FOTO: Foto: Ernests Dinka, Saeimas Kanceleja.
Šajā apskatā LV portāls ik nedēļu apkopo informāciju par jaunākajiem likumprojektiem, kurus likumdevējs – Saeima – lēmis nodot izskatīšanai komisijās. Lai jaunie likumi vai likumu grozījumi stātos spēkā, Saeimai tie jāskata trijos lasījumos. Ja likumprojektam ir noteikta steidzamība, tad parlaments to skata divos lasījumos.
2025. gada 12. jūnijā Saeima izskatīšanai komisijām nodevusi piecus likumprojektus:
12. jūnijā Saeima izskatīšanai Juridiskajā komisijā nodeva likumprojektu “Grozījumi Saeimas kārtības rullī”, kas paredz Saeimas kārtības ruļļa 18. panta otro daļu papildināt ar 7. punktu, nosakot, ka deputātu ar Saeimas lēmumu var izslēgt no Saeimas sastāva, ja pēc viņa pilnvaru apstiprināšanas tiek konstatēts, ka viņš pārkāpis Saeimas deputātu ētikas kodeksa 4. punktu “Deputāts godprātīgi ievēro Saeimas deputāta svinīgajā solījumā pausto apņemšanos”.
Likumprojekta iesniedzēji ir vairāki Saeimas deputāti: Artūrs Butāns, Jurģis Klotiņš, Ilze Indriksone, Jānis Vitenbergs, Uģis Mitrevics (frakcija “Nacionālā apvienība”).
Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 3. pantu deputāta svinīgais solījums ir šāds:
Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.
Šobrīd Saeimas kārtības ruļļa 18. panta otrajā daļā paredzēts, ka deputātu ar Saeimas lēmumu var izslēgt no Saeimas sastāva, ja pēc viņa pilnvaru apstiprināšanas tiek konstatēts, ka viņš:
Likumprojekta iesniedzēji uzskata, ka jāstiprina Saeimas deputātu lojalitāte Satversmei un piederība Latvijas valstij un tās parlamentārajai iekārtai:
“Jebkura deputāta rīcība publiskajā telpā, it īpaši no Saeimas tribīnes, izmantojot pretvalstisku retoriku vai veicot tādas darbības, kas var apdraudēt nacionālo drošību, grauj ne vien dotā solījuma būtību, bet arī tautas uzticību likumdevējam.”
Likumprojekta iesniedzēju ieskatā plānotās izmaiņas Saeimas kārtības rullī stiprinās likumdevēja spēju samērīgi reaģēt uz iespējamajiem parlamentārās demokrātijas apdraudējumiem, īpaši gadījumos, kad deputāts pārkāpj zvērestā pausto uzticību Satversmei, valsts suverenitātei vai latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai.
12. jūnijā Saeima izskatīšanai Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā nodeva likumprojektu “Grozījumi Apsardzes darbības likumā”, kas paredz iekšējās drošības dienesta vai apsardzes komersanta, kas sniedz apsardzes pakalpojumus, apsardzes darbiniekam piešķirt tiesības pārtraukt (notvert, nosēdināt, nodarīt bojājumus vai iznīcināt) attālināti vadāmo ierīci (bezpilota gaisa kuģi, bezpilota kuģošanas līdzekļi un bezpilota sauszemes transportlīdzekļi vai platformas), ja tā tiek izmantota A, B vai C kategorijas kritiskās infrastruktūras objekta teritorijā, tā aizsargjoslā vai attiecīgajā bezpilota gaisa kuģu sistēmu ģeogrāfiskajā zonā.
Atbilstoši Nacionālās drošības likuma 22.2 panta otrajai daļai kritiskās infrastruktūras klasifikācija ir šāda:
Kā skaidrots anotācijā, attīstoties tehnoloģijām, konstatējams, ka attālināti vadāmas ierīces var tikt izmantotas uzbrukumiem kritiskajai infrastruktūrai, piemēram, lai pārvietotu un izmantotu sprāgstvielas, radot draudus valsts un sabiedrības drošībai:
“Tāpat ar attālināti vadāmo ierīču palīdzību var būt veiktas nekontrolētas izlūkošanas darbības, ievācot datus par kritiskās infrastruktūras objekta stāvokli un plānojumu, ar mērķi turpmāk izmantot šos datus apdraudējuma radīšanai kritiskās infrastruktūras objektam vai tā darbībai.”
Anotācijā atzīts, ka viena no lielākajām problēmām, kas ir fiksēta praksē, – identificējot bezpilota gaisa kuģi pie kritiskās infrastruktūras objekta, nav iespējams noteikt tā lidojuma pamatojumu (ļaunprātīgs, aiz neuzmanības vai pilots nepārzina normatīvo regulējumu):
“Tā kā piekļūšana attālināti vadāmām ierīcēm, īpaši bezpilota gaisa kuģiem, ir apgrūtināta, savukārt apdraudējums, kuru tie var nodarīt, ir reāls un prasa neatliekamu rīcību tā novēršanai vai mazināšanai, ir nepieciešami tiesiskie risinājumi, kurus piemērojot, var bez kavēšanās un efektīvi apturēt attālināti vadāmās ierīces nesankcionēto darbību.”
12. jūnijā Saeima izskatīšanai Sociālo un darba lietu komisijā nodeva likumprojektu “Grozījums Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā”, kura mērķis ir atrisināt ilgstoši pastāvošo sociālo darbinieku trūkumu pašvaldību sociālajos dienestos un citās sociālo pakalpojumu sniedzēju iestādēs.
Šobrīd Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma (turpmāk – likums) 41. pants noteic, ka tiesības veikt sociālo darbu ir personām, kuras ieguvušas pirmā vai otrā cikla augstāko izglītību sociālajā darbā vai karitatīvajā sociālajā darbā.
Likumprojektā paredzēts, ka turpmāk tiesības veikt sociālo darbu būs personām, kuras ieguvušas pirmā vai otrā cikla augstāko izglītību sociālajā darbā vai karitatīvajā sociālajā darbā, vai personām, kuras iegūst pirmā cikla augstāko izglītību sociālajā darbā vai karitatīvajā sociālajā darbā, vismaz 3. studiju gada programmā, kur iepriekš apgūta attiecīgā studiju programma piecu semestru laikā, līdz augstāko izglītību apliecinoša dokumenta ieguvei (izņemot sociālo darbu ar bērniem un ģimenēm ar bērniem), ar nosacījumu, ka šīm personām dokuments par pirmā cikla augstākās izglītības apguvi sociālajā darbā vai karitatīvajā sociālajā darbā jāiegūst divu gadu periodā.
Kā skaidrots likumprojekta anotācijā, lai nodrošinātu sociālā darba pakalpojuma kvalitāti, kā arī sociālā darba procesā pieņemto lēmumu tiesiskumu un atbilstību sociālā darba praksei, darba devējam būs nepieciešams izvērtēt, kādu pienākumu veikšanu un kādu atbildības apjomu deleģēt sociālā darbinieka amatā nodarbinātajam, kas ir izglītības ieguves procesā, tāpat arī nepieciešamības gadījumā piesaistīt mentoru jeb sociālo darbinieku ar atbilstošu izglītību un darba pieredzi, kurš varētu uzraudzīt sociālā darbinieka, kas studē sociālo darbu, veikumu:
“Sociālajiem darbiniekiem, kuri strādā ar bērniem un ģimenēm ar bērniem, netiek paredzēts atvieglot izglītības prasības, ņemot vērā, ka darbs ar bērniem un ģimenēm ar bērniem ir saistīts ar augsta riska situācijām (veselības, dzīvības apdraudējumu bērniem), kā arī multiplām sociālajām problēmām ģimenēs, kuru risināšanai nepieciešams ļoti augsts profesionalitātes līmenis, ko var apliecināt vienīgi pilnībā iegūta sociālā darbinieka izglītība, kā arī atbilstoša praktiskā pieredze.”
Prakse liecina, ka pašvaldību sociālie dienesti, neskatoties uz likumā noteikto izglītības prasību, lai nodrošinātu trūkstošos darbiniekus, arī šobrīd nodarbina sociālos darbiniekus, kuri vēl tikai iegūst nepieciešamo izglītību, pausts anotācijā.
Saskaņā ar pašvaldību statistikas pārskatiem 2022. gadā tikai 53,49% pašvaldību izpildīja likuma 10. pantā iekļauto normu, ka uz vienu tūkstoti iedzīvotāju jābūt vismaz vienam sociālā darba speciālistam, turpretī 2023. gadā likuma normu izpildīja 55,81% pašvaldību.
Tātad, lai nodrošinātu likuma normas izpildi pašvaldību sociālajos dienestos, 2022. gadā trūka 21,6% jeb 406 sociālā darba speciālisti, bet 2023. gadā – 22,73% jeb 428 sociālā darba speciālisti.
Atbilstoši likuma 1. panta 16. punktam sociālā darba speciālists ir persona, kurai ir šajā likumā noteiktā izglītība un kura veic sociālā darbinieka, karitatīvā sociālā darbinieka, sociālā aprūpētāja, sociālā rehabilitētāja vai sociālās palīdzības organizatora profesionālos pienākumus.
12. jūnijā Saeima izskatīšanai Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā nodeva likumprojektu “Grozījumi Lauksaimniecības un lauku attīstības likumā”, kas paredz mazināt birokrātisko un administratīvo slogu kārtībā, kādā izsniedz un anulē sertifikātu par atbilstību bioloģiskās lauksaimniecības ražošanas un marķēšanas prasībām.
Vienlaikus atbilstoši likumprojekta anotācijā sniegtajai informācijai var secināt, ka Lauksaimniecības un lauku attīstības likuma (turpmāk – likums) atsevišķi panti un to daļas ir novecojuši, jo tajos ir atsauces uz vairākām Eiropas Komisijas regulām, kuras ir zaudējušas spēku. Tādējādi likumprojektā paredzēts novecojušās tiesību normas izslēgt vai aktualizēt.
Piemēram, likuma 11. panta pirmo daļu plānots izteikt šādā redakcijā:
“Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) pilda Eiropas Savienības tieši piemērojamos tiesību aktos par bioloģisko lauksaimniecību un tās kontroli noteiktās kompetentās iestādes funkcijas. PVD Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktā kārtībā var deleģēt oficiālo kontroļu veikšanu bioloģiskās ražošanas un bioloģisko produktu marķēšanas jomā privātpersonai.”
Tāpat ar likumprojektu iecerēts izslēgt likuma 11. panta 21 un 22 daļu un trešās daļas otro punktu, vienlaikus papildināt šā panta trešo daļu ar septīto un astoto punktu, paredzot, ka Ministru kabinets noteiks:
Kā akcentēts anotācijā, plānotās izmaiņas likuma 11. pantā skars:
“Gan operatoriem, gan kompetentajai iestādei, gan kontroles institūcijām ietekme tiks radīta Ministru kabineta noteikumu izdošanas dēļ, kurus gatavojot, tiks pārskatīti līdzšinējie sertifikācijas nosacījumi un uzraudzības process, ar mērķi mazināt birokrātisko un administratīvo slogu,” norādīts anotācijā.
Proti, pieņemot likumprojektu, pēc tā stāšanās spēkā plāno izdot jaunus MK noteikumus, kuri tiks salāgoti un aktualizēti atbilstoši likuma jaunajam regulējumam un aizstās patlaban spēkā esošos MK noteikumus Nr. 485 “Bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības un kontroles kārtība”.
12. jūnijā Saeima izskatīšanai Juridiskajā komisijā nodeva likumprojektu “Grozījumi Latvijas valsts karoga likumā”, kas paredz papildināt Latvijas valsts karoga likuma (turpmāk – likums) 4. pantu ar piekto daļu, nosakot, ka “LGBTQIA+ varavīksnes karogu un tā paveidus aizliegts lietot kopā ar Latvijas valsts karogu, kā arī 5. panta pirmajā daļā noteiktās vietās”.
Atbilstoši likuma 5. panta pirmajai daļai LGBTQIA+ varavīksnes karogu būtu aizliegts lietot:
|
Likumprojekta iesniedzēji ir vairāki Saeimas deputāti: Linda Liepiņa, Ilze Stobova, Ričards Šlesers, Edmunds Zivtiņš, Kristaps Krištopans (frakcija “Latvija pirmajā vietā”).
Viņuprāt, demokrātiskā un tiesiskā valstī valsts pārvaldes iestādēm, tai skaitā pašvaldībām, ir pienākums ievērot neitralitāti attiecībā uz sabiedrības locekļu dažādu uzskatu, identitāšu un dzīvesveidu izpausmēm:
“Vienlaikus valsts neitralitāte nozīmē, ka valsts institūcijas ne tikai nedrīkst diskriminēt, bet arī sevišķi izdalīt kādu konkrētu sabiedrības grupu, tostarp uzskatus, politiskās pārliecības, reliģiskās piederības, seksuālās orientācijas u. c.
Neitralitātes princips izriet no tiesiskuma un vienlīdzīguma principu satura, kā arī pamattiesību aizsardzības jēgas, kas cita starpā ir nostiprinātas Satversmes 91. pantā. Esošais likumprojekts ir izstrādāts, balstoties uz valsts neitralitātes principu [..].”
|
Satversmes 91. pants Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. |
Saskaņā ar anotācijā norādīto likumprojekta izstrādātājiem ir bažas, ka var atkārtoties 2023. gada 29. maija notikums, kad pie Rīgas domes ēkas tika izkārts praida jeb LGBTQIA+ kustības karogs.
“Par šo rīcību sabiedrībā izskanēja dažādi viedokļi, kas liecināja, ka, iztrūkstot skaidram tiesiskajam regulējumam, rodas pretrunīgas interpretācijas. Nav šaubu, ka valsts un pašvaldību amatpersonām jācenšas vienot sabiedrību, nevis to šķelt. Lai līdzīga rakstura incidenti un domstarpības vairs neatkārtotos, ir izstrādāts šis likumprojekts,” pausts anotācijā.
Tāpat likumprojekta izstrādātāji norāda, ka Latvijas zeme ir dzimusi zem sarkanbaltsarkanā karoga, kas kā liecība glabā tautas dvēseli, sarkanā kā asins upuris, baltā kā šķīstības un patiesības zīme: “Sveši karogi ir nākuši un gājuši, taču mūsu spēks mīt tajā vienā, kas cauri gadsimtiem stāvējis par brīvību un pašcieņu.”
Viņu ieskatā LGBTQIA+ kustības karogs ir svešs Latvijai un tautai un tas neesot valsts stāsta turpinājums:
“Toleranci nevajadzētu jaukt ar identificēšanos. Lai mūsu debesīs vienmēr plīvo mūsu karogs, kas mums pieder no senatnes un uz mūžiem, mūsu sarkanbaltsarkanais, neaptraipīts un brīvs no svešām ideoloģijām.
Tiesību zinātnē valsts karogs līdztekus himnai, valsts ģerbonim simboliski atspoguļo vērtību skalu, ar ko tauta sevi identificē nacionālā līmenī. Ja LGBTQIA+ karogs tiek lietots kopā ar Latvijas valsts karogu, tad tas uzskatāms par Latvijas nāciju identificējošu elementu – identitātes zīmi.
Taču, ja LGBTQIA+ kustības vērtības tiešām būtu Latvijas nācijas identitātes elements, tad tām jābūt iestrādātām Satversmē noteiktā kārtībā līdztekus citām mūsu konstitūcijas ievada piektajā rindkopā uzskaitītajām pamatvērtībām. Vispārpieņemtais priekšstats par latvisko dzīvesziņu nav saistīts ar LGBTQIA+ kustības popularizētajām idejām par cilvēku savstarpējo fizisko mijiedarbību.”
Proti, likumprojekta autori vēlas novērst jebkādus iespējamos pārpratumus saistībā ar nacionālo identitāti. Kā uzsvērts anotācijā, galvenais valsts karoga mērķis ir stiprināt nacionālo pašapziņu, nevis veicināt kādas sabiedriskas kustības izplatību Latvijas teritorijā.
