Sabiedrības simpātijas nav palikušas nepamanītas arī dažādām politiskām kustībām, kuras labprāt izmanto starpkaru perioda vēsturi kā bagātīgu simbolu glabātavu savas ideoloģijas paušanai.
5.Saeimas vēlēšanas un uzreiz tām sekojošās prezidenta vēlēšanas 1993.gadā viesa cerības, ka atjaunotās Latvijas politiskajās aprindās attīstīsies plurālistiska pieeja vēsturei. Trīs nozīmīgākās starpkaru perioda partijas – Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (zināmākie pārstāvji Rainis, Pauls Kalniņš), Demokrātiskais centrs (Jānis Čakste, Gustavs Zemgals) un Latviešu zemnieku savienība (Kārlis Ulmanis, Zigfrīds Meierovics) – ieguva savu tradīciju turpinātājus arī pēc neatkarības atjaunošanas: Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, Demokrātisko centra partiju un Latvijas Zemnieku savienību.
Interesanta bija arī Valsts prezidenta amatam izvirzīto kandidātu izvēle. Vēlēšanu uzvarētājam Guntim Ulmanim tika pretstatīta no vēsturiskā simbolisma viedokļa konkurētspējīga alternatīva - Gunārs Meierovics (Kārļa Ulmaņa laikabiedra, izcilā latviešu diplomāta un pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica dēls).2
Gaidas pēc saimnieka
Vāja ekonomika, pieaugošā nevienlīdzība, vilšanās privatizācijas procesā un pārejā uz brīvā tirgus ekonomiku, kā arī 1995.gada banku krīze bija cēlonis arvien pieaugošajai neapmierinātībai ar pārmaiņu procesa organizētājiem. Daļā sabiedrības nostiprinājās uzskats, ka vienīgais glābiņš no krīzes varētu būt spēcīgs līderis, labs saimnieks - kāds, kas gluži kā Kārlis Ulmanis ar savu pašaizliedzīgo darbu spētu Latvijā radīt zelta laikmetu jeb jaunus "Ulmaņlaikus".
Tas gan nebija nekas pārsteidzošs. "Autoritārā Ulmaņa" rēgs bija klātesošs neskaitāmās publikācijās un ģimeņu virtuves sarunās jau kopš atmodas pirmsākumiem. Tomēr sākotnēji "autoritāra saimnieka" idejas neiekļāvās Latvijas politikā valdošo ideju pamatplūsmā. Alkas pēc Ulmaņa un saimnieka kļuva acīmredzamas 6.Saeimas vēlēšanu laikā,3 kad Ulmani kā noklusētu vērtību piedāvāja Demokrātiskās partijas "Saimnieks" nosaukums (ironiski, bet viena no Demokrātiskās partijas "Saimnieks" izveidotājām bija Demokrātiskā centra partija, kuras pārstāvji vēl iepriekšējās vēlēšanās vismaz teorētiski pretendēja uz Jāņa Čakstes politiskā mantojuma pārstāvniecību), bet Latvijas Zemnieku savienība un Ulmanis jau sāka kļūt par sinonīmiem. Balstīt savas priekšvēlēšanu kampaņas ilgi gaidītā saimnieka tēlā nekautrējās arī citas partijas. Kā dzīvu "jauno Ulmani" Latvijas Vienības partija piedāvāja bijušo Ādažu kolhoza priekšsēdētāju Albertu Kaulu. Savukārt Joahims Zīgerists pat solījās uz Latviju atvest īsto Ulmani (vai precīzāk - viņa pīšļus).
Ulmaņa piesaukšana minētajām četrām partijām atmaksājās ar uzviju. Kopā tās ieguva pusi no vietām 6.Saeimā. Taču Ulmaņa tēla vadošajai lomai Latvijas politikas virsotnē nebija lemts ilgs mūžs, jo nākamajās vēlēšanās neviena no partijām, kas izmantoja Ulmaņa tēlu, parlamentā ievēlētas vairs netika. Vēl vairāk – labus rezultātus vēlēšanās sasniedza LSDSP – vēsturiskie Ulmaņa opozicionāri. Līdz ar to pēc 7.Saeimas vēlēšanām Ulmaņa tēls no Latvijas politikas lielās skatuves uz laiku bija nogājis.
"Vēsturiskas personas kļūšana par simbolu iet roku rokā ar tās idealizēšanu, pastiprina vilšanos pašreizējos politiķos, kuru pieļautās kļūdas un nepilnības ir visiem acīmredzamas."
Tā tas palika arī 21.gadsimta pirmajā desmitgadē (vienīgā Saeimā pārstāvētā partija, kas aktīvi un tikai noteiktai vēlētāju daļai apspēlēja Kārļa Ulmaņa tēlu, bija Latvijas Zemnieku savienība, bet bijušais vadonis nekļuva par centrālo vēlēšanu kampaņas elementu). Raksturīgi, ka, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, partijas savas programmas veidoja optimistiskas, pagātnes vietā izvēloties nākotni. Partiju līderi Ulmani kā simbolu vairs neizmatoja un saimnieka arhetipa vietā izvēlējās piedāvāt jaunā uzņēmēja tēlu.
Starpkaru politisko simbolu pazušana no lielās politikas sakrita ar jaunas paaudzes ienākšanu Latvijas intelektuālajā un politiskajā vidē. Šī paaudze augstāko izglītību bija ieguvusi atjaunotajā Latvijā un/vai ārzemēs, un tās priekšstatus par vēsturi nebija veidojusi atmodas pietāte vai padomju kompleksi. Taču piederība pie jaunās paaudzes nebūt nenozīmēja vienotu attieksmi pret vēsturiskiem notikumiem un personībām.
Uzskatu atšķirības labi iezīmēja 2001.gada Mākslas akadēmijas jauno mākslinieku izstāde par Kārli Ulmani un tobrīd vēl jauniešu grupas "Visu Latvijai" reakcija: vienā pusē kritisks un ironisks skatījums uz tautas "mīlēto vadoni", bet otrā - kaismīgs aizvainojums par "tautas svētuma" zaimošanu.
Viedokļu atšķirību spilgti parādīja arī diskusijas par Kārļa Ulmaņa pieminekļa uzstādīšanu un Nacionālā teātra izrādes "Vadonis" novērtējumu. Vēl pavisam nesen, sākoties jaunajam mācību gadam, daļā sabiedrības sašutumu izraisīja Izglītības un zinātnes ministrijas izsniegtie plakāti skolām, kuros Kārlis Ulmanis attēlots kā bijušais Latvijas Valsts prezidents. Savā ziņā brīžiem pat ļoti asā viedokļu apmaiņa par Kārli Ulmani ir daļa no plašākas diskusijas, kas atspoguļo dziļāku konfliktu starp liberālām un nacionāli konservatīvām vērtībām. Ulmanis atrodas pa vidu šiem kultūras kariem, kurus raksturo radikāli pretēji priekšstati par izglītību (diskusija par tikumības, dzīvesziņas un ticības mācības stundu nepieciešamību), kultūru un morāli (viendzimuma pāru tiesības, bēgļu uzņemšanas jautājums).
Ulmaņa paradokss
Nenoliedzami, Ulmaņa tēls piedāvā daudzpusīgu vielu interpretācijām. Būdams izcils valstsvīrs un demokrāts 1918.gadā vai korupcijas skandālos un partijas afērās iegrimis parlamentārā perioda politiķis, pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma Kārlis Ulmanis kļūst par tēvišķu, bet tai pašā laikā komisku trīsdesmito gadu beigu vadoni, kam bija lemts personificēt latviešu tautas 1940.gada traģēdiju. Ulmanim ir zināms potenciāls arī laikmetīgām interpretācijām, ko iedvesmo neskaidrības saistībā ar viņa personisko un seksuālo dzīvi.
Ulmaņa personības reducēšanas iespējas izpaužas tā laika Sabiedrisko lietu ministrijas pūliņos, veidojot viendimensionāla Ulmaņa tēlu – bez sarežģītām personības šķautnēm, netikumiem, neērtām mīlas afērām, cilvēku, kas visu mūžu ziedojis savai tautai un ir noslēdzis laulību ar savu valsti. Lai gan trīsdesmito gadu beigās daudzi smīkņāja par vadonības ekscesiem, tomēr starpkaru periodā dzimušie bērni lielākoties vēl nebija pietiekami nobrieduši Ulmaņa piekoptās politikas kritiskai analīzei. Pēc kara šiem cilvēkiem, saskaroties ar okupācijas režīma vai trimdas radītajām grūtībām, Ulmaņa tēls palika kā kaut kas tīrs, dzīves skarbās realitātes nesamaitāts. Tāpēc daļai no šīs paaudzes jebkurš mēģinājums kritizēt Ulmani nozīmē zaimošanu, un tas ļauj jebkuram, kurš uzņemas tautā mīlētā vadoņa aizsardzību, gūt lielus panākumus konkrētās vēlētāju daļas vidū.
"Viedokļu dažādība nebija šķērslis izcilas un modernas valsts konstitūcijas radīšanai."
Iespējams, visām šīm interpretācijām ir savs pozitīvais pienesums kā atskaites punktam diskusijās par šobrīd aktuāliem jautājumiem un vēsturi, tomēr priekšstats par Ulmani kā autoritāru "zelta laikmeta" atnesēju, īsto saimnieku un vadoni sevī slēpj zināmu risku. Pirmkārt, šāda interpretācija ignorē vēstures reālijas un ir bīstama Latvijas kā demokrātiskas valsts pastāvēšanai. Vēl vairāk, šī ideja degradē Latvijas sabiedrību kā nespējīgu attīstīties un augt pašai, jo tai nepieciešams šis mūžīgais "tēvs", bez kā tā nevar pieņemt lēmumus, un, ja pieņem, tad neatbild par sekām.
Diemžēl Latvijas deviņdesmito gadu politiskajā diskursā dominēja tieši šāds Ulmaņa tēls un jāsecina, ka tas nekur nav pazudis arī šodien, ko apliecina, piemēram, Nacionālās apvienības retorika. Lielākoties "Ulmanis – vadonis" kalpo kā atsauces punkts diskusijās un publikācijās par Latvijas valsts vērtībām un attīstību, tomēr kaut kur pa vidu starp komisko un traģisko ir šīs partijas organizētie ikgadējie vienības braucieni 15.maijā - Ulmaņa apvērsuma gadadienā, kad līdz ar Latvijas Republikas Satversmi tika rupji pārkāpti un atcelti Latvijas demokrātijas pamati.
Latviešiem netrūkst godināšanas cienīgu politiķu
Autoritāra vadoņa godināšana neliecina par pilsonisku briedumu sabiedrībā, un tāpēc ir problemātiski cerēt uz atbildīgiem lēmumiem par valsts nākotni. Līdz ar to Nacionālās apvienības panākumi pēdējās trīs Saeimas vēlēšanās ir ne tikai atkal aktualizējuši Ulmani kā politisku simbolu, bet vienlīdz arī izvirzījuši jautājumu par citu alternatīvu nepieciešamību. Te gan jāatzīst, ka trīsdesmito gadu Ulmaņa režīma propagandistu veiktais darbs ir bijis tik veiksmīgs, ka pat pēc ievērojamas laika distances ir grūti atrast līdzvērtīgu konkurentu "Ulmanim vadonim" mūsdienu vai starpkaru perioda politiķu vidū.
Mūsdienu Latvijai atbilstošākas alternatīvas varētu būt pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste un diplomāts Zigfrīds Meierovics. Tomēr šādā gadījumā būtu divi problemātiski aspekti. Pirmais izriet no veiksmīgi konstruētā "Ulmaņa vadoņa" tēla. Lai konkurētu ar tik spēcīgu zīmolu, arī Čakstem un Meierovicam būtu nepieciešams veikt līdzīgu tēla konstrukciju, jo par nožēlu jāatzīst, ka plašākai sabiedrībai ir samērā maz zināms par šo politiķu paveikto un paustajām idejām. Taču šāda tēla veidošana vienmēr ir mākslīgs process un neizbēgami rada jaunus vēstures mītus.
Otrs daudz svarīgāks problēmjautājums ir – vai mūsdienīgai pilsoniskai sabiedrībai ir atbilstoši izmantot vēsturiskas personas kā politiskus simbolus? Vēsturiskas personas kļūšana par simbolu iet roku rokā ar tās idealizēšanu, kas neizbēgami pastiprina vilšanos pašreizējos politiķos, kuru pieļautās kļūdas un nepilnības ir visiem acīmredzamas. Šāda vilšanās var radīt uzticības krīzi demokrātiski ievēlētajai varai un pavērt ceļu populistiem, kuri veiksmīgi, manipulējot ar pagātnes mantojumu un paši sev konstruējot līdzvērtīgus tēlus, rada augsni personības un autoritārisma kultam, kas pilsonisko sabiedrību neizbēgami novājina.
Tāpēc, attālinoties no individuālu personu godināšanas, varbūt mūsdienu Latvijā atbilstošāk būtu pievērsties kolektīvam jēdzienam "Satversmes tēvi"? Šis jēdziens ļautu atzīt individuālu personu sasniegumus un atgādinātu par Satversmes kā Latvijas valsts pamata nozīmi. Tas vienmēr kalpotu kā atgādinājums tam, cik atšķirīgi uzskati bija cilvēkiem, kas stāvēja pie Latvijas valsts izveidošanas pamatiem, un viedokļu dažādība nebija šķērslis izcilas un modernas valsts konstitūcijas radīšanai. Tiesības būt atšķirīgam un paust citādu viedokli ir viena no visvērtīgākajām brīvībām, kuru mums sniedz brīva, demokrātiska valsts ar spēcīgu pilsonisku sabiedrību un valsts institūcijām.
Visiem, kuri vēlētos pateikties mūsu "Satversmes tēviem", to ir iespēja izdarīt 1.maijā - Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas dienā. Šajā dienā nolikt ziedus pie starpkaru perioda politiķu pieminekļiem, piemiņas vai kapa vietām būtu atbilstošāk pilsoniskuma garam, nekā darīt to šo personu individuālajās dzimšanas dienās. Un, jā, arī pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa varētu nolikt ziedus, atzīstot viņa nopelnus Latvijas valsts dibināšanā. Tikai nedrīkst aizmirst, ka šis cilvēks 14 gadus pēc Satversmes sapulces sasaukšanas pieņēma lēmumu Satversmi nelikumīgi atcelt un tās darbību pilnā spēkā mēs varējām vien atjaunot pēc 59 gadiem un 47 dienām.
1Piemēram, 2012.gadā SKDS veiktajā aptaujā uz jautājumu "Ar kurām 3 personām Latvijas vēsturē jūs visvairāk lepojaties?" visvairāk respondentu (27%) minēja Kārļa Ulmaņa vārdu. Latvijas pirmo prezidentu Jāni Čaksti izvēlējās nosaukt vien 5,5% aptaujas dalībnieki. (Mārtiņš Kaprāns, Olga Procevska. Latvijas sociālās atmiņas monitorings. Rīga, 2013.)
2Atjaunotās Latvijas Republikas pirmās prezidenta vēlēšanas noritēja 1993.gada 7.jūlijā. Pirmajā vēlēšanu kārtā Saeima balsoja par trim kandidātiem: Gunti Ulmani (Latvijas Zemnieku savienība), Gunāru Meierovicu (apvienība "Latvijas ceļš") un Aivaru Jerumani (Kristīgo demokrātu savienības frakcija). Lai gan G.Meierovics vēlēšanu 1.kārtā ieguva visvairāk balsu, viņš savu kandidatūru atcēla un 2.kārtā nepiedalījās.
36.Saeimas vēlēšanas notika 1995.gada 30.septembrī un 1.oktobrī.
