Par jauno cilvēku lielo bezdarba problēmu norūpējusies gan Valsts prezidente, gan valdība. Daļa Grībauskaite un jaunā sociālās drošības un nodarbinātības ministre Aļģimante Pabedinskiene 14.janvārī apsprieda jaunatnes bezdarba jautājumu. Prezidente uzsvēra, ka līdz šim valdība šo problēmu pietiekami nopietni nav novērtējusi un īstenotie risinājumi līdz šim bijuši fragmentāri.
Darba meklētāji jaunieši bieži žēlojas, ka darba devēji prasa praktisku pieredzi, ko viņi mācību laikā nav ieguvuši. Darba devējiem vajag strādājošos ar iemaņām, un to viņi arī neslēpj. Cilvēkus, kas darbu meklē ilgāk nekā pusgadu, darbā pieņem nelabprāt. Jo augstskolas beidzējs darba tirgū visbiežāk ienāk nesagatavots un darba devējam jākļūst par skolotāju. Akadēmiskā izglītība ir iegūta, bet praktisku iemaņu nav.
Lietuvas presē par šo tēmu ir daudz publikāciju, jaunatnes bezdarbu visi atzīst kā nopietni risināmu jautājumu, bet domas dalās par problēmas risinājumiem. Laikraksta ,,Vakaro žinios" 23.janvāra publikācijā būvniecības firmas ,,Aldasta" pārstāve Regīna Daugeliene pauž viedokli, ka jaunatnes kvalifikācijas trūkums ir saistīts ar nepietiekamu motivāciju: ,,Darba devējiem bieži trūkst darbinieku, kas tiešām grib nopietni strādāt. Tad varētu ignorēt faktu, ka cilvēkam nav atbilstošas kvalifikācijas, bet tas negadās bieži. Jaunieši, izvēloties specialitāti, bieži nezina, vai šajā arodā patiešām gribēs strādāt. Nokļūstot darba tirgū, tad nav ne motivācijas, ne mērķa celt savu kvalifikāciju."
Līdzīgi vērojumi ir arī dažiem Viļņas pašvaldības Darba biržas darbiniekiem, kuri apgalvo, ka jaunieši bieži neizmanto visas pieejamās iespējas un nevēlas papildināt zināšanas. Nereti novērots, ka jaunietis bez izglītības, sevi paškritiski nenovērtējot, vēlas ātri un daudz nopelnīt.
Laikraksta aptaujā lasītāji atzīst, ka daudzos gadījumos vainīgi jaunieši paši: ,,kas meklē, tas atrod darbu", ,,jauniem cilvēkiem nav darba, ja tie negrib strādāt", ,, jaunatnei trūkst iemaņu darba meklējumos", ,,darba tirgū ir pārāk liela konkurence", ,,nevajag gribēt visu uzreiz, jāsaprot, ka algu nedod, tā ir jānopelna".
Nodarbinātības ministre A.Pabedinskiene kā vienu no svarīgākajiem iemesliem, kas traucē jaunatnes integrāciju darba tirgū, min profesionālo neatbilstību darba tirgus vajadzībām un darba pieredzes trūkumu. Tādēļ svarīgi sagatavot speciālistus, ņemot vērā darba tirgus vajadzības, saskaņot teorētiskās mācības ar praksi un veicināt studentu ražošanas prakšu labāku organizāciju.
Raita un saskaņota jauno cilvēku pāriešana no izglītības sistēmas darba tirgū ir aktuāla tēma ne tikai Lietuvā, bet arī daudzās Eiropas valstīs. Saprotot tās nozīmīgumu, Eiropas Komisija nesen iesniegusi apspriešanai Jaunatnes nodarbinātības paketi, ir uzsāktas Eiropas Savienības (ES) sociālo partneru konsultācijas par stažēšanās sistēmas kvalitāti.
Lietuvas Sociālās drošības un nodarbinātības ministrija, ņemot vērā valdības programmas nostādnes, kas paredz jaunatnei radīt vairāk iespēju īstenot ES iniciatīvas, plāno izstrādāt Jaunatnes nodarbinātības palielināšanas programmu, kurā liela uzmanība tiks pievērsta nodarbinātības problēmas risināšanai kā nacionālā, tā reģionālā līmenī. Tiks veicināta jauniešu pašnodarbinātība un uzņēmējdarbības uzsākšana.
Ministrija jau iesākusi jauna ES fondu finansēta pasākuma ,,Atbalsts pirmajam darbam" īstenošanu, saskaņā ar kuru darba devēji, kas pieņems darbā jauniešus bez praktiskās pieredzes, varēs saņemt daļēju viņu darba apmaksas kompensāciju. Ja darba devējs vēlēsies, tiks kompensēta darbinieka, kas līdz tam nav bijis nodarbināts ar darba līgumu un ir vecumā no 16 līdz 29 gadiem, fiksēta darba algas daļa (līdz 12 mēnešiem).
Tas būtu viens no pasākumiem. Pasākumu, stratēģiju, programmu, nostādņu un tamlīdzīgu plānošanas dokumentu netrūkst. Bet jautājums ir par tajos paredzētā izpildi. Vai spēs sastrādāties Izglītības ministrija, Sociālās drošības un nodarbinātības ministrija, pašvaldības, darba devēji un arī darba meklētāji? Viens no nosacījumiem situācijas uzlabošanai – visām institūcijām racionālāk jātērē līdzekļi aktīvas darba tirgus politikas īstenošanā. Lauksaimnieki "ar uguni" nevar atrast augstas kvalifikācijas darbiniekus, kam varētu uzticēt moderno lauksaimniecības tehniku, trūkst informātikas speciālistu, kuģu būvētavas spiestas aicināt metinātājus no trešajām valstīm.
Aplūkojot koledžu un augstskolu studiju programmas, nākas secināt, ka gandrīz visas gatavo menedžerus un vadības speciālistus. Jautājums - vai Lietuvas tautsaimniecībai vajag tik daudz šādu speciālistu?
Visiem sociālajiem partneriem kopīgiem spēkiem būtu jālikvidē darba tirgus disproporcija – darbaspēka piedāvājums un pieprasījums, jaunajiem darba meklētājiem nopietnāk jāizvēlas specialitāte, jāņem vērā, ka nāksies būt ģeogrāfiski mobiliem, un jāsaprot, ka pēc augstskolas beigšanas vispirms jāpierāda, ka tu darba vietā esi vērtīgāks par citiem.
