No vienas puses, ir jāraujas – kā citādi nākamajām paaudzēm nodosi darba tikumu, piederības savai dzimtai un tautai apziņu un, protams, arī taustāmo mantojumu? No otras puses, ko mēs tā raujamies pušu? Vai vēl nav saprasts – viss ir nīcīgs, nekas nav paturams! Vēsture rāda – svešie vai savējie sarūpēto izputina. Cilvēku dzimumu var iedalīt cēlējos un postītājos. Skumji jau tas ir, bet laikam gan zināms līdzsvars starp radīšanu un sabrukšanu citādi nav panākams. Ja nekas nekad nesagrūtu, mums vairs nebūtu ko atjaunot un celt un viss apstātos. Izskatās, ka šodien šis savādais līdzsvars ir izjaukts – pārmēru daudzi no pienākumiem un darba bēguļo, tas, saprotams, dzīvei atņem garšu, apgrūtina sirdsapziņu un tad nākas to ar kaut ko apdullināt.
Pirmā vieta, kur cilvēks sastopas ar darbu, ir ģimene, pēc tam seko skola. Latvija diemžēl ir pārņēmusi no pasaulē praktizētās bērnu audzināšanas to pilnīgi ačgārno daļu, kas bērnu visādi pasargā no pienākumiem un atbildības. Šīs lietas bez stingrības ieaudzināt nav iespējams. Stingrība savukārt ir pasludināta par audzināšanas lielāko kļūdu, un tā nu gan vecāki, gan pedagogi savu izlutināto atvašu nekaunības priekšā stāv bezpalīdzīgi un apmulsuši. Es joprojām nespēju noticēt, ka skolēniem vairs nav jātīra sava klase, skola un tās apkārtne, ka to dara kādi algoti cilvēki no malas vai pat viņu skolotāji. Ir kaut kas salaists tādā dēlī, ka tas vairākām paaudzēm var maksāt dzīves jēgu. Dzīve ir bijusi un būs skarba. Lai vējš nenolauztu un nesaliektu stumbru, tikko iestādītus kociņus parasti piesien, katrā pusē iedzenot pa mietiņam, pārējais paliek pašu ziņā – jāaug ir pašiem. Līdzīgi notiek arī ar bērniem – viņiem atbilstoši savam vecumam jau ģimenē ir jāiegūst grūtību pārvarēšanas pieredze. Siltumnīcas pieredze vēlāk izrādās daudz bīstamāka par grūtībām. Vieni, ar tām sastapušies, gudro, kā tās pārvarēt, citi – kā no tām izvairīties. Šodien mūsu sabiedrībā valda izvairīšanās filozofija – mēs izvairāmies no tiešām atbildēm, no pienākumiem pret ģimeni un valsti, no atbildības Dieva, likumu, sirdsapziņas priekšā. Bet, lai izvairītos, ir jāmanipulē un jāspekulē pilnīgi ar visu – ticību, uzticību un mantisko daļu.
Kam un ko mēs atstāsim, kas turpinās mūsu iesākto, šie ir valstiski svarīgi jautājumi, uz kuriem vispirms jāatbild katram individuāli. Cik no Indrānu ošiem atstāt, cik cirst pašiem, cik atdot citiem un cik iestādīt izcirsto vietā? Ko mēs krājam saviem bērniem un mazbērniem – galveno vai pārejošo? Gudri rīkojas tie vecāki, kas ekonomiskajos spaidos izgrozās tā, ka bērni var apmeklēt mūzikas vai mākslas skolu, darboties kādā interešu pulciņā. Ko mēs ar savu piemēru viņiem rādām? Var strādāt tik nikni, ka uz deguna jākrīt un tādējādi citus no darba aizbaidīt. Un var strādāt priecīgi, tā, ka citiem gribas piebiedroties. Priecīga darba augļiem ir pavisam cita garša, tad pie viena galda labprāt sēž visas paaudzes.
Pirmā vieta, kur cilvēks sastopas ar darbu, ir ģimene, pēc tam seko skola. Latvija diemžēl ir pārņēmusi no pasaulē praktizētās bērnu audzināšanas to pilnīgi ačgārno daļu, kas bērnu visādi pasargā no pienākumiem un atbildības. Šīs lietas bez stingrības ieaudzināt nav iespējams. Stingrība savukārt ir pasludināta par audzināšanas lielāko kļūdu, un tā nu gan vecāki, gan pedagogi savu izlutināto atvašu nekaunības priekšā stāv bezpalīdzīgi un apmulsuši. Es joprojām nespēju noticēt, ka skolēniem vairs nav jātīra sava klase, skola un tās apkārtne, ka to dara kādi algoti cilvēki no malas vai pat viņu skolotāji. Ir kaut kas salaists tādā dēlī, ka tas vairākām paaudzēm var maksāt dzīves jēgu. Dzīve ir bijusi un būs skarba. Lai vējš nenolauztu un nesaliektu stumbru, tikko iestādītus kociņus parasti piesien, katrā pusē iedzenot pa mietiņam, pārējais paliek pašu ziņā – jāaug ir pašiem. Līdzīgi notiek arī ar bērniem – viņiem atbilstoši savam vecumam jau ģimenē ir jāiegūst grūtību pārvarēšanas pieredze. Siltumnīcas pieredze vēlāk izrādās daudz bīstamāka par grūtībām. Vieni, ar tām sastapušies, gudro, kā tās pārvarēt, citi – kā no tām izvairīties. Šodien mūsu sabiedrībā valda izvairīšanās filozofija – mēs izvairāmies no tiešām atbildēm, no pienākumiem pret ģimeni un valsti, no atbildības Dieva, likumu, sirdsapziņas priekšā. Bet, lai izvairītos, ir jāmanipulē un jāspekulē pilnīgi ar visu – ticību, uzticību un mantisko daļu.
Kam un ko mēs atstāsim, kas turpinās mūsu iesākto, šie ir valstiski svarīgi jautājumi, uz kuriem vispirms jāatbild katram individuāli. Cik no Indrānu ošiem atstāt, cik cirst pašiem, cik atdot citiem un cik iestādīt izcirsto vietā? Ko mēs krājam saviem bērniem un mazbērniem – galveno vai pārejošo? Gudri rīkojas tie vecāki, kas ekonomiskajos spaidos izgrozās tā, ka bērni var apmeklēt mūzikas vai mākslas skolu, darboties kādā interešu pulciņā. Ko mēs ar savu piemēru viņiem rādām? Var strādāt tik nikni, ka uz deguna jākrīt un tādējādi citus no darba aizbaidīt. Un var strādāt priecīgi, tā, ka citiem gribas piebiedroties. Priecīga darba augļiem ir pavisam cita garša, tad pie viena galda labprāt sēž visas paaudzes.
