Demokrāts, vadonis, upuris. Kārlim Ulmanim

Revolucionārs, lauksaimnieks, Latvijas Republikas pasludinātājs, vadonis, kam tauta uzgavilē, kaisot ziedus zem kājām, sava mūža veikuma iznīcinātājs, arestants un cilvēks, kura atdusas vieta nav zināma. Tik daudzveidīgu un pretrunīgu vēsture atsedz Kārli Ulmani – valstsvīru, kuram bija lemts kārt gan pirmskara Latvijas šūpuli, gan tās karātavu cilpu.

Trešais tēvadēls

Kārlis Augusts Vilhelms Ulmanis, Dobeles apriņķa Udzes pagasta (tagadējā Bērzes pagasta) "Pikšu" māju saimnieka Indriķa Ulmaņa un viņa sievas Lizetes trešais dēls, dzimis 1877. gada 4. septembrī. Mācījies Bērzes pagastskolā, Jelgavas Aleksandra pilsētas skolā, Jelgavas valsts reālskolā. Līdzīgi kā pasakās bieži minētais trešais tēvadēls, devies plašajā pasaulē – mācījies lauksaimniecību Austrumprūsijā, Cīrihē un Leipcigā. Vienlaikus Ulmanī sarosījās sabiedriski politiskais gars. 1905. gadā jauneklis iesaistījās revolūcijā, par ko tika arestēts un nosūtīts uz Pleskavas cietumu. Atbrīvots 1906. gadā, bet jau 1907. gadā viņš aizceļojis uz ASV, kur studējis lauksaimniecības koledžā, iegūstot agronoma specialitāti.

1913. gadā, kad Krievijā tika izsludināta amnestija 1905. gada revolucionāriem, Ulmanis, kurš bija cietis neveiksmi lauksaimniecības biznesā Amerikā, atgriezās Latvijā un strādāja par agronomu Baltijas Lauksaimnieku biedrībā Valmierā, par instruktoru Rīgas Lauksaimniecības centrālkomitejā, no 1914. Līdz 1916. gadam – par Baltijas lauksaimnieku biedrības žurnāla "Zeme" redaktoru. 1916. gadā ievēlēts Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas valdē, 1917.gada martā – Vidzemes pagaidu zemes padomē, aprīlī – par Vidzemes guberņas pagaidu komisāra vietnieku. Piedalījies Latviešu Zemnieku savienības (LZS) dibināšanā un nozīmīgākos latviešu politiskos spēkus apvienojošās Tautas padomes veidošanā.

Tā būs taisnības valsts!

Kārļa Ulmaņa politiskās darbības spožākā stunda ir 1918. gada 18. novembris, Latvijas Republikas proklamēšanas akts, kurā viņš kā Tautas padomes vienbalsīgi izvirzīts Ministru prezidents pasludina Latvijas Republikas nodibināšanu, svinīgajā uzrunā sakot zināmos vārdus: "Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai."¹

Kārlis Ulmanis noteikti nebija sapņotājs ar romantiskām ilūzijām, bet izteikts reālpolitiķis. Pēc Neatkarības kara beigām viņš kļuva par Satversmes sapulces locekli un Saeimas deputātu. Viņš atkārtoti ieņēma Ministru prezidenta posteni, bija arī ārlietu, kara, apgādības un zemkopības ministrs. Arī tad, ja tam jāziedo paša dibinātā demokrātiskā taisnības valsts.

15. maijs

Līdztekus Ulmaņa neizsmeļamajai enerģijai, uzņēmībai un mērķtiecībai viņa raksturam, izrādās, piemita arī sava ēnas puse – ambīcijas uz absolūta līdera slavu un godu. Taču Ulmaņa zvaigzne sāka rietēt. 1931. gada Saeimas vēlēšanās visos apgabalos viņš balotējās kā pirmais kandidāts, bet nevienā netika ievēlēts atbilstoši šai pozīcijai. 1934. gada vēlēšanās LZS varēja prognozēt vēl sliktāku rezultātu. Apvērsums, kuru Ulmanis ar domubiedriem sāka plānot 1933. gada rudenī, bija vienīgais kaut cik drošais veids, kā noturēties varas virsotnē. Saskatāmās ekonomiskās krīzes beigas bija labvēlīgs starta mirklis varas pārņemšanai. Turklāt sabiedrībā politiskās partijas bieži tika kritizētas un populārs bija sauklis "Satversme neiet!".

"1905. gadā kā jauneklis Kārlis Ulmanis iesaistījās revolūcijā, par ko tika arestēts un nosūtīts uz Pleskavas cietumu. "

1933. gada oktobrī Ulmanis un viņa pārstāvētā LZS, pasludinot līdzšinējās parlamentārās sistēmas krīzi, izskatīšanai Saeimā iesniedza acīmredzami apzināti provokatīvu antidemokrātisku Satversmes grozījumu projektu, kura labi paredzamā noraidīšana varētu kalpot par apvērsuma iemeslu. Tā pieņemšana nozīmētu parlamentāru pašnāvību, jo paredzēja faktiski neierobežotas visas tautas uz pieciem gadiem vēlēta prezidenta tiesības atlaist parlamentu, kā arī iecelt un atstādināt Ministru kabinetu. 1934. gada martā Ulmanim izdevās gāzt valdību un nonākt premjerministra postenī, tādējādi paplašinot savas iespējas pirms izšķirošā trieciena. 1934. gada 8. maijā Saeima otrajā lasījumā atbalstīja konstitucionālās izmaiņas, kas paredzēja tautas vēlētu prezidentu, tiesa – bez neierobežotām iespējām atlaist parlamentu un valdību. Trešais lasījums bija paredzēts 18. maijā, taču tam nebija lemts īstenoties – Ulmanis ar domubiedriem un tiem lojālo spēka struktūru atbalstu naktī no 15. uz 16. maiju sarīkoja valsts apvērsumu, kuram toreizējais prezidents Alberts Kviesis, zvērējis "turēt svētus un ievērot Latvijas Satversmi un valsts likumus", nepretojās un, palikdams amatā pēc 15. maija, faktiski apliecināja sevi kā Ulmaņa apvērsuma līdzdalībnieku. Esošie un potenciālie oponenti, galvenokārt no sociāldemokrātu vidus, tika apcietināti, daļu ievietoja Liepājas koncentrācijas nometnē.

Fakti un mīti

Šo valsts apvērsumu bieži min kā valstiski nepieciešamu risinājumu, vienīgo iespēju, kas Latviju glāba no saimnieciska un politiska haosa, kurā vainojama parlamentārā iekārta. Savukārt pašu Ulmani – kā tautas glābēju no minētā posta. Taču faktiski apvērsumam nebija tiešas objektīvas nepieciešamības. Demokrātiju, kā uzskata vadoši mūsdienu vēsturnieki, Latvijā iznīcināja "nevis neatrisināmi politiski vai ekonomiski konflikti vai bezizejas situācija, bet gan tās ievērojamākā politiķa nodevība pret 18. novembra ideāliem un vairāku citu politiķu gatavība viņam sekot vai vēl citu nespēja – gļēvuma, nezināšanas vai muļķības dēļ – viņu apturēt".2 Vēsturnieks LU profesors Aivars Stranga izsakās vēl tiešāk: "1934. gada 15. maiju nevar attaisnot; tas bija smags valsts noziegums."3 Pēc tā laika likumiem Ulmanim par to pienāktos sods – spaidu darbi no četriem līdz 15 gadiem vai uz visu mūžu, secina juriste Elza Jākobsone žurnālā "Jurista Vārds".4

"Pēc tā laika likumiem Ulmanim par to pienāktos sods – spaidu darbi no četriem līdz 15 gadiem vai uz visu mūžu. "

Ulmaņa režīmu britu "The Times" līdz pat 1940. gadam raksturo kā diktatūru, tiesa, ne kā radikālu vai agresīvu.5 Tā nebija asiņaina, taču Ulmanis izrādījās vienīgais diktators tā laika Eiropā, kurš savā valstī nesaglabāja kaut simbolisku parlamenta un partiju darbību. "Baltijas valstīs demokrātiju iznīcināja politiķi, kam bija izšķiroša nozīme šo demokrātiju izveidošanā Pirmā pasaules kara izskaņā – tā dēvētie sezonas demokrāti, kuri nevarēja iedomāties savu dzīvi bez politiskas varas. Ja demokrātija varu nedeva, tā bija jāupurē,"6 skaidro A. Stranga.

Visbeidzot – joprojām populārs ir uzskats par Kārli Ulmani kā "visas tautas prezidentu". Taču, kā jau minēts, vēlēšanās vēl trīs gadus pirms apvērsuma nevienā apgabalā Ulmanis netika ievēlēts kā pirmais no saraksta. 1936. gada 11. aprīlī nomainot Albertu Kviesi, viņš kļuva par Valsts prezidentu nevis visas tautas pārstāvētās vēlēšanās, bet gan pēc paša kontrolētā Ministru kabineta lēmuma. Savas diktatūras laikā Ulmanis, faktiski liedzot tautai pašnoteikšanās tiesības, likvidēja visas nozīmīgākās tautas vēlētās vai tautas pārstāvētās struktūras – parlamentu, vēlētas pašvaldības, arodbiedrības, politiskās partijas, ieskaitot paša pārstāvēto LZS, daudzas nevalstiskās organizācijas, apturēja Satversmi, saskaņā ar kuru vara valstī pieder tautai. Likumdošanas tiesības pārņēma Ministru kabinets. Sabiedrība sašķēlās jaunā režīma atbalstītājos un tā pretiniekos.

Vislielākais valstsvīrs

Ulmaņa ideāls bija latviska, lauksaimnieciska, neatkarīga, saimnieciski nodrošināta, neitrāla Latvija. Ulmaņlaiku Latvijas trīs galvenie ideoloģiskie balsti bija – vadonība, vienība, nacionālisms. Vadonības ideju Ulmanis īstenoja kā klasisks diktators, vienpersoniski izlemjot visus valsts dzīves jautājumus, uzstājoties kā augstākā autoritāte un šķīrējtiesnesis visās lietās, norāda vēsturnieks LU profesors Ilgvars Butulis7. "Tam pievienojās gluži nebaudāms Ulmaņa personības kults. Goda vārti mijās ar goda nosaukumiem un ziedu vītnes ar neaprakstāmu glaimošanu. Vadonis bija "majestātiskā providence", "lielais sējējs", "dubultģēnijs" un "zemes soģis", neapšaubāmi "vislielākais Eiropas valstsvīrs un orators, kuru varēja salīdzināt tikai ar Jūliju Cēzaru un Oliveru Kromvelu"."8 Pats Ulmanis teicis: "15. maijs ir devis un atdevis mūsu skolai viņas skolotāju, bērniem audzinātāju un ceļa rādītāju, uzticamu draugu. Vēl vairāk: tas ir atdevis tautai skolotāju (..)."9 Ulmaņa režīma propaganda sapludina Vadoņa personību ar valsti. Līdztekus autoritārais režīms monopolizēja patiesību un sargāja to no alternatīvām.10 "Ne velti radīja veselu Sabiedrisko lietu ministriju, kura ar to vien nodarbojās, kā reklamēja Vadoņa tēlu un apslāpēja jebkādu kritiku."11

Vienlaikus Ulmanis tiešām sevī iemiesoja latviešu mentalitātei tuva lietpratīga un kārtīga latviešu lauku saimnieka tēlu, tāpēc bija sevišķi populārs zemniecības vidū. Režīma ekonomiskā politika bija orientēta uz valsts kapitālismu, tās noteicošo lomu tautsaimniecībā. Valsts veica lielus ieguldījumus infrastruktūrā, veidoja nacionalizētus lieluzņēmumus, tika gūti panākumi lauksaimniecībā un valsts saimniecības izveidošanā, tomēr privātsaimniecību lielā mērā pakļāva valsts kontrolei un daļēji pārvērta valsts saimniecībā. Ievērojami panākumi tika sasniegti izglītības un kultūras jomā – pieaugošas Kultūras fonda aktivitātes, "Draudzīgā aicinājuma", Lauksaimniecības akadēmijas, Latvijas Vēstures institūta un Tēvzemes balvas iedibināšana, Brāļu kapu celtniecības nobeigšana, uzceltas daudzas monumentālas celtnes un pieminekļi, īpaši skolu celtnes provincē (uzplaukuma laikā atklātas pat 94 skolu jaunceltnes gadā). Šajā laikā tika uzcelta Ķeguma spēkstacija, jauni dzelzceļi. Pateicoties minētajiem panākumiem un arī aktīvai propagandai, tautas apziņā Ulmaņa režīms saglabājis popularitāti kā nacionālās un ekonomiskās augšupejas, labklājības kāpuma laiks. Faktiski gan sabiedrības labklājības līmenis bija ļoti atšķirīgs. Piepilsētās dzīvojošo strādnieku materiālie apstākļi, kā to savās bērnības atmiņās apraksta rakstniece Vizma Belševica, bija ļoti smagi arī 30. gadu otrajā pusē. Taču liktenis ulmaņlaikiem bija lēmis traģisku noslēgumu, kurš pienāca 1940. gada jūnijā.

Ulmanim personīgi nāktos atbildēt…

Kārlis Ulmanis, kurš sevi apliecināja kā veiklu un aukstasinīgu politiķi Latvijas mērogā, īstenoja pārsteidzoši tuvredzīgu ārpolitiku, ko 30. gadu beigās apliecināja Latvijas lēmums pasludināt absolūtu neitralitāti, tā cenšoties garantēt ārējo drošību, taču faktiski vājinot savu sadarbību ar Tautu Savienību. Kopumā gan ir diezgan grūti runāt par Ulmaņa ārpolitiku. "Lai gan viņš bija Ministru prezidents, ārpolitika nebija joma, par kuru viņš ļoti interesējās. 1919.–1920. gadā tā dēvēto Ulmaņa jeb Pagaidu valdības ārpolitiku veidoja galvenokārt Zigfrīds Meierovics, savukārt 30. gadu beigās – Munters. Tādēļ parasti runā par Meierovica ārpolitiku un Muntera ārpolitiku. Šie ir ļoti dažādi cilvēki, un ļoti dažādi politiskie apstākļi," skaidro vēsturnieks Valters Ščerbinskis12. Vienlaikus jāatzīst: 30. gados Latvijas ārpolitikas resora iespējas novērst PSRS vai Vācijas agresiju bija ļoti ierobežotas.

Nevēlēdamies "aizkaitināt" Maskavu, režīma kontrolētie mediji 30. gadu beigās ziņas no PSRS publicēja diplomātiski nogludinātas. Netika arī atspoguļota informācija, kas sabiedrībai ļautu pietiekami labi izprast 1939. gada Padomju-Vācijas pakta būtību. "Runājot par šo informāciju, domāju, ka tā, pirmkārt, vislielākajā mērā varēja būt bīstama pašam Ulmanim. Molotova-Ribentropa 23. augusta pakta saturs Latvijā bija zināms jau 25. augustā. Ja tas būtu Latvijā publicēts, ja cilvēkiem būtu zināms par plašajām represijām pret latviešiem Padomju Savienībā, par tās attieksmi un mērķiem, Ulmanim personīgi nāktos atbildēt, kāpēc viņš neko nedara lietas labā. Otrkārt, Ulmanis ne tikai to slēpa, bet Latvijas iedzīvotājiem tika arī atņemtas ārzemju pases, lai viņi nevarētu aizbēgt no valsts," norāda I. Kreituse.13

"Vadonības ideju Ulmanis īstenoja kā klasisks diktators, vienpersoniski izlemjot visus valsts dzīves jautājumus. "

1939. un 1940. gadā, sastopoties ar Padomju Savienības ultimatīvajām prasībām, rupji iejaucoties neatkarīgas valsts iekšējās lietās, Ulmanis saglabāja pasīvu nostāju un, 17.jūnijā ienākot okupācijas karaspēkam, teica slavenos vārdus "Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās", norādot, ka valstī ienāk draudzīgas valsts karaspēks. Neizrādot kaut simbolisku militāru un diplomātisku protestu, paliekot savā vietā un kā valsts galvai parakstot okupācijas varas uztieptos aktus, ar kuriem tika demontēta paša savulaik radītā Latvija, Ulmanis izdarīja sava mūža lielāko politisko kļūdu, kas vēlāk radīja ieganstu argumentēt, ka Latvija PSRS pievienojusies labprātīgi, un daļai vēsturnieku dod pamatu Ulmani raksturot kā nodevēju, 1940. gada lielāko kolaborantu.14 Turklāt ir pamats domāt, ka augsto kolaborāciju okupētajā Latvijā lielā mērā noteica tieši prezidenta piemērs. Nepretošanās iebrucējiem patriotisma garā audzinātajai tautai bija morāla trauma. 30.gadu beigās Aizsargu organizācijā bija ap 60 000, bet bruņotajos spēkos dienēja ap 30 000 patriotiski noskaņotu un pretoties spējīgu cilvēku.

Minēti vairāki šādas Ulmaņa rīcības iemesli. Iespējams, viņš cerēja, ka Latvijai varētu izdoties paturēt ierobežotu neatkarību kā Somijai vai vismaz saglabāt zināmu autonomiju kā Mongolijai, kura bija sociālistiska valsts ārpus PSRS sastāva. Cita versija runā par to, ka Ulmanis naivi cerējis, ka ar Latviju un tās iedzīvotājiem nekas pārāk slikts nenotiks, jo tik daudz latviešu taču atbalstījuši boļševikus un PSRS izveidošanos.

Neatšifrētais vecpuisis

Ulmanim veltītajos Vikipēdijas šķirkļos ne latviešu, ne angļu valodā neatradīsiet sadaļu "Ģimene" vai "Privātā dzīve". Gana izplatīts ir pieņēmums, ka Ulmanim tādas nemaz nebija – viss viņa mūžs un darbs bijis veltīts vienīgi Latvijai. Oficiālās biogrāfijas to arī vēsta – neprecējies, vecpuisis, bez pēcnācējiem. Taču Ulmaņa biogrāfijas pētītāji, piemēram, Viesturs Avots 2010. gadā publicētā pētījumā par vadoņa privāto dzīvi norāda: Ulmanim 19. gadsimta izskaņā Jelgavā bijis romāns ar Mariju Veinbergu, kas beidzies līdz ar abu dēla Andreja nākšanu pasaulē.¹⁵Tomēr ģimene nav izveidojusies. Uz Ulmaņa ārlaulības dēla esamību norāda arī rakstnieks un žurnālists Jānis Ūdris, kurš Vadoņa biogrāfijā iedziļinājies savā vēsturiskajā romānā "Ulmanis. Lielā Kārļa testaments". Andrejs Veinbergs Ulmaņa prezidentūras gados bijis Tautas labklājības ministrijas Valsts dienesta slimo kasu nodaļas vadītājs. 1941. gadā izsūtīts, bet 1956. gadā atgriezies, strādājis Infekcijas slimnīcā Rīgā par saimniecības nodaļas vadītāju, apglabāts Šmerļa kapos. Bērnu viņam nav bijis. Neapstrīdami pierādījumi, ka Andrejs Veinbergs patiesi būtu bijis Ulmaņa dēls, gan nav gūti.

Kā iemesls, kas liedzis Ulmanim dibināt īstu ģimeni, ticis minēts arī savainojums jaunībā, kas kā vīrietim viņam izrādījies liktenīgs. Līdztekus klīdušas runas par Ulmaņa homoseksualitāti, kuru par katru cenu centušies izvilkt dienasgaismā viņa politiskie pretinieki, tomēr neapgāžamu faktu par šo spekulāciju pamatotību nav^16. Kā vadoņa iespējamie mīļākie, kurus kā tādus centās identificēt Ulmaņa politiskie konkurenti sociāldemokrāti, minēti ārlietu ministrs Munters, sabiedrisko lielu ministrs Alfreds Bērziņš, arī privātsekretārs Jānis Rudums.

Kā būtu, ja…

Padomju vara Latvijas prezidentam piesolīja iespēju izbraukt uz Šveici. Kad Ulmanis devās uz Maskavu, lai it kā saņemtu izceļošanas dokumentus, viņu piemānīja. Kārļa Ulmaņa dzīves pēdējais posms joprojām ir neziņā tīts. Miris 1942. gada 20. septembrī 65 gadu vecumā Krasnovodskas cietumā. Pēc liecinieku teiktā, apglabāts Krasnovodskas kapsētā.

""Ja Ulmanim par kaut ko pienākas piemineklis, tad par viņa attapību un enerģiju valsts veidošanas laikā." "

Neatbildēts un intriģējošs ir jautājums: kā būtu, ja Latvija nebūtu okupēta un Ulmaņlaiki turpinātos? Režīms 30. gadu beigās bija pavērsies arvien lielākas radikalizācijas virzienā gan savā etnopolitikā, kurā sāka iezīmēties vēršanās pret mazākumtautībām, gan tautsaimniecībā. Lauksaimniecībā pat bija iecerēta piespiedu kooperācija. Ulmaņa sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš interesējies par nacistiskās Vācijas un fašistiskās Itālijas ideoloģisko darbu un "darbarīkiem".17 "Ulmaņa režīms kristu pats. Tas bija sasniedzis zināmu apogeju arī ekonomikas jomā. Kooperācija, uz kuru gāja, ekonomiski, iespējams, attaisnotos, bet tā būtu pretrunā ar latviešu zemniecības pašizjūtu. (..) Gan ekonomiskā, gan etniskā politika, domājams, novestu pie tā, ka Ulmani gāztu viņa paša sabiedrotie un samērā drīz nonāktu pie Satversmes un demokrātijas atjaunošanas," uzskata I. Kreituse18.

Paliek jautājums par to, kāds pienāktu 1939. un 1940. gads, ja Latvijā būtu bijis parlaments? Vai līgums par karabāzēm Latvijā tiktu parakstīts? Vai, piemēram, ja parlamentāra Latvija būtu atradusi kopēju valodu ar Somiju, Padomju Savienība sāktu karu vienlaikus ar divām valstīm, un kā uz to reaģētu Vācija?

Vadoņa mantojums

Mūsdienās diskusijās un viedokļos dominē pretrunīgi vērtējamais 1934. gada 15. maija Ulmanis un 1940. gada 17. jūnija Ulmanis, taču nepelnīti piemirsts ir 1918.–1920. gada Ulmanis. "18. novembrī bija īsts, liels līderis – Kārlis Umanis. Neviens (..) – ne Voldemārs Zāmuels, ne Arveds Bergs, pat ne Gunārs Meierovics – tobrīd nebija Ulmaņa mēroga politiķis ne drosmes, ne izveicības, ne izturības ziņā," norāda A. Stranga.19 Tieši pateicoties Ulmaņa lielā mērā personīgiem nopelniem, 1919. gada pavasarī, Neatkarības kara laikā, kad bija kritusi viņa Pagaidu valdība, tai tomēr izdevās nodibināt starptautiskus sakarus un panākt atbalstu nacionālajiem spēkiem no ārvalstīm. "Ja Ulmanim par kaut ko pienākas piemineklis, tad par viņa attapību un enerģiju valsts veidošanas laikā. Bez tā Latvijas Republikas varēja vispār nebūt," uzskata I. Kreituse20. Arī Latvijas neatkarības atgūšanā pagājušā gadsimta 80./90. gadu mijā izšķiroši svarīgas bija sabiedrības vēl dzīvās atmiņas par tā dēvēto ulmaņlaiku Latviju un tās laikā nostiprinātajām nacionālajām vērtībām. Vienlaikus tieši Ulmaņa personības fenomens joprojām Latvijas sabiedrībā uztur demokrātiskai valstij neatbilstoši spēcīgu vēlmi pēc "laimes lāča" pakalpojumiem, kurus ik pa laikam apliecina iniciatīvas par tautas vēlētu prezidentu ar plašām pilnvarām. Taču 1940. gads sniedz ilustratīvu atbildi uz jautājumu, vai viens cilvēks var uzņemties atbildību par tautas likteni.

1 Izraksts no Tautas padomes svinīgās sēdes protokola par Latvijas valsts pasludināšanu (18.11.1918.). [aplūkots 01.09.2017.]

2 Bleiere, D., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga, A., Zunda, A. Latvijas vēsture 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005. 145. lpp.

3 Laganovskis, G. Aivars Stranga: valsts ir tāda, kāda ir tauta. www.lvportals.lv. 2012, 13. novembris.

4 Jēkabsone, E. Elza Jākobsone, "Jurista Vārds": Ulmaņa apvērsuma juridiskā analīze. www.delfi.lv. 2011, 30.augusts.

5.Hanovs, D., Tēraudkalns, V. Laiks, telpa vadonis.: autoritārisma kultūra Latvijā 1934-1940. Rīga: Zinātne, 45.-46. lpp.

6 Laganovskis, G. Aivars Stranga: valsts ir tāda, kāda ir tauta. www.lvportals.lv. 2012, 13. novembris.

7 Butulis, I. Vadonis nāk!: www.diena.lv, 1999, 17.jūlijs. [aplūkots 01.09.2017. ]

8 Turpat.

9 Avotiņa, A., Blūma, D., Līdaka, A., Ņefedova, I., Šmite. Latvijas kultūras vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004. 268. lpp.

10 Hanovs, D., Tēraudkalns, V. Laiks, telpa vadonis.: autoritārisma kultūra Latvijā 1934-1940. Rīga: Zinātne, 24., 46. lpp.

11 Laganovskis, G. Tā laika politiķi Kārli Ulmani nebija atšifrējuši. www.lvportals,lv 2014, 14. maijs.

12 Laganovskis, G. Valters Ščerbinskis: valsti rada vēsturiskas izdevības, nevis tiesību akti. www.lvportals.lv, 2013, 29. novembris.