Traģiskais augusts: ko darīt ceļu satiksmes drošības labā?

Uz ceļiem dzīvības zaudē bērni, jaunieši, lielākoties cilvēki spēka gados. Tie, kurus mūsu trūcīgajos demogrāfiskajos apstākļos varam uzskatīt par valsts nākotni. Lieki ko vēl teikt par bēdu skartajām un sapostītajām ģimenēm. Kādēļ? Kā vārdā? Tas ir jautājums, kas nepārtraukti prasās uzdodams pēdējos divos gados, kad ar maniakālu neatlaidību traucamies uz pirmo (pēdējo?) vietu starp Eiropas Savienības valstīm ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaitā uz miljons iedzīvotājiem.

Ceļu satiksmes negadījumu cēloņi ir ļoti dažādi, un, kā pauž LV portāla aptaujātie satiksmes drošības eksperti, nav kādas vienas receptes traģēdiju virknes pārtraukšanai. Viena varbūt tomēr būtu – ja visi ceļu satiksmes dalībnieki ievērotu Starptautiskās automobiļu federācijas (FIA) izstrādātos 10 satiksmes drošības Zelta likumus vai (it kā pašsaprotami) Ceļu satiksmes noteikumus. Taču tā nenotiek, un tad jādomā – patiešām, ko operatīvi darīt lietas labā?

Pirmie jaunumi ir parādījušies. Kā informējusi valsts VAS "Latvijas valsts ceļi" vadība - ņemot vērā traģisko satiksmes negadījumu statistiku, tuvākajā laikā uz bīstamākajām šosejām tiks uzstādīti informatīvie displeji, kas uzrādīs ātrumu, kādā garām brauc katrs spēkrats. Ja atļautais braukšanas ātrums tiks ievērots, ekrānā parādīsies smaidīga zaļa sejiņa, ja ne - dusmīga un sarkana. Kopumā paredzēts uzstādīt 11 tādu ietaišu. Jācer, ka šis atraktīvais brīdināšanas veids dos kādu labumu.

Vēl Saeimas deputāti sākuši lemt par grozījumiem Ceļu satiksmes likumā, ka šoferiem, lai atgūtu autovadītāja tiesības, kas atņemtas uz laiku līdz vienam gadam (sk. LAPK 149.⁸ pantu), būtu jānokārto teorētiskais eksāmens. Tas, protams, būs liels bubulis, it sevišķi vadītājiem, kuri šādus eksāmenus kārtojuši tik sen, ka nekas daudz atmiņā nav palicis.

LV portāls jautā: Kādēļ, jūsuprāt, augustā noticis tik daudz ceļu satiksmes negadījumu ar smagiem upuriem, un kas būtu darāms, lai šo pārkāpumu (un nelaimju) sēriju pārtrauktu?

Kā liecina mūsu novērojumi, augusts jau tradicionāli iezīmējies kā viens no satiksmes drošībā bīstamākajiem mēnešiem: atvaļinājumu laiks, paaugstināta satiksmes intensitāte, karstums, nogurums – tas viss kopā dod negatīvu efektu. Bet tik daudz upuru nekad nav bijis. Daļēji tas izskaidrojams tādējādi, ka dažās avārijās bija vairāki bojāgājušie.

Ja analizējam šo avāriju galvenos iemeslus, nav viena, visiem negadījumiem kopīga. Bijusi vai nu nepareiza ātruma izvēle, nepārliecināšanās par drošiem braukšanas apstākļiem konkrētā vietā, vai vadītāja rupja neuzmanība kādā brīdī, piemēram, veicot apdzīšanas manevru. Bet skaidri redzams, ka lielais bojāgājušo cilvēku skaits nebūtu, ja vadītāji ievērotu Ceļu satiksmes noteikumus.

Piemēram, frontālā sadursmē Kuldīgas novadā gāja bojā trīs cilvēki. Vienā no mašīnām divi aizmugurē sēdošie pasažieri nebija piesprādzējušies ar drošības jostām un trieciena rezultātā caur priekšējo stiklu tika izsviesti no mašīnas, zaudējot dzīvību un smagi traumējot priekšā sēdošos, kas bija piesprādzējušies. Kopā ar Ceļu satiksmes drošības direkciju rīkojām akciju "Dzīvības josta", kurā skaidrojām un video klipos rādījām, kas notiek sadursmes brīdī un kādas var būt sekas, ja aizmugurē sēdošais nelieto drošības jostu. Paiet pāris mēnešu, un diemžēl daudzi to ir aizmirsuši...

Vadītājam, sēžoties pie stūres, ir jāapzinās, ka viņš vienīgais ir atbildīgs par savu pasažieru dzīvību un ir nepieciešama uzmanība drošības situācijai uz ceļa, ir jāvēro, ko dara citi. Ja kādā mirklī šī uzmanība zūd, kaut vai runājot pa mobilo telefonu (ko dara ļoti daudzi!), var notikt sadursme, turklāt liktenīga.

Ļoti svarīga ir ceļa infrastruktūra. Visos šajos gadījumos vadītāju bezatbildīgu rīcību vai uzmanības trūkumu zināmā mērā varētu bremzēt vai citādi ietekmēt pareizi sakārtota ceļa infrastruktūra. Latvijā nezin kādēļ, būvējot ceļus, vietās, kur paredzams, ka vadītājs varētu iemigt vai zaudēt modrību, netiek izmantots skaņas vibrācijas materiāls, ko klāj uz sadalošās joslas, ja nav atdalošās barjeras, kā arī gar brauktuves malām. Kaimiņvalstīs šādas joslas ir. Ceļu būvnieki saka – tas nekādas īpašas investīcijas neprasa. Tad kādēļ mēs to nedarām? 

Augustā bija daudz frontālo sadursmju ar iebraukšanu pretējā kustības joslā. Ja šādas joslas būtu, tās vadītāju "pamodinātu". Piemēram, Lietuvā krustojumos novietoti lēti plastmasas stabiņi, maliņas, lai vadītāji papildus jau laikus pievērstu uzmanību šiem krustojumiem. Latvijā esmu izbraucis uz vairākām smagām avārijām un uzklausījis skaidrojumus, ka vadītāji nav pamanījuši krustojumu.

Neieguldot naudu papildu drošībā, nevar gribēt, lai situācija uzlabotos. Valsts policija ir atbildīga tikai par sekām – fiksējam avārijas, tās izmeklējam, bet ceļu audits un drošības risinājumi ir būvnieku ziņā. Tādēļ esam nosūtījuši vēstuli Satiksmes ministrijai, ka šādi drošības uzlabošanas pasākumi ir jāveic. Ceram, ka sāksies kāda kustība.

Domāju, ka vadītāju apmācību laika pagarināšana īpašu efektu nedos, cilvēku jau māca ceļš un braukšanas prakse. Taču ir kas cits: savā braukšanas kultūras līmenī esam noslīdējuši tik zemu, ka cilvēki sākuši uzskatīt – it kā, viņuprāt, nenozīmīgi Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumi nav uzskatāmi par pārkāpumiem, un tie kļūst par ikdienas normu: jau minētā drošības jostas nelietošana aizmugurē, apgriešanās braukšanai pretējā virzienā, šķērsojot nepārtrauktās līnijas, agresīva braukšana, sastrēgumu apbraukšana un tā joprojām. Ja attiecīgajā vietā nav policijas, tad valda uzskats – es tā drīkstu darīt! Cilvēks izveido šādu uzvedības modeli, un kādā liktenīgā brīdī tas var novest pie traģiskām sekām.

Kā liecina statistika, situācija ceļu satiksmes drošībā pašlaik diemžēl nav no labākajām. Bet nebūs vienas vienkāršas atbildes, kā ar to tikt galā. Bet censties var. Satiksmes drošību ietekmē daudzi faktori: pašu autovadītāju kvalifikācija un rīcība, auto tehniskais stāvoklis, laikapstākļi, ceļa infrastruktūra, policijas kontrole. Visu šo faktoru mijiedarbība atspoguļojas ceļu satiksmē. Ja atceramies politiķu diskusijas par sodu sistēmu ceļu satiksmē, par fotoradariem, tad redzam, ka ne vienmēr likumdevējiem bijusi skaidra izpratne par to, kas un kā satiksmes drošības labad ir jādara.

Runājot par konkrētām lietām, uzskatu, ka Latvijā būtu nekavējoties jāievieš pasaulē plaši izmantotā prakse, ka sadalošās joslas un ceļu nomales tiek īpaši iezīmētas ar skaņas vibrācijas materiālu. Dažas no tā dēvētajām stulbajām avārijām, kad transportlīdzeklis pēkšņi iebrauc pretējā joslā, it īpaši agrās rīta stundās vai naktī, kā pamatā var būt uzmanības zudums, nogurums, piemigšana, visticamāk, varēja šādi novērst. Veicot ceļu rekonstrukciju, pārbūvi, noteikti vajadzētu ierīkot sadalošās, rievotās joslas. Nesen braucu pa Igauniju, tur uz ceļiem šādas joslas ir, un strādā ļoti labi.

Nākamais – daudz plašāk vajadzētu būvēt apļveida krustojumus, lai izvairītos no tiešo sadursmju draudiem. (Taču tad uzreiz jāplāno izglītojošās kampaņas autovadītājiem, jo ļoti daudzi šādos krustojumos nemāk pareizi pārvietoties un izmantot to pozitīvās iespējas.) Tie ir praktiski darbi, bet, protams, nav īstenojami tūliņ.

Operatīvs risinājums būtu pastiprināt policijas klātbūtni uz ceļiem. Rīgā ikdienā redzams, ka auto bieži šķērso krustojumus pie sarkanās luksofora gaismas, masveidā pārvietojas pa sabiedriskā transporta joslām, kaut gan Ceļu satiksmes noteikumu kontekstā raugoties, tas ir smags un no soda viedokļa - sāpīgs pārkāpums.

Šķiet arī, ka Latvijā pēdējā laikā izveidojies tāds kā vārsta efekts: ja iepriekšējos desmit gados saistībā ar satiksmes drošību uz sabiedrību pastāvīgi bija ļoti liels spiediens – arvien tika ieviesti jauni, bargāki sodi, parādījās sodu punktu sistēma, tāda soda sankcija kā arests, "bonus-malus" sistēma, vienubrīd fotoradari, un tad ceļa negadījumu un bojāgājušo skaits arvien samazinājās, bet tagad viss pieklusis, un cilvēki ir atslābuši. Ja nav pietiekamas policijas kontroles, vadītāji, kas pārsniedz ātrumu, pat nezina, ka no 1.jūlija ievērojami paaugstināta soda nauda, jo vienkārši nav pieķerti un sodīti.

Ko LAMB kā sabiedriska organizācija var lietas labā darīt? Mēs autovadītājiem rīkojam dažādas akcijas, kuru nolūks ir paaugstināt ceļu satiksmes drošību. Līdz 25.septembrim norisinās jauniešiem domāts konkurss "FIA 10 satiksmes drošības Zelta likumi video klipos". Galvenā balva ir līdz 1000 eiro (kopējais balvu fonds ir 5000 eiro). Konkursa dalībnieki aicināti sagatavot video klipu par vienu vai vairākiem FIA 10 satiksmes drošības Zelta likumiem, izveidot katra klipa saukli un sagatavot tā idejas aprakstu. Projekta mērķis ir atraktīvā, vizuāli interesantā formā veicināt satiksmes dalībnieku izpratni par satiksmes drošības Zelta likumu regulāras ievērošanas nozīmi, piedaloties ceļu satiksmē un vispār satiksmes drošības nozīmi mūsdienu sabiedrībā.

Ceļu satiksmes negadījumi un nelaimes, kurās nokļūst tās dalībnieki, tai skaitā arī bērni, ir garīgo, mentālo, sociālo, politisko un juridisko faktoru summa, kas noved iesaistītos autovadītājus, pasažierus un bērnus smilšu kalniņā vai reanimācijas gultā. Tas nav tikai tāpēc, ka šoferi, gājēji vai bērnu vecāki ir neizglītoti.

Rodas jautājums - kāpēc viņi ir neizglītoti, bezatbildīgi, kāpēc ceļu satiksmē kļūst nesakarīgi, kāpēc atsevišķi gājēji ir alkohola vai narkotiku reibumā un kāpēc arī šoferiem tas nav šķērslis sēsties pie stūres. Ir jācenšas sakārtot visu šo kopumā, un tas ir politiķu uzdevums. Turpmāk – par divām satiksmes drošībai svarīgām problēmām.

Pirmā – šoferu izglītība. Manuprāt, šī ir joma, kurā nav jāmeklē kompromiss ar demokrātiju. Lai vadītājs nebūtu tikai masa aiz stūres, autoskolā ir jābūt izsmeļošai teorētiskajai apmācībai, kas sagatavo ne tikai eksāmenu nokārtošanai (kā lielākoties notiek pašlaik), bet ieliek stabilu pamatu zināšanām par iespējamām situācijām uz ceļa, nepieciešamo rīcību un atbildību – visu, kas vajadzīgs drošai braukšanai ceļu satiksmē.

Šīs zināšanas jānostiprina praktiskajā apmācībā. Ja braukšanas mācībām ir nepieciešamas, piemēram, 40 vai 50 stundas, tad normatīvajos aktos tas ir jāieraksta! Ja jāmācās trīs vai četri mēneši, tam arī jābūt noteiktam ar likumu! Protams, šāda vadītāju apmācība būs daudz dārgāka, bet dārga tā ir visās attīstītajās Eiropas Savienības dalībvalstīs –līdz pat vairākiem tūkstošiem eiro. Par šo valstu šoferiem sakām – tiem ir cita apzinīguma un zināšanu pakāpe, jo viņi var to atļauties! Toties šajās valstīs bojāgājušo skaits uz miljons iedzīvotājiem ir reizes trīs mazāks nekā Latvijā. Vai tad, ja runa ir par tik daudzu cilvēku dzīvībām, politiķiem nevajadzētu šo atļaušanās slieksni paaugstināt?

Tagad Latvijā veidojas situācija, ka mārketinga nolūkos, lai piesaistītu vairāk klientu, autoskolās ir atlaižu akcijas, kuru laikā teorētisko kursu vispār var apgūt bez maksas. Kopumā vadītāju apmācība iznāk pa lēto, un, kā zināms, kas ir lēti vai bez maksas, lielā vērtē netiek turēts. To īsti par pilnu neņem vadītāju tiesību ieguvēji pēc mēnesi ilga apmācību kursa, un arī autoskolu pasniedzēju mērķis galvenokārt ir sagatavot savus audzēkņus eksāmenu nokārtošanai, nevis kā drošus ceļu satiksmes dalībniekus, kuri patiešām apzinās, ka auto ir paaugstinātas bīstamības rīks.

Ceļu satiksmes noteikumi atbilstošā līmenī obligāti jāmāca jau bērnudārzā un tālāk jau skolā.

Otrā problēma - ceļu infrastruktūra. Nav māksla uzbūvēt jaunus ceļus, bet tie jābūvē atbilstoši satiksmes drošības un standartu prasībām.