Nupat tapis arī Ekonomikas ministrijas (EM) Informatīvā ziņojuma projekts par atbalsta mehānismiem elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kam zibenīgi sekoja grozījumu projekts atbilstošos Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr.262. Teorētiski secīgi pareizi – vispirms nosprausts mērķis, tad uz pētījuma un ziņojuma pamata ir definēti uzdevumi un rīcības noteikumi. Jauki, ja vien neielūkojas šo pēdējo dokumentu saturā.
Latvijā situācija nav spoža
Stratēģija ir vairāk vēlmju un labo nodomu saraksts, kuri neizbēgami tiks pakļauti skarbām finanšu politikas iespējām, kas parasti izpaužas ierobežojumos un liegumos. Ziņojums satur konstatējošo daļu ar līdz šim nepublicētiem faktiem, kuru analīzes secinājumos dažkārt cēloņi sajaukti ar sekām, kas rezultējas neskaidros priekšlikumos.
MK noteikumu projekts "Grozījumi Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumos Nr.262 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību"" un šā dokumenta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija) vēsta, ka ieviestie AER atbalsta mehānismi ir bijuši pietiekami motivēti, bet tai pašā teikumā teikts, ka tajos ietvertie nosacījumi nav pietiekami efektīvi, nesniedzot rezultātus.
"Nav pieļaujama AER izstumšana no enerģētikas sektora citu interešu (savu, savu firmu vai nozaru lobija) dēļ. "
Iznāk, ka, no vienas puses, atbalsta mehānismi (iepirkuma cenas?) ir bijuši motivējoši, lai komersanti iesaistītos šajā sektorā, bet to īstenošanas nosacījumi (kvotu sistēma?) nav bijuši labi un nav devuši gaidīto. Tātad – vispār velkam visam krustu pāri - ja nav, tad nav! Tie, kuri paspēja šajā "smilšu kastē" iekāpt, lai strādā un pelna, bet pārējos tur vairs iekšā vismaz četrus turpmākos gadus nelaidīsim!
Šobrīd, ja neskaitām Daugavas hidroelektrostaciju devumu, no AER Latvijā tiek saražoti aptuveni 5% elektroenerģijas (171 no 3155 GWh 2010.g.), tātad situācija nav īsti spoža; turklāt pēdējos gados šajā jomā nav vērojams nekāds progress. Arvien vairāk atpaliekam no pārējām Eiropas Savienības valstīm, it sevišķi no tuvākajiem kaimiņiem – Skandināvijas un pārējām Baltijas valstīm, kuras rīkojas enerģiski, būvējot arvien jaunas, ar AER darbināmas koģenerācijas stacijas un sniedzot šim tautsaimniecības sektoram arī nozīmīgu pienesumu.
Likuma nav, MK noteikumu projekts AER plašāku izmantošanu grib apturēt
Šā sektora attīstība Latvijā pēdējos gados ir apstājusies tiesiskā regulējuma trūkuma dēļ. EM 2009.gadā ar pompu sāka veidot Atjaunojamās enerģijas likuma projektu, pērn 10.Saeimā to izskatīja 1.lasījumā, norādot, ka dokuments ievērojami jāpilnveido. Likumprojektu ir pārmantojusi 11.Saeima, tas nolikts malā, un tālāka virzība nav manāma.
Neviens negrib tam ķerties klāt, jo sabiedrībā ir radīts mīts, ka AER ir kaut kas dārgs, kaitīgs, ierobežojams un skaužams, Eiropas "zaļo" un alkatīgo komersantu uzspiests biedēklis (gluži kā inflācija, bezdarbs vai korupcija). Tad nu arī visi noteikumi šai jomā ir pilni ierobežojumiem, liegumiem, birokrātiskām procedūrām, kontroles pasākumiem, kavējošiem termiņiem u.c. šķēršļiem.
Jau 2010.gadā (senāku bēdīgu vēsturi noklusēsim) šai jomā tapa kārtējie MK noteikumi Nr.262 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtība". Ar sarežģītu piemaksu un kvotu sistēmu tie noteica, ka uzstādītās jaudas nedrīkst pārsniegt ES direktīvas norādīto minimumu ("ne mazāk kā..." vietā lieto "nepārsniedzot..."). EM sarīkoja konkursu, kvotas izķēra, visiem to nepietika; tad 2011.gadā šo noteikumu veidā kvotu dalīšanu apturēja līdz 2014.gadam.
Tagad visi aizspriedumi par/pret AER bāzēti uz pieņēmumu - kas notiktu, ja pēkšņi sasparotos visi 431 komersanti, kas saņēmuši atļaujas ražot un pārdot elektrību. Izrādās, ka 228 no tiem (53% pēc skaita un 82% pēc saražojamās enerģijas) nemaz nav uzsākuši darbību vai arī nogaida. Kāpēc? Atbilde vienkārša - nav zināms, kāda ir šī obligātā iepirkuma cena. Līdzekļi iesaldēti, nekas nenotiek, bet, lai viņi neturpinātu bezjēdzīgu gaidīšanu, lieguma termiņu EM rosina pagarināt līdz 2016.gadam. Ja vajadzēs (kam?), pastieps termiņu vēl garāku.
Kam vara, tas var un raksta noteikumus
Tas izpaužas tā - starpinstitūciju apspriešanā jeb Valsts sekretāru sanāksmē šā gada 29.martā EM cēla priekšā jau iepriekš minēto MK noteikumu projektu "Grozījumi Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumos Nr.262 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību"". Šā dokumenta pēdējā punktā (autora izcēlumi – P.B.) teikts: "No 2011.gada 26.maija līdz 2016.gada 1.janvārim ministrija neorganizē konkursus par tiesību iegūšanu pārdot biomasas, biogāzes, saules vai vēja elektrostacijās saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, un ražotājs nevar kvalificēties elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros un tiesību iegūšanai saņemt garantētu maksu par uzstādīto elektrisko jaudu."
Visiem saprotamā valodā var paskaidrot - apturēta jaunu un daudzu aizsāktu AER elektrostaciju būve līdz 2016.gadam.
"Dabasgāze kļūst arvien dārgāka (pēdējos sešos gados tās cena dubultojusies), un nav pamata domāt, ka šis cenu kāpums varētu apstāties."
EM šā dokumenta tapšanu ir pamatojusi ar savdabīgu apsvērumu (skat. iepriekš), paužot farizejiskas rūpes par enerģijas lietotāju maciņiem un vēlmi aizliegt neērtu konkurentu darbību - tas lasāms minēto MK noteikumu projekta anotācijā. Ja var neorganizēt konkursus (kam vajadzēja, tie jau kvotas dabūja, vai ne?), tad varētu necelt elektrības obligātā iepirkuma cenu par pāris procentiem, jo tāpat jau nevarot zināt, kā tā kāps elektrības tirgū, kur dominē Krievijas gāze.
Pērn elektrības tarifu Latvijā palielināja par 35%, un tauta to pieņēma. Šai tarifā tikai ap 2 latiem no simta veido AER piemaksa, toties ap 9 latiem - maksa par TEC uzstādīto jaudu. Ar gāzi kurinātām TEC 2010.gadā šī jaudas piemaksa bija 149,2 milj. latu. Un tas viss no mūsu kabatas – tas esot drošībai (??).
Kam vara, tas var un raksta noteikumus - AER ieviešana vispār ir apturama. Toties paslepeni var rosīties ap atomstacijas būves plāniem Lietuvā. Varbūt ka sanāk bizness (kam?).
Kādu labumu un kam dod AER radītā enerģija?
Kādu labumu un kam dod AER radītā enerģija, un kāpēc tā pagaidām nevar attīstīties un konkurēt enerģijas tirgū bez atbalsta vai piemaksas? Pēc definīcijas – Latvijā piemaksa pie AER enerģijas cenas nav valsts atbalsts, bet gan visu enerģijas lietotāju proporcionāla tarifa (samaksas) daļa par patērēto elektroenerģiju. Valsts ar to vēl nopelna – gan VAS "Latvenergo" struktūrvienības, to pārvadot un piesavinoties no jauna izbūvētu pievienojuma tīklus, gan tieši ar PVN daļu (Ls 37 milj. 2010.g.), ko iekasē no obligātā iepirkuma apjoma.
Vēsture rāda, ka neviena jauna tehnoloģija bez atbalsta apritē neieviešas, bet, kad attīstās, pilnveidojas, tad pakāpeniski tehniski un ekonomiski aizstāj novecojušo. AER izmantošana nav izņēmums.
Vēl joprojām šodien pasaulē, kur valda fosilo energoresursu ekonomika (nafta, gāze, ogles), atbalsts šīm nozarēm pārsniedz atbalstu AER. Eiropā arī kodolenerģijai ir lielākas dotācijas nekā AER sektoram. Latvija nav izņēmums.
Ir neapgāžama patiesība - AER izmantošana nav tikai ES neprāšu vai vides aizsardzības entuziastu iegriba, tas ir valsts enerģētiskās neatkarības, kā arī gudras saimniekošanas jautājums. Nav pieļaujama AER izstumšana no enerģētikas sektora citu interešu (savu, savu firmu vai nozaru lobija) dēļ.
"LPS ir uzņēmusies iniciatīvu un sagatavojusi priekšlikumus normatīvajam regulējumam šajā jomā."
Dabasgāze kļūst arvien dārgāka (pēdējos sešos gados tās cena dubultojusies), un nav itin nekāda pamata domāt, ka šis cenu kāpums varētu apstāties. Gāzes, tāpat kā pārējās enerģijas resursu, cena pasaulē ir piesaistīta naftas cenai. Kā liecina prognozes, tā turpinās celties. Līdz ar to arvien dārgāk būs jāmaksā par siltumu, kas saražots ar dabasgāzi kurinātās TEC; jau tagad lielākai daļai iedzīvotāju tas kļuvis par nepanesamu nastu.
Risinājums varētu būt elektroenerģijas un siltuma ražošanai izmantot vietējos atjaunojamos resursus, piemēram, šķeldu, kuras cena atšķirībā no gāzes noturējusies samērā stabilā līmenī un pieaugusi tikai nedaudz. Nesen uzsāktā biogāzes ražošana sekmīgi ienāk enerģijas tirgū. Vēja, tekoša ūdens un saules enerģijai ir iespējas konkurēt dārgajā elektrības sektorā.
Rīgā un vēl dažās lielajās pilsētās koģenerācijas nišu noturīgi un ilgtermiņā ir aizņēmusi gāze, un te vērā ņemamas izmaiņas vairs nav iespējamas, taču mazpilsētās un citās apdzīvotās vietās pašvaldībām, kuru uzdevums ir organizēt siltumapgādi iedzīvotājiem, ieteicams nākotnes attīstību enerģētikas sektorā balstīt tieši uz AER izmantošanu. Atjaunojamā un vienlaikus vietējās izcelsmes enerģija dod iespēju noslēgt pilnu enerģijas ciklu un līdz ar to – finanšu aprites ciklu valstī, reģionā vai pašvaldības teritorijā. Lai nauda aprit uz vietas, nevis neatgriezeniski aiziet gāzes plūsmai pretējā virzienā (katru dienu Latvija par gāzi koncernam "Gazprom" samaksā miljonu latu)!
Ieguvums būtu importa un eksporta bilances uzlabošanās gan valsts, gan reģionu mērogā un reāla lokālās ekonomikas aktivizēšana, kā arī iekļaušanās iespējamā siltumnīcefekta gāzu izmešu tirgū.
LPS priekšlikumi jaunam likuma projektam
Iestrēgušais Atjaunojamās enerģijas likumprojekts faktiski ir brāķa darbs, un varētu jautāt – kas segs izdevumus, zaudētās iespējas un laiku? Taču vainīgo meklēšana neatrisinās samilzušās problēmas.
Pašvaldībās jau ir noformējies viedoklis par atjaunojamās/vietējās enerģijas izmantošanu siltuma un elektrības ražošanai; par iespējām iesaistīties šajā sektorā interesējas arī iespējamie investori. Bet, kamēr nav normatīvo aktu regulējuma, kas garantētu attīstības virzienus un ražošanas nosacījumus (nevis tos iesaldētu!) ilgtermiņā, reāla rīcība nav iespējama.
Lai paātrinātu likumdošanas sakārtošanu, kas nevis kavē, bet sekmē AER izmantošanu, faktiski ir divi ceļi – vai nu izstrādāt jaunu likumprojektu, vai apspriest, adaptēt un iekļaut Elektroenerģijas tirgus likumā jaunu nodaļu par elektrību, kas ražota no AER. (Šādā dokumentā iesakām atteikties no visiem formālo starpinstitucionālo procesu un procedūru aprakstiem, kas it kā saistīti ar ES direktīvu normu pārņemšanu. Šim virzienam ir jāpaliek valdības institūciju (MK) ietvaros, jo tas nekādi neattiecas uz komercdarbību vai patērētāju attiecībām.)
Uzskatot, ka ir jāveido noturīga tiesiskā bāze AER izmantošanai, LPS ir uzņēmusies iniciatīvu un sagatavojusi priekšlikumus normatīvajam regulējumam šajā jomā. To mērķis līdztekus jau iepriekš minētajam ir veicināt mazo un vidējo energoapgādes uzņēmumu darbību siltuma pieprasījuma un resursu sagatavošanas tuvumā; stimulēt izkliedētu modernu un efektīvu koģenerācijas un citu tehnoloģiju izplatību visā valsts teritorijā; padarīt koģenerācijas ciklā ražoto siltumenerģiju pievilcīgu izmantošanai siltuma apgādē, mājsaimniecībās un industrijā.
LPS iesaka iestrādāt veidojamā tiesiskā dokumentācijā šādus principus:
- ekonomiski pamatots elektroenerģijas obligātā iepirkuma atbalsta (feed-in) princips visai enerģijai, kas ražota no AER (feed-in tarifs ir likumā noteiktā samaksa par katru kopējās lietošanas elektriskajā tīklā ievadīto elektrības vienību);
- noteikts nemainīgs atbalsts tehniski un ekonomiski pamatotā periodā;
- koģenerācijā ražotu siltuma enerģiju pārdot par neregulētu cenu;
- nodrošināta informācijas atklātība: tīklu operatori publicē iepirkuma cenas un apjomus par katru ražotāju;
- regulators (SPRK) sistemātiski apkopo un publicē energoresursu un pārdotās enerģijas cenas;
- regulators 2017.gadā izvērtē situāciju elektrības tirgū un sniedz savu vērtējumu par iespējām AER konkurēt ar fosilās enerģijas stacijām;
- elektrisko tīklu izbūvi jaunas stacijas īpašnieks apmaksā līdz pieslēguma vietai (piederības robežai); sistēmas operatori veic savu tīklu attīstību.
Tas var izraisīt enerģijas cenu pieaugumu. Neviens cenu kāpums nav patīkams, taču šeit minami trīs argumenti:
- kā jau sākumā teikts, izmantojot ar biomasu darbināmās koģenerācijas stacijas, iespējams iegūt siltumu, kas būtu ievērojami lētāks, nekā izmantojot dabasgāzi, kuras cena pastāvīgi celsies;
- saistībā ar šo koģenerācijas staciju būvniecību un ekspluatāciju tiktu atdzīvināta ekonomika, radot jaunas darbavietas;
- pašlaik Latvijā ražoto šķeldu, ko ļoti lielos apjomos eksportējam uz ziemeļvalstīm, tur pārdodam par trīsreiz zemāku cenu (par enerģijas vienību) nekā importējam dabasgāzi. To nekādi nevar nosaukt par saprātīgu saimniecisku rīcību. Ja šķeldu izmantotu pašu mājās lētākas elektroenerģijas un siltuma ražošanai, tad tepat Latvijā šim produktam pievienotu augstāku vērtību un kopumā ietaupītu daudz naudas. Mēs iegūtu drošu, no vietējiem vidi un sabiedrību saudzējošiem resursiem sagādātu decentralizētu enerģiju.
