Šobrīd uzsverams kāds nozīmīgs datums: pēc valsts neatkarības atjaunošanas Rīgas apgabaltiesa (RAT) pilnvērtīgu darbību uzsāka 1995.gada 31.martā ar 11 tiesnešiem. Pašlaik, pēc diviem gadu desmitiem, Krimināllietu un Civillietu tiesu kolēģijās strādā 54 tiesneši un vairāk nekā divi simti darbinieku. Apgabaltiesa atrodas savā vēsturiskajā ēkā Rīgā, Brīvības bulvārī 34 (Civillietu tiesu kolēģija), un tiesu namā Rīgā, Abrenes ielā 3 (Krimināllietu tiesu kolēģija). Vēl nesen vēsturiskā ēka Brīvības bulvārī, kaut ārēji dižena, arhitektūras (un nenoliedzami arī vēsturiskās darbības) piemineklis, apmeklētājiem sagādāja vilšanos ar noplukušajām telpām, kuras nekādi neviesa respektu un uzticību likuma vārdam un garam. Gan ne šā iemesla dēļ, bet pabālējusi bija arī tiesas labā slava.
Tomēr tagad tiesas plašie gaiteņi un citas telpas iegūst arvien spodrāku un košāku veidolu, un pārmaiņas, tāpat kā visā tiesu sistēmā, norisinās arī RAT darbībā. Par šīs tiesas priekšsēdētāju 2013.gada nogalē kļuva RAT tiesnese DAIGA VILSONE. Ar viņu LV portāla saruna gan par pārmaiņām RAT, gan par tiesneša atbildību un misijas izjūtu.
Tiesas ēkā pašlaik visur sastatnes, šķiet, drīz būs grūti iedomāties, cik bēdīgi šeit reiz izskatījās.
Viss izskatās patiešām cerīgi. Remonts notiek telpās, kas to nebija piedzīvojušas kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Līdzekļus telpu remontam plāno Tiesu namu aģentūra, bet par savu ieguldījumu varu uzskatīt mūsu lielākās, vēsturiskās tiesas sēžu zāles atjaunošanu. Centos visus pārliecināt, ka šāda telpa ir nepieciešama: to varam izmantot ne tikai lielo lietu izskatīšanai, bet arī tiesnešu sanāksmēm un mācībām. Šeit remonts ir pabeigts, restaurēšanas stadijā ir dažas senās mēbeles.
Kālab jūs pieteicāties konkursā uz šo amatu? Vai tas bija karjeras izaugsmes dēļ?
Par karjeru tobrīd nedomāju. Mana tiesneša darba pieredze sākās citā - Kurzemes apgabaltiesā, kur nostrādāju septiņus gadus līdz 2004.gadam un kur bija nedaudz atšķirīgas tradīcijas, darba organizācija un kultūra. Pēc tam biju tiesnese RAT. Lēmums pieteikties tiesas priekšsēdētāja amatam nebija viegls, pirms tam bija garš pārdomu laiks. Taču man ļoti, ļoti gribējās, lai lietas dalībnieki RAT ienāk ar paļāvību, ka šeit spriež taisnīgu tiesu. Redzēju veicamās darbības, lai sabiedrības uzticību tiesai vairotu.
Vai arī – atjaunotu? Godīgi sakot, šai tiesai iepriekš nebija īsti laba slava, ko zināmā mērā pabojāja arī diskutablā grāmata "Tiesāšanās kā ķēķis".
Tas bija, var teikt, vēstures mantojums. Uzticību tiesai neveicina ne šādas grāmatas, ne arī publikācijas medijos ar negatīvu pieskaņu. Taču, ja publikācijās ir atspoguļotas kādas problēmsituācijas, manuprāt, pareizi ir vērtēt, vai tam tiešām ir pamats. Ja ir, tad jāmeklē risinājums, kā to novērst. Ja publiskotais nav patiesība, tad sabiedrībai jāskaidro, ka faktiskā situācija ir citādāka.
Manā izpratnē liela daļa problēmu bija saistītas arī ar to, ka lietu sadale nebija pārskatāma, caurspīdīga. Pēc manas stāšanās amatā mēneša laikā mēs visas blakussūdzības nodevām datorizētai lietu sadalei, sakārtojām arī lietvedības moduli tādā veidā, ka varam pārskatāmi redzēt, kad kurš dokuments ir ienācis, to secību un datumus – visu!
Mēneša laikā?
Blakussūdzību elektronisko sadali patiešām ieviesām mēneša laikā, bet lietvedības modulim gan bija nepieciešami jauni tehniskie risinājumi, kas bija jāpiesaka Tiesu administrācijā, kas tos bez kavēšanās izstrādāja. Tātad problēma bija vien tā, ka vajadzība pēc šiem pilnveidojumiem jādara zināma Tiesu administrācijai. Vienotais lietvedības modulis pilnā apjomā tika ieviests februārī. Līdz tam daļa dokumentu tika reģistrēta tiesas kancelejā rakstveida žurnālā kā senos laikos, daļa – lietvedības modulī un daļa – Civillietu kolēģijas kancelejā. Tāpēc bija ļoti sarežģīti izsekot, kurā mirklī un kad tieši kurš dokuments ir ienācis.
Jo lielāks juceklis, jo grūtāk tikt pie patiesības.
Katrā gadījumā es redzēju, ka šīs lietas var sakārtot gluži viegli, un viens no maniem primārajiem uzdevumiem bija to izdarīt. Neattaisnojās arī visi līdz tam izskanējušie iebildumi, kāpēc tas nav iespējams: neradās ne lietu nevienmērīga sadale, ne slodze, drīzāk šādus pārmetumus varētu izteikt par lietu iepriekšējo manuālo sadali.
Kā jūtaties šajā atbildīgajā krēslā?
Citu apgabaltiesu starpā RAT ir lielākā ne tikai tiesnešu skaita, bet arī izskatīto un ienākošo lietu skaita ziņā. Līdz ar to arī šīs tiesas nozīme ir liela, piemēram, tiesu prakses veidošanā. Katra no tiesām veido tiesu praksi; mans pienākums ir veikt organizatoriskās darbības, lai tiesu prakse būtu vienota, lai lietas dalībnieki pie vienādiem salīdzināmiem apstākļiem varētu paļauties uz vienādiem rezultātiem.
Ka tiesa ir taisnīga visiem?
Tieši tā: viens likums, viena taisnība visiem. Tas arī ir mans galvenais uzdevums.
Pēdējā laikā kā adatas no maisa lien ārā dažādi neglītumi saistībā ar tiesnešu rīcību, viņi tiek atstādināti no amata, uzsāktas disciplinārlietas. Neilgi pēc jūsu stāšanās amatā RAT notika Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) kratīšanas, tika aizturēta tiesnese Iveta Bērziņa, kurai tagad ierosināta krimināllieta. Kā domājat - vai tiesnešu pārkāpumu ir kļuvis vairāk, vai arī tiesībsargājošās iestādes aktīvāk reaģē uz tiesas dalībnieku sūdzībām?
Ģenerālprokurora ierosinātajā kriminālprocesā tiesnesei Bērziņai ir procesuālais stāvoklis "persona, kam ir tiesības uz aizstāvību". Tajā mirklī, kad KNAB mums to darīja zināmu, mūsu pienākums saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 84.panta trešo daļu bija atstādināt tiesnesi no turpmākas pienākumu pildīšanas.
Bija runas, ka šaubīgi šķiet vēl daži tiesneši, kāda ir situācija pašlaik?
Šobrīd nevienam citam tiesnesim nav piemērots procesuālais statuss kādā kriminālprocesā. Tiesībsargājošās iestādes man kā iestādes vadītājai nav arī paziņojušas, ka būtu šādi procesi ierosināti. Šobrīd tādu ziņu nav.
Taču jāteic, ka šādi ārkārtas gadījumi nevienā tiesā neveicina līdzsvarotu darba atmosfēru un, protams, uz to mirkli rada spriedzi kolektīvā, un negatīvi atbalsojas arī sabiedrībā. Taču mums ir jāmāk tikt ar to galā; tas ir atkarīgs no mūsu profesionalitātes – pieņemt faktu, ka tiesībsargājošās iestādes veiks izmeklēšanu, un, ja būs pierādījumi, tad acīmredzot būs tālākas darbības. Ja neapstiprināsies, tad tiesnesis atgriezīsies savā amatā un viņam būs tiesības vērsties ar pretenzijām pret attiecīgajām iestādēm, proti, valsti. Bet šis ir nākotnes jautājums.
Vai senāk tomēr nebija lielāka visatļautības sajūta, ka tiesnesis ir ievēlēts uz mūžu...
...un var darīt, ko grib? Tiesnesis, stājoties amatā, nodod zvērestu, solot godprātīgi pildīt savus pienākumus, ievērot likumu normas un spriest taisnīgu tiesu. Tas nekādi nav savienojams ar visatļautību. Ja ir manāmas jebkādas visatļautības pazīmes, tad lietu dalībniekiem ir par to jāziņo, jāraksta – tas ir arī veids, kā pievērst uzmanību tam, ka kaut kas nav kārtībā. Bet vispirms jau mums pašiem, tiesas vadībai noteikti ir jāpamana, ja kaut kas tāds ir. Taču pie tik lielas tiesas un izkārtojuma (mums ir divas ēkas Brīvības ielā un Abrenes ielā) visur būt klāt un visam izsekot klātienē nav iespējams. Tāpēc nepieciešama arī šī atgriezeniskā saite ar sabiedrību.
Mēs, protams, būtu priecīgi, ja tādu sūdzību nebūtu vispār, bet, jā, šobrīd sūdzības vēl ir. Patiešām vajadzētu būt tā, ka cilvēki ienāktu mūsu tiesā ar pilnīgu paļāvību, ka šeit atradīs taisnību. Ja viņi tam nepiekrīt, tad ir pārsūdzības iespējas apelācijas vai kasācijas kārtībā, bet tiesai ir jāizdara viss, lai no procesuālā viedokļa tiesai nebūtu ko pārmest, lai, piemēram, no nolēmumiem par materiālo tiesību normu piemērošanu maksimāli varētu saprast, kāpēc tiesa ir izspriedusi tieši šādi un ne citādi.
Jūs RAT priekšsēdētājas pienākumus sākāt pildīt arī laikā, kad tempus uzņem tiesu reforma: no 1.janvāra apgabaltiesas pilda tikai apelācijas tiesas funkcijas.
Tā kā līdz 2015.gada 1.janvārim mēs izskatījām gan pirmās instances civillietas, gan arī apelācijas instances lietas, tāpat līdz 2014.gada 1.janvārim bija noteikta krimināllietu izskatīšana apgabaltiesās kā pirmās instances tiesās, ne Krimināllietu, ne Civillietu tiesu kolēģijās faktiski nemainījās nekas, izņemot to, ka mēs vairs neskatīsim pirmās instances lietas.
Līdz šim Latvijā bija ieviesta līdzīga kārtībā kā Vācijā un citās valstīs - apgabaltiesa kā pirmās instances tiesa izskatīja sarežģītas krimināllietas un civillietas, bet apelācijas instances tiesa bija viena no Augstākās tiesas struktūrvienībām - Civillietu tiesu palāta. Kad Augstāko tiesu nolēma reorganizēt, tajā atstājot tikai kasācijas instanci, loģisks risinājums bija, ka apgabaltiesas kļūs tikai par otro – apelācijas instanci.
Šobrīd RAT pirmajā instancē ir palikušas neizskatītas 13 krimināllietas un 462 civillietas. Tas nav maz, ņemot vērā visu – gan to, ka mums ir 33 tiesneši, kas skata civillietas, un 24 tiesneši, kas skata krimināllietas, gan arī laiku, kas mums atvēlēts, lai tiktu ar tām galā.
Līdz nākamā gada decembrim?
Jā, viens gads. Salīdzinājumam varu nosaukt statistiku par citām tiesām - Kurzemes apgabaltiesā neizskatīto krimināllietu vispār nav, ir 27 civillietas, bet viņiem ir septiņi tiesneši, kas skata civillietas; Latgales apgabaltiesā ir 3 neizskatītas krimināllietas un 16 civillietas pirmajā instancē (arī septiņi tiesneši); Vidzemes apgabaltiesā 4 neizskatītas krimināllietas un 38 civillietas, bet Zemgales apgabaltiesā ir mazliet vairāk – 2 krimināllietas un 40 civillietas, kas jāskata apgabaltiesai kā pirmās instances tiesai.
Pustūkstotis civillietu – tas ir daudz, kā tiksiet galā?
Tas ir diezgan ievērojams skaitlis, bet šeit ir jāuzteic arī mūsu tiesneši, kas cenšas maksimāli izskatīt visas lietas, ko iespējams izskatīt. Diemžēl ir daļa lietu, kur tiesvedība apturēta – tādēļ, ka mirusi kāda persona vai jāmeklē citi saistību tiesību pārņēmēji - tur var būt daudz dažādu apstākļu. Tādējādi ne visās lietās, kur tiesvedība ir apturēta, būs iespējams to atjaunot un izskatīt līdz gada beigām; šādu objektīvo apstākļu dēļ daļa no lietām nonāks izskatīšanai pilsētas (rajona) tiesās. Civilprocesa likuma grozījumos ir paredzēts, ka RAT kā pirmā instance izskata tās lietas, kuru izskatīšana pēc būtības uzsākta līdz šā gada 1.jūlijam.
Liels paldies jāsaka mūsu tiesnešiem, kuri šajā gadā pat atvaļinājumus pakārto tam, lai varētu maksimāli daudz lietu izskatīt.
Kas notiks, ja nepaspēsiet?
Iespējami labākais risinājums būtu grozījumi Civilprocesa likuma 32.1 pantā, kas mums dotu iespēju ierosināt nodot izskatīšanai citām apgabaltiesām lietas, kur ir īpašuma strīdi un citi liettiesiskie prasījumi. Citādi, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, redzams, ka atlikušās pirmās instances civillietas tiks tieši Rīgas tiesu apgabala tiesām, kas jau tā ir ļoti noslogotas: lielākais civiltiesisko strīdu skaits ir tieši Rīgas tiesu apgabalā. Tādēļ jāmeklē iespēja nodot šīs lietas citiem apgabaliem, kas var nodrošināt ātrākus lietu izskatīšanas termiņus.
Kā attaisnojas jaunā kārtība, ka no šā gada lietas, ko apgabaltiesa joprojām izskata kā pirmā instance, atgriežas pie jums arī izskatīšanai apelācijas instances tiesā – tikai citā tiesas sastāvā?
Tiesnesim, kas ir skatījis lietu kā pirmās instances sastāvs, nav pieļaujams piedalīties šīs lietas izskatīšanā apelācijas sastāvā. To nosaka tiesību normas. Objektīva tiesa tiek nodrošināta jau ar to, ka apelācijas instancē būs cits tiesnešu sastāvs. Protams, sabiedrība varētu prezumēt, ka šo lietu izskata pilnīgi cita tiesa.
Vai tas jau ir mēģināts?
Šajā gadā mēs esam iniciējuši, ka citiem apgabaliem ir nodotas 47 RAT piekritīgās lietas. Pērn to bija 203.
Tas ir uz tāda pamata, ka tās tiesas ātrāk varētu izskatīt šīs lietas?
Tas ir absolūti objektīvi, jo RAT tiesnesim ir neizskatīts 40-50 lietu, bet citos apgabalos tiesnešiem uz šo brīdi ir septiņas astoņas vai nedaudz vairāk. Protams, lietu dalībniekiem ir zināmas neērtības doties uz citu pilsētu, bet tad ir jāsalīdzina, kas ir labāk – ērtības vai lietas izskatīšanas ātrums. Turklāt mēs nodrošinām arī iespēju šīs lietas izskatīt ar videokonferenču palīdzību; mums ir arī dokumentu lasītājs – tehnika, kurā var ievietot dokumentu, un citā tiesā, kur šo lietu skata, to redz.
Pērn videokonferences iespējas izmantojām mūsu izskatīšanā esošās 23 krimināllietās un 28 civillietās. Bet lietās, ko esam ierosinājuši nodot citiem apgabaliem, videokonferences ir izmantotas 29 gadījumos ar Latgales apgabaltiesu, divos – ar Zemgales apgabaltiesu un tikpat daudz – ar Kurzemes apgabaltiesu. Šogad jau ir notikušas 12 videokonferences ar citām apgabaltiesām.
Tad tiesas dalībnieki tiesas sēdē var piedalīties, tepat jūsu tiesas ēkā esot?
Jā, šeit ir zāle, kas aprīkota ar nepieciešamajām iekārtām, un tiek nodrošināts klātbūtnes efekts. Ja cilvēki sazinās Skype, tad viņiem ir priekšstats, ko tas nozīmē.
Labākus lietu izskatīšanas termiņus varējām nodrošināt arī tāpēc, ka pagājušajā gadā no Rīgas tiesu apgabalā esošajām pilsētas (rajona) tiesām nodevām izskatīšanai citos tiesu apgabalos 4000 lietu. Lielu daļu no tām veido rakstveida process, kur cilvēka klātbūtne vispār nav nepieciešama, bet pārējie ir mutvārdu procesi. Bet tas noteikti nodrošināja, ka šajā brīdī mēs kā apelācijas instances tiesa lietas izskatīšanu varam nozīmēt aptuveni trīs mēnešu termiņā, bet blakussūdzības – pusotra, divu mēnešu termiņā. Tik īsi lietu izskatīšanas termiņi mums nekad nav bijuši.
Cik ilgi velkas vecākās lietas?
Vecākās lietas noteikti ir tās, kur tiesvedība apturēta.
Gadi pieci?
Varētu būt arī ilgāk. Civillietas tiek apturētas arī tādos gadījumos, ja lietas izskatīšana nav iespējama, pirms stājas spēkā tiesas nolēmums kādā citā – krimināllietā vai civillietā, ja tam apstāklim, ko citā lietā tiesai ir jākonstatē, ir būtiska nozīme, lai izšķirtu strīdu. Šādas visvecākās lietas ir vēl no pagājušā gadsimta beigām – deviņdesmito gadu nogales. Bet katrā ziņā tās ir tikai dažas lietas, ne vairākums.
Rīgas apgabaltiesai sāpīgs jautājums ir atceltie spriedumi, īpaši Civillietu kolēģijā (2012.gadā – 130 atcelti apelācijas instances spriedumi). Kāda ir pēdējā laika statistika? Kāds, jūsuprāt, ir cēlonis, un vai izdevies ko uzlabot?
Liela daļa spriedumu atcelti uz tā pamata, ka kasācijas instance konstatēja - RAT spriedumi nav pietiekami motivēti vai arī tiesa nav izskaidrojusi, kādas procesuālās sekas var būt tās vai citas procesuālās darbības izdarīšanai vai neizdarīšanai. Tie bija diezgan izplatīti iemesli. Tas izskaidrojams arī ar ārkārtīgi lielo lietu skaitu tieši krīzes gados.
Reizēm, mēģinot nodrošināt saprātīgus termiņus, noteikti cieta kvalitāte, ko mēs redzējām pēc atcelto spriedumu skaita. Šobrīd situācija ir cerīgāka - Augstākās tiesas Civillietu tiesu departamentā šobrīd ir izskatīti pārsūdzētie 220 nolēmumi un atcelti – divdesmit. Salīdzinājumam - ir pārsūdzēti 38 Kurzemes apgabaltiesas nolēmumi un atcelti seši, 16 Vidzemes apgabaltiesas nolēmumi, atcelts viens, pārsūdzēti 24 Zemgales apgabaltiesas nolēmumi, atcelti 2, bet Latgales apgabaltiesai šobrīd nav atceltu nolēmumu. Savukārt no Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 82 pārsūdzētajiem nolēmumiem atcelti ir deviņi. Tātad mums ir, kurp tiekties.
Tomēr arī jāteic, ka RAT sarežģīto lietu skaits allaž proporcionāli ir bijis lielāks nekā citās apgabaltiesās, jo civiltiesiskie darījumi katrā ziņā ir vairāk koncentrēti tajās vietās, kur saimnieciskā darbība aktīvāka. Tādēļ, neskatoties uz to, ka esam 33 tiesneši, kas skata civillietas, un 24 tiesneši, kas skata krimināllietas, kapacitāte vēl nav pietiekama, lai visās lietās varētu nodrošināt citām apgabaltiesām līdzvērtīgus termiņus.
Šķiet mulsinoši, ka vienam tiesnesim izskatīšanā ir pussimt lietu. Kā viņš nakti var mierīgi gulēt?
Nevar! Tā ir daļa no profesionalitātes, ka ir jāmāk ar to sadzīvot. Tomēr tas noteikti bija arī normatīvā regulējuma jautājums. Jo bija acīmredzams, ka noslodze starp Rīgas un pārējām Latvijas tiesām nebija vienāda un salīdzināma. Pastāvēja tikai divi varianti, kā to atrisināt: vai nu RAT ievērojami jāpalielina tiesnešu skaits, vai jānodod lietas izskatīt citām apgabaltiesām. Slodze bija nesamērīga un nesaprātīga. Tika pieņemts normatīvais regulējums, ka lietas iespējams nodot izskatīšanai citām apgabaltiesām vai rajona (pilsētas) tiesām. Tādējādi situācija valstī izlīdzinās. Šobrīd lietu nodošanu paredz gan Kriminālprocesa likuma 445.pants, gan arī Civilprocesa likuma 32.1 pants. Civilprocesā tās ir pagaidu normas, kas ir spēkā līdz 2016.gada 31.decembrim. RAT kapacitātes atbrīvošanai, lai mēs varētu uzņemt lietas, kas nāks no Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas, tas ir ļoti lietderīgi. Tās ir ļoti saprātīgas normas, bet domāju, ka tās vajadzētu saglabāt arī turpmāk, lai mēs cilvēkiem varētu nodrošināt gala nolēmumus saprātīgā termiņā.
Kā, jūsuprāt, ir ar cilvēku vēlmi tiesāties? Vai to lielā mērā nenosaka viņu nespēja kontaktēties, atrast kompromisu?
Gan jā, gan nē. Tiesā skaidro procesuālo normu izdarīšanas vai neizdarīšanas sekas un tiesneši veic savu pienākumu vedināt puses uz strīdu mierīgu risinājumu, izlīgumu. Daudzi izmanto šo iespēju, bet ir tādi gadījumi, kad acīmredzams - šie cilvēki nevarēs sarunāties kaut vai savu principu dēļ. Šobrīd ļoti labs ir jaunievedums – tiesas ieteikts mediācijas process. Šis normatīvais regulējums ir jauns, mediatori tikai tagad sāk darbu, un aptuveni pēc gada varēsim redzēt, vai sabiedrība to ir vai nav pieņēmusi.
Vai jums kā tiesnesei ir bijis, ka, skatoties, kā tiesājas ģimenes locekļi savā starpā, tīri cilvēciski jādomā, ka varētu gan netiesāties un visu izrunāt mierīgā ceļā?
Šādas situācijas manā praksē noteikti ir bijušas, un tad esmu uzdevusi lietas dalībniekiem tiešu jautājumu – kā viņi paši redz risinājumu vislabākajā veidā? Tiesa ar nolēmumu var izspriest, piemēram, mantisku strīdu, bet radniecīgās saites – brālis, māsa, vecāki, bērns – ar tiesas nolēmumu nezūd... Ir bijuši gadījumi, ka cilvēki ieklausās un tiešām iesaistās pārrunās par izlīgumu, bet reizēm nav līdzējuši nekādi pamudinājumi.
Kā "Indrānos"?
Vēl vairāk... Tad ir cilvēciski žēl, ka radniecīgās saites tiek sapostītas. Līdzīgi ir arī kaimiņu strīdos, kur kaut kādi principi ņēmuši virsroku pār veselo saprātu vai ir nepareiza izpratne par lietu kārtību.
Vēl nesen bija izplatīts uzskats, ka pirmās instances tiesa ir tāds kā ģenerālmēģinājums, izlūkgājiens, bet īstā tiesāšanās sāksies nākamajā instancē, iesniedzot papildu pierādījumus un panākot sev labvēlīgu spriedumu? Ja ne tā, tad vismaz nīstajam pretiniekam kavējot biznesu un pabojājot nervus. Vai pēc grozījumiem Civilprocesa likumā par pierādījumu iesniegšanas kārtību apelācijas instancē kaut kas ir mainījies?
Pilsētas un rajona tiesa nekādā gadījumā nevar būt ģenerālmēģinājums. Pirmās instances tiesa ir pilnvērtīgs tiesas process, un maksimāli ir jātiecas uz to, lai lieta iespējami taisnīgi un pareizi tiktu atrisināta vienā instancē. Normatīvajā regulējumā civilprocesā šobrīd jau ir ieviesti grozījumi, ka otrajā instancē nedrīkst nepamatoti iesniegt jaunus papildu pierādījumus; viss ir vērsts uz strīda ātrāku izskatīšanu. Apelācijas instances tiesai ir nozīme tad, ja patiešām ir acīmredzamas kļūdas vai nepareiza tiesību normu interpretācija vai kāda fakta novērtēšana.
Kā tomēr šādas kļūdas var rasties?
Apelācijas instances tiesā bieži vien bija tā, ka apelācijas sūdzībai papildus tika pievienoti jauni pierādījumi, kas nebija iesniegti pirmās instances tiesā, tādējādi faktisko situāciju kardināli izmainot; ar to varēja izskaidrot lielo pretējo spriedumu skaitu apelācijas instancē. Noteikti pieminama ir arī tiesas dalībnieku vēlme tiesas spriedumu pārsūdzēt, lai attālinātu nolēmuma spēkā stāšanos un tā izpildi. Ceram, ka drīzumā ar grozījumiem Civilprocesa likumā iegūsim normatīvo regulējumu, kas tiesai atļautu nepieņemt acīmredzami nepamatotas apelācijas sūdzības. Tas disciplinētu lietu dalībniekus un šo praksi izskaustu vēl vairāk, ievērojami atslogojot tiesu sistēmu.
Tātad RAT sagaidāt ar lielu darba vezumu un pārmaiņām tuvā nākotnē?
To, kas tas nebūs viegls darbs, skaidri apzinājos, jau uzņemoties šo amatu. Bet šo pavasari sagaidu ar labi padarīta darba sajūtu, apziņu, ka priekšā darāmā vēl ir gana daudz, kā arī ar milzu cerību, ka pēc zināma laika sabiedrība mainīs viedokli par mūsu apgabaltiesu.
Tiesnešu korpuss RAT ir ievērojami atjaunojies, ieviestas daudzas tādas tehnoloģijas, kas kādreiz varbūt bija sapņu līmenī: mums ir tiesas sēžu ieraksti, iespējams elektroniski sazināties ar lietas dalībniekiem un daudz kas cits. Kopš pagājušā gada mums videokonferenču veidā notiek arī diskusijas ar pārējām apgabaltiesām par tiesu praksi, un šogad to turpinām. Tiesnešiem regulāri notiek arī mācības gan Tiesnešu mācību centrā, gan ārvalstīs, papildus mēs tās organizējam arī paši. No šā gada mums ir piekritīgas izskatīšanai blakussūdzības par zemesgrāmatu tiesnešu pieņemtajiem lēmumiem zemesgrāmatu lietās. Tādēļ rīkojām mācības, kurās piedalījās šīs jomas eksperti gan no zemesgrāmatu nodaļām, gan Augstākās tiesas.
Tad jūsu mērķis ir panākt, lai ārējais spožums, kad tiesneši sanāk kopā savās košajās mantijās, būtu līdzvērtīgs tiesu spēkam un uzticamībai sabiedrības acīs?
Protams. Kā jau minēju, problēmas vispirms jācenšas identificēt pašiem, tad paši arī varam tās novērst. Ir jāgrib un jāvar to darbu darīt. Jebkuram tiesnesim noteikti kādā psiholoģiskās slodzes brīdī rodas pārdomas, vai atbildības nasta nav par grūtu, vai tas jāturpina darīt. Gan krimināllietās, gan civillietās bieži tiek izlemti cilvēku likteņi. Tā ir daļa no profesionalitātes – spēt šo nastu nest un rast harmoniju un līdzsvaru savā ģimenē, draugos, vaļaspriekos.
