Cik Latvijā un kaimiņvalstīs ir nelegāli strādājošo?

Cik darba ņēmēju Latvijā strādā pamatdarbā pilnīgi bez darba līgumiem? Vai tiešām šī parādība Latvijā ir vairāk izplatīta nekā Igaunijā un Lietuvā? Kāda ir nereģistrēto darba ņēmēju skaita dinamika Latvijā un kaimiņvalstīs? Cik Latvijā ir dažādu veidu nodarbināto personu (darba ņēmēju, pašnodarbināto un darba devēju), kuri no gūtajiem ienākumiem vispār nemaksā iedzīvotāju ienākumu nodokli (IIN)? Atgādināšu, ka tieši šī pēdējā kategorija ir viena no galvenajām veselības ministres I.Circenes plānā piesaistīt veselības aprūpi nodokļu nomaksai mērķa grupām.

Šie jautājumi ir diezgan svarīgi gan sociālās politikas, gan nodokļu politikas kontekstā, bet dažādos avotos un politiķu runās atrodamās atbildes vai nu svārstās plašā diapazonā, vai izmanto nepilnīgus datus, vai vispār ir pretrunā ar datiem. Savukārt uz jautājumu par nodarbināto IIN maksātāju kopskaitu, cik man zināms, pavisam nesen atbildes vispār nebija. Veselības ministrija savā obligātās veselības apdrošināšanas koncepcijas projektā, atsaucoties uz Finanšu ministrijas datiem par saimnieciskās darbības veicēju skaitu, raksta: "Papildus FM norādīja, ka nevar pateikt, cik no saimnieciskās darbības veicējiem ir fiziskas personas, turklāt jāņem vērā, ka viena un tā pati fiziskā persona var būt gan darbinieks, gan saimnieciskās darbības veicējs."

Šeit centīšos atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem, izmantojot gan vairāku starptautisko apsekojumu datus, gan pēc mana lūguma sagatavotus Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) un Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datus. Savukārt tādas ēnu ekonomikas izpausmes kā aplokšņu algas un "piestrādāšanu" bez līguma ārpus pamatdarba neapskatīšu.

Šajā rakstā analizēšu situāciju Baltijas valstīs. Lasītājiem, kurus interesē neformālā nodarbinātība un tās saistība ar ekonomisko attīstību, darba likumdošanu, nodokļiem u.c. faktoriem plašākā Eiropas kontekstā, iesaku nupat publicēto Pasaules Bankas pētījumu "In From the Shadow: Integrating Europe's Informal Labor" (pētījumu var atrast šeit.

1.tabulā apkopoti dati par nereģistrēto darba ņēmēju īpatsvaru Igaunijā, Latvijā un Lietuvā no 1998. līdz 2011.gadam. Interpretējot šos datus, svarīgi apzināties, ka runa ir par jautājumu, uz kuru daļa respondentu varētu atteikties atbildēt vai sniegt nepatiesu informāciju. Ar slikto datu kvalitāti saistīts pārāk zema nereģistrētās nodarbinātības novērtējuma risks ir vairāk izteikts, kad apsekojumu veic oficiālā valsts statistiskā institūcija, jo tādā gadījumā respondentiem ir lielāka tieksme neatklāt par sevi neko tādu, ko cita oficiālā institūcija varētu izmantot pret viņiem.

"Ja darbinieks uz jautājumu par darba līgumu no atbilžu variantiem negrib izvēlēties nevienu, visticamāk, ka rakstiskā līguma viņam nav."

Piemēram, Lietuvas statistikas departaments nepublisko Darbaspēka apsekojuma rezultātus par darba ņēmējiem, kas strādā bez rakstiskā līguma, jo neuzskata šos datus par ticamiem.

Igaunijas statistika līdzīgus datus publisko, bet es izvēlējos tos neizmantot, jo astoņos gados, par kuriem ir pieejami starptautisko apsekojumu dati, tie ir 1,5 līdz 3,9 reizes augstāki (vienīgais izņēmums - 2004.g. ESA (Eiropas sociālais apsekojums) – tikai apstiprina šo likumsakarību, jo tikai tajā reizē ESA aptauju Igaunijā veica Igaunijas statistikas pārvalde).

Ja darbinieks uz jautājumu par savu darba līgumu no piedāvātiem atbilžu variantiem (beztermiņa līgums; līgums uz noteiktu laiku; līgums par noteikta darba izpildi; mutiskā vienošanās; nav līguma; cits) neprot vai negrib izvēlēties nevienu, ar lielu varbūtību var pieņemt, ka rakstiskā līguma viņam nav. Tāpēc tabulā rezultāti ir pasniegti formā "no - līdz", kur pirmais skaitlis parāda to respondentu īpatsvaru, kuri atbildēja, ka strādā bez rakstiskā līguma, bet otrais ietver arī tos, kuri uz jautājumu par darba līguma veidu neatbildēja (dažreiz abi vērtējumi sakrīt).

Piezīmes: Kolonnās "no" uzrādīts to respondentu īpatsvars, kuri atbildēja, ka strādā bez rakstiska līguma. Kolonās "līdz" ir pieskaitīti arī tie, kuri uz jautājumu par darba līguma veidu neatbildēja. Paplašinātais darbaspēks iekļauj visus ekonomiski aktīvos (t.i., nodarbinātos un darba meklētājus), kā arī tos, kas gribētu strādāt, ja piemērots darbs būtu piedāvāts, kaut gan aktīvi nemeklē darbu (vai nav gatavi to uzsākt divu nedēļu laikā). Avoti (apsekojumi, kuru dati tika izmantoti aprēķinos): [1] "Working Life Barometer in the Baltic Countries"; [2] "NORBALT: Living Conditions in the Baltic Countries"; [3] European Social Survey; [4] The European Working Conditions Survey; [5] Nacionālās darba tirgus pētījumu programmas pētījums "Darba algas un to ietekmējošie faktori".

Vēl viens brīdinājums lasītājiem, kurus pārsteigs tabulas dati, jo ir lasīts vai dzirdēts par daudz lielākiem nelegālās nodarbinātības līmeņiem. Kādi varētu būt šo lielo skaitļu avoti?

Pirmkārt, nereprezentatīvas aptaujas, kuras veic interneta portāli (gan ziņu portāli, gan darbā iekārtošanas portāli); šādas aptaujas var dot pamatu pārdomām, bet nevar sniegt objektīvu un pilnīgu ainu.

Otrkārt, pat akadēmisko pētījumu autori dažreiz apzināti vai neapzināti sniedz nepatiesus signālus par rezultātu reprezentativitāti. Tā Rīgas Ekonomikas augstskolas pētnieku A.Saukas un T.Putniņa pētījumā par ēnu ekonomikas apjomu Baltijas valstīs visi galvenie rezultāti (tabulas un attēli) ir pasniegti kā valstu tautsaimniecību raksturojošie; tiek apgalvots (pētījuma 4.attēlā), ka 2009.–2010.gadā Latvijā nelegāli strādāja 14,6% darba ņēmēju, bet 2011.gadā – 11,6%; savukārt Igaunijā šis radītājs visus trīs gadus bija ap 10%, Lietuvā tas bija 7–8%. Tikai zemteksta piezīmē (5 lapaspuses iepriekš!) ir teikts, ka faktiski ir runa tikai par privāto sektoru, tātad nelegālo īpatsvars visu darba ņēmēju vidū ir par trešdaļu mazāks nekā tikko minētie skaitļi. Bet tas vēl nav viss - citur tekstā un vēl vienā zemteksta piezīmē pateikts, ka pirms datu apstrādes autori izslēdza to uzņēmumu atbildes, par kuriem (pēc diviem kritērijiem) ir aizdomas, ka atbildes nav patiesas; cik daudz tādu bija, nav skaidrs. Tātad A.Saukas un T.Putniņa izmantotā izlase nav reprezentatīva par privāto sektoru.

Treškārt, šā raksta 1.tabulā prezentēto informāciju aptaujās sniedza par sevi paši strādājošie (atšķirībā, piemēram, no jau minētā A.Saukas un T.Putniņa pētījuma, kas balstās uz uzņēmēju viedokļiem par nozares praksi); šī informācija attiecas uz tiem darba ņēmējiem, kuri šajā periodā (aptaujas laikā, nevis vispār pēdējā gada vai pusgada laikā) savā pamatdarbā strādāja bez līguma. Turpretī citos pētījumos ne vienmēr tiek skaidri nodalīti darba ņēmēji no pašnodarbinātiem, jautājuma formulējums neļauj viennozīmīgi saistīt atbildi ar paša respondenta pieredzi vai viņa pamatdarbu, vai arī jautājums par darbu bez līguma attiecas uz ilgāku laika posmu (un tiek uzdots ne tikai tiem, kuri aptaujas laikā strādā), kas, protams, palielina atrasto gadījumu skaitu, bet apgrūtina interpretāciju.

Turklāt rezultāti ir jutīgi gan pret jautājuma konkrēto formulējumu (un pat izvietošanu anketā), gan pret intervētāju pieredzi un prasmi strādāt ar sensitīviem jautājumiem. Tāpēc dažādu apsekojumu rezultāti nav perfekti salīdzināmi. Ir jārēķinās arī ar sezonalitāti – vienādos pārējos apstākļos 2. vai 3.ceturksnī var sagaidīt vairāk nereģistrēto darbinieku nekā 1. un 4.ceturksnī.

Rezumējot var teikt, ka visvairāk var paļauties uz secinājumiem, kas izriet no viena un tā paša starptautiskā pētījuma rezultātiem un raksturo situāciju konkrētā valstī dažādos periodos vai arī visās trīs Baltijas valstīs vienā un tajā pašā laikā. Vēl labāk, ja šos secinājumus atbalsta arī citi dati. Ko tad varam secināt no 1. tabulas datiem?

"Dažādu apsekojumu rezultāti nav perfekti salīdzināmi."

Iepriekšējā gadsimta 90.gadu beigās un šā gadsimta sākumā tika veikti trīs Baltijas mēroga sociālie apsekojumi: "Baltijas valstu darba dzīves barometrs" (1998. un 2002.gads, sadarbībā ar Somijas pētniekiem) un NORBALT-2 (1999.gads, sadarbībā ar Norvēģijas pētniekiem). Pēc šo apsekojumu datiem, Latvijā toreiz gandrīz katrs desmitais darba ņēmējs strādāja bez līguma, turklāt šai proporcijai bija tendence pieaugt, 2002.gadā sasniedzot tieši 10%. Igaunijā un Lietuvā 1998.gadā nelegālo strādnieku bija vēl vairāk nekā Latvijā (respektīvi, 11 un 13%), bet atšķirībā no Latvijas četru gadu laikā šī proporcija uz pusi samazinājās.

Nereģistrētās nodarbinātības dinamiku laikā pēc Baltijas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā var izsekot ar Eiropas Sociālā apsekojuma (ESA) un Eiropas Darba apstākļu apsekojuma (EDAA) palīdzību. EDAA uzskatīsim par primāro datu avotu, jo tas tika realizēts visās trīs valstīs vienlaikus – 2005.gada beigās un 2010.gada sākumā, turklāt, tā kā tieši darba apstākļi un nosacījumi ir šā apsekojuma galvenā tēma, tad jautājums par līgumu šeit bija vairāk detalizēts un intervētāju instrukcijās tam bija veltīta īpaša uzmanība. Savukārt ESA tika realizēts Igaunijā 2004.gada beigās, kā arī 2007., 2009. un 2011.gada sākumā; Latvijā – 2007. un 2009.gada vidū; Lietuvā – 2009.gada beigās.

2005.gada beigās, pēc EDAA datiem, nereģistrētās nodarbinātības izplatība visās Baltijas valstīs bija apmēram vienāda: Igaunijā un Latvijā – 5 līdz 6%, bet Lietuvā – 5 līdz 7%. Citiem vārdiem sakot, nelegālo īpatsvars Igaunijā un Lietuvā palika gandrīz tāds pats kā 2002.gadā vai nedaudz augstāks, bet Latvijā krietni samazinājās. Turpmāk Latvijā šis līmenis atkal mazliet pieauga treknajos gados, sasniedzot maksimumu (virs 7%) 2007.gada beigās, bet krīzes laikā pazeminājās zem 5% (2009.g. vidū) un turpmāk līdz 3,5% 2010.gada sākumā.

Vai kaimiņos "veselības" nodoklis mazina nereģistrēto nodarbinātību?

Attiecībā uz mūsu Baltijas kaimiņiem īpaši interesants jautājums ir – vai tiešām pēc veselības aprūpes piesaistes nodokļu nomaksai (t.i., sākot ar 2005.g. Igaunijā un ar 2009.g. Lietuvā) nereģistrēto strādnieku kļuva mazāk? Pēc EDAA datiem, 2005.gada beigās, kā jau tika minēts, Igaunijā nebija mazāk nelegālo darbinieku kā 2002.gadā un, salīdzinot ar ESA datiem par situāciju 2004.gada beigās, nelegālās nodarbinātības līmenis bija pat pieaudzis no 2% līdz 5%. Pēdējo salīdzinājumu, iespējams, ietekmēja divu apsekojumu metodoloģiju atšķirības, bet, arī paliekot ESA ietvaros, redzam, ka gan 2007., gan 2009., gan 2011.gadā darba ņēmēju bez līgumiem īpatsvars ir bijis augstāks nekā 2004.gada beigās (tieši pirms veselības aprūpes reformas). Savukārt, salīdzinot divus EDAA novērojumus, redzams, ka 2010.gadā sākumā bez līgumiem strādāja tie paši 5%, kas 2005.gada beigās. Tātad nav pamata apgalvot, ka veselības aprūpes piesaiste nodokļu nomaksai palīdzēja izskaust nelegālo nodarbinātību Igaunijā.

Par veselības aprūpes reformas ietekmi uz nelegālo nodarbinātību Lietuvā ir grūtāk spriest, jo nav pieejami pirms reformas (piemēram, 2008.g.) veikto aptauju datu, turklāt reformas ieviešanas laiks sakrīt ar ekonomiskās krīzes sākumu. Tomēr pieejamie dati liek domāt, ka nelegālās nodarbinātības dinamika Lietuvā bijusi līdzīga Latvijā novērotajai: pēc EDAA datiem, bez līgumiem strādājošo darba ņēmēju īpatsvars starp 2005. un 2010.gadu ir krities Latvijā no 5–6% uz 3,5%, bet Lietuvā – no 5–7% uz 3–4%. Salīdzinot 2009.gada beigās un 2010.gada sākumā notikušo aptauju (ESA un EDAA) datus, ir pat redzams zināms nereģistrētās nodarbinātības pieaugums, bet tas, iespējams, saistīts ar aptauju metodoloģijas atšķirībām.

Katrā ziņā pieejamie aptauju dati arī Lietuvas gadījumā nedod pamatu runāt par veselības reformas ietekmi uz nelegālo nodarbinātību.

Līdz šim, lai vienkāršotu izklāstu, runāju par nelegālo strādnieku īpatsvaru visu darba ņēmēju kopskaitā. Ņemot vērā, ka nelegālās nodarbinātības alternatīvu vidū ir ne tikai legāls algots darbs, bet arī pašnodarbinātība, bezdarbs un neaktivitāte, metodiski pareizāk būtu kā aprēķinu bāzi izmantot paplašinātu darbaspēku, kas iekļauj visus nodarbinātos un darba meklētājus, kā arī tos, kas gribētu strādāt, ja piemērots darbs būtu piedāvāts, kaut gan aktīvi nemeklē darbu.

Šī pieeja tika piedāvāta manā 2011.gada pētījumā par neformālo nodarbinātību Eiropā un izmantota jau minētajā Pasaules Bankas pētījumā. 1.tabulā (labajā pusē) dati ir sniegti arī šādā veidā (lai ietaupītu vietu, parādīts tikai lielākais no diviem novērtējumiem). Svarīgākie rezultāti nav mainījušies, proti:

1. pēdējie salīdzināmie dati liecina, ka nereģistrētās nodarbinātības līmenis Latvijā ir zemāks nekā kaimiņvalstīs;
2. dati nedod pamatu pieņemt, ka Igaunijā un Lietuvā veselības aprūpes piesaiste nodokļu nomaksai palīdzēja samazināt nereģistrēto nodarbinātību.

Nelegālā nodarbinātība Latvijā samazinās

Nobeigumā sniegšu Latvijas nereģistrētās nodarbinātības novērtējumu absolūtajos skaitļos (skat. 2.tabulu). Paskaidrošu vispirms ar 2010.gada 1.ceturkšņa piemēru, kā tika novērtēts darba ņēmēju bez līgumiem skaits. No 1.tabulas zinām, ka tādu bija 3,4 līdz 3,5% no visiem darba ņēmējiem (pamatdarbā). No VSAA ikmēneša datiem aprēķinām, ka 2010.gada 1.ceturksnī vidēji bija 723,7 tūkst. darba ņēmēju, par kuriem tika veiktas sociālās iemaksas. No šā daudzuma jāizslēdz tie, kuri ir darba ņēmēji blakusdarbā, bet pamatdarbā - pašnodarbinātie vai darba devēji, bet tādu ir relatīvi maz. Pēc VSAA datiem, šajā ceturksnī vidēji par 2,7 tūkst. cilvēku tika veiktas sociālās iemaksas gan kā par darba ņēmējiem, gan kā par pašnodarbinātiem. No otras puses, pēc Darbaspēka apsekojuma datiem (ar emigrācijas korekciju) blakusdarbā kā darba ņēmēji bija nodarbināti 24,3 tūkst. cilvēku, no kuriem ap 10%, t.i., 2,4 tūkstoši, nebija darba ņēmēji savā pamatdarbā. Tātad abi avoti liecina, ka no 723,7 tūkst. reģistrēto darba ņēmēju pamatdarbā bija apmēram 721 tūkst., un tie sastādīja 100% – 3,5% = 96,5% no visiem darba ņēmējiem. Tagad jau viegli saskaitīt, ka 3,5% nelegālo veido 26,3 tūkstošus.

Lai novērtētu visu IIN nemaksājošo nodarbināto skaitu (skat. 2.tabulas labo pusi), izmantoju šādu metodi (uz 2011.g. 4.ceturkšņa piemēra). Pēc oficiālajiem Darbaspēka apsekojuma datiem (DSA; pārrēķins pēc 2011.gada tautas skaitīšanas rezultātiem), nodarbināto personu kopskaits bija 876,7 tūkstoši. Tomēr jāņem vērā, ka DSA standarta metodoloģija izmanto par pamatu iedzīvotāju skaitu gada sākumā, kas nav piemērots intensīvas emigrācijas apstākļos. Veicot atbilstošu korekciju, ieguvu 862,3 tūkstošus nodarbināto iedzīvotāju. Pēc VSAA datiem, 783,5 tūkst. darba ņēmēju strādāja legāli. Pēc VID datiem, 25,4 tūkst. fizisko personu par 2011.gadu samaksāja IIN kā saimnieciskās darbības veicēji, bet nemaksāja to kā darba ņēmēji (šo indikatoru pieņēmu kā nemainīgu gada laikā, jo pašnodarbinātas personas mēdz neveikt nodokļu iemaksas katru ceturksni). Tātad pavisam kopā šajā periodā bija (vidēji) 808,9 tūkstoši legāli nodarbināto. Starpība (862,3–808,9 = 53,4 tūkst.) ir nereģistrētās nodarbinātības augšējā robeža 2011.gada 4.ceturksnī. Bet pēc DSA datiem, 6,3 tūkstoši personu šajā periodā strādāja kā neapmaksātas personas, kas palīdz citam ģimenes loceklim viņa uzņēmumā, zemnieku saimniecībā u.tml. Ja atbilstošais uzņēmums samaksāja peļņas nodokļi, tad šos cilvēkus nedrīkst uzskatīt par nelegāli nodarbinātiem. Tātad apakšējā robeža ir 53,4–6,3=47,1 tūkstotis.

2.tabula. Nereģistrētā nodarbinātība Latvijā, 2005.-2012.gads (tūkstošos cilvēku)

Piezīme: Kolonnās "Visi nodarbinātie, kas nemaksā IIN" par 2007.-2010.gadu tika izmantoti DSA nodarbinātības dati, kurus pats koriģēju, ņemot vērā faktiskos emigrācijas apjomus 2000.-2010.gadā.

Tātad iegūtie rezultāti liecina, ka pēdējo gadu laikā nereģistrētās nodarbinātības apjoms Latvijā nemitīgi krītas. Šā gada 1.ceturksnī tas bija apmēram 40 tūkstoši cilvēku – mazāk nekā puse no daudzuma, kas novērots pirms diviem gadiem.

Dati neļauj precīzi novērtēt, cik no šiem 40 tūkstošiem ir bez līgumiem strādājošie darba ņēmēji (2011.-2012.gada novērtējumi ir mazāki nekā kļūdas robeža; visticamākais iemesls ir tas, ka DSA par zemu novērtēts darba ņēmēju īpatsvars visu nodarbināto vidū), bet, ņemot vērā, ka 2010.gada 1.ceturksnī to bija ap 25 tūkstošiem, tagad droši vien mazāk nekā 20 tūkstoši.