Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Elita Krūmiņa: “Sodi amatpersonām ir piezīme, rājiens, stingrākajā gadījumā – atlaišana no darba vai atalgojuma samazināšana uz noteiktu laiku. Taču zaudējumu piedziņa nenotiek.”
FOTO: Ieva Čīka/ LETA
Valsts kontrole (VK) ir iniciējusi likumdošanas izmaiņas par atbildības pastiprināšanu amatpersonām naudas līdzekļu nelikumīgas izlietošanas gadījumos. 10.martā Saeima pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja izmaiņas Valsts kontroles likumā un Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā. VK par naudas izšķērdēšanu runā jau gadiem.
VK par nelikumīgu amatpersonu rīcību ar līdzekļiem tiešām ir runājusi gana sen. Tas noteikti nav mūsu pašmērķis – iegūt papildu pilnvaru. Kāpēc iesniedzām grozījumus normatīvajos aktos? Tāpēc, ka redzējām, ka pēc tam, kad revīziju laikā esam konstatējuši būtiskus pārkāpumus un zaudējumus, kas ir nodarīti valstij, neseko zaudējumu piedziņa no vainīgajām personām. Aiz katra pārkāpuma taču stāv konkrēts cilvēks vai cilvēki, bet ļoti bieži nekāda reakcija neseko.
Saskaņā ar likumu VK tad, kad ir pabeigusi revīziju, nosūta informāciju prokuratūrai un policijai par pārkāpumiem, kas, mūsuprāt, klasificējas kā iespējami noziedzīgi nodarījumi. Attiecībā uz VK sūtītajiem materiāliem ir līdzīgi, kā tas ir kopumā valstī - ar šiem finanšu jeb ekonomiskajiem pārkāpumiem izmeklēšana nesokas, kā gribētos, procesi velkas ļoti ilgi un reti nonāk pie notiesājoša sprieduma. Tikai retos gadījumos tiek panākta zaudējumu piedziņa.
Lai pastiprinātu amatpersonu atbildību, jau 2014.gadā iniciējām grozījumus Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā, kur tika noteikts, ka pēc tam, kad VK ir pabeigusi revīziju, revidējamai vienībai vai augstākstāvošai institūcijai piecu mēnešu laikā ir jāizvērtē personu atbildība, kas ietvertu arī zaudējumu piedziņu. Pozitīvi ir tas, ka ir būtiski pieaudzis ierosināto disciplinārlietu un sodu skaits. Bet sodi ir piezīme, rājiens, stingrākajā gadījumā – atlaišana no darba vai atalgojuma samazināšana uz noteiktu laiku. Taču zaudējumu piedziņa atkal nenotiek.
Kad pētījām šo situāciju, aptaujājām gandrīz visas ministrijas un prasījām: cik daudz paši konstatējat šādus nelikumīgus naudas izmantošanas gadījumus un vēršaties ar zaudējuma piedziņu? Tie bija ļoti, ļoti reti gadījumi.
Valstī jau ir normas, kas ļoti skaidri nosaka, ka, ja amatpersona vai darbinieks, pildot amata pienākumus publiskajā vai privātajā sektorā, ar nodomu vai aiz rupjas neuzmanības nodara kaitējumu, tad viņa pienākums ir tos atlīdzināt likumā noteiktajā kārtībā. To nosaka gan Valsts pārvaldes iekārtas likums un likums "Par pašvaldībām", gan Darba likums. Bet attiecībā uz publisko sektoru šīs normas ir nedzīvas un formālas, tās nedarbojas.
Apzinoties, ka šī situācija ir tāda: ir nelikumīga rīcība, valstij vai pašvaldībai tiek nodarīti zaudējumi, bet neseko to atlīdzināšana no atbildīgās amatpersonas, tieši tāpēc arī tapa VK ierosinātie likumu grozījumi.
Kāpēc, jūsuprāt, tā ir, ka zaudējumu atlīdzināšanas vietā ir tikai piezīme, rājiens? Kāpēc neseko reāli sodi?
Viens teiciens, kas šajā situācijā droši vien būtu visatbilstošākais, ir: vārna vārnai acīs neknābj. Nu, mans darbinieks, viņš kaut ko tur izdarīja, lai jau, kas tad tur, vai ne? Bet, mūsuprāt, tā visa rezultātā kopumā vispār cieš lēmumu kvalitāte, kas tiek pieņemti valsts institūcijās un pašvaldībās. Jo turpinās situācija, kad tiek pieļauta nelikumīgu lēmumu pieņemšana, kas noved pie zaudējumu rašanās. Cieš arī to institūciju vadītāji, kas strādā godprātīgi – viņiem nav nekādas gandarījuma sajūtas, redzot, ka otrs vadītājs šādi rīkojas un nav nekādas reakcijas.
Šī situācija lielā mērā ietekmē to, ka iedzīvotājiem ir zema uzticība gan Saeimai, gan Ministru kabinetam, jo nav skaidras pozīcijas publiskajā sektorā, ka tā nedrīkst darīt.
Visi labi zinām, ka zaudējumu atlīdzināšana vai vēršanās pret atbildīgo amatpersonu privātā sektorā notiek ļoti ātri. Cilvēks, kas ir nodarījis zaudējumus, pirmkārt, īsā laika posmā konkrētā uzņēmumā vairs nestrādās. Otrkārt, no viņa arī noteikti tiks piedzīti zaudējumi. Kāpēc ar nodokļu maksātāju naudu var rīkoties nelikumīgi, bet nekāda reakcija no valsts neseko?
Sākotnēji, kad pērnruden VK priekšlikumi tika apspriesti dažādās institūcijās, jūsu lielākie pretinieki bija Latvijas Pašvaldību savienība (LPS), sakot, ka tā esot kārtējā dublējošā procedūras ieviešana.
Apzinājāmies, ka VK piedāvātie grozījumi varētu netikt sagaidīti ar "urrā" saucieniem visās institūcijās, un tam gatavojāmies ļoti nopietni. Jau pirms gada izpētījām pirmās Latvijas brīvvalsts pieredzi pagājušā gadsimta 20. un 30.gados – tajā laikā VK bija tiesības veikt uzrēķinus un piedzīt zaudējumus, tas nav nekas jauns, kas tagad būtu ierosināts.
Noskaidrojām arī citu Eiropas Savienības (ES) valstu pieredzi un secinājām, ka tā dalās divās daļās. Vienā daļā valstu strādā līdzīgi, kā to dara VK Latvijā – veic revīzijas un sniedz ieteikumus. Ir valstis, ka uzliek gan sodus par ieteikumu neieviešanu, gan nodarbojas ar zaudējumu piedziņu.
Konsultējāmies ar ļoti plašu ministriju, institūciju un nevalstisko organizāciju loku: Finanšu un Tieslietu ministriju, Valsts kanceleju, "Delnu", "Providus", Ģenerālprokuratūru, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru un citiem. Jā, saņēmām atsevišķus ierosinājumus, precizējumus, kurus arī konstruktīvi izdiskutējām un iestrādājām piedāvātajos likuma grozījumos. Tiešām, vienīgais konceptuālais iebildums bija no LPS, kā jau teicāt – ka neko nevajag dublēt. Bet VK jau arī nedublētu, ja tas viss notiktu!
LPS pozīcija, ka ir labi, kā ir tagad, neiztur kritiku. Nu, nav labi, kā ir tagad! Tam apliecinājums ir arī iedzīvotāju reakcija - zvani, sūdzības, kuras nepārtraukti dzirdu: kā tas tā var būt, ka publiskajā sektorā tiek nodarīti zaudējumi, tiek apmaksāti pakalpojumi, nepārliecinoties, ka tie tiešām tiek sniegti, tiek maksāti rēķini bez pamatojuma dokumentiem, bet cilvēki valsts un pašvaldības institūcijās turpina strādāt, nekas notiek.
Vai VK ir aprēķini, cik daudz naudas gadā valsts un pašvaldības institūcijas izšķiež nelikumīgi?
Precīzi nevaram pateikt, cik tas varētu būt. Gribētu uzsvērt, ka VK plāno vērsties pret to zaudējumu piedziņu, kuri ir radīti nelikumīgās darbībās.
Runājot par nelikumīgiem tēriņiem, tie ir, piemēram, kāda pakalpojuma apmaksa, nepārliecinoties par to, ka tas tiek sniegts; maksājuma pieņemšana bez atbilstošiem dokumentiem. Viens kliedzošs piemērs: veicot revīziju Brocēnu pašvaldībā, secinājām, ka tiek veikti pārskaitījumi uz darbinieku privātajiem kontiem, maskējot tos ar norādi, ka tiek atmaksāts, piemēram, komunālais pakalpojums.
Piemēram, aiz nolaidības tiek maksāti dažādi sodi par laikus nepārskaitītiem maksājumiem Valsts ieņēmumu dienestam vai citām institūcijām – tā ir nolaidīga rīcība.
Vēlreiz gribētos uzsvērt, ka likumprojekti paredz zaudējumu piedziņu tikai nelikumīgas rīcības gadījumā, nevis lietderības jautājumos, kad lēmuma pieņemšanas brīdī vairāki rīcības varianti būtu bijuši adekvāti vai konstatēts tikai risks vai sistēmiski (politikas) trūkumi. Šajā kontekstā visas augstākās revīzijas iestādes ir vienisprātis: efektivitāte - tas ir process, kuru var uzlabot nepārtraukti. Jebkura institūcija var strādāt efektīvāk un ātrāk sasniegt mērķus. Domāju, mums ir jāsāk ar nelikumīgās darbības rezultātā nodarīto zaudējumu piedziņu.
Minējāt Brocēnu pašvaldību, kas, visticamāk, apmaksāja paši savus privātos rēķinus. Kāds ir iemesls, kāpēc šādi rīkojas valsts un pašvaldības institūciju darbinieki – nekompetence, apzināta naudas nelikumīga izmantošana savtīgu mērķu dēļ?
Ja runājam par Brocēniem, tad pašvaldībā nebija izveidota atbilstoša iekšējā kontrole, par ko ir atbildīgs iestādes vadītājs. Un tas deva iespēju atsevišķām personām gūt nelikumīgus ienākumus. No pašvaldības vadības puses tā ir vērtējama kā nolaidība, savukārt atbildīgo darbinieku rīcības motīvus šobrīd vērtē policija.
Grozījumi likumā paredz, ka vispirms revidējamā vienība, t.i., konkrētā institūcija, piedzīs zaudējumus, bet, ja tā neveiks nepieciešamās darbības, tad iesaistīsies VK, izdodot administratīvo aktu par zaudējumu piedziņu.
Shēma ir tāda: VK Revīzijas departaments pēc tam, kad ir pieņemts lēmums par revīzijas slēgšanu, iesniedz VK padomē ziņojumu, ka konkrētajā iestādē nelikumīgas rīcības rezultātā ir konstatēti zaudējumi, un norāda iespējamās vainīgās personas. Iesniegto materiālu izskata VK padome un, ja uzskata, ka Revīzijas departamenta priekšlikums ir pamatots, tad uz tā pamata sagatavo lēmumu un nosūta to revidējamai vienībai un augstākstāvošai institūcijai, dodot laiku sešus mēnešus pašai revidējamai vienībai izskatīt šo jautājumu.
Ir iespējams vai nu labprātīgi vienoties ar personām, kas ir nodarījušas zaudējumus, vai arī uzsākt piedziņu. Revidējamā vienība vai augstākstāvošā institūcija var arī norādīt uz kādu atbildību mīkstinošu faktoru, piemēram, neskaidrs normatīvo aktu regulējums, vai arī minētais jautājums var tikt nodots izskatīšanai kriminālprocesuālā kārtībā.
Pēc šī izvērtējuma revidējamā vienība informē VK padomi, kura tālāk izskata visus argumentus un pieņem lēmumu par to, vai revidējamās vienības vai augstākstāvošās institūcijas rīcība ir atbilstoša situācijai. Ja ir veikta zaudējumu piedziņa vai panākta labprātīga vienošanās, tad viss ir skaidrs.
Bet tajos gadījumos, kad VK saņemtu atteikumu, ka ir jāveic zaudējumu piedziņa, rūpīgi visu izvērtētu un, ja konstatētu, ka iesniegtie pamatojumi ir nepietiekami, VK padome pieņemtu administratīvo aktu par zaudējumu piedziņu. Ir iestrādāts mehānisms, ka to var pārsūdzēt Administratīvā procesa likuma kārtībā – ir paredzēta arī tiesas kontrole, tas nebūs VK padomes galīgais lēmums.
Vēl gribu uzsvērt, ka šajā procesā mēģinājām iestrādāt tiesību pamatprincipus. Pirmkārt, tas ir tiesiskās noteiktības princips – tā ir atbildība par nelikumīgu rīcību, nevis par politikas trūkumu vai riskiem. Likuma grozījumos ir iestrādāts samērīguma princips – tiek ņemti vērā atbildību mīkstinošie faktori, t.i., neskaidrs normatīvais regulējums vai vēl kāds faktors. Tāpat ir noteikti arī atbildības limiti, respektīvi, ja ir runa par rupju neuzmanību, tad likumprojektā ir paredzēts, ka var tikt piedzīti zaudējumi viena gada amatalgas apmērā. Par to gan varētu būt diskusijas, jo izskanēja viedoklis, ka tie varētu būt divi gadi. Bet par to ir iespējams vienoties.
Kā jau teicu, ir iestrādāts tiesas uzraudzības princips – administratīvo aktu var pārsūdzēt. Turklāt esam iestrādājuši arī subsidiaritātes principu – VK iejaucas tikai tad, kad revidējamā vienība vai augstāk stāvošā institūcija to nav vēlējusies darīt. Protams, tiek dota iespēja personām, kas nodarījušas zaudējumus, VK padomē tikt uzklausītām pirms administratīvā akta pieņemšanas.
Vienlaikus VK rosina veikt grozījumus Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā, pagarinot noilguma termiņu zaudējumu atgūšanai no diviem līdz četriem gadiem.
Šāds termiņa pagarinājums tika iestrādāts, gan ņemot vērā, ka VK revīzijas veikšanas process ir diezgan garš, gan arī tāpēc, ka šis bija viens no iebildumiem, uz ko norādīja ministrijas, kāpēc netiek veikta zaudējumu piedziņa – jo bieži vien ir iestājies noilgums. Tāpēc arī uzskatījām, ka termiņš būtu jāpagarina.
Vai nebūs tā, ka, pieņemot šādus likumu grozījumus, VK būs ierauta daudzās tiesvedībās?
Tas, protams, uzliks VK papildu darbu un pienākumus. Bet ļoti ceram: zinot, ka VK padome to darīs, arī pašas revidējamās vienības vai augstāk stāvošās institūcijas jau būs motivētas un stimulētas šo darbu veikt atbildīgāk un efektīvāk. Man būtiskāk šķiet likuma grozījumu preventīvais efekts - amatpersonas droši vien tomēr padomās, ka tajos gadījumos, kad rīkosies nelikumīgi un izšķērdēs valsts līdzekļus, cietīs viņu privātais maciņš. Manuprāt, tad arī attieksme būs savādāka. Jo šobrīd – kas tad tur, no valsts budžeta samaksāja par nesaņemtiem pakalpojumiem vai vēl par kādiem izdevumiem, kas nav likumīgi un pamatoti. Nu, nekas, paprasīs nākamreiz atkal no valsts budžeta!
Likuma grozījumi būs kā bieds ierēdņiem?
Godprātīgiem ierēdņiem tas nebūs bieds. Tas būs bieds tiem, kuriem liekas, ka var strādāt publiskā sektorā pavirši, pārkāpjot likumu, šķērdējot naudu. Gandrīz katrā revīzijā konstatējam dažādas nelikumīgas. Kaut vai pavisam vienkāršas – dienesta auto izmantošana privātām vajadzībām.
Kad šos grozījumus varētu pieņemt, un kad tie stātos spēkā? Iepriekš bija paredzēts vairāku gadu pārejas posms līdz 2018.gadam.
Sākotnēji laikam pārāk optimistiski bijām paredzējuši, ka likumu grozījumi stāsies spēkā 2016.gada otrajā pusē. Šo likumprojektu virzība Saeimā notiek diezgan gausi. Par tiem jau 2015.gada septembrī divas reizes diskutējām Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijā, kur tika iegūts Saeimas frakciju viedoklis, kas bija atbalstošs. Pēc tam likumprojekti tika nodoti izskatīšanai divās komisijās – Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisijai kā atbildīgajai komisijai un Juridiskajai komisijai kā līdzatbildīgai. Jāsaka paldies Juridiskajai komisijai, jo tā operatīvi pagājušā gada 28.oktobrī izskatīja grozījumus un tos atbalstīja. Savukārt Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisija to izdarīja tikai šī gada marta sākumā – pagāja pieci mēneši – un nodeva Saeimai izskatīšanai pirmajā lasījumā. Arī termiņš, kura laikā ir iespējams iesniegt priekšlikumus uz otro lasījumu, ir noteikts garš, tie ir divi mēneši - līdz 2.maijam.
Neprognozētu, ka šo likumprojektu virzība notiks ļoti ātri, jo ir dažādas indikācijas, kas liecina, ka varbūt ne visiem ir liela vēlme, lai šie likumprojekti stātos spēkā.
Kuri ir lielākie likumprojektu pretinieki?
Pilnīgi atklāti šo pozīciju ir paudusi LPS, arī Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisijā no atsevišķiem deputātiem bija jautājumi, vai tas neietekmēs to, ka darbinieki baidīsies pieņemt lēmumus. Bet likumos ir runa tikai par to, lai netiktu pieņemti klaji nelikumīgi lēmumi.
Un pašvaldības ir vislielākās pretinieces – gan sākotnēji, gan arī tagad.
Tieši tā.
Arī VK iesniegs jaunus priekšlikumus likumprojektu otrajam lasījumam?
Uz otro lasījumu Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā, kas ies kontekstā ar zaudējumu piedziņu, iesniegsim priekšlikumu par VK tiesībām pārbaudīt līdzekļus, ko publiskās kapitālsabiedrības ir pārskaitījušas arodbiedrībām. Šis jautājums aktualizējās pēc mūsu revīzijām Rīgā, kur redzējām, ka pašvaldības uzņēmumi arodbiedrībām pārskaita ievērojamus līdzekļus darbinieku sociālajam atbalstam, tomēr šo līdzekļu izlietojumu VK nevar pārbaudīt, jo gan pašvaldību uzņēmumi, gan arodbiedrības aizbildinās ar līgumos paredzēto konfidencialitāti.
Tas nav pareizi, ka VK nevar izvērtēt, vai arodbiedrība šos līdzekļus izlietojusi atbilstoši paredzētajam mērķim.
Tas, šķiet, ir "Rīgas namu pārvaldnieka" gadījums, pārskaitot naudu arodbiedrībai LABA.
Jā, un arī "Rīgas satiksmes" gadījums. Summas ir ļoti lielas, bet nevaram pārliecināties, kā tās izlietotas.
Likumprojektiem ir sīva pretestība. Vai pieļaujat varbūtību, ka likumprojekti Saeimā tā arī netiks pieņemti?
Darīsim visu, kas atkarīgs no VK, lai šos grozījumus pieņemtu. Pēc tam, kad būs pienācis termiņš priekšlikumiem uz otro lasījumu, tos rūpīgi vērtēsim un diskutēsim ar visiem, kas tos ir iesnieguši. Pamatosim savu pozīciju un būsim neatlaidīgi. Nebūsim tie, kas liksies mierā.
Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisijas priekšsēdētājam Sergejam Dolgopolovam, "Saskaņas" deputātam, ir bažas, vai šo grozījumu rezultātā nenotiks divi tiesas procesi – viens civilprocesuālā kārtībā, kad prasību par zaudējumu piedziņu tiesā iesniegs pati iestāde, bet otrs – administratīvā kārtā, kad tiesā vērsīsies VK.
Šo jautājumu pārrunāju ar VK juristu, kas gatavoja likumprojektus. Viņš neuzskata, ka tā ir būtiska problēma. Tas viss ir atrisināms un pārrunājums, un nav nekas tāds, kas varētu kavēt likumprojektu grozījumu virzību. Ja kāds uzstātu, ka visām piedziņām pret amatpersonu tomēr jānotiek civilprocesuālā kārtībā, tad VK tas pat varētu būt izdevīgāk, lai gan sistēmiski tas nebūtu pareizi, jo valsts prasījumi pret personu tomēr izskatāmi administratīvajā tiesā.
Dolgopolova kungs aicina padomāt, vai nav jāgroza vēl kāds likums.
To jau var pārdomāt vienmēr, jo Saeimas komisijā bija arī viedoklis, ka Latvijas likumi diemžēl bieži vien ir visai neskaidri. Jā, nevaru noliegt, ka jāturpina darbs pie tā, lai likumi būtu skaidri. Bet ne jau šī problēma sasaistāma tieši ar VK virzītajiem likumu grozījumiem. Vairākus mēnešus strādājām kopā ar citām institūcijām un pašvaldību pārstāvjiem, lai dažus tādus gadījumus identificētu.
Kādus resursus likumu izmaiņas prasītu no VK? Ir izskanējis, ka būs vajadzīgas vismaz divas štata vietas juristiem ar gada atalgojumu 52 686 eiro.
Jā, tā bija sākotnējā aplēse. Protams, kad likums sāktu darboties praksē, tas būtu precizējams. Taču VK neplāno ne ļoti lielu finansējumu, ne darbinieku skaitu, jo ceram, ka pamatdarbu izdarīs pašas revidējamās vienības. Un vēl vairāk - ceram, ka likuma grozījumi atturēs darbiniekus no šādu pārkāpumu veikšanas.
Kādas vēl ir VK ieceres, lai valsts un pašvaldības finansējuma izlietojums būtu caurskatāmāks?
VK vēlas stiprināt revīziju veikšanu un panākt izmaiņas normatīvajos aktos, lai zvērināti revidenti publiskajā sektorā tās veic pēc publiskā sektora standartiem. Paskaidrojot nedaudz sīkāk: starptautiski eksistē divi revīziju veikšanas standarta veidi. Viens ir vairāk paredzēts privātajam sektoram, taču pēc tā zvērināti revidenti vadās, patlaban revidējot arī publisko sektoru. Ir starptautiskās augstāko revīzijas iestāžu organizācijas apstiprinātie publisko iestāžu revīzijas standarti. Kur ir atšķirība? Pārskata lietotājiem privātajā un publiskajā sektorā ir atšķirīgas intereses. Privātajā sektorā tiem, kas izmanto finanšu pārskatus, galvenais ir, vai viss ir uzskaitīts, vai finanšu situācija pareizi atspoguļota, lai izsvērti pieņemtu saimnieciskos lēmumus.
Publiskajā sektorā situācija ir citāda – sabiedrību interesē, vai publiskie līdzekļi ir izlietoti likumīgi un lietderīgi. Ja runājam par uzskaiti publiskajā sektorā, tad šis jautājums daudz maz ir sakārtots.
Patlaban notiek dažādu institūciju diskusija par izmaiņām likumā "Par zvērinātiem revidentiem".
Tas palīdzētu VK revīzijās vieglāk atklāt nelikumīgas naudas izlietošanas gadījumus?
Tas atbildētu uz jautājumu, ko bieži uzdod Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijā. Piemēram, ir situācija, ka pozitīvu atzinumu par pašvaldības finanšu pārskatu ir devis zvērināts revidents, bet pēc tam, kad finanšu pārskatu ir pārbaudījusi VK, sniedzam negatīvu viedokli. Nesaku, ka standartu atšķirība ir vienīgais iemesls, kāpēc tas tā notiek. Bet tas, ka revīzijas veicam pēc dažādiem standartiem, noteikti ir viens no iemesliem.
Šī likuma ietvaros gribam arī diskutēt par zvērinātu revidentu rotāciju – publiskajā sektorā pēc zināma laika posma viņiem būtu jāmainās, lai neveidotos savstarpējā pierašana.
Sena diskusija ir arī par VK tiesībām saņemt no ārstniecības iestādēm ziņas par pacientu datiem.
Šajā jomā turpinām diskusijas. Mūsu vēlme šos datus saņemt ir virzīta tikai vienam mērķim: vēlamies analizēt, kā tiek izlietoti finanšu līdzekļi veselības jomā. Pakalpojumu apmaksa jau balstās uz konkrētu personu, pacienta veselības datiem un konkrētu pakalpojumu apmaksu.
Gribu uzsvērt, ka VK jau sen revīzijas neveic, pārbaudot atsevišķus gadījumus. Jau sen pārbaudes notiek, salīdzinot lielās datu bāzes ar moderniem informāciju tehnoloģiju rīkiem, kas ļauj identificēt netipiskos, aizdomīgos darījumus. Var salīdzināt, piemēram, vai visās valsts datu bāzēs, kur jāreģistrē noteiktas personas saistībā ar viņu diagnozēm, ir visas tās personas, kas ir identificētas slimnīcās vai citās ārstniecības iestādēs. To nevar konstatēt, ķerot pie rokas katru indivīdu. To tagad var izdarīt daudz efektīvāk un racionālāk. Bet liela vēlēšanās mums dot šādas tiesības nav.
Lai VK dotu tiesības ielūkoties pacientu datos, būtu vajadzīgi grozījumi Pacientu likumā, Ārstniecības likumā un, iespējams, Statistikas likumā. Patlaban notiek diskusijas par labāko grozījumu redakciju, un gribētu sagaidīt arī šo priekšlikumu tālāku virzību. Grozījumu tvērums būtu tāds, ka VK nav jāiegūst slimību vēstures un visi dati par pacientu, varētu iztikt pat bez pacienta vārda un uzvārda zināšanas.
Veselības nozarē ir gan Veselības inspekcija, gan iestrādātas zināmas kontroles sistēmas Nacionālajā veselības dienestā. Taču vienmēr ārējā kontrole tiek vērtēta kā daudz neatkarīgāka un neietekmējamāka nekā iekšējā kontrole. Un, ja runājam par Veselības inspekciju, tad tā pārbauda konkrētus gadījumus, vairāk balstoties uz pacientu sūdzībām. Tas nedod ainu par veselības aprūpes sistēmas līdzekļu izlietojumu kopumā.
