VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
10. maijā, 2011
Lasīšanai: 9 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Finanses
2
2

Kārtējais pavasaris ar sapni par Latviju kā hokeja lielvalsti

Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Līdzjutējiem ir vienalga, kas spēlēs izlasē pēc pieciem vai desmit gadiem, bet hokeja funkcionāri, kam par to vajadzētu gādāt, apgalvo, ka tiem nav nedz resursu, nedz reālu iespēju procesus būtiski ietekmēt.

FOTO: Valda Kalniņa, A.F.I

Diezin vai kāds var pateikt, kurā brīdī radās sapnis par Latviju kā hokeja lielvalsti. Skaidrs vienīgi - kā jebkurš sapnis, arī šis beidzas ar pamošanos. Bet, ja citus gadus esam pamodušies ar pasaules čempionātā izcīnītu septīto, astoto – kaut vai 10. vietu un cerībām, ka nākamgad būs labāk, tad šogad pamošanās, cerams, ka ne tikai hokeja faniem, ir diezgan sāpīga.

Latvijas izlase ar grūtībām saglabājusi vietu elites divīzijā, likdama daļai līdzjutēju vilties. Tomēr svarīgs ir kas cits. Kā liecina gan šī gada grūtības ar komandas komplektēšanu, gan dramatiskās neveiksmes Pasaules čempionātā hokejā Slovākijā, izskatās - notikušais nav nejaušība, bet labu laiku briedusi likumsakarība. Vienīgi pēdējos piecpadsmit gados, sapņojot par Latviju kā hokeja lielvalsti, neesam spējuši to saskatīt. Tāpēc tagad nav ko sevi barot ar ilūzijām, ka citu gadu klāsies labāk.

Bet, pirms meklēt cēloņus, varbūt vajag noskaidrot, kāpēc esam iedomājušies, ka varam būt hokeja lielvalsts? Vai tam ir objektīvs pamats vai tās ir tikai mazas nācijas lielās ambīcijas? Un, ja ambīcijas, tad kāds tām segums?

Tiesa, ir kāda lieta, ko neviens mums nevar atņemt. Latvijas hokejam ir senas tradīcijas. Eiropā tā dēvēto Kanādas hokeju latvieši sāka spēlēt tikai nedaudz vēlāk par čehiem, kas vecajā kontinentā bija vieni no pionieriem. Pirmā hokeja spēle Rīgā notika jau 1909. gada 15. februārī ar sacensību starp "Union" un "Strēlnieku dārza" komandām. Tātad tikai nieka 23 gadus vēlāk, nekā izstrādāti un oficiāli pieņemti šīs spēles noteikumi. Tomēr tas drīzāk bija izmēģinājuma starts.

Pa īstam hokejam latvieši pievērsās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad tika uzņemti Starptautiskajā hokeja federācijā, vairākkārt piedalījās pasaules čempionātā un 1936. gadā Garmišpartenkirhenē pat Olimpiskajās spēlēs. Jāsaka gan - arī toreiz izlasei neko spoži neveicās. Graujoši zaudējumi, kā, piemēram, pret Kanādu ar 0:14 vai pret Lielbritāniju ar 1:5 mijās ar negaidītām uzvarām - 0:7 pret Nīderlandi. Jebkurš sporta speciālists pateiks, ka šāda nestabilitāte liecina vienīgi par komandas zemo profesionālo līmeni. Turklāt pēc pirmajiem panākumiem arī tā laika sportisti diezgan ātri inficējušies ar zvaigžņu slimību, tāpēc amizanti lasīt kritiku par valstsvienības vārtsargu, kurš centies pievērst skatītāju uzmanību ar piruetēm un izsmalcinātiem žestiem, līdz valstsvienība zaudējusi Brandenburgas komandai ar 5:7.

"Ar šo padomju laika mantojumu, lai cik tas paradoksāli nebūtu, hokejā dzīvojam joprojām."

Tad no kurienes ambīcijas? Varbūt no tiem laikiem, kad četrdesmito gadu vidū latvieši mācīja krieviem spēlēt hokeju. Par to klīst ne viena vien leģenda, no kurām pazīstamākā, kā Latvijas hokeja speciālists Edgars Klāvs, starptautiskā seminārā Maskavā 1946. gadā steigā nespēdams pārtulkot vārdus soda metiens, mēģinājis to izskaidrot ar buļļa skrējienu, bet uztraukumā aizmirsis, kā krieviski ir bullis, tāpēc izlīdzējies ar latvisko bullītis.

Bet pēc divdesmit gadiem, kad Rīgā ieradās jaunais treneris Viktors Tihonovs, krievi jau mācīja latviešiem spēlēt hokeju. Patiesībā ar šo padomju laika mantojumu, lai cik tas paradoksāli nebūtu, hokejā dzīvojam joprojām. Ne tikai tāpēc, ka  atsevišķus hokejistus Tihonovs atveda sev līdzi no Krievijas un daļa pašreizējo hokeja speciālistu ir Tihonova skolnieki. Tas nemaz nav slikti. Daudz sliktāka ir attieksme un pseidotradīcijas, kuras pārmantotas no tiem laikiem un ar hokeja dzīves funkcionāru svētību tiek kultivētas mūsdienās. Piemēram, kaut vai tas, ka Latvijas valsts hokeja izlases oficiālā valoda joprojām ir krievu valoda. Vai arī, ka izlases galvenais treneris ir cilvēks, kurš atteicies no Latvijas pilsonības. Lai gan pēc zaudējuma Slovēnijai Znaroks atzina, ka esot Rīgas patriots, viņš tā arī nav uzskatījis par vajadzīgu iemācīties latviski kaut dažas pieklājības frāzes. Gluži tāpat kā padomju laikā arī tagad šo sporta veidu kaislīgi atbalsta augstas amatpersonas, bet valsts līmeņa stratēģijas tā atbalstam, kāda bija padomju laikā, diemžēl vairs nav. Tomēr visparadoksālākais - tas viss notiek ar hokeja līdzjutēju svētību, no kuriem lielākā daļa tomēr ir un paliek latvieši. Kā to izskaidrot?  

Acīmredzot cita izskaidrojuma, kā vien tas, ka mazām nācijām vienmēr patikuši lieli izaicinājumi, nav. Un šis ir veids, kā mēģināt radīt sev ilūziju par līdzdarbošanos izaicinājuma sasniegšanā, faktiski neko nedarot, vien sēžot pie televizora, graužot čipsus un dzerot alu. Vai arī dodoties komandai līdzi uz čempionāta norises vietu un tur darot to pašu. Jo – uzvar vai zaudē tie pārdesmit vīri laukumā. Ja izdodas, pūlis sajūsmā gavilē. Neizdodas - gatavi nolinčot. 

"Jebkurš sporta speciālists pateiks, ka šāda nestabilitāte liecina vienīgi par komandas zemo profesionālo līmeni."

Tāpēc būtībā ļoti maz ir tādu, kurus patiešām interesē izaicinājuma atbilstība realitātei. Kaut vai tas, cik šis sporta veids Latvijā pieejams. Un atšķirībā no Skandināvijas, kur liekākas vai mazākas ledus halles ir teju katrā mikrorajonā, Latvijā ar tās trīsarpus hallēm hokejs ir ne tikai grūti pieejams, bet arī dārgs sporta veids, ņemot vērā tam nepieciešamo ekipējumu. Tāpēc pa kabatai tas ir tikai turīgu vecāku atvasēm. Līdz ar to velti runāt par masveidību, kas varētu nodrošināt meistarību. Pēdējais šāds mēģinājums bija Helmuta Baldera hokeja skola Rīgas sporta pilī. Daļa no tiem, kas nupat spēlēja Slovākijā, ir tieši šīs hokeja skolas audzēkņi.  

Līdzjutējiem ir vienalga, kas spēlēs izlasē pēc pieciem vai desmit gadiem, bet hokeja funkcionāri, kam par to vajadzētu gādāt, apgalvo, ka tiem nav nedz resursu, nedz reālu iespēju procesus būtiski ietekmēt. Lai gan 2011. gadā Latvijas Hokeja federācija no valsts saņēmusi 92 852 latus. Turklāt lielākā daļa naudas jeb 64 152 lati bija paredzēti pasaules čempionātam un pirms tā notikušajām pārbaudes spēlēm. Tāpēc, maigi izsakoties, patiesībai neatbilst presē izskanējušie Znaroka vārdi, ka viņš bezmaz vai strādājot par brīvu. Cita lieta - uz KHL fona šī nauda, iespējams, tiešām izskatās pēc grašiem. Bet tie nav graši valstij un tās nodokļu maksātājiem. Tāpēc viņi bija pelnījusi pretī saņemt citu kvalitāti.

Pirms trim gadiem, atjaunojot Rīgas "Dinamo" un iesaistoties KHL turnīrā, tika teikts - tas celšot Latvijas hokeja prestižu, vairošot vietējo spēlētāju meistarību un profesionālo līmeni. Tagad redzams – ja arī kaut kāda izaugsme bijusi, tad vienīgi attiecībā uz dažu vadošo spēlētāju ienākumiem, tāpēc tagad viņi piedalīšanos izlasē var uzskatīt par nerentablu sabiedrisku pasākumu, kam trūkst motivācijas. Klubs paņēmis pārāk daudz spēka, vārda vistiešākajā nozīmē, hokejam valstī faktiski tā arī pretī neko nedodot, izņemot vienīgi traumas. Bet "Dinamo" ar viesspēlētāju pirkšanu to drīzāk noplicinājis, nekā attīstījis. Par laimi, beidzot šo faktu pamanījuši arī mediji. Un varbūt tieši šie skumjie secinājumi ir viens no galvenajiem aizvadītā čempionāta panākumiem.

Kas notiks tālāk? Nekas nenotiks! Ja vispirms kardināli nemainīsies pati Hokeja federācija un tās pieeja čempionātam. (Šogad jau sākot ar izlases komplektēšanu un attieksmi pret pārbaudes spēlēm tā bija galēji bezatbildīga, tāpēc rezultāts nav nekāds pārsteigums.) Vienlaikus jāmainās arī valsts attieksmei pret sportu vispār un konkrēti – hokeju. Valsts tēlu tomēr spodrina sportisti, nevis pasaules labākie līdzjutēji un izcilākie alus dzērāji. Ja nekas tamlīdzīgs nenotiks, tad Latvijas valsts izlase atkal sitīsies par palikšanu elites divīzijā. Līdzjutēji baros sevi ar ilūzijām, kārtējo pavasari sapņojot par Latviju kā hokeja lielvalsti, līdz pamodušies sapratīs, ka tas bijis tikai māns. Tad, samierinādamies gan ar izgāšanos, gan sakāvēm, centīsies sevi pārliecināt, ka ir labi tā, kā ir. Bet tā, kā ir – nav labi!

***
Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
2
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU