Ojāra Vācieša šūpulis kārts Bertas un Oto Vāciešu kalpu istabā 1933. gada 13. novembrī Ziemeļvidzemē, Trapenes pagasta „Dumpju” mājās. Vairākām paaudzēm dzejnieks ir bijis gan sirdsapziņas, gan nacionālās pašcieņas un ētisko ideālu simbols. Talanta, godaprāta un drosmes dēļ O. Vācietis ir kļuvis par „savas tautas sirdsapziņu”, un cik daudz šodien mums spētu pateikt dzejnieks, ja... būtu! Tagad tikai varam zīlēt, kā būtu veidojusies viņa daiļrade, ja turpinātu brīvi un organiski attīstīties.
Taču... 1983. gada 28. novembrī uznāca stiprs sals. „Viss dzidrs, balts. Gauja tur lejā zem cieša vāka. Milzīgi daudz ziedu. Sasalušu. Viss lielais gājiens kalnup pa sasalušiem ziediem... ” raksta dzejnieks Jānis Peters.
Viņš kalpoja tautai, /Bet tauta to nezināja.
Ojārs Vācietis un Rainis ir mūsu karstākie 20. gadsimta ideju dzejnieki, uzskata J. Peters. Tikai O. Vācieša idejām nav raksturīga tukšvārdība – zvēresti dzimtenei, slavas dziesmas revolūcijai un vadoņiem –, viņa idejiskums bija cīnīties, „runāt baltu patiesību pilnā augumā”, pakļaujot sevi riskam arī no ierēdņu puses. Ne visaugstākie apbalvojumi, ne tituli un godi (LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1972), LPSR Tautas rakstnieks (1977), PSRS Valsts prēmija (1982) nespēja mainīt dzejnieka nostāju – teikt visu acīs, kas ir uz sirds, tāpat kā neuztrauca prātojumi par to, vai dzejoļus drukās vai nedrukās. Galvenais bija rakstīt, jo „manuskripti nedeg”.
B. Pētersone: „Vācieša dzejā bija maksimālā kultūras prasība neliekuļot, nemelot, būt pašam. (..) Vācieša skatījums mācīja redzēt pašiem, domāt pašiem. Tās bija zāles pret vispārējās obligātās ideoloģijas teroru un retā patiesā ētikas mācība, ko mēs savos jaunības gados saņēmām. (..) Tur bija arī lepni spītīgās pašapziņas zīmes, stoiskā pastāvēšana pāri visam, neskatoties ne uz ko.”
"Tā laika ideoloģijai viņš bija neērtais, zināmā mērā pat bīstams... Viņus – Ē. Vilku un O. Vācieti – tolaik gluži apzināti gribēja vai nu salauzt kā radošas personības, vai gluži ar varu padarīt par disidentiem."
O. Vācietis ticēja Revolūcijas pamatiem – strēlniekiem – un traģiski pārdzīvoja komunistisko ideālu kompromitēšanu, bieži vien nonākot konfliktā ar partijas ierēdņiem. Patiesības labad jāpasaka, ka O. Vācietis, tāpat kā Ēvalds Vilks, bija pārliecināts partijas cilvēks, viņš nenostājās un nekādi negribēja nostāties opozīcijā, bet nespēja atteikties arī no patiesības.
Esejā „Mana biogrāfija”, ko Ojārs Vācietis rakstīja krievu valodā kā priekšvārdu savam dzejoļu krājumam Maskavā „Sverka časov”, 1962., lasām: „Kad arestēja manu tēvu, manā komjaunieša istabā ienāca mans trīsdesmit septītais gads un prasīja, kur ir ienaidnieka proklamācijas. Es ieķēros svešajam cilvēkam krūtīs un kaut ko kliedzu. Ilgi vai neilgi, nezinu. Svešajam bija sirdsapziņa. Viņš aizgāja. Varēja neaiziet. Jūs saprotat, ka tā satikās mana patiesība un mana nepatiesība. Satikās nopietnai sarunai.”
Tā laika ideoloģijai viņš bija neērtais, zināmā mērā pat bīstams... Viņus – Ē. Vilku un O. Vācieti – tolaik gluži apzināti gribēja vai nu salauzt kā radošas personības, vai gluži ar varu padarīt par disidentiem. Visu laiku notika mēģinājumi dažādiem līdzekļiem pieklusināt, piebremzēt un pavisam apslāpēt O. Vācieša dzejas kaujiniecisko dedzīgumu, kas bija kļuvis bīstams iesīkstējušo dogmu aizstāvjiem. Publikācijām tūlīt sekoja veselas pārmetumu, nosodījumu un niknu uzbrukumu kampaņas, runas par „idejisku neskaidrību”, „nesaprotamību” u.tml., un vēlāk jau asākie dzejoļi vairs nenonāca līdz lasītājam („Vadoņa augšāmcelšanās”, „Pulkvedis Vācietis un Hirosima” u.c.), vēlāk tie publicēti krājumā „Ex libris” (1988). Izdevniecībā nodotais dzejoļu krājums palika nepublicēts, jaunu O. Vācieša dzejas izdevumu lasītāji saņēma tikai pēc sešiem gadiem.
Ieskatam tikai neliela daļiņa no tā, kas tika publicēts tā laika presē.
„Jau pirms krietna laika sprīža par dažiem viņa dzejoļiem mūsu rakstnieku kolektīvā un rakstnieku partijas organizācijā izskanēja kritiskas piezīmes (sevišķi sakarā ar dzejoli par sarkano zārku), bet Ojāram Vācietim netikās ieklausīties biedru vārdos.” (J. Niedre – „Literatūra un Māksla”, 1963. gada 18. maijs.)
„Taisni idejiskās neskaidrības, asa partejiskuma kritērija trūkums padara nesaprotamus vairākus Ojāra Vācieša darbus. Viņa „Einšteiniānā” neredzam reakcijas un fašisma pretspēku, sociālistisko iekārtu, komunismu, visas pasaules darbaļaužu cīņu pret kapitālismu un imperiālismu. Autors aizmirsis Ļeņina formulēto patiesību par divu kultūru nesamierināmu cīņu...” (Ievadraksts „Partejiskuma nedziestošā uguns sirdīs lai kvēlo” – „Literatūra un Māksla”, 1963. gada 25. maijs.)
„Vācietim ļoti nopietni jāpadomā, kā saglabāt lasītājos savas pozīcijas.” (V. Lukss – „Karogs”, 1963. gada 5. nr.)
Paradoksāli un dramatiski, ka šo principiālos idejiskos augstumos pacelto kritiku saņēma tieši tie O. Vācieša darbi, kas bija rakstīti ar dzīvu un patiesu partijisko domu un runāja par tā laika sabiedrības dzīves svarīgākajām problēmām („Partijas piederība”, „Einšteiniāna”, „Potjomkina sādža” u.c.). Drīz pēc poēmas „Einšteiniāna” nodrukāšanas „Literatūrā un Mākslā” redakcijas sastāvs tika reorganizēts un nomainīts avīzes redaktors (I. Muižnieka vietā nāca V. Mihailovs).
Neraugoties uz visiem apmelojumiem, O. Vācietis izturēja. Represijas bija atstājušas nedziedināmas pēdas dvēselē, turklāt dzejnieks neprata žēlot sevi un pilnībā atdevās darbam, tā sadegdams radīšanas ugunī.
„Viņš izdeg.
Viņš jūt, ka izdeg,
bet viņš –
deg.”
Esi stipra, dvēselīt!
Ir 2008. gada novembris. Pieminot O. Vācieša vārdu, iztēlē redzu Dzejnieku – vienkāršu, lielām, gudrām, pielūdzošām acīm, skumju un kautrīgu, bet – dzēlīgu, tiešu, kategorisku un asu, ja jāaizstāv savas intereses. Viņš nāk man pretī „slīpā lietū” caur Ritas Valneres gleznu, sejā – apsēstības un nolemtības zīmogs.
Tā ir smaga nasta – būt nolemtam izteikt savas tautas likteni, O. Vācietis to ir nesis godam un līdz galam. Viņš nepazina tirdzniecību ar sevi, neslēdza kompromisus ar sirdsapziņu, jo skaidri zināja, kurā pusē stāvēt un, pirms ko pārmest citiem, vispirms pats raudzījās pasaulē tīrām acīm. Viņš stāvēja pāri mantas un naudas kārajiem, zinādams, ka „cilvēka gods ir – viss, laicīgā manta – pliks vienalga”.
"Kas būtu Ojārs Vācietis šodien? Varbūt vienīgais ētiķis, kas mums tik ļoti nepieciešams pašlaik, kad sabiedrības dzīves telpā pietrūkst ētiskā aspekta. Viņa vārdi ir svaigāki par šorīt ceptu maizi, un, lai pieminētu dzejnieku, paņemu no plaukta O. Vācieša „Nolemtību” un atšķiru spēcīgu, laikam pāri stāvošu dzejas rindu."
O. Vācietis ticēja taisnīgumam, spējai liktenīgā brīdī būt vīriem, aiz kuru mugurām sievām un bērniem patverties. Starp valstīm, saprātu un neprātu, šodienu un rītdienu, dzīvību un nāvi tagad iet ugunslīnija, aiz kuras „kāja soli nespers un zābaks paliks neapauts”, pravietoja dzejnieks, apzinādamies, ka „cilvēks ir sava laika un laikmeta asinsķermenītis”, un no katra ir atkarīgs, vai dzīvos un vispār pastāvēs šis laiks.
Kur sākas cilvēks, atbilde skan – tur, kur viņš spēj atteikties otra labā, atteikties labprātīgi, nepiespiežot. Nav iespējams izkļūt no bezizejas, ja katrs gribēs lielāko un labāko daļu tikai sev.
„Cilvēks,
būdams tas, kas viņš ir,
un līdz galam brīvs, –
tikai tāds viņš kandidē
uz savas zemes
un uz sava laika
Pilsoni,” saka Dzejnieks.
O. Vācietim sāpēja cilvēku skaudība, vienaldzība, pārgudra prātošana, kails aprēķins, egoisms. Viņš redzēja, ka laikmeta ietekmē cilvēks degradējas, ka tādu cilvēku, kas spēj stāvēt pretī netaisnībai vai vismaz pāri tai, nav nemaz daudz. Viņš grib zināt, vai neieredzēšana ir tikai atsvars mīlestībai vai mūsu garā iesējusies vārpata.
„.. kad es sāku runāt
Savādā, dzelžotā balsī,
Skatīties sāku ar stobriem,–
Atnāc un liec man uz acīm
Slapju no šausmām dvieli,
Tumšu no asinīm mirkli –
To, ka esmu es cilvēks,
Atnāc man atgādināt.”
Savukārt, redzot, ka cilvēks kā tārps „grauž savu zemeslodi”, jauc ne jau paša būvēto Dabas māju, O. Vācietis mums atgādina, ka katram ir vienādas tiesības uz ziedēšanu – gan kokam, gan cilvēkam. Nav izredzēto. Izjaucot dabas līdzsvaru, civilizācijai draud briesmas: kari, tautu naids, dabas posts…
Daba dzejniekam ir nesaraujami saistīta ar savu zemi un tautu – Latviju un latviešiem. Viņš jautā, kāpēc mēs tik maz turamies pie savas zemes, un, kaut arī dzirdēts, ka pravietis savā tēvu zemē netop cienīts, viņš ir pārliecināts:
„Droši paļaujies
uz tādiem spārniem
no niedrām,
kas augušas zemē,
kur dzimis.”
Jo Dzejnieks zina, „mīlestība – vienīgais, uz ko paļaujies”.
