt treniņos mēdz būt.
Kas ir tavas galvenās konkurentes Rio?
Krievija šobrīd ir diskvalificēta, bet Ķīna, Spānija, Portugāle, Itālija, arī Dienvidamerikas valstis ir ļoti spēcīgas. Taču manas galvenās konkurentes ir tepat Lietuvā, kur soļošana ļoti attīstās. Lietuvu jau otrās olimpiskās spēles pēc kārtas pārstāv trīs dalībnieces sieviešu soļošanā, arī vīriešu soļotāju ir daudz. No Latvijas esmu vienīgā soļotāja. No vīriešiem mūsu valsti pārstāvēs Arnis Rumbenieks 50 km distancē.
Vai soļošanā Krievijas sportistu diskvalifikācija ievieš būtiskas izmaiņas konkurences, spēku samēra ziņā?
Līdz šim ir pierasts, ka Krievija bijusi līderos. Nākot klajā skandalozajiem notikumiem saistībā ar dopinga kontroli Krievijā, daudzas uzvarējušās krievu sportistes diskvalificētas pat ar atpakaļejošu datumu no iepriekšējiem čempionātiem, olimpiādēm - viņas ir svītrotas no uzvarētāju saraksta. Līdz ar to tas spēku samērs mainās.
Šobrīd ir pat grūti nosaukt, kuras sportistes ir saņēmušas medaļas, kuras nav. Ja pirms gada vai diviem bija skaidrs, ka visus čempionātus ir uzvarējušas krievietes, tad tagad, piemēram, 2009. gada čempionātu ir uzvarējusi Īrijas sportiste, pēc tam Ķīnas sportiste. Tad viena cita Krievijas sportiste, kas ir palikusi, ja iepriekš bija otrā, tagad ir pirmā. Tāds liels bardaks. Neskatoties uz to, uzskatu, ka kopš Londonas Olimpiskajām spēlēm vidējais līmenis soļošanā pasaulē ir ievērojami audzis.
Arī tavs rezultāts Londonas spēlēs dopinga skandāla dēļ ir pacēlies.
Pacēlies no 24. uz 23. vietu līderes diskvalifikācijas dēļ.
Vai tev nav sajūta, ka sacensību gars, olimpiskā ideja tādējādi tiek diskreditēta? Neviens nevar būt drošs, ka viss ir bijis godīgi.
Es domāju, ka jānodala vērtējošais skatījums no sportiskā azarta, emocijām. Manuprāt, tas nekur nav pazudis. Taču, tā kā rezultāti ir mainījušies, sportisti vismaz savā starpā cenšas uzsvērt, ka tagad čempions ir cits, lai gan kopš sacensībām ir pagājis ilgs laiks – pieci, seši, pat astoņi gadi. Bet sportistiem tas ir diezgan traģisks brīdis, jo viņi jau ir beiguši karjeru, piemēram, kā ceturtās vietas ieguvēji un tagad saņem medaļu... Es viņus neapskaužu. Domāju, ka daudzi vairāk par medaļu gribētu, kaut viss būtu bijis godīgi. Rūgtums ir ļoti liels.
Vai pastiprinātās dopinga kontroles ietekmē arī tavu ikdienu un treniņus?
Pirmkārt, gribētos, lai dopinga kontrole ir vienlīdzīgāka visā pasaulē. Arī Latvijā varētu vēlēties, lai tam būtu pievērsta lielāka uzmanība. Taču saprotu, ka tas ir finanšu jautājums. Starptautiskā antidopinga aģentūra interesējas par top atlētiem – tiem arī Latvijā tiek nodrošināta pietiekama kontrole. Nākamā līmeņa sportistiem dopinga kontrole tiek nodrošināta lielajās sacensībās. Latvijas antidopinga nodaļa nodrošina t.s. nejaušo jeb negaidīto dopinga kontroli. Tas nozīmē, ka sportistiem ir jāziņo par savu atrašanās vietu, adresi un laiku, kurā dienas laikā viņus konkrētā vietā var sastapt. Tā ir starptautiskā sistēma visā pasaulē.
Dopinga kontrole var atbraukt jebkurā brīdī un pieklauvēt pie durvīm. Ja sportists trīs reizes nav atradies tajā vietā, kur viņam vajadzēja būt, tas pielīdzināms pieķeršanai dopinga lietošanā. Tas ir diezgan nopietni.
Arī pie manis, iepriekš nebrīdinot, šogad bija atnākuši ciemos. Tas ir ļoti labi. Man nav nekādu iebildumu, es varētu katru dienu viņus gaidīt. Diemžēl daudzās valstīs, kuras sportisko sasniegumu ziņā ir topa augšgalā, dopinga kontrole netiek organizēta tādā pašā veidā. Piemēram, Kenijā, Etiopijā, kur ir vislabākie skrējēji, dopinga kontrole ir zemākā līmenī. Tur nav iespējams pat izkontrolēt sportistu patieso vecumu.
Iespējams, tad godīgi būtu diskvalificēt ne tikai Krievijas sportistus, bet arī citas šaubīgas valstis.
Kenija un pirms gadiem arī Turcija bija ļoti tuvu diskvalifikācijai, jo tur ir ļoti lielas problēmas. Taču pietrūka argumentu, lai diskvalificētu pavisam. Pret šīm valstīm ir ieviestas dažādas sankcijas, izstrādāti dažādi ieteikumi, rekomendācijas, tiek veiktas pārbaudes, bet pilnībā diskvalificētas tās nav.
Vai tādā gadījumā lēmums diskvalificēt daļu Krievijas sportistu bija pareizs?
Man ļoti žēl to sportistu, kuri cieš. Bet viņi cieš nevis tāpēc, ka ir diskvalificēti, bet tāpēc, ka sportā bez sistēmas iejaukšanās nespēj neko sasniegt. Sistēma Krievijā ir ļoti kontrolējoša. Tas ir redzams arī sacensībās. Viņi ir instrumenti, kurus vada. Katrs gadījums, protams, ir individuāls, bet es ticu, ka sportists var arī nezināt, ka viņš lieto dopingu. To varbūt zina treneris. Bet tā ir politiski organizēta sistēma. Mūsu psiholoģijai nav saprotams, kas tur notiek.
Ja 17 gadīga meitene jau otro reizi tiek pieķerta dopinga lietošanā, tas nav normāli. Tas liecina, ka dopings sākts lietot pirms jebkādām pārbaudēm, lai nebūtu nekādu salīdzinošo rezultātu bez dopinga lietošanas. Diskvalifikācija ir mēģinājums piespiest mainīties, bet tas ir šāviens tumsā, jo nevar īsti zināt, vai tas nostrādās. Tas var panākt pretēju efektu – vēl lielāku nodalīšanos.
Latvijā ir problēma ar dopingu?
Es domāju, tie ir atsevišķi gadījumi. Mums nav tādas sistēmas, lai to varētu atļauties. Piemēram, Krievijā biatlona komandu var nomainīt pret otro sastāvu un nebūs īpaša rezultātu atšķirība. Latvijā katrs sportists ir vairāk vai mazāk pats atbildīgs par saviem rezultātiem un individuāli katram sportistam tas risks par dopinga pārkāpumu ir ļoti liels - viņš zaudēs savu karjeru. Nav tādas centralizētas varas. Tikai tad, kad sportists nonāk Olimpiskajā vienībā, par viņu organizēti rūpējas. Taču esmu pārliecināta, ka visi Olimpiskās vienības ārsti un personāls ir ieinteresēti tīrā sportā. Viņi uztraucas par katru sportistu, jo nav rindā nākamā, ar ko viņu aizstāt.
Vai tev kā Latvijas olimpiskās komandas dalībniecei ir vēl kādi noteikumi, kas jāievēro?
Jā. Piemēram, līdz olimpisko spēļu beigām ir aizliegts runāt par saviem personīgajiem sponsoriem. To paredz Olimpiskās hartas 40. punkts. Komandām ir oficiālais sponsors, piemēram, Latvijai tas ir F4, kas nodrošina visu ekipējumu. Nedrīkstam vilkt neko citu, kas acīmredzami ir cita firma. Sportisti olimpiskajās spēlēs pārstāv valsti un vienu komandu, mēs nevaram pārstāvēt sponsorus. Tie ir centieni vismaz ārēji padarīt spēles mazāk komerciālas. Tāpat es apņemos neuzņemties liekus riskus. Es neesmu vienīgā, kas uzņemas par sevi atbildību. Man ir atbalsta komanda, līdz ar to ar saviem rezultātiem nevaru riskēt. Es nelēkšu ar izpletni un nestaigāšu pa bīstamām kalnu takām.
Vai Latvijas komanda ir vienota?
Jā, olimpiskais gars tur tiešām valda. Liels nopelns ir ne tikai sportistiem un treneriem, bet atbalsta personālam, kas nodrošina komandas būšanu tur, lai katrs būtu informēts un zinātu, kur un kad jābūt. Ja ir kādas problēmas, es zinu, ka kāds tās palīdzēs atrisināt. Līdz olimpisko spēļu noslēgumam komanda jau ir kā liela ģimene.
Kas tev palīdz psiholoģiski? Treneris? Pati?
Treneris var gan palīdzēt, gan graut, bet, protams, viņš ir viens no galvenajiem. Pašai arī ļoti jādomā pie tā. Psiholoģiski ir svarīgi, lai ir atbalsta cilvēki. Es zinu, ka varu paļauties uz savu ģimeni. Vecāki, brālis, māsa – visi atbalsta. Tas ir psiholoģiskais spilvens aiz muguras. Ne vienmēr vajag pret to atspiesties, bet zinu, ja krītu, tad es nekrītu uz plikas zemes.
Vai tev ir mērķis, ko vēlies olimpiādē sasniegt, vai nevēlies par to skaļi runāt?
Es konkrētu rezultātu vai mērķi nevaru izvirzīt. Tas atkarīgs no tā, kādi būs laikapstākļi, kāds vējš, kāds gaisa mitrums. Gribu parādīt savu spēju maksimumu. Ja es zināšu, ka pareizi sagatavojos uz konkrēto dienu un man sanāca savs rezultāts, tad es būšu priecīga par jebkuru vietu.
Uz olimpiādes norises vietu dosies tikai pēc nedēļas. Vai nav žēl, ka nepiedalīsies tās atklāšanā?
Šobrīd koncentrējos uz savu startu. Man diemžēl starts ir pēdējās olimpiādes dienās – 19. augustā. Braucu nedēļu pirms starta, lai neuzkavētos tur pārāk ilgi, nedarītu liekas lietas un neiztērētu savu emocionālo enerģiju. Tā aizrautība un emocijas, gribi negribi, tur pielīp. Tā vietā es pēdējo treniņa nedēļu pavadīšu zināmā vidē, kur ir manas mājas, ģimene - mans atbalsts. Rio nekādu atbalstītāju man īpaši nebūs.
Londonā līdzjutēju vidū bija daudz latviešu, kuri uzmundrināja. Ko tas tev nozīmē?
Reizēm, kad pakavējos atmiņās par to brīdi, joprojām tirpas skrien un ir asaras acīs. Tas atbalsts no tik daudziem cilvēkiem, tā enerģija un elektrizētais gaiss... Esmu racionāls un loģisks cilvēks, bet tās emocijas materializējas. Tā ir tā sporta būtība. To nevar aizmirst. Var aizmirst to, kā slapjdraņķī 20 kilometrus soļoju pret vēju, bet pozitīvās emocijas paliek kā iededzinātas kaut kur zemapziņā.
Lai daudz skaistu mirkļu šajos sporta svētkos un īpaši turēsim īkšķus 19. augustā. Lai tev veiksmīgs starts!
Paldies! Veiksme mīl tos, kas smagi strādājuši.
