Varētu apcerēt sajūtu, ka nodokļu rēķinātāji iedomājas, ka nauda, lai tos samaksātu, aug kā zelta āboli katra piemājas dārziņa brīnumābelē. Pakratīs koku, un nobirs 18 āboli, pakratīs stiprāk – jau 21 ābols, pakratīs vēl stiprāk – vēl vairāk ābolu. Realitātē kādam jānopērk ābeļdārza zeme, jāiestāda koki, jāmēslo un jāapkopj, jāgaida kāds laiks līdz ražai, tā jānovāc un bojātie āboli jāizmet, un, kur ir knifs – raža vēl jāpārdod, kas kļūst sarežģītāk un mazāk ienesīgi, ja tirgus placī iebrauc vairāki ābolu tirgotāji. Bet koku kratītājiem it kā tas viss neinteresē: „Tās ir tavas problēmas, tiec galā ar tām pats, mums galvenais pakratīt zarus, ja kāds nolūzīs, nieks, gan jau atradīsim nākošos!”
Nacionālai lidsabiedrībai tāda spārnu kratīšana esot bijusi par spēcīgu, un tā atvadījusies no saviem pilotiem, par ko izraisījusi žurnālistu un darbaļaužu sašutumu. Arī atbildīgais ministrs esot nepārdomāti izteicies par faktu un izraisījis ekspertu sašutumu. Varētu pajokot, ka labi, ka lidaparātiem spārni vietā, tikai ko tie darīs bez pilotiem? Varētu paironizēt, ka sabiedrība tagad sastāv no nu ļoti labi apmaksāta priekšnieka, grāmatvedības un stjuartēm, jo varētu pieļaut, ka lidmašīnas ir līzingā. Realitātē droši vien ir savādāk un sarežģītāk, kā arī sašutumam par lavierēšanu ar sociālo nodokli no vienas puses ir pamats. Taču katrai monētai ir divas puses – kaut kādu iemeslu dēļ taču lidsabiedrības vadība spēra šādu soli?!
Vienīgais, kas ienāk prātā – lai samazinātu izmaksas par augsti kvalificētu speciālistu nodarbināšanu (lai arī cik gudras būtu modernākās aviācijas sistēmas, tās bez cilvēka līdzdalības lidaparātu nosēdināt vēl nespēj). No uzņēmuma viedokļa saprātīgs solis, bet no valsts kases viedokļa nodevīgs gājiens. Varētu jau sūkstīties, ka Vidusjūrā silti un ka Kipru gadā tūristu skaita ziņā apciemo visa Latvija un vēl mazliet, kas rada divreiz lielāku kopproduktu uz galviņu salīdzinājumā, tomēr interesanti uzzināt, ka 800 tūkstošiem salinieku pilnīgi pietiek ar divreiz mazāku sociālo nodokli, ja vien var ticēt presē rakstītam.
Vēl lielāku ažiotāžu sacēlusi mājokļu kratīšana. Jau izplatās graujoši aprēķini par tuvākās nākotnes maksājumiem, bet koalīcijā, cik noprotams, pastāv pretrunas, jo premjers un partiju līderi uzstājas ar dažādu mājokļu nodokļa aritmētiku. Ja pilotu skandāls skar tikai vienu uzņēmumu un ir ierobežots, tad mājokļu nodoklis jūtīgi skar ikvienu Latvijā un par to pajokot vai paironizēt būtu tā kā ciniski. Turklāt tas skars ne tikai tos, kuriem pieder dzīvoklis vai māja, bet arī tos, kuri īrē savu dzīves telpu, jo pēc loģikas īres maksām vajadzētu palielināties. Tā kā nav skaidrs, kura aritmētika ņems virsroku, un atmiņā palikuši nejēdzīgie burbuļa pārduršanas likumi, joprojām ir iespēja paust savus viedokļus.
Manuprāt, vispirms jāuzdod jautājums, kādam nolūkam domāts šis nodoklis. Tikai tāpēc, ka citur tāds ir, vai to mums pieprasa?! Lai kasē ieripotu 70 miljoni?! Lai biezie samaksātu par plānajiem?! Valsts un nodokļu maksātāju savstarpējo atbildību tēma palikusi ļoti klusa un jau sen nobīdīta kaut kur dibenplānā. Nodoklim jāpilda konkrētas funkcijas, kas ir lietderīgas iedzīvotājiem.
Tam jābūt samērīgam, jo dzīves un darba telpa ir cilvēka primārās vajadzības, pie tam modernajā pasaulē, lai to iegūtu, ko tik vien cilvēki nemaksā?! Lai tiktu pie naudas, citus nodokļus – sociālo, ienākuma un mantojuma. Lai nopirktu – pievienotās vērtības nodokli, banku procentus, apdrošināšanas, valsts nodevas un tā tālāk. Zosāda uzmetas lasot, ka papildus tam bija iecerēts no lielākas mājsaimniecības iekasēt tūkstošiem latu gadā. Pie plašas un sakārtotas dzīves un darba telpas cilvēks kļūst dzīvespriecīgāks un ražīgāks, toties šaurība nomāc viņa biolauku un enerģiju.
Tā vien šķiet, ka nodokļu rēķinātāji būtu no kādas paralēlās pasaules, kurā ikdienas sadzīvi lāga nepazīst. Dzīvoklī vai mājā dzīvo cilvēki, nevis 50 vai 100 kvadrātmetri, tāpēc nodokļa apmērs būtu jāsaista ar mājokļa, mājsaimniecības iemītnieku skaitu. Vienalga, pie kuras aritmētikas – kaut vai salīdziniet ģimenes ar trim bērniem un pāra vai vieninieka iespējas un vajadzības! Bet ar ko dzīvokļa platība atšķiras no mājas platības, nekādi nespēju iedomāties.
Toties spēju būt nedaudz ķecerīgs un paironizēt, ka kadastra vērtības, kas kalpo par nodokļa atskaites punktu, pielīdzināšana tirgus vērtībai atgādina anekdoti par sinoptiķa un čukčas gatavošanos ziemai. Vai mājokļa lietotājam un tā attīstītājam vai spekulantam vajadzētu piemērot atšķirīgas nodokļa normas? Diez vai, jo kam tad kalpo peļņas nodoklis?! Latīņu teiciens apgalvo Nemo debet bis puniri pro uno delicto**, toties modernajiem nodokļu rēķinātājiem ir nieks aplenkt jebkuru parādību no visām pusēm.
Vai nodokli vajadzētu saistīt ar mājokļa īpašnieka ienākumu līmeni un sociālo stāvokli? Atskan saukļi par sociālo taisnīgumu, ka no turīgākajiem jāņem vairāk, kas pats par sevi ir labi zināms, pretrunīgs un bīstams sociālpsiholoģisks fenomens. Ja jau daļa politiķu uztraucas par nodokļa likmēm un vēlas nešļavu pārlikt uz turīgo kamiešiem, tas arī liecina, ka no samērīguma šeit nav ne vēsts un aritmētika pieklibo.
Ja nodoklis būtu funkcionāls, taisnīgs un samērīgs, domāju, ka mājokļu īpašniekiem nebūtu pretestība, viņi izvēlētos to maksāt, nevis nodarbotos ar izmisīgu vai cinisku shēmošanu.
* Vārds veidots no angļu vārda tax (nodoklis), kas cēlies no latīņu taxare (novērtēt), un grieķu vārda mania (apmātība) – apmātība ar nodokļiem.
** Neviens nevar tikt divreiz sodīts par vienu noziegumu.
