Notika tā, kā negodīgās laulībās, kur viens no laulātajiem uzticīgi pilda savu solījumu, bet otrs… Laikam veselas bibliotēkas varētu piepildīt ar grāmatām, kurās aprakstīti piemēri, kā tas otrs laulātais atbildējis ar savu uzvedību mīlestībai… līdz laulība beidzot šķirta.
Bet Dievs ir Dievs. Viņš ir uzticams. Un viņš pilda savu solījumu, neskatoties ne uz ko.
Redzot, ka cilvēki turpina grēkot un dzīvot, kā katram šķiet izdevīgāk un ērtāk, Dievs savā pārpasaulīgajā gudrībā un mīlestībā izdomāja sūtīt uz zemes savu dēlu, ko varētu saukt arī par Dzīves Apliecinātāju, ideālu piemēru, Skolotāju, Mācītāju, kurš, būdams patiess Dievs un patiess cilvēks, parādītu katram cilvēkam viņa iespējas atbrīvoties no grēku smaguma.
Es daudzkārt esmu domājusi par to, ko īsti nozīmē Kristus ciešanas, kuras Viņš piedzīvoja. Ko nozīmē tas, ka labais tiek atdarīts ar cinismu un cietsirdību? Ko nozīmē cilvēku neizmērojamā nepateicība, gļēvums un bailes no patiesības.
Kristietība māca, ka Kristus - Viņš, uzticamais Dieva Dēls, pie krusta izcieta nāves mokas, lai mūs atpestītu un mēs pēc nāves iemantotu mūžīgo svētlaimi, tas ir - mūžīgo dzīvi Debesu valstībā.
Tā ir kristīgā teoloģija, un ik gadu vairāk nekā 2000 gadu garumā cilvēki Lielajā Piektdienā piemin Kristus krusta mokas, sestdienas pavada pieklusinātā mierā, ticot tam, ka Kristus pēc krustā sišanas miris kā cilvēks un guldīts kapā, bet svētdienas rītā, gaismai svīstot, noticis brīnums - Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem un "uzkāpis debesīs", tādējādi caur savām krusta mokām dāvājot atpestīšanu visai cilvēcei, visām paaudžu paaudzēm un arī katram no mums.
Šie kristīgai pasaulei ir lielākie svētki. Pat nozīmīgāki nekā Ziemassvētki, jo tieši Kristus augšāmcelšanās brīnums norāda uz kristietības universālo nozīmi, dodot cerību Dieva žēlastībai, atpestīšanai jeb atbrīvošanai no grēka nastas un mūžīgai dzīvei pēc nāves. Tāpēc arī krusts vislabāk atspoguļo kristieša dzīvesveidu.
Tie, kuri esam kristīti, esam saņēmuši šo mazo krusta zīmi un bieži vien arī to nēsājam, tādējādi apliecinot arī ārēji savu kristīgo identitāti. Es šoreiz vēlētos apiet krusta karus, moku rīkus viduslaikos un raganu dedzināšanas, bet pieskarties pavisam parastai mūsu dzīves ikdienai.
Es aicinātu ikvienu - padomāsim, ko es, konkrēti es pats saprotu ar vārdiem - esmu kristietis!
Lai cik savādi tas neliktos, līdz ko dzirdam vārdu kristietība, Kristus vai Dievs, mēs visbiežāk domās metam skatu uz ārpusi, prom no sevis uz draudzi, kurai vismaz teorētiski piederam, uz baznīcu vadītājiem, kādām redzamām pasaules kristīgām organizācijām, kur, kā dzirdēts, notiek ne tikai labas lietas vien…
"Šis ir visu masku nomešanas laiks, kad es nostājos aci pret aci un sirdi pret sirdi ar savu Dievu, kurš vienīgais mani pazīst tā, kā neviens cits cilvēks uz pasaules."
Laika gaitā kristietība, kas pēc savas būtības ir ļoti, ļoti personīgu attiecību veidošana ar Dievu, kļuvusi par varenu masu pasākumu, kur katrs atsevišķais cilvēks ieplūst kā smilšu graudiņš daudzo miljonu vidū. To starpā bez šaubām ir visdažādākie cilvēki ar visdažādākajiem priekšstatiem par to, ko tad nozīmē būt par Kristus sekotāju un Viņa apliecinātāju. Vēl lielāku mulsumu rada nepārskatāmais literatūras piedāvājums, plašais video klāsts un informācijas plūdi, kuros viena teorija noliedz nākamo.
Nabaga cilvēks visa šī piedāvājuma vidū apmulst, apjūk un bieži vien bezspēcībā nolaiž rokas, nezinot, kur īsti griezties ar savu sāpi, savām ikdienas problēmām, savu nezināšanu. Mācītājam visbiežāk nav laika, draudzē savas aktivitātes - draudzes vakaru organizēšana, svētku pasākumu rīkošana… No ārpuses it kā viss izskatās pareizi un labi. Norisinās labi izplānots draudžu darbs, notiek dievkalpojumi. Bet nezin kāpēc cilvēki turpina naktīs mocīties ar bezmiegu, neprot apturēt galvā riņķojošās domas par saņemto aizvainojumu, domās simtiem reižu prāto un pārliek, kā tikai būtu varējis atbildēt tam nekauņam, kura priekšā palicis kā mēms aiz piedzīvotā šoka. Jā, galvā pavīd doma par to, ka Kristus reiz nesīs mieru dvēselei…kaut kad…pēc nāves varbūt…
Bet mēs taču dzīvojam šodien un tagad, tieši te un nekur citur un nesam visas tās nastas, kuras mums jānes. Un tās nekļūst vieglākas, lai arī kā mēs cenšamies šos krustus paslēpt aiz ikdienas maskām: bezdarbs, parādu saistības, slimības, draugu nodevības, neveiksmes…
Un te nelīdz ne skaistas lūgšanas, ko uzrakstījuši "pareizie" kristieši, nelīdz gudras grāmatas un lieliski padomi. Kaut kas visu laiku pietrūkst, lai iegūtu sev dvēseles mieru.
Pirms dažām dienām vienā no interneta vietnēm atradu videoierakstus par Niku Vujiciču, kurš, piedzimis bez rokām un bez kājām, izejot cauri bezcerības, izmisuma un depresijas fāzēm, apjautis kādu fascinējošu spēku - Kristus prieku sevī, kas kā degoša uguns likusi viņam pārvarēt, varētu sacīt neiespējamo. Izklausās neticami, taču viņš ir ieguvis augstāko izglītību, savos 23 gados tagad ceļo pa pasauli, liecinādams pasaulei par Dieva reālo klātesamību. Un viņa starojošā būtība kā magnēts piesaista tūkstošiem cilvēku visā pasaulē. Viņš ir kā dzīva, liesmojoša lāpa mūsdienu pasaulē, kurš saka pavisam vienkāršus vārdus: "Es dzīvoju un lūdzos."
Viņā nav maskas, viņā nav izlikšanās - šie dīvainie krusti, kurus caurmēra kristietis velk sev līdzi kā smagumu, rādot liekulīgu svētulību, uzspēlētu līdzjūtību vai falšu ārēju mieru…Niks ir pilnīgi, absolūti brīvs no tā visa. Runājot viņš neizmeklē noapaļotas frāzes, viņš runā no sirds uz sirdi, jo viņš ir brīvs.
Man liekas, ka Lieldienu laiks ir daudzo, dažādo, sev personīgi uzkrauto krustu nomešanas laiks, kad mēs katrs izdzenam no sevis visu, kas nav Dievs. Tas ir kā istabas atbrīvošana no veciem apputējušiem krāmiem un kožu sagrauztām lupatu ļerpatām, kuras aizsedz logus un neļauj iespīdēt pavasara saulei.
Tas ir itin visu masku nomešanas laiks, kad es nostājos aci pret aci un sirdi pret sirdi ar savu Dievu, kurš vienīgais mani pazīst tā, kā neviens cits cilvēks uz pasaules. Un viņam, tieši viņam kādā klusā brīdī, uz ceļiem nometies, ar asarām izsūdzu visus savus līdzšinējos pārkāpumus, kļūdas un grēkus, kuri pastrādāti aiz muļķības, nezināšanas vai aiz bailēm…
Man liekas, ka tieši tādu grēksūdzi Kristus no mums sagaida. Izteiktu ne citiem, bet no sirds uz sirdi - Dievam. Un tad jau Dievs pats mums ar maigumu norādīs, kuram cilvēkam jālūdz piedošana, kam jāatvainojas…jo arī katrā no viņiem taču mīt tāds pat Dieva Gars, kāds ir katrā no mums.
Lielā gavēņa laiks mums dāvā vēl vienu iespēju piedzīvot brīnumu - augšāmcelties no grēkiem, kas ved nāvē, vai atdzimt jaunai dzīvei. Pēc baznīcas mācības tas arī ir priekšnoteikums tam, lai cilvēkā piemājotu Svētais Gars - gudrības, miera, padoma, aizsardzības gars, ko mēs visi tik ļoti vēlētos saņemt. Iegūt šo nesatricināmo mieru, drošību un prieku Dievā, pieņemot visu, kas ir un kā ir – lai notiek, kas notikdams!
Ja klātesošs ir Svētais Gars, tad tas dos spēku, gudrību un drosmi iziet no jebkādām ārējām un iekšējām krīzēm. Un tās ir Lieldienas – tīra sirdsapziņa, labestība un no tā izrietošs gaišs, saulains prieks.
Lai miera un prieka pilni jums šie svētki!
