Pasaules Banka (PB) par 300 000 eiro pārskata Latvijas nodokļu sistēmu. Pēc savas iniciatīvas to dara arī domnīca "Certus". Gan PB, gan domnīca solījusi jūnijā iepazīstināt ar pirmajiem secinājumiem.
Par savu pētījumu pagaidām negribētu runāt detalizēti, sagaidīsim, kad PB jūnija vidū nāks klajā ar savu piedāvājumu. Diezin vai īsais laiks pirms Jāņiem būs pietiekams, lai uzklausītu abus piedāvājumus. Ar savu pētījumu plānojam iepazīstināt septembrī.
Kas ir tas, kam esat pievērsuši uzmanību?
Ko vēlamies panākt ar nodokļiem? Ir trīs galvenie mērķi: taisnīgums, ekonomikas izaugsme un fiskālie ieņēmumi. Taisnīguma ideja balstās uz to, ka tie, kas spēj maksāt vairāk un pelnīt daudz, arī nodokļos sabiedrības problēmu risināšanai maksā vairāk. Viens no nodokļu sistēmas mērķiem ir dabūt naudu, lai finansētu publiskā sektora vajadzības – tie ir fiskālie ieņēmumi.
Bet trešais jautājums ir, cik lielā mērā nodokļu sistēma veicina vai bremzē ekonomikas izaugsmi. Cik viegli tie ir administrējami?
Ko nozīmē ēnu ekonomika? Ka nodokļu sistēmai ir klaji negatīvs efekts uz ekonomikas izaugsmi. Kāpēc? Privātais sektors tērē ārkārtīgi daudz enerģijas un laika, lai izvairītos no nodokļu nomaksas. Uzzīmējot šādu trīsstūri, varam iedomāties sabalansētu nodokļu sistēmu. Ja šo trīs mērķu trīsstūri vēlētos vairāk pavilkt, piemēram, uz taisnīguma pusi, tad tas var notikt tikai uz viena vai otra vai abu citu mērķu rēķina. Tāpat ar citiem mērķiem. Perimetrs trīsstūrim ir fiksēts – tas ir tik liels, cik tas ir.
Vienlaicīgi jau vēlamies līdzsvarotu ekonomiku – lai būtu gan taisnīgums, gan godīga nodokļu nomaksa, gan ekonomikas izaugsme.
Ja vēlētos maksimizēt ieņēmumu pusi un mēģinātu iekasēt 100% nodokļos no visiem, tad būtu grūti runāt par taisnīgumu vai ekonomikas izaugsmes motivāciju. Savukārt, ja gribētu nodrošināt maksimālu izaugsmi, visvienkāršākais būtu ievest nodokli "no galviņas". Piemēram, 1000 eiro no katra iedzīvotāja konkrētā vecuma posmā. Kas nesamaksās, liksim cietumā. Kāda būs jūsu reakcija? Sašutums. Jo taisnīguma ziņā cilvēkiem ir dažādas spējas – vienam tas ir nieks, otram – nepaceļams slogs.
Nākamais piemērs – maksimāli taisnīga sistēma. Kas tas vispār ir? Komunisma laikos bija sauklis: no katra pēc viņa spējām un katram iedot pēc viņa vajadzībām. Vispirms vajadzētu izmērīt cilvēku spējas. Kā? Pieņemsim, ka cilvēki ir pietiekami godīgi, lai atklātu savas spējas, pelnītspēju. Tad atbilstoši spējai būtu jāpiemēro nodoklis. Tāda uz ienākumu nodokļiem balstīta sistēma būtu absolūti taisnīga. Bet šīs sistēmas efektivitāte būtu lielā mērā atkarīga no sabiedrības evolūcijas stadijas, pilsoņu un valsts savstarpējas uzticības līmeņa. Jo no ienākumu nodokļiem ir salīdzinoši vieglāk izvairīties, tie ir sarežģīti administrēšanā, un tāpēc potenciāli var radīt vislielāko apdraudējumu ekonomikas izaugsmei.
Publiskajā telpā izskan viedokļi, ka Latvija ir salīdzinoši jauna valsts un diemžēl vēl dzīva vecā, padomju laika domāšana.
Latvijā esam adaptējuši nodokļu sistēmu no attīstītām valstīm, kur pilsoņu apzinības un savstarpējas uzticības līmenis pret valsti ir daudz augstāks nekā Latvijā. Proti, ja šādās valstīs uzdosiet jautājumu par ieņēmumiem, cilvēks varbūt neteiks 100% taisnību, bet tuvu tam. Otrs, uzņēmējdarbība ir attīstījusies tiktāl, ka uzņēmumu īpašnieki ir ieinteresēti, lai vidēja līmeņa menedžments nenodarbotos ar šmaukšanu, citādi viņi nesaņems savas dividendes pilnā apmērā.
Latvijā nodokļu sistēma ir it kā tendēta uz taisnīgumu. Gandrīz pilnībā esam nokopējuši nodokļu sistēmu no tādām valstīm kā Vācija, kura galvenokārt paļaujas uz darbaspēka nodokļiem jeb nodokļiem no ienākuma. No tā arī lielā mērā rodas mūsu nedienas. Iedzīvotāju uzticības līmenis valstij Latvijā ir ļoti zems. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc īsti netiekam galā ar ienākuma nodokļu iekasēšanu. Tāpēc Latvijai vajadzētu nodokļu sistēmu pārorientēt uz ekonomikas izaugsmi kā galveno mērķi, vienlaikus ar ilgtermiņa uzstādījumu nākamajos desmit gados nodokļu slogam nepārsniegt trešdaļu no iekšzemes kopprodukta (IKP, tagad – 28% no IKP).
To esat teikuši sen, arī domnīcas "Certus" mājaslapā tas ir rakstīts. Kā to izdarīt?
Latvijai vajadzētu samazināt darbaspēka nodokļu slogu. Kā to var izdarīt? Patēriņa nodokļi ir netiešs veids, kā risināt administrēšanas problēmas, ja ne īpaši labi veicas ar iekasēšanu no ienākumiem. Administrēt tad, kad notiek darījums, ir vieglāk.
Otrs ir nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN). Latvijas apstākļos tā izmantošanas paplašināšana ir iespējama tikai tad, kad tiek atrisināts NĪN piemērošanas taisnīguma jautājums. Proti, ja spēsim radīt sistēmu, kad NĪN saistības nepieaugs tiem cilvēkiem, kuriem nepalielinās ienākumi.
Attiecībā uz maziem uzņēmumiem ir jāpiedāvā iespēja aizstāt esošo sistēmu ar plašu prezumptīvu nodokļu klāstu.
Ko domājat, sakot, ka jāuzliek lielāks slogs uz patēriņa nodokļiem?
No patēriņa nodokļiem vienīgais potenciāls ir pievienotās vērtības nodoklis (PVN) un akcīzes nodokļi.
Sakarā ar krīzi no 2009. gada PVN pamatlikmi no 18% jau pacēla uz 21%.
Runājot par PVN, domāju ēnu ekonomiku. Vajadzētu uzdot jautājumu: kādā veidā, kāpēc un ar kādu spēlētāju līdzdalību vispār ir iespējama tik milzīga izvairīšanās no PVN?
Pēc nodokļu konsultantu aprēķiniem, PVN plaisa ir 720 miljoni eiro. Izskanējis viedoklis, ka šos PVN darījumus labi redz bankas, un tās varētu striktāk par to ziņot.
Tiešā veidā ar ēnu ekonomikas jautājumiem nenodarbojamies. Vēlamies radīt sistēmu, kur būtu mazāka vajadzība izvairīties no nodokļu nomaksas. Vajadzētu izgaismot tehnoloģijas, kādā veidā notiek izvairīšanās no PVN maksājumiem.
Ja runājam, uz kā rēķina samazināt darbaspēka nodokli, tad PVN celšanas potenciāls ir maksimāli viens procentpunkts. Taču potenciāls noteikti ir arī akcīzes nodokļiem. Akcīzes nodokļu iekasēšanas jomā, salīdzinot, piemēram, ar Vāciju, Latvija ir objektīvi neizdevīgajā situācijā. To nosaka valsts ģeogrāfiskais stāvoklis un smagā ekonomiskā situācija, kuras dēļ viens Latvijas reģions ir gatavs samērā aktīvi iesaistīties kontrabandā.
Domājat robežu ar Krieviju un Baltkrieviju.
Un šis reģions ir Latgale.
Teicāt par taisnīgu NĪN slogu. Saeima 19. maijā otrajā, galīgajā lasījumā grozīja Nekustamā īpašuma valsts kadastra likumu, paredzot uz vienu gadu atlikt jaunu kadastrālo vērtību noteikšanu nekustamajiem īpašumiem un vēl 2017. gadā saglabājot tās pašreizējā līmenī. Nākamgad ir arī pašvaldību vēlēšanas.
Saeima diezgan primitīvā veidā reaģēja uz sabiedrības pieprasījumu izdarīt kaut ko, tikai šī rīcība nerisina problēmas. Tāpēc jāatgriežas vēlreiz pie patiesības – Latvijā nespējam iekasēt milzīgos darbaspēku nodokļus, šis slogs ir kā liels zilonis. Ja atņemam valsts sektoru un valsts kapitālsabiedrības, kas pēc definīcijas maksā nodokļus, ja paliek tikai privātais sektors un atskaitām lielos uzņēmumus, kas maksā nodokļus, tad cik no mazajiem, vidējiem uzņēmumiem tos maksā?
Kurš gan to var pateikt?! Kā vērtējat šogad ieviestās nodokļu izmaiņas – solidaritātes nodokli un gada diferencēto neapliekamo minimumu?
Tie ir dīvaini mēģinājumi ieviest lielāku taisnīgumu. Solidaritātes nodokli varētu kvalificēt, kā no tiem dažiem cilvēkiem, kas pelna vairāk un maksā nodokļus, dabūt vēl vairāk. Nepievēršoties tiem, kas pelna tikpat daudz, bet nemaksā neko. Tas ir tikpat greizs nodokļu politikas solis, kā savulaik bija PVN samazināšana. Ja ir konsenss, ka vajag pārcelt nodokļu slogu no darbaspēku uz patēriņu, tad kas tiek darīts? Samazināts PVN! Kas ir solidaritātes nodoklis? Tā ir darbaspēka nodokļa pacelšana!
Šīm idejām "kājas aug" ilgstošajās PB, Eiropas Komisijas, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas class="jaut"(OECD) rekomendācijās, ka Latvijā pastāv augsta ienākumu nevienlīdzība, Džini koeficients ir augstāks nekā vidēji Eiropā, tāpēc izdariet kaut ko!
"Certus" misija ir rast risinājumus ekonomikas izaugsmei, palielināt "pīrāga" apmēru, nevis nodarboties ar esoša "pīrāga" pārdalīšanu no vienas sabiedrības daļas uz otru.
Ko domnīca iesaka? Mājaslapā rakstāt, ka "esam pārliecināti, ka Latvijas ekonomisko izaugsmi var panākt tikai kopīgiem spēkiem. Tāpēc mēs veidojam domnīcu "Certus"". Darbojaties kopš 2015. gada, ko esat kopīgi – ar uzņēmējiem, publisko sektoru - panākuši?
Sākām strādāt pirms gada – maijā. Mūsu galvenais panākums ir tas, ka ekonomikas izaugsmes tēma šobrīd valdības un sabiedrības dienaskārtībā ieņem daudz augstāku pozīciju nekā pirms gada.
Tas, iespējams, tāpēc, ka valstī nav naudas, neaug fiskālā telpa.
Ilustrēšu ar konkrētu piemēru. Par to, ka ekonomikas izaugsme jāsasniedz 5,5% no IKP gadā, runājam kopš domnīcas dibināšanas. Mērķis ir desmit gadu laikā sasniegt 90% no Eiropas Savienības vidējā IKP uz vienu iedzīvotāju. Atbilstoši mūsu aprēķiniem 5,5% IKP gadā ir tas ātrums, kas ir nepieciešams, lai šo mērķi sasniegtu. Tagad tā ir valdības prioritāte – 5% IKP izaugsme gadā, to publiski akcentējis gan premjers, gan ekonomikas ministrs.
Domnīca savulaik ierosināja atbrīvot mazos un vidējos uzņēmumus no uzņēmuma ienākuma nodokļa (UIN) reinvestējamai peļņai. Šis priekšlikums parādījās gan partijas "Vienotība" valsts simtgades, gan Finanšu ministrijas finanšu tirgus attīstības plānā, bet valdības rīcības plānā ir solījums to izvērtēt.
Domnīca ir analītiskais centrs, kas aktualizē svarīgos ekonomikas jautājumus. Mēs ieskicējam tos jautājumus un risinājumus, kuriem būtu jābūt lēmumu pieņēmēju dienaskārtībā, ja vēlamies virzīties uz ekonomikas izaugsmi. Šajā ziņā gada laikā mums ir diezgan labi sasniegumi.
Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens ir teicis, ka no 2018. gada IKP augs par 5% gadā. Uz kāda pamata ir iespējams sasniegt šādu rezultātu, ja patlaban IKP ir nedaudz zem 3%, bet Latvijas Bankas IKP prognoze 2016. gadam samazināta no 2,7% uz 2,3%?
Makroekonomikas prognozēšana lielā mērā ir tas pats, kas vadīt automašīnu, skatoties atpakaļskata spogulī, t.i., balstoties uz to, kas bija, prognozēt, kas būs. Zinām, ka šogad vēl nesāksies Eiropas Savienības fondu apgūšana. Tātad balstāmies uz lineāru attīstības versiju. Tas ir tas, kas būs, ja īpaši neko nedarīsim. Kas varētu šo bildi mainīt? Šogad varbūt nekas.
Bet no kurienes var nākt izaugsme? Makroekonomiskā līmenī – no trim komponentēm. Tas varētu būt vai nu cilvēku skaits, vai nu kapitāls (ražošanas iekārtas), vai produktivitāte.
Vai cerēsim uz inovācijām, ieguldījumiem pētniecībā vai uz kaut ko vairāk reālistisku? Īstermiņā – diez vai. Vai gaidāms darbaspēka pieaugums? Nē, notiek pretēji procesi – cilvēki brauc prom. Investīcijas, kapitāls – no kurienes tas varētu rasties? Vai vietējie uzņēmēji jauniem projektiem un idejām piesaista naudu no bankām vai biznesa eņģeļiem? Lielākoties neredzam, ka tas notiek. Ir tikai daži izņēmumi, piemēram, "Latvijas finieris", kurš plāno investīcijas vairāku simtu miljonu eiro apmērā.
Vēl – ārvalstu investīcijas. Kas mums jādara, lai tās piesaistītu? Tieši reģionālās attīstības jautājumam pērn bija veltīts liels domnīcas pētījums. Paanalizēsim divas valstis – Lietuvu un Baltkrieviju. Kāds pēdējā laikā ir bijis Lietuvas veiksmes stāsts? Piemēram, Viļņai ir izdevies piesaistīt vismaz divas lielas investīcijas – viena no tām ir pakalpojumu centrs "Barclays", kas ar darbavietām aizpildīja tik lielu celtni kā "Swedbank" Ķīpsalā.
Lasīju par šo pētījumu "Certus" mājaslapā.
Finanšu pakalpojumu uzņēmums "Western Union" ir līdzīgs piemērs, nerunājot nemaz par "Ikea" Lietuvā.
Baltkrievija dara ko citu – attīsta industriālās zonas, kas konkrēti mērķētas uz Ķīnu. Viņi labi integrējas tā saucamajā jaunajā zīda ceļā.
Bet kāda ir situācija Latvijā? Ja izvērtētu, kurai vietējai pašvaldībai izdevies piesaistīt ārvalstu investīcijas, pirmajā vietā būtu Ventspils, otrajā, iespējams, Jelgava. Kā viņiem tas izdevies? Šīs pašvaldības nesēž, rokas klēpī salikušas, neuzskata sevi par visuma centru - mums ir labi izglītots darbaspēks utt. Kad biju ekonomikas ministrs un braucu ārvalstu vizītēs, ministrijas ārvalstu investīciju nodaļa sagatavoja man ar "ūdeni" un paviršībām pilnus tekstus, ar ko uzrunāt ārvalstu investorus. Šos tekstus es regulāri metu ārā, un, atgriežoties no komandējuma, nereti bija doma, ka ministrijā ir jāmeklē jauni darbinieki. Mani atrunāja, jo valsts pārvaldē atlaist cilvēkus ir grūti, un atrast jaunus vēl grūtāk.
Man dotajos tekstos bija minēti apgalvojumi, ka mums ir labi izglītots darbaspēks, labas iespējas. Taču ne vārda, kāpēc ir šīs labās iespējas un kur tieši tās ir? Kādi konkrēti projekti to apliecina?
Ko dara Ventspils un Jelgava? Rīkojas ļoti proaktīvi, cenšoties saprast, kas konkrētam investoram ir vajadzīgs, un to arī piedāvā. Viens piemērs – "Bucher Municipal" Ventspilī. Saprotot, ka investors var izvēlēties arī kādu citu Eiropas valsti, pašvaldība piedāvāja atbilstoši viņu specifikai uzbūvēt ražošanas ēku un izdevīgus līzinga nosacījumus. Tā to dara arī citi, izmantojot gan grantus, gan nodokļu politiku. Baltkrievija, piemēram, investējot industriālajā zonā, piedāvā pirmos desmit gadus nemaksāt uzņēmuma ienākuma nodokli (UIN) un būtiski mazākus darbaspēka nodokļus. Pieeja visur ir asi konkurējoša, izmantojot visus iespējamos instrumentus.
Tas arī ir tas, ko domnīca piedāvā, ja runa ir par investīcijām ražošanā reģionos, kas vislabāk atbilst novadu darba tirgus iespējām.
Ekonomikas ministrs nācis klajā ar ideju veidot speciālu institūciju lielo investīciju projektu piesaistei. Vai tādu vajadzētu izveidot?
Tas ir valdības rokās. Klientus ir jāsadala divās grupās: apstrādes rūpniecība un pakalpojumi un IT. Tie ir divi dažādi klienti ar dažādām vajadzībām. Piesaistot pirmos, atslēga ir industriālas zonas, nodokļu atlaides investīcijām, profesionāla izglītība. Atslēga otrai grupai ir cilvēkkapitāls gan izglītošanas, gan izmaksu – šeit domājot darbaspēka nodokļus – ziņā. Pirmos vajadzētu attīstīt vairāk reģionos, otros – pārsvarā Rīgā.
Apstrādes rūpniecībā ir vajadzīga industriālā zona - infrastruktūra, tieši tas, kas ir uzbūvēts Ventspilī, kas no padomju laikiem ir mantots Jelgavā, daļēji tas ir Valmierā. Investors negaidīs, kamēr pašvaldība to izdarīs. Tātad, pirmkārt, pie katra lielā reģionālā centra nepieciešams izveidot industriālo zonu. Otrkārt, jānodrošina sasaiste ar darbaspēku, ar profesionālās izglītības kompetences centriem. Treškārt, jāveido kaulēšanās fonds.
Ko tagad var izdarīt Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA)? Atnāk investors, saka – viss ļoti interesanti, bet Slovēnija piedāvā to un to. LIAA atbild, ka ies aprunāties ar valdību. Kāda valdība? Ir vajadzīgs fonds, lai varētu operatīvi kaulēties! Kā Ventspilī varēja izveidot veiksmīgu industriālo zonu? Tās attīstību šķērssubsidē no ostas līdzekļiem.
Ātrās reaģēšanas (kaulēšanas) fonds ir jāizveido pie Ekonomikas ministrijas. Tas automātiski aktivizējas tad, kad LIAA kopā ar pašvaldību, industriālās zonas īpašnieci, nāk kopā ar investoru ministriem prezentēt projektu. Un ir skaidrs, ka viņš ir "silts", bet var "nolēkt". Ko varam papildus piedāvāt? Pirms diviem trim gadiem IT uzņēmums no Krievijas uz Latviju gribēja pārcelt dažus simtus programmētāju. Viņiem nepatika darbaspēka nodoklis. Latvijas reakcija bija – neko darīt, igauņi operatīvi piedāvāja pusmiljonu eiro dotācijās, lai uzņēmums biznesu pārceltu uz Igauniju.
Ir jākonkurē! Turklāt Latvijā jau darbojas industriālo zonu programma, bet mehānisms, ko ir paredzējusi Vides attīstības un reģionālās attīstības (VARAM), ir pārāk šaurs.
Proti?
Veido industriālo zonu, ja ir kāds pieprasījums no vietējā uzņēmuma. Manuprāt, tas ir par šauru – jāveido zona, negaidot, kamēr kāds parādīsies. Un rēķinoties ne tikai ar vietējiem, bet arī ar potenciālajiem ārvalstu uzņēmējiem. Nedomāju, ka baltkrievi izveidoja industriālo zonu, jau sākotnēji saņemot garantijas no investoriem. Viņiem bija ko komersantiem piedāvāt, nevis atved uz zaļo pļavu un pasaka: ja vienosimies, tad te kaut kas kaut kad būs.
Šo sistēmu var izveidot gada vai pusotra laikā, lai piesaistītu Eiropas uzņēmējus, kas ražošanu vēlētos pārcelt nevis uz Ķīnu vai ASV, bet kur ir lētāks darbaspēks un nenospers tehnoloģijas.
Tas ir jautājums, kā motivēt pašvaldības aktivizēt uzņēmējdarbību. "Certus" mājaslapā norādīts, ka šobrīd Latvijas pašvaldības vairāk interesē deklarēto iedzīvotāju skaita, nevis darbavietu palielināšana.
Visas pašvaldības vēlas, lai pie viņiem dzīvotu, bet tām nav nekādas motivācijas, lai būtu arī darbavietas. Domnīcas piedāvājums ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) pārdale, novirzot 50% no tā pašvaldībai, kurā atrodas darbavieta, bet 50% tur, kur dzīvo. To praktiski noteikt ir ļoti vienkārši – uzņēmējiem ceturkšņa atskaitēs jāievieš viena jauna ailīte, ierakstot, kur darbinieks strādā.
Bet neviena Pierīgas pašvaldība nebūs mierā ar šādu kārtību!
Nu un? Ir izveidojusies jocīga situācija, kur karš starp Rīgu un Pierīgu ieguvis ekstremālas formas. Ar rīdzinieku kartēm, konkurenci ar NĪN likmēm, lai tikai cilvēki deklarētos pie viņiem.
Paskatīsimies standarta situāciju: ģimene dzīvo Pierīgā, bet strādā Rīgā. Protams, viņiem vajadzētu maksāt daļu nodokļu savā pašvaldībā, lai uzturētu ceļus, skolas utt. Bet kurā skolā mācās bērns? Ja Rīgā, tad kāpēc viņi maksā nodokļus tikai Pierīgā? Viņi brauc pa Rīgas ceļiem, rada slodzi un nolietojumu ceļa segumam, sastrēgumus.
Katram cilvēkam situācija būs tik dažāda, ka baidos - optimāls tālas nākotnes risinājums būs apvienot Pierīgu ar Rīgu, kas ir visvienkāršākais veids. Ja nē, tad vajag kaut kā sadalīt [nodokļus], radīt metodiku, kuras patlaban nav. Neesmu "urban economist", bet Rīga pasaulē nav vienīgā pilsēta, kurā izveidojies modelis, kad cilvēki strādā nosacītajā centrā un dzīvo kur citur. Diezin vai redzēsim fiskālo modeli, kur viņi maksā nodokļus vienuviet.
Pēdējos 15 gados ir izveidojies fenomens, ka cilvēki īpaši ar augstiem ienākumiem sāk pārcelties no pilsētas uz Pierīgu – viņi pērk privātmājas. Situācija arī no taisnīguma viedokļa izveidojas negodīga. Cilvēki ar augstiem ienākumiem bēg uz tādiem kā rezervātiem, kur viņu maksātā nodokļu nauda tiek tērēta tikai viņu vajadzībām. Un tiem, kuriem vēsturiski paveicies dzīvot tajā pašā vietā.
Ēnu ekonomikas pētnieks Arnis Sauka ir kritiski izteicies par politiķu izpratni par nodokļiem. Arī "Certus" ir rosinājis, ka Latvijas parlamentam beidzot būtu jāizveido pētnieciska vienība ar mērķi sniegt atbalstu parlamentāriešiem lēmumu pieņemšanā.
Esam jauna valsts, bet salīdzinām sevi ar attīstītām valstīm un to visu vēlamies nokopēt. Un to nespējam, jo tas ir pārāk daudz prasīts tik īsā laika periodā. Es to salīdzinātu ar mācību procesu - esam 3.-4. klasē, bet gribam piedalīties 12. klases mācību stundā, pielīdzinot sevi Vācijai. Kļūda ir mēģināt un piedalīties 12. klases mācību stundā, jo katram ir savs ceļš un tas ir jāiziet. Tāpēc būtu jāpasaka, ko apgūsim šogad, ko - nākamgad.
Politiķu lēmumi atspoguļo šūmēšanos sabiedrībā. "Certus" uzdevums ekonomikas jomā ir pateikt, kas patlaban ir svarīgākais un kas pagaidām nav tik svarīgi. Šogad "Certus" tērē pusi no saviem resursiem uz vienu lielu problēmu – nodokļiem.
Tagad daudz tiek spriests par obligāto veselības apdrošināšanas nodokli. Ko jūs par to sakāt?
Šobrīd neredzu vietu papildu nodoklim. Cilvēki, kas iniciē jautājumu par obligātās veselības apdrošināšanas līdzmaksājumu, nav skaidri pateikuši – kas tas ir, jauns nodoklis? Vēl viens maksājums no ienākumiem? Vai fiksēts maksājums?
Uzskatām, ka nodokļu slogam nākamajos desmit gados nevajadzētu būt lielākam kā viena trešdaļa no IKP.
Vienīgais veids, kā varam strādāt pie nodokļu palielināšanas, ir darbs pie ēnu ekonomikas. Kāda jēga celt nodokļu likmes, ja nespējam iekasēt pie esošajām likmēm? Piemēram, IIN jomā Igaunija pie būtiski zemākas IIN likmes iekasē procentuāli no IKP tikpat daudz, cik mēs.
Ēnu ekonomikas loma Latvijas ekonomikas attīstībā ir būtiska – 2015. gadā tā ir 21,3% no iekšzemes kopprodukta (IKP).
Studentu laikos, 1996. gadā, braucot tramvajā, atceros reklāmu par ēnu ekonomiku: nevajag cirst zaru, uz kura sēdi (nemaksājot nodokļus). Tā ir ļoti sena Latvijas problēma. Pat teiktu, tās ir divas māsas – korupcija valsts sektorā un ēnu ekonomika privātā sektorā. Konceptuāli tas ir viens un tas pats.
