Kaut arī Eirovīzija ir dziesmu konkurss, tomēr skaidrs, ka tajā kā televīzijas šovā, ko savos ekrānos vēro miljoni, liela nozīme ir vizuālajam piesaistes momentam. Protams, arī to var apstrīdēt, jo brāļi Olseni no Dānijas, kuri ar dziesmu Fly on the Wings of Love uzvarēja Eirovīzijā 2000. gadā, absolūti iztika bez šova – divi pusmūža vīri ar akustiskajām ģitārām sēdēja uz skatuves un dziedāja savu dziesmiņu, kas aizkustināja lielāko skatītāju daļu.
Šogad par vairāk vai mazāk krāšņu šovu bija padomājuši gandrīz visi – grezni tērpi, vienā gadījumā pat ar taureņu spārniem, ar atraktīviem dejotājiem, pianistiem un pūtējiem. Aisha uz skatuves bija kā sērdienīte ar savu dziesmu un četrām piedziedātājām, kurām pat nebija nekādas horeogrāfijas. Varēja just, ka mūsu meitene nobijusies, bet viņa šajā situācijā darīja, ko varēja. Iespējams, ka viņai vēl pietrūkst brieduma un pašpārliecinātības, lai dziedātu tik milzīgas auditorijas priekšā, kaut viņa jau uzstājusies gan uz teātra skatuves tepat mājās vairākos uzvedumos, gan starptautiskajā konkursā Jaunais vilnis pagājušajā gadā.
"Aisha uz skatuves bija kā sērdienīte ar savu dziesmu un četrām piedziedātājām, kurām pat nebija nekādas horeogrāfijas."
Šis gads lielajā Eirovīzijā Latvijai ir beidzies, bet kāds šis konkurss mums ir bijis kopumā visos šajos nu jau desmit gados, kopš tur piedalāmies? 2000. gadā, kad uzvarēja jau minētie brāļi Olseni, Latvija piedalījās pirmoreiz un mūsu valsti pārstāvēja Prāta vētra, kas pašmāju klausītājiem likās pilnīgi loģiska izvēle, ņemot vērā viņu tolaik jau stabili iekaroto Latvijas populārākās grupas statusu. Izvēle nebija kļūdaina, un Latvija šajā konkursā debitēja ar augsto trešo vietu. Prāta vētrai tika pievērsta liela uzmanība, viņus intervēja neskaitāmos preses izdevumos un pat respektablajā angļu mūzikas žurnālā Spin, kas parasti raksta par pirmā lieluma zvaigznēm.
Protams, tas bija stimuls pievērst šim konkursam pastiprinātu uzmanību, un Latvijas mūziķi sasparojās nākamā gada nacionālajai atlasei, kurā uzvarēja Arnis Mednis. Viņa salīdzinoši zemā 18. vieta 2001. gadā netika uztverta kā valstiska mēroga nolemtība, bet kļūda, ka aizsūtīts viņš, nevis kāds cits.
Pilnīgi spārnos ar ideju par Eirovīziju kā savu lielo iespēju Latvijas mūziķi pacēlās pēc Marijas Naumovas jeb šajā gadījumā Marie N uzvaras 2002. gadā. Tas bija signāls, ka arī mēs varam uzvarēt šajā konkursā gluži tāpat kā ABBA no Zviedrijas 1974. gadā ar dziesmu Waterloo, kas kļuva par viņu tramplīnu uz pasaules superzvaigžņu statusu.
"Vēl viens būtisks un apgrūtinošs aspekts – kopš Latvija sāka piedalīties Eirovīzijā, ir krietni audzis turp sūtīto mākslinieku un dziesmu līmenis."
Neviens, protams, necerēja uz tik grandioziem Marijas panākumiem, tomēr pie mūsu dziedātājas pamatīgi piestrādāja stilisti, izveidojot viņai jaunu tēlu, kas ļoti uzkrītoši atgādināja tolaik vēl aktuālo amerikāņu dziedātāju Britniju Spīrsu. Par starptautisku superzvaigzni Marija nekļuva, bet dziedātājas uzvara Latvijai sniedza nebijušu iespēju sevi kārtīgi izreklamēt, rīkojot nākamo festivālu.
Šo notikumu, protams, izmantoja viesnīcas un arī krogi, krietni paceļot savas cenas un pēc tam tās iepriekšējā līmenī nenolaižot. Turklāt kaut kādu oficiāli nekad neuzsvērtu iemeslu dēļ Rīga pēc šeit notikušās Eirovīzijas kļuva tieši par sekstūristu ļoti iecienītu valsti – pēkšņi no Čakmarijas ielas pašvaldību izdzītā naktsdzīve nokļuva pašā pilsētas sirdī – Vecrīgā. Kā sēnes pēc lietus cits pēc cita parādījās naktsklubi, kas piedāvāja erotiska rakstura izklaides, bet Kaļķu ielā savus medījumus copēja skaistules izaicinošos apģērbos.
Turpmāk Latvijai Eirovīzijā vairs neveicās. Augstākais sasniegums bija Valtera un Kažas izpildītās daudzkārtējā Eirovīzijas dalībnieka Mārtiņa Freimaņa komponētās dziesmas The War Is Not Over piektā vieta 2005. gadā. Mazliet noplakusi ir arī mūziķu interese – ir izveidojusies tāda kā Eirovīzijas komūna, kas gadu no gada tur sacenšas savā starpā kaut vai sporta pēc.
"Tāds brīnums kā ABBA atnāk tikai vienreiz, un pārējie Eirovīzijas uzvarētāji visiem sen jau aizmirsušies."
Vēl viens būtisks un apgrūtinošs aspekts – kopš Latvija sākusi piedalīties Eirovīzijā, ir krietni audzis turp sūtīto mākslinieku un dziesmu līmenis. Ja agrāk kādas labas dziesmas nokļūšanu daudzu valstu īpaši augstu nevērtētajā Eirovīzijā varēja uzskatīt par pārpratumu, tad tagad tā vairs nav. Lielākā daļa priekšnesumu patiešām ir sagatavoti profesionāli augstā līmenī, un konkurence ir visai sīva. Par to jāpateicas tieši valstīm, kas pievienojušās Eirovīzijas saimei pēdējos desmit gados un uzskatījušas to par ļoti nopietnu konkursu, kur nedrīkst izgāzties, no kā Lielbritānija, Zviedrija vai Spānija agrāk nebaidījās. Tagad viņi vairs negrib visus laurus atdot Austrumeiropai, jo nevar taču izlaist no rokām visus striķus, kas kustina šīs ņirbošās mašinērijas mehānismu!
Šādu rezultātu gan nevar uzskatīt par īpašu ieguvumu skatītājiem – līmenis ceļas, un cilvēkiem, kuri iepriekš Eirovīziju skatījās kā komisku šovu, vairs nav par ko pasmieties, bet līdz patiesam muzikālam baudījumam joprojām ir miljoniem gaismas gadu. Tāds brīnums kā ABBA atnāk tikai vienreiz, un pārējie Eirovīzijas uzvarētāji visiem sen jau aizmirsušies. Ja to darīt pēc principa „Galvenais ir nevis uzvarēt, bet piedalīties”, tad – kāpēc gan ne?
