Pašvaldību informatīvie izdevumi. Vai patiess drauds mediju pastāvēšanai?

Pret šiem pašvaldību izdevumiem iebilst preses izdevēji, Latvijas Žurnālistu savienība, Konkurences padome un citas institūcijas. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs K.Gerhards paudis - lai gan pašvaldībām ar likumu noteikts pienākums informēt sabiedrību par savu darbību, nav pieļaujams, ka to dibinātajos un finansētajos vietējos laikrakstos vai bezmaksas izdevumos tiek publicēta ar pašvaldības darbību un funkcijām nesaistīta komerciāla reklāma un sludinājumi. Savukārt pašvaldību vadītāji dedzīgi aizstāv vietējās varas tiesības pildīt iedzīvotāju informēšanas pienākumu.

Laiks rādīs, vai skaidrību šajā karstajā jautājumā varētu viest Kultūras ministrijas izstrādātās Latvijas mediju politikas pamatnostādnes 2016.-2020.gadam un to īstenošanas plāns. Šo dokumentu projekti pēc sabiedriskās apspriešanas 3.decembrī iesniegti izskatīšanai Ministru kabinetā Valsts sekretāru sanāksmē.

LV portāls jautā: Vai pašvaldību finansētie informatīvie izdevumi, jūsuprāt, ir vajadzīgi? Ja ir, vai tie drīkstētu publicēt reklāmas par maksu, tādējādi iesaistoties reklāmas tirgū?
 

Patlaban daļas pašvaldību un citu publisko personu finansēti vai pilnīgā vai daļējā kontrolē esoši mediji un komunikācijas kanāli piedalās komerciālās reklāmas tirgū, publicējot reklāmas un sludinājumus. Tādā veidā tiek samazināti potenciālie ieņēmumi no reklāmas privātajiem reģionālajiem medijiem un līdz ar to tiek samazinātas šādu mediju attīstības iespējas.

Likuma "Par pašvaldībām" 15.panta 10.punkts paredz pašvaldībām sekmēt saimniecisko darbību attiecīgajā administratīvajā teritorijā. Pašvaldību izdevumiem piedaloties komerciālās reklāmas tirgū, tiek ietekmēta konkurence un privāto reģionālo mediju saimnieciskā darbība. Taču tieši neatkarīgie mediji nodrošina viedokļu daudzveidību, sabiedrībai dara zināmus ne tikai veiksmes stāstus, bet arī atklāj kritiskus viedokļus, problēmas pašvaldību darbā.

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta septītā daļa nosaka valsts pārvaldes pienākumu informēt sabiedrību par savu darbību. Šā likuma norma atsevišķos gadījumos tiek interpretēta paplašināti. Daļa no pašvaldību informatīvajiem izdevumiem ne tikai publicē pašvaldības lēmumus, bet arī neatkarīgu žurnālistiku atdarinošus materiālus, kas daudzos gadījumos ir pašvaldības sabiedrisko attiecību pārstāvju veidoti vai pilda sabiedrisko attiecību funkciju.

Jāuzsver, ka žurnālistikas un sabiedrisko attiecību atšķirības ir fundamentālas. Sabiedrisko attiecību mērķis ir uzlabot uzņēmuma, pašvaldību vai kādas personas tēlu, taču žurnālistika ir orientēta uz patiesības izzināšanu, arīdzan problēmu identificēšanu. Tālab uz medijiem tiek attiecināta (un no tiem sabiedrībā arī sagaidīta) "sargsuņa" funkcija, ko nodrošina to finansiālā neatkarība.

Mediju politikas pamatnostādņu izstrādes darba grupā un sabiedriskās apspriešanas gaitā saņemtajos viedokļos ir konstatētas konkrētas problēmas, kas izriet no pašvaldību informatīvo izdevumu konkurences ar privātajiem medijiem. Tādējādi nepieciešams pilnveidot regulējumu pašvaldību informatīvo izdevumu darbībai, nevis tos aizliegt. Pirmkārt, plānots veikt grozījumus normatīvajos aktos, paredzot, ka pašvaldību un citu publisko personu finansēti vai pilnīgā vai daļējā kontrolē esoši mediji un komunikācijas kanāli neveic komercdarbību reklāmas tirgū. Otrkārt, uzlabot normatīvo regulējumu pašvaldību un citu publisko personu pienākumam informēt sabiedrību. Pašvaldības ir paudušas gatavību meklēt risinājumus, kā nodrošināt mediju eksistenci, neraugoties uz pašvaldību avīžu esamību.
 

Pašvaldību informatīvajiem izdevumiem, protams, ir zināmi trūkumi, bet mēs redzam attīstību gluži pretējā virzienā nekā šo izdevumu pretinieki. Pirmkārt, pašvaldību iedzīvotājiem ir vajadzīga informācija ne tikai par dažādiem noteikumiem un normatīvajiem aktiem, kas ir jāpublicē, bet arī par aktuāliem notikumiem. Otrkārt, arī starp pašvaldībām pastāv konkurence – tām ir jāreklamē savas priekšrocības, jācenšas panākt, lai cilvēki šajā teritorijā vēlētos pārcelties uz dzīvi, vēlētos strādāt vietējos uzņēmumos, lai šai vietai uzmanību pievērstu investori un tūristi. Tādējādi, veidojot novada vai pilsētas pozitīvo tēlu, iespējams atdzīvināt saimniecisko vidi.

Saistībā ar komercreklāmu vēlos norādīt uz kādu pretrunu: ja valsts nespēj nodrošināt sabiedriskā medija pastāvēšanu bez reklāmas ieņēmumiem, jo tam nevar atrast finansējumu no valsts budžeta, tad kādēļ pašvaldībām liek rīkoties citādāk? Kādēļ tās nevar kaut daļu izdevumu par informācijas nodrošināšanu segt no ieņēmumiem par reklāmu? (Kaut gan taisnības labad jāteic, ka ir tikai pāris pašvaldību, kuru izdevumi reklāmas publicē par maksu. Katrā ziņā tā pašvaldībās nav masveida parādība.)

Ir vēl viens aspekts: sabiedrības zināšanas par pašvaldībām un to darbību ir ārkārtīgi trūcīgas, cilvēki gandrīz neko nezina, kas tur notiek. Ja pašvaldības neizdotu savas avīzes vai biļetenus, bet par lielu naudu pirktu reklāmas laukumus vietējos laikrakstos, efekts būtu niecīgs, jo šo avīžu abonentu skaits ir mazs. Pašvaldības informācijai ir jāsasniedz ikviens iedzīvotājs, un reģionālā prese diemžēl reāli to nespēj nodrošināt.

Mēs arī nepiekrītam, ka pašvaldības izdevumiem nav vajadzīga laba žurnālistika, un tas ir privāto preses izdevumu monopols. Turklāt nav tā, ka pašvaldību izdevumos ir pārstāvēts tikai viens viedoklis, jo deputāti ir no dažādām partijām, un šī dažādība var izpausties arī drukātajā vārdā. Tas ir svarīgi arī saistībā ar vietējo pašvaldību vēlēšanām: ja cilvēks neko nezina, tad deputātus izvēlas, iespējams, pēc izskata.  

Jā, ir pašvaldību izdevumi, kas nav pietiekami kvalitatīvi; tad jāstrādā, lai tos uzlabotu. To nevar panākt ar kontroli, bet mācot, piemēram, rīkojot par šo tematu seminārus, konferences. Pašvaldību savienība centīsies to darīt. Taču aizliegumi pie laba nenovedīs.
 

Kāda šobrīd ir galvenā pretruna pēdējā laikā tik ļoti izplatīto pašvaldību informatīvo izdevumu (jeb biļetenu?) un reģionālo laikrakstu līdzāspastāvēšanā?

Tā nebūt nav tikai cīņa par komercreklāmu tirgu, kā daudzi domā. Galvenā pretruna ir tieši satura ziņā. Protams, pašvaldībām ir vajadzīgi informatīvie biļeteni, kuros tās informē savus iedzīvotājus par konkrētiem normatīvajiem dokumentiem, konkrētiem notikumiem attiecīgās pašvaldības teritorijā, ceļu remontiem, izmaiņām autobusu satiksmē vai vietējā pasta darbā, atskaitās par paveikto darbu un tamlīdzīgi. Šādai informācijai ir jābūt, mēs nekad to neesam nolieguši.

Tomēr šie informatīvie materiāli nedrīkstētu ietvert divas lietas: vietējās varas algotu sabiedrisko attiecību speciālistu sagatavotus rakstus, kuros tieši vai netieši tiek slavinātas pašvaldības amatpersonas un pie varas (jeb pozīcijā) esošie deputāti, kā arī reklāmas, kas nevis sniedz iedzīvotājiem noderīgu informāciju, bet faktiski nodrošina publicitāti domes amatpersonām jeb propagandē viņu darbību.

Uzskatāmībai viens piemērs. Pašvaldības preses izdevumā publicēts emocionāls apraksts par to, cik dejotāji skaisti kaut kur uzstājušies, cik glīti no pašvaldības līdzekļiem ietērpti, papildus citējot pašvaldības klātesošās atbildīgās amatpersonas izjusto runu par visu notiekošo un ilustrējot ar košām fotogrāfijām.

Šādā materiālā nav objektīvas notikuma kopainas, arī ziņu par citiem novadiem un citiem pasākuma dalībniekiem (iespējams, arī kādu nebūšanu) kā reģionālajā avīzē, bet tikai faktiski pašvaldības labā darba izgaismojums. Tādējādi arī izpaužas būtiskā atšķirība starp žurnālistiku un sabiedrisko attiecību darbu. Ja informācijā vienkārši būtu izklāstīti fakti, kas saistīti ar deju kolektīvu – cik tajā dalībnieku, cik pasākumos tas piedalījies, cik liela dotācija ir šāda kolektīva uzturēšanai, lūk, tā būtu pašvaldības informācija. Tad pašvaldība būtu sasniegusi savu mērķi, sniedzot iedzīvotājiem lietderīgas ziņas, bet saturiski nekonkurējot ar vietējiem medijiem. Ja vien ir vēlme, šīs robežas ir viegli ievērot.

Diemžēl pašlaik izplatīta ir prakse, ka par nodokļu maksātāju naudu uz pašvaldības izdevuma bāzes tiek uzturēts amatpersonu (un pozīcijas partiju) propagandas līdzeklis, turklāt lasītājam lauku apvidū šo viltus avīzi ir grūti saturiski atšķirt no "īstas" avīzes. Ar šādu bez maksas pieejamu pseido preses saturu cilvēki pierod informāciju lasīt par velti, vietējos laikrakstus abonē mazāk (kaut arī tie nepavisam nav dārgi - no pieciem līdz septiņiem eiro mēnesī), un tas grauj reģionālo laikrakstu finansiālo bāzi.

Protams, par nodokļu maksātāju naudu izdotiem biļeteniem nevajadzētu iesaistīties komercreklāmas tirgū. Tas reklāmu apjoms, no kā atteiktos pašvaldību izdevumi un atgūtu reģionālie laikraksti, nav tik liels, lai jūtami ietekmētu laikrakstu budžetus, bet šajos apstākļos svarīgs ir katrs cents. Katrā ziņā tā nav panaceja, kam tagad jāpievērš galvenā uzmanība, un tad viss būs kārtībā. Tas ir tikai viens no problēmas aspektiem.

Latvijas Preses izdevēju asociācija aktīvi piedalījās Kultūras ministrijas darba grupā, kas izstrādāja Mediju politikas pamatnostādņu projektu 2016.–2020.gadam. Pašlaik šajā dokumentā saskatu vairākas problēmas. To, ka pārāk attālināti ir termiņi, kuros iekļauta preses izdevējus interesējošo problēmu sakārtošana. Mēs runājam par institucionālu, finansiālu atbalstu drukātajiem medijiem. Attīstītajās ES valstīs uzskata, ka nacionālā drukātā prese līdztekus visiem pārējiem saziņas līdzekļiem ir svarīga un ir jābūt institucionālajam un finansiālajam valsts atbalstam.