Mākslas dienām Latvijā ir sena un noturīga tradīcija. Taču zemeslode griežas. Viss notiek, un viss mainās. Nekad vairs nenāks atpakaļ laiks, kad visa Rīga Mākslas dienu laikā burtiski viļņojās. To sašūpoja tauta, kas tik ļoti bija izslāpusi pēc mākslas. Bija Mākslas dienu ritmi. Un bija karnevāli. Krāšņi gājieni Rīgas ielās. Daudz kas ir arī tagad. Tomēr – savādāk.
Pirms daudziem gadiem Mākslas dienas bija visai skaļš pasākums, kas pelēkajā ikdienā ienesa skaistu, krāsainu akcentu. Galu galā uz Mākslas dienu rēķina varēja atļauties kaut ko vairāk, un tas bija visnotaļ svarīgi visiem – gan tautai, gan pašiem māksliniekiem.
Savulaik viens no būtiskiem Mākslas dienu akcentiem bija Atvērto durvju dienas mākslinieku darbnīcās. Par to rakstīja laikrakstos, un tas deva iespēju pietuvoties mākslas noslēpumam – ielūkoties mākslinieku svētākajā vietā un redzēt, kā top māksla. Pazīstamā, daudzšķautņainā māksliniece keramiķe Helga Ingeborga Melnbārde vēl šodien atceras, kā ar vizbulīšu pušķīti gājusi uz darbnīcu pie gleznotāja Eduarda Jurķeļa. Daudzi no mums gāja ciemos pie māksliniekiem, un tie bija abpusēji svētki.
"Jo grūtāk iet, jo spicākas idejas rodas. Jo ir lielāka rosība. Paskat, kas notiek! "
Helga Ingeborga Melnbārde
Tagad mākslā nav robežu un var darīt visu, un viss ir atļauts. Iespējams, vecākās paaudzes mākslinieki ne vienmēr saprot jaunos, kuri reizēm savos darbos izmanto neparastus materiālus. Saka – jaunā paaudze esot dulla. Tagad, piemēram, izstādē var skatīt no laikrakstiem veidotus gaismas ķermeņus, bet kāds mākslinieks par sava darba materiālu izvēlējies „Actimel” pudelītes. Un tas, kā saka H.I.Melnbārde, ir interesanti, jo ne visiem māksliniekiem ir iespēja nopirkt dārgu materiālu savu ideju īstenošanai. Ir jāmeklē iespējas izteikties savādāk. Un vēl māksliniece teic: „Jo grūtāk iet, jo spicākas idejas rodas. Jo ir lielāka rosība. Paskat, kas notiek!”
Idejām nav robežu. Taču tā ir iegājies, ka tās īsteno galvenokārt zinātnieki un mākslinieki. Varbūt viņos vairāk spīta? Izteiktāka sava mērķa apzināšanās? Protams, ir grūti īstenot idejas, ja pietrūkst līdzekļu iztikai, taču, lai cik tas šķistu dīvaini, visos laikos ģeniālākie mākslas darbi tapuši, dzīvojot trūcīgi.
„Es vienmēr domāju: nedod, Dievs, māksliniekam dzīvot pārticībā un bagātībā. Tas traucē,” uzskata H.I.Melnbārde. „Bet, ja ir grūti, vienmēr rodas spītība, ka vajag izdarīt. Māksliniekus bīda ideja, un, manuprāt, tas palīdz dzīvot. Palīdz īstenot idejas.”
"Nevajag Latvijas karti nokrāsot baltā vai zaļā krāsā un teikt, ka tā, lūk, ir Latvija."
Boriss Bērziņš
Mākslinieki visos laikos bijuši avangardā. Un tā arī jābūt. Ar saviem darbiem, ar savām krāsām viņi ir avangardā. Savulaik glezniecības vecmeistars Boriss Bērziņš, kad runājām par krāsām, teica: „Krāsām vajadzīga absolūta brīvība, tās nevar iebāzt cietumā. Nevajag Latvijas karti nokrāsot baltā vai zaļā krāsā un teikt, ka tā, lūk, ir Latvija. Savulaik franču tauta redzēja savu zemi brūnu. Tad atnāca impresionisti un pateica kaut ko citu. Savādāku. Arī Francija var būt dažāda. Esmu par krāsu dažādību.”
Mākslinieki aicina uz sapratni un draudzību. Viņi iet pie tautas un uzrunā to. Un, kā teic Helga Ingeborga Melnbārde, „skaistākais ir tas, ka mākslinieki īsteno savas idejas un ka ir kāds cilvēks ar gudru prātu, kas nes saulītē to, kas mums pieder”.
Informācija par visiem Mākslas dienu 2010 pasākumiem pieejama mājaslapā – www.makslasdienas.lv.
