Iepriekš bieži biju dzirdējis, ka olimpiskās spēles nav labākais pasākums, ko līdzjutējiem skatīties klātienē, jo pasākuma programma ir pārāk neaptverama un līdz ar to grūti baudāma. Taču Londonas spēles šo pieņēmumu kardināli atspēkoja, jo tieši skatītāju emocionālais klātbūtnes efekts un aizrautīgā līdzjušana ne tikai par savējiem padarīja visu sacensību norisi jo īpašu. Arī tādos sporta veidos, kas Latvijā lielākoties tiek uztverti ar piesardzīgu skepsi, piemēram, sieviešu boksā un svarcelšanā.
Tieši skatītāju atsaucība un viņu neviltotā interese par visiem olimpiskajiem notikumiem padarīja Londonas olimpiskās spēles īpašas, un ļauj uzskatīt tās par veiksmīgi aizvadītām.
Ar pārliecību un cieņu
Visā pilnībā līdzjutēju uzkurināto īpašo gaisotni olimpisko spēļu arēnās izbaudīja arī Latvijas sportisti. Lai gan olimpisko medaļu birums nav tik liels, kā bija ierasts iepriekš, gaušanās arī būtu nevietā, jo klātienē jo īpaši bija nojaušams, cik trausla un dažādu blakus apstākļu ietekmēta ir līnija starp uzvaru un zaudējumu.
Televīzija nespēj pārraidīt BMX trasē valdošo bezkompromisa gaisotni, kurā tie, kam nav ko zaudēt, ne mirkli nedomās, lai riskētu lauzt kaulus sev un citiem, bet nepalaistu garām, iespējams, pat iluzoru iespēju pakāpties kādu pozīciju augstāk. Tādēļ jo īpaši jāuzteic Māris Štrombergs, kuram kā favorītam bija ko zaudēt, taču viņš prata atrast ceļu uz uzvaru un maksimumu izšaut īstajā brīdī.
Ar milzu pašaizliedzību līdz medaļām pludmales volejbolā aizsniedzās Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš, apliecinot, ka cīņasspars un ticība sev mēdz nostrādāt ne sliktāk par auguma centimetriem un līdzšinējiem tituliem. Abi puiši neliekuļojot atzina, ka turnīrā bija par viņiem spēcīgākas komandas, tomēr uzticība savai spēlei un nepiekāpība neveiksmīgu spēles pavērsienu priekšā tika pienācīgi atalgota.
"Trausla un dažādu blakus apstākļu ietekmēta ir līnija starp uzvaru un zaudējumu. "
Veiksminiekiem pieskaitāmi arī olimpiskajās spēlēs debitējušie Artūrs Plēsnieks un Laura Ikauniece, kuru iekļūšana desmitniekā attiecīgi svarcelšanā un septiņcīņā iepriecināja ne tikai pašus sportistus.
Veiksme Londonā bija bezkaislīga kategorija, ko vēlreiz apliecināja Inetas Radevičas palikšana vienu centimetru no goda pjedestāla tāllēkšanā. Sūrāku piedzīvojumu četrus gadus ilguša smaga darba noslēgumā ir grūti iedomāties, tomēr Radeviča likteņa spēlēšanos spēja uztvert ar cieņu un sacensību izskaņā vismaz publiski notikušo pieņēma ar filozofisku angļu lēdijas attieksmi.
Pārsteigti par olimpiskā sektora nelabvēlību palika visi trīs šķēpmetēji un viņu trenere Valentīna Eiduka. Sportistu psiholoģijas zemūdens straumes lai paliek pētnieku ziņā, bet visa trio vienādais neveiksmju scenārijs liedz izskaidrot notikušo tikai ar aklu sagadīšanos.
Ar labām manierēm
Olimpisko spēļu laikā Londonā mediji vērienīgajam sporta pasākumam veltīja apmēram četras piektdaļas sava raidlaika vai avīžu apjoma. Tuvojoties pēdējām olimpiādes dienām, proporcija nedaudz izmainījās, taču sports tik un tā aizēnoja notikumus Sīrijā un citas pasaules problēmas. BBC vadība darbiniekus strostēja, ka ziņu izlaidumos un apskatos pārāk liela uzmanība tiek pievērsta britu sportistiem, taču, cenšoties novērtēt bilanci kaut cik objektīvi, jāatzīst, ka citās valstīs proporcija par labu savējiem ir bijusi vēl krietni lielāka. Paši briti par sevi saka, ka olimpiskajās spēlēs ir parādījuši pieticību, labas manieres un uzsvaru uz godīgas spēles principu ievērošanu.
Apsardzes uzņēmuma G4S mazspējas dēļ daudz darba olimpiskajos objektos bija britu armijai, taču militāristi savus pienākumus skatītāju un citu apmeklētāju drošības pārbaudēs veica ar apbrīnojamu respektu un toleranci. Vai spējat iedomāties situāciju, kurā "Maxima" apsargs katru no tūkstošiem veikala apmeklētāju sagaidītu ar vārdiem: "Labrīt, ser! Šodien būs jauka dieniņa, vai ne?" Tieši tā darbojās britu armija, turklāt jaunie puiši ar nepiespiestu smaidu un brīvu intonāciju radīja iespaidu, ka viņu profesija ir viesmīlība, nevis skarbas militārās operācijas.
Briti cer, ka Londonas olimpiskās spēles būs rosinājušas sabiedrībā apziņu, ka sports visupirms ir līdzeklis labsajūtai un priekam, nevis pakārtots vienīgajam mērķim uzvarēt par katru cenu. Diez vai mūsdienu olimpiskajās spēlēs atgriezīsies tik nepiespiesta gaisotne kā 1928.gadā, kad lords Bērglijs apliecināja britu pasaules vērtību izpratni, pirms starta 440 jardu barjerskrējienā izsmēķējot cigāru, bet finišu sasniedza pirmais un izcīnīja olimpisko zelta medaļu. Pārmērīga nodošanās treniņiem tolaik tika uzskatīta par džentlmenim nepiedienīgu rīcību.
Mūsdienās treniņu režīms sportā ir pavisam cits, un nākamo olimpisko spēļu gaidās tas drīzāk kļūs vēl nežēlīgāks, mediju interese - vēl sakāpinātāka, un sportistiem, iespējams, būs mazāk prieka no savas nodarbošanās. Britu atgādinājumu sev aizdomāties, cik pieticīgas ir bērnu iespējas skolā nodarboties ar dažādiem sporta veidiem, būtu noderīgi saklausīt arī Latvijā, taču tas, protams, nav tik viegli izdarāms kā zibenīgu apsveikuma runu veltīšana olimpiskajiem veiksminiekiem..
Cilvēki pret rezultātu mašīnām
Daļa Latvijas sportistu savu uzdevumu olimpiskajās spēlēs gan bija pārpratuši, ar savu uzvedību radot iespaidu, ka viņu privātajā pasaulē līdzjutējiem un atbalstītājiem ir atvēlēta loma tikai ziedu pasniegšanai un ovācijām panākumu gadījumā. Ja līdzjutēji sportistus uzskata par savējiem, nevar neuzdot jautājumu, vai fani nebūtu pelnījuši tādu pašu attieksmi no otras puses? Piemēram, galda tenisista Matīsa Burģa un džudista Konstantīna Ovčiņņikova, kuri komunikāciju ar medijiem acīmredzot uzskata par nepieciešamu tikai cildināmu panākumu reizēs. Olimpiskajām spēlēm mēdz sekot pat tie, kam ikdienā sporta ziņas nešķiet uzmanības vērtas, tādēļ ignorance neatkarīgi no tās iemesla sniedzas tālāk par sportistu un žurnālistu attiecībām.
"Arī Latvijā būtu jāapdomā, cik pieticīgas ir bērnu iespējas skolā nodarboties ar dažādiem sporta veidiem. "
Kas mājās palikušajiem vajadzīgs vairāk - sausi rezultāti, kas ārpus medaļām bieži vien neko daudz neizsaka, vai stāsts par cilvēku, kurš pakļāvis savu dzīvi sportam un dalās iespaidos, kas citiem ar personisko pieredzi nekad nebūs iepazīstami? Londonā radās sajūta, ka daļa sportistu ir pārliecināti - sasniegtais rezultāts ir vienīgā viņu vērtības mēraukla. Lieliskā skrējēja Poļina Jeļizarova pēc finiša, kas neattaisnoja pozitīvi ambiciozās vieglatlētes cerības, pie žurnālistiem iznāca tikai sava trenera Viktora Lāča iedrošināta. Cerams, sportiste pārliecinājās, ka tas ļāva mājās palikušajiem viņu augstāk novērtēt kā cilvēku, nevis pamudināja kādu apšaubīt viņas sportisko potenciālu.
Latvijas delegācijā oficiālā nostāja bija tāda, ka runāt ar žurnālistiem ir ļoti vēlams, taču ne obligāts sportistu pienākums, un piespiest atlētus nav iespējams. Tad jau arī mājās palikušajiem nebūtu pienākums interesēties par savā pasaulē ieslīgušajiem, kuru pārstāvētie sporta veidi tajā pašā laikā labprāt izmanto iespējas, ko labākajiem sportistiem nodrošina valsts budžets, tātad – tiešā vai netiešā veidā nodokļos samaksātā nauda.
Nespēju iedomāties situāciju, ka, piemēram, visu laiku medaļām bagātākais olimpietis ASV peldētājs Maikls Felpss pēc neveiksmīga starta neapstājoties paietu garām medijiem. Starp citu, Londona Felpsam sākotnēji nebūt nebija tik veiksmīga vieta, kā viņš pats būtu vēlējies, bet izšķiroša laikam tomēr ir atbildības sajūta un lietu kārtības izpratne.
Olimpiskajās spēlēs startēja 45 Latvijas sportisti, kuru gaitas ir pelnījušas atspoguļojumu medijos. Līdzjutējam vajag ko vairāk par melnbaltiem rezultātu sarakstiem, ko interneta laikmetā iespējams iegūt, nepaceļot savu smaguma centru no dīvāna. Vajag arī dzīvas emocijas, kas sportā mēdz būt vienlīdz spilgtas gan ar plusa, gan mīnusa zīmi. Ja dažiem sportistiem ir radies iespaids, ka ar viņiem grib runāt tikai kā ar uzvarētājiem, kādam būtu jāizskaidro lietu patiesais stāvoklis. Sportā mēdz būt gan veiksmīgas, gan sarūgtinājumu pilnas dienas, taču nevēlēšanās runāt ar tiem, kas tevi atbalsta, var novest situācijā, ka kādu dienu nebūs vairs to, kas būtu gatavi klausīties.
Bez mājām Londonā
Valsts institūcijās un plašsaziņas telpā ir modē bungot pie krūts, arvien no jauna sludinot, cik svarīgi ir atgriezt Latvijā aizbraukušos tautiešus vai vismaz nezaudēt saikni ar izceļotājiem. Arī valsts tēla spodrināšana ir valstsvīru iecienīta atsauce lielāku un mazāku tēriņu pamatošanai, tajā pašā laikā Londonas olimpiskajās spēlēs Latvija bija viena no nedaudzajām Austrumeiropas valstīm bez sava viesmīlības nama.
Iztikas meklējumos izbraukušo latviešu galamērķu uzskaitē Londonu popularitātes topā apsteigtu ja nu tikai Īrija, bet pulcēšanās vietu ar pievilcīgu programmu olimpiskajā laikā Temzas krastos atrast nevarēja. Redzot, ar kādu atsaucību Londonā uztvēra visu, kas saistīts ar olimpiskajām spēlēm, ļoti jāšaubās, ka tikai latvieši vien kļūtu par sava nama apmeklētājiem.
"Līdzjutējam vajag ko vairāk par melnbaltiem rezultātu sarakstiem."
Pirms olimpiskās delegācijas došanās ceļā Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Aldons Vrubļevskis stāstīja, ka doma Londonā veidot oficiālu Latvijas namu no iespējamo plānu saraksta tikusi svītrota jau sen. Īsti nesekmējās arī iecere sadarboties ar "Daugavas Vanagiem". Spriežot pēc viņu mājaslapas, laikā, kad Londonā olimpiskās spēles dominēja ziņu saturā, vanagi tik vien piedāvāja, kā savā namā skatīties televīzijā olimpiskās sacensības un gatavoties Gardo zupu dienai novembra sākumā.
Par olimpisko spēļu rīkošanu Londonā kļuva zināms jau 2005.gada vasarā, un laika bija vairāk nekā pietiekami, lai izlemtu par pareizāko stratēģiju un taktiku Latvijas tēla virzīšanai. Vai tomēr labāk a apriori uzskatīsim, ka nevienam neesam interesanti, mums nav nekā vērtīga, ko parādīt, un sētā pie lielajiem puikām labāk nebāzties?
Kādas institūcijas iedibināšana pati par sevi nav izdošanās garantija, taču vismaz iespēja ko izdarīt, un pašu ziņā būtu sekot, cik veiksmīgi tā varētu strādāt. Olimpiskās spēles Londonā bija iespēju laiks - pasaules lielās problēmas atvirzījās otrā plānā, un ikdienā ārpus uzmanības telpas esošām valstīm pavērās rets mirklis, ko nevajadzēja palaist garām.
Olimpiskās ģimenes izcilnieki
Gigantiskajai olimpisko spēļu programmai pilnībā var izsekot tikai norūdīti statistiķi, taču personiskā pieredze apliecināja, ka klasika arvien ir nevīstoša. Londonā lielākā līdzjutēju un atbalstītāju svīta bija karalienei vieglatlētikai, kam olimpiskā stadiona tribīnēs 80 000 acu pāru un balsu ikvienai sacensībai sekoja tik emocionāli un aizrautīgi, ka mītu par atturīgajiem un remdenajiem britiem neērti pat pieminēt. Savukārt futbola karalisko statusu apliecināja fakts, ka sieviešu turnīra fināls pārpildīja leģendārā Vemblija stadiona milzu tribīnes.
Neapstrīdams karalienes favorīts bija 100 metru sprints. Laureāti distancē pavada mazāk nekā 10 sekundes, taču tās tradicionāli bija tik fascinējošas, ka fināls pie tālrāžu ekrāniem piesaistīja vairākus miljardus skatītāju, bet biļetes kāroja iegādāties miljons gribētāju. Šovmenis bija arī katrs fināla dalībnieks, ar dažiem pirmsstarta žestiem apliecinot savas personības unikalitāti. Protams, čempions 100 metru un 200 metru skrējienos Useins Bolts īpaši izcēlās arī šoreiz, un jamaikieša preses konferences varētu televīzijā aizstāt kādu humora seriālu.
Ja olimpisko spēļu sākumā briti nedaudz pakurnēja par paskopo medaļu krājumu, tad turpinājumā vispārākās pakāpes slavinājumi saviem sportistiem kāpa ārā no pieticības krastiem straujāk nekā Temza pēc nedēļām ilgām lietavām. Lielā cieņā bija peldēšana, treka riteņbraukšana un daudzi citi sporta veidi, tomēr arēnu tribīņu ietilpība tos vairāk atvirzīja televīzijai piedienīgā statusā. Ne velti olimpisko biļešu pieejamība vietējos medijos ilgstoši bija viens no visaktuālākajiem jautājumiem, un rīkotājiem bija ko turēt, lai spēļu sākumā attaisnotos par tukšajām vietām sponsoriem atvēlētajos sektoros. Spiediens nepalika bez rezultāta, un spēļu korporatīvie atbalstītāji, sajutuši neglaimojošu attieksmi, sev nevajadzīgās biļetes atdeva publiskai izplatīšanai.
Daudz kas sacensībās tika piemērots skatītāju vēlmēm, un tas laikam ir neizbēgams olimpisko spēļu attīstības virziens. Maratonisti un soļotāji labprātāk būtu finišējuši olimpiskajā stadionā, nevis radījuši sacensībām pievienoto vērtību, kļūstot par kustīgiem tēliem uz Londonas ikonisko skatu fona, taču ne viņi bija situācijas noteicēji.
Organizatori godam tika galā arī ar savu grūti audzināmo bērnu - Londonas satiksmes sistēmu, kam ik dienu uz olimpiskajiem objektiem un atpakaļ bija jāpārved simtiem tūkstošu cilvēku. Pārsteidza iespaidīgie cilvēku resursi, kas tika iesaistīti milzīgās plūsmas organizēšanā. Gan brīvprātīgie, gan algoti darbinieki bija burtiski uz katra soļa, virzot gājēju straumi un atbildot uz visiem jautājumiem.
Var novēlēt Riodežaneiro neatpalikt no Londonas un pacensties pēc četriem gadiem sarīkot vismaz tikpat lieliskas spēles. Cerams, arī Latvijas sportisti turpinās tradīciju no olimpiskajiem startiem atgriezties ar medaļām, ļaujot justies absolūti iederīgiem olimpiskajā saimē. Nācijai ir nepieciešami varoņi, ar ko identificēties un sajust lepnumu par savu valsti, lai gan daudz kas olimpiskajā stāstā racionāli nav izskaidrojams.
