Līdz ar to, kā sākotnēji Saeimā 14. aprīlī, balsojot par šā gada budžeta grozījumu likumu paketi, tika nolemts, 1. jūlijā stājas spēkā grozījumi trijos likumos: „Par valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam”, „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam”, „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”.
Šo triju likumu grozījumi neskar šā gada budžetu, bet piesedz iespējamās konsolidācijas nepatikšanas jau tuvākajā nākotnē.
Pabalstu griestu likumu grozījumos uz krīzes komētas asti norāda vien lakoniska viena gadskaitļa korekcija. Krīzes devītajam vilnim tuvojoties, 9. Saeima pieņēma virkni likumu, lai ierobežotu dažādu pabalstu izmaksu līdz 2012. gadam, tas ir, šogad vajadzēja būt pēdējam gadam, kurā daudziem jostas savilktas līdz elpas trūkumam. Visos trijos likumos atbilstīgi šis termiņš nu ir paildzināts vēl par diviem gadiem – līdz 2014. gadam.
Pēc Saeimas opozīcijas deputātu prasības prezidents apturēja likumprojektu izsludināšanu. Sekojošajā parakstu vākšanā vajadzēja parakstīties vismaz 153 232 vēlētājiem, lai apturētie likumi būtu nododami tautas nobalsošanai. Aizgāja parakstīties nedaudz vairāk par trešo daļu.
"Likumiem jābūt formulētiem tā, lai tos saprot katrs cilvēks."
Varētu domāt, ka parakstu vākšanā vairākums, uz kuriem, visticamāk, pabalstu ierobežojumi šajos gados neattieksies, neatbalstīja mazākumu – jaundzimušos mazuļus un viņu vecākus, bezdarbniekus, sasirgušos. Visticamāk, tāpēc, ka nesaskatīja savu personisko aizskārumu.
Varētu būt arī, ka daudzi pat nepapūlējās izrēķināt, ko un cik tas dotu konkrēti pašam, ja pienāks brīdis valstij ne tikai maksāt nodokļus, bet solidāri saņemt atpakaļ.
Taču ļoti iespējams, ka par pabalstu griestiem ne silts, ne auksts ir tiem, kas algu saņem (varbūt pareizāk būtu teikt - kuriem algu maksā) aploksnēs, un minimālā alga un no tās atvasinātie pabalsti, ja kādu brīdi tādi pienākas, jau nu nekādi nav pakļauta jelkādiem ierobežojumiem.
Likumu grozījumu izstrādātāji un sociālās naudas turētāji un dalītāji ar skaitļiem ir pierādījuši, ka pabalstu ierobežojumi attieksies vien uz tiem, kam alga (uz papīra) ir virs 400 latiem. Jo vairāk saņem, jo vairāk attieksies. Atgādinājumam: pabalstu likumu ierobežojumi paredz: ja pabalsts vienā kalendāra dienā pārsniedz 11,51 latu, tad piešķīrums ir 11,51 lats un 50% no summas virs 11,51 lata.Piemēram, „māmiņalgām”, ja alga ir līdz 400 latiem (uz papīra), pabalstu likuma ierobežojums neiespaido, tātad šajā gadījumā vecāku pabalsts mēnesī, piemērojot griestus, būs 280 latu.
Starptautiskie aizdevēji Latvijai ir ieteikuši tuvākajos gados algas necelt. Valsts pārvaldē algu robežas iezīmē Atlīdzības likums. Tātad brīvas rokas sociālās naudas pozitīvai izkalkulēšanai var būt tikai komersantiem, kā arī tām valsts un pašvaldību struktūrām, kurās labais tonis ir likumu apiešana.
"Pārāk ieilgusi ir neatkarības pavērtā iespēja valsts plosīšanai, tostarp ar savtīgās interesēs bruģētiem likumiem."
Raugoties, kas notiek Grieķijā, reizumis pārņem nemiers, vai Latvijas centieni un mokas, par ko mūs uzteic gan kaimiņi, gan Eiropas birokrātu elite, būs kāds taustāms guvums valstij un sabiedrībai. Pārāk ieilgusi ir neatkarības pavērtā iespēja valsts plosīšanai, tostarp ar savtīgās interesēs bruģētiem likumiem.
Jo arī dažādu valsts pabalstu likumiem, jau pirms tajos nācās ieviest maksājumu ierobežojumus, iespējams, nebūtu ne vainas, ja vien tie, kas savulaik sagatavotos projektus pa ceļam uz pieņemšanu nebūtu „apstrādājuši” savās interesēs. Pēdējos gados pārāk bieži un daudzas likumu normas atklājušas, ka tās spēj izmantot savās interesēs tikai zinātāji - gan tie, kas tās iebīdījuši, gan tie, kam par to pačukstēts. Piemēram, izrādās, ka bija brīdis, kad varēja vienlaikus saņemt gan bezdarbnieka pabalstu, gan slimības lapu. Sociālās solidaritātes loģika tajā nav saskatāma, un likumu džungļi nezinātājam tā tieši to nepateica, bet kompetentie zināja un varēja izmantot.
Savukārt sociālo iemaksu griestu atcelšana radīja teju vai sprādziena efektu sabiedrībā pēc tam, kad nāca gaismā izredzēto saņemtie lielie pabalstu maksājumi simtos tūkstošos latu. Un – nekas. Jo viss nodarīts gludi, kā likums neliedz. Tiem, kuri zina, kā to darīt.
Taisnīguma trūkums kremt visvairāk. Kādreiz vēl interesējošajās aptaujās cilvēki uz jautājumu, kāpēc brauc projām no Latvijas, visbiežāk bija minējuši ne naudas trūkumu, kas ar laiku norūda, bet ignoranci pret sevi savā valstī – attieksmes atšķirību pret mazo cilvēku un pārējiem.
Daudzi varbūt vēl atceras, kā savulaik par dzemdību pabalsta izkrāpšanu pārdesmit tūkstošu latu apmērā cietumā bija jāiet daudzbērnu mammai, jo viņa pēdējās nedēļās to bija izkārtojusi aizdomīgi lielu. Un represīvās iestādes spēja pierādīt, ka sieviete nevarēja pēdējās nedēļās locīties tik smagos darbus, par kādiem saņēmusi lielu algu.
"Pārāk bieži un daudzas likumu normas atklājušas, ka tās spēj izmantot savās interesēs tikai zinātāji."
Kā ar gariem zobiem visus šos gadus likumdevēji ir ņēmušies, lai novērstu nepamatotu un krāpniecisku slimības lapu izdošanu. Tāpēc „atļautās” slimošanas laiks ir samazināts, un uz skriešanos ar likteni smagā darbā atgriežas arī tie, kuriem nāktos iespējami ilgi atkopties, piemēram, pēc insulta. Un tikai tāpēc, ka Latvijas vēsturē ir bijis simtiem „sirdzēju”, kuri par tādiem kļuvuši, pieķerti pārkāpumos un pirms atlaišanas draudiem.
Žurnāliste Sandra Veinberga, kad interesējos, kā zviedru sabiedrība tiek pie skaidrības valsts likumos, īsā e-pasta vēstulē atbildēja: Zviedrijā ir likums, ka visi likumi ir jāformulē tā, atvainojiet, lai piedzēries ezītis tos varētu saprast. Likumdevējam jārūpējas par to, lai likums tiktu formulēts ikvienam saprotami.
