Tirgus kā dzīve un dzīve kā tirgus
Tirgus murd un dun, un skan. Cilvēks tirgū – gan pircējs, gan pārdevējs. Mazrunīgs un pļāpātājs, aktieris un spēlmanis. Pa vidu tam tirgus azarts – iestāstīt, ieintriģēt.
Kāpēc Mākslas dienas notiek tirgū? Tāpēc, ka Rīgas Centrāltirgus (RC) ir viens no lielākajiem un vecākajiem tirgiem Eiropā (tā teritorija pārsniedz 7 hektārus) ar pieciem pārtikas preču paviljoniem, kas izvietoti milzīgos cepelīna angāros. Ap angāriem un starp tiem tiek tirgots viss, sākot no ziediem un beidzot ar apģērbu. Tirgus vienmēr ir dzīvs un rosīgs, un tā ir laba vieta, lai iepazītu tuvāk vietējos iedzīvotājus, nobaudītu un nopirktu vietējos produktus.
Šobrīd Centrāltirgus ir kļuvis arī par vienu no atraktīvākajiem tūrisma objektiem, kas Rīgā piesaista pastiprinātu ārzemju viesu uzmanību. To ik gadus apmeklē arvien vairāk ārvalstu viesu – gan oficiālas valstu, pašvaldību un sabiedrisko organizāciju delegācijas, gan arī tūristu grupas un individuāli ceļotāji.
Tāpēc ir ļoti būtiski domāt par tirgus savdabīgo objektu akcentēšanu. Rīgas dome (RD) uzsākusi darbu pie vienota Rīgas Centrāltirgus vizuālā tēla veidošanas. Sadarbībā ar Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) mākslas, dizaina un arhitektūras speciālistiem tiek izstrādāti un apzināti iespējamie RC teritorijas labiekārtošanas varianti.
Tirgus teritorija ir ļoti daudzveidīga, un vienots vizuālais tēls ļautu akcentēt tā savdabību un viennozīmīgi nodalītu no pieguļošajām teritorijām un tirdzniecības vietām. Jācer, ka mūsu sadarbība vainagosies ar panākumiem un mēs vēl vairāk varēsim lepoties ar savu tirgu, norāda Naina Cibuļska, RP AS „Rīgas Centrāltirgus” valdes priekšsēdētāja.
Turpmāko gadu laikā būtiskas izmaiņas skars arī Rūpniecības preču tirgus teritoriju, jo tā vietā iecerēts izbūvēt plašu satiksmes mezglu.
Par RD, LMS un RC sadarbību stāsta rakstnieks un publicists, grāmatas „Leģendārais Rīgas Centrāltirgus” autors Ēriks Hānbergs: „Pašlaik rakstu savu otro grāmatu par Rīgas Centrāltirgu. Tā sakrita, ka tobrīd Rīgas dome un Centrāltirgus vadība, domājot par Centrāltirgus vizuālā tēla attīstību, projektēja rītdienu, un es nolēmu sapazīstināt Nainu Cibuļsku ar Mākslinieku savienību. Vēl tas saistīts ar Teodora Zaļkalna „Cūku”: Nacionālais mākslas muzejs pērn pilnvaroja mani aprunāties ar tirgus vadību. N.Cibuļska iedegās par šo ideju, un tā viss sākās.”
Miers, stabilitāte, labestība – kad?
Jāpiebilst, ka šī skulptūra jau 70 gadus ir viens no publikas iemīļotākajiem eksponātiem, bet tā dēvēto cūku bēru tēmu atainojuši latviešu mākslinieki Ģederts Eliass un Boriss Bērziņš.
Interesi par šo izcilo akmens tēlniecības darbu noteikuši vairāki iemesli. Viens no galvenajiem – cūka nekad nav bijis populārs modelis tēlotājmākslā, bet Teodors Zaļkalns ir lauzis šo ierobežojumu. T. Zaļkalna animālijas ir arī mūsu tautas ētisko vērtību nesējas. Granīta „Cūka” pauž nesatricināmu mieru, stabilitāti, labestību. Tās ir kas vairāk nekā vien parasti dzīvnieku atveidojumi. Tēlnieks parāda laukos auguša cilvēka attieksmi pret apkārtni un dzīvo radību. Tajā nav bērnišķīga naivuma vai kundziska pārākuma: ir stingra, paaudžu pieredzē sakņota, pārbaudīta jēga it visam. Arī dzīvnieka vietai sev blakus.
Laika gaitā radās vērienīgā ideja – radīt pieminekli cūkai kā simpātiskam mājdzīvniekam un Latvijas ekonomikas balstam. Pēc autora ieceres, 6 metrus garais un 4 metrus augstais piemineklis cūkai bija kaļams gaišpelēkā Somijas granītā un novietojams Centrāltirgū. Diemžēl laikmeta griežos šī ideja tā arī netika piepildīta.
Nākotnē Rīgas dome un Centrāltirgus vadība plāno realizēt šo ieceri. T.Zaļkalna „Cūka” varētu atrasties starp Gaļas un Piena paviljoniem.
Mainīgās Mākslas dienas
Ik gadu Mākslas dienās tiek uzsvērta cita mākslas šķautne, uzsver Mārtiņš Heimrāts, LMS prezidents. Tradicionāli tā tiek atainota Mākslas dienu plakātā. Māksla kā terors. Māksla kā kuģis. Māksla kā ūdens malks izslāpušajam. Daudz un dažādas ir Mākslas dienu idejas. Šogad – māksla kā tirgus. Mākslas tirgus. Vai tāds mums ir? Ja ir, tad kā tajā jūtas mākslinieks?
Ideju LMS piespēlējusi pašreizējā un varbūt tālejošā sadarbība ar netālajiem un unikālajiem kaimiņiem Daugavas krastā – Rīgas Centrāltirgu. Līdz ar to daļa Mākslas dienu pasākumu notiks tieši Rīgas Centrāltirgū.
Senāk ļaužu masas plūda tur, kur Mākslas dienās darbojās mākslinieki. Šoreiz – mākslinieki paši iziet ļaužu masās. Skanot dūdu un bungu grupas „Auļi” priekšnesumiem, Centrāltirgū tika iebungotas „Mākslas dienas 2008”. Lai arī šā gada Mākslas dienu atklāšanas pasākumā prominentas personas nebija ieradušās, šova „Dejo ar zvaigzni” laureātus māksliniekiem tomēr esot izdevies ieraudzīt.
LV.LV jautā
Vai cilvēku savstarpējo attiecību „ledus” ir sakustējies?
|
|
Ēriks Hānbergs: „Mūsdienās Mākslas dienas atkal sāk iekarot savu vietu. Radošās savienības atkal piesaka sevi, un viena no tām ir Mākslinieku savienība.
Ir brīži, kad tautā viss sakuplo, piemēram, Rīgas 800 gadu jubilejā. Vai arī milzīgais vilnis, kāds raksturīgs Dziesmu un deju svētkiem, aicina tiekties kopā, būt kopā, tā apliecinot savu esību.
Pēc neatkarības atgūšanas mums būtu par daudz ko priecāties, bet mēs saasinām uzmanību uz negācijām. Ir daudz parādību, kas šobrīd atgūst savu spraigumu, kā teātra izrādes u.c.”
|
|
Mārtiņš Heimrāts: „Es īsti neesmu konstatējis šo sasalšanu. Šodien par atkušanu gribas runāt saules un siltā laika dēļ. Runa varētu būt nevis par atkušanu, bet par atvēršanos.
Mākslinieki ir ļoti dažādi, un mūsu ir daudz. Mākslas dienas apvieno māksliniekus kā sabiedrības daļu iepretī citām sabiedrības daļām. Zināmā mērā mēs gribētu pasvītrot sabiedrībai savu lomu un rādīt, ka pastāv cita, alternatīva dzīves uztvere. Visu radošo cilvēku un ne tikai mākslinieku mērķis ir rādīt sabiedrībai, ka uz visām lietām var raudzīties savādāk, dziļāk, visaptveroši un ne tik virspusēji.”
Ieva Saulīte, Jauno mākslinieku apvienības vadītāja, daudzu radošo projektu autore: „Jāķeras pie darba. Jāstrādā, jāstrādā. „Ledu” kausējam, strādājam pie tā. Domāju – viss kārtībā. Pamazām parādās atsaucība. Ko vajag māksliniekam? – Izejmateriālus. Ja vide ir rosinoša, tad arī viss notiek.”
Agija Ģērmane, gleznotāja: „Es domāju, vispirms jāatkausē mākslinieku „ledus”. Tagad mākslinieki ir it kā sadalījušies: vieni, kuri paši strādā savās darbnīcās un sadarbojas ar galerijām, Latvijā pat nerīko izstādes, tikai ārzemēs, tā kā neorientējas vairs uz mūsu cilvēkiem.
Bet mums ir izdevies savākt 20 cilvēku domubiedru grupu, un es ceru, ka būs vēl vairāk gribētāju, kas piedalīsies šeit, Rīgas tirgū. Kad mākslinieki ar mīlestību darbojas, tad cilvēku „ledus” pretī vienkārši nav iespējams. Ja mēs gribam kaut ko dāvāt, tad taču mums labi izdodas!
Piemēram, viens gruzīnu tēlnieks ir izdomājis, ka viņš ceps kukurūzas plāceņus, taisīs figūriņas un dāvinās cilvēkiem. Viņam ir šāda ideja, citiem – savādākas. Dažādas ir mākslinieku ieceres.”
Kāpēc Mākslas dienām izvēlēts tirgus?
Ē. Hānbergs: „Tas saistīts ar praktisko, perspektīvo tirgus redzējumu, ko realizē tirgus un Rīgas dome. Tirgus daudziem kļūst populārs, un paši cilvēki sāk aizvien vairāk novērtēt tirgu kā demokrātijas attīstības vietu.
Vasaras sezonā Rīgas Centrāltirgū dienā apgrozās 70 – 100 tūkstoši cilvēku, ziemā – 50 – 60 tūkstoši. Šis skaitliskais rādītājs ietver arī manu atbildi. Turklāt tirgus ir magnetizējošs ne tikai kā tirgošanās vieta. Tas atrodas pilsētas viducī. Daudziem tirgus ir kā jaunatklāsme.”
M. Heimrāts: „Tā ir kopīga ideja. Mums veidojas laba sadarbība ar tirgu. Tālejošās sadarbības ietvaros Mākslas dienas ir pirmais sadarbības posms.
Pats tirgus kā vieta ir intriģējoša un rosinoša. Es jūtu, ka māksliniekiem, šo vietu ieraugot, aizvien vairāk sāk rosīties fantāzija. Mākslinieki strādās ne tikai uz perona, bet visā tirgus teritorijā. Perons ir unikāla vieta, un visu cieņu tirgus vadībai, ka te viss ir tik sakopts.”
"Ja mēs gribam kaut ko dāvāt, tad taču mums labi izdodas!"
I. Saulīte: „Godīgi sakot, man to piedāvāja un man likās, kāpēc ne? Jo, kā jau minēju, tirgus vide ir ārkārtīgi iedvesmojoša. Galvenais – tas raibums, kas te apkārt. Viss notiek šeit. Mēs, mākslinieki, savā starpā sajūsmināmies, kā te izskatās. Gan produktu kaudzes un pārdošana, gan arī paši tipāži kā pārdošanas produkts.”
A. Ģērmane: „Tā ir tirgus iniciatīva. Naina, tirgus direktore, nāca uz Mākslinieku savienību un to piedāvāja. Viss notika šādā veidā.
Tirgus ir mūžīga tēma. Man liekas, katram gleznotājam uzreiz ir skaidrs – jā, tirgus ir tā vieta, kur var strādāt.”
No 14.aprīļa līdz 11.maijam
7., 8. un 10.maijā Rīgas Centrāltirgū notiks gleznotāju plenēri, fotogrāfu, jauno mākslinieku un tēlnieku akcijas, kurās aicināts piedalīties ikviens. Mākslinieki gleznos, fotografēs un veidos, cilvēki baudīs, iepirksies un priecāsies.
11.maijā – unikālā vietā, ko pašreiz vienkārši sauc par peronu uz Gaļas paviljona jumta terases, – visi darbi būs aplūkojami izstādē. Interesanti, ka šajā vietā savulaik bijis dzelzceļš, tādēļ uz jumta saglabājies pat perons, lai gan sliežu šeit vairs nav. No šī perona uz Eiropas valstīm kādreiz tika eksportēts Latvijas bekons.
Mākslas dienās no 7. līdz 10.maijam (izņemot 9.maiju) tirgū darbosies trīs plenēristu grupas. Pirmajā dienā mākslinieki gleznos gardēžu priekus, otrās dienas tēma būs cilvēki tirgū, bet trešajā dienā māksliniekus saistīs cilvēka radīto lietu pasaule. Fotogrāfi nemanāmi iejuks tirdzinieku pūlī un tvers interesantus fotomirkļus. Uz Gaļas paviljona jumta darbosies Tēlniecības centrs, kur pašmāju tēlnieki sadarbībā ar vācu kolēģiem veidos skulptūras no putoplasta u.c. moderniem materiāliem.
"Mākslas dienas ir. Tās neiznīkst. Ir cēlumi, kritumi, atkal cēlumi."
Mākslas dienas Rīgas Centrāltirgū muzikāli atdzīvinās jauno mūziķu ansamblis no Andrejsalas. Savu līdzdalību ar tēmai atbilstošām mākslas akcijām ir apstiprinājuši Talsu mākslinieki un Lietuvas tekstilmākslinieku grupa „Baltos kandys”.
Mākslas dienu pasākumi, protams, risināsies arī citviet Latvijā – 37 Latvijas pilsētās un rajonos, ap 220 kultūras iestādēs, skolās un muzejos, stāsta LMS prezidents.
Papildu informācija – www.makslasdienas.lv
Mākslas dienas veido mūsu atsaucība
Mākslas statuss un vieta uz cilvēka vajadzību piramīdas trepītēm nav tie augstākie. Izmisuši no augošās dārdzības, nedrošības, parādu nastas, pārslodzes un citām masu parādībām, cilvēki šobrīd varbūt neapzinās savu lomu un ietekmi sabiedrības attīstības procesos. Bet līdz ar pavasari miegs varētu būt izgulēts, ledus sakustējies, pašapziņa un varēšana pieaugusi. „Mosties, mosties reiz...”, no zemzemes sauc senču balss. Mosties, mosties, aicina mūsu iekšējā sajūta.
Noraugoties Mākslas dienu atklāšanā, bija patiess prieks par to, ka Mākslas dienas ir un ka tās neiznīkst. Kur slēpjas Mākslas dienu fenomens? Mākslas dienas ir draudzīgs pasākums. Māksla pieļauj dažādību, māca dzīvot un domāt daudzveidīgi, jo nekas neveidojas viendabīgi: ir cēlumi, kritumi, atkal cēlumi.
Kārtējie Mākslas dienu pasākumi ir sākušies. Tāpat kā citus gadus. Un tomēr drusku citādāk. Ideja joprojām paliek nemainīga – vienot un atvērties uz otru. Modināt.
Uzziņa
Ieskats vēsturē
Rīgas Centrāltirgus dibināts 1930.gada 2. novembrī, bet kā Rīgas pašvaldības akciju sabiedrība darbojas kopš 1995.gada. RP AS „Rīgas Centrāltirgus” ietilpst Centrāltirgus, Āgenskalna tirgus un Vidzemes tirgus. Vienīgais uzņēmuma īpašnieks ir Rīgas dome.
Jau pirms Pirmā pasaules kara Rīgas tēvi apsprieda Centrāltirgus ierīkošanas nepieciešamību. Tā 1909./1910. gadā Rīgas - Orlas dzelzceļa valdes uzdevumā Rīgas dzelzceļa mezgla izbūves projektā tika paredzēts dzelzceļa atzarojums jaunā tirgus vajadzībām vietā starp pilsētas kanālu un tā saucamiem sarkaniem spīķeriem. Pirmais pasaules karš projekta īstenošanu pārtrauca, un šim jautājumam no jauna pievērsās tikai pēc kara beigām.
1922. gada 28. decembrī Rīgas dome pieņēma lēmumu par centrālā pilsētas pārtikas tirgus ierīkošanu un celtniecību. Šim nolūkam Rīgas pilsēta no valdības atpirka pēc Pirmā pasaules kara ķeizariskās Vācijas armijas Kurzemē (Vaiņodē) atstātos gaisakuģu (cepelīnu) angārus. Tā cepelīnu angāri ir kļuvuši par Rīgas pazīšanas zīmi gan pašiem rīdziniekiem, gan ārzemju viesiem. Neskatoties uz to, ka šajā vietā nekad nav bijuši novietoti ne gaisakuģi, ne citāda veida lidaparāti, gadu garumā radušies dažādi nostāsti un minējumi par angāru izcelsmi.
Sākotnēji bija iecerēts cepelīnu angārus kā tirgus paviljonus saglabāt to oriģinālā izskatā, bet tie neatbilda moderna tirgus sanitārajām prasībām, jo to lielais augstums radīja plašas temperatūras svārstības. Tāpat arī trūktu citu nepieciešamo sanitāro un tehnisko aprīkojumu. Tādēļ nolēma izmantot tikai angāru augšējās noslēdzošās fermas un pašas celtnes celt no mūra un dzelzsbetona.
Tā kā šādu celtņu projektēšanā vietējo celtnieku pieredze bija nepietiekama, šim nolūkam 1923. gadā tika izsludināts starptautisks konkurss. Konkursā tika iesniegti vairāki projekti (aptuveni septiņi), bet šodien arhīvā atrodami tikai trīs projektu apraksti. Tomēr neviens no iesniegtajiem un arī konkursā godalgotajiem projektiem pilnībā neapmierināja pilsētas prasības, un tika nolemts izveidot jaunu tirgus celtniecības projektu, izmantojot jau konkursā izteiktās idejas.
Jaunais projekts tika izstrādāts pilsētas arhitekta P. Dreimaņa vadībā speciāli šim nolūkam dibinātajā Tirgus jaunbūves birojā. Projekta izstrādē piedalījās inženieri V.Isajevs un G.Tolstojs, arhitekts P.Pavlovs un vēl 9 darbinieki, tajā skaitā 8 tehniķi - Latvijas Valsts universitātes studenti. Tika izveidota arī īpaša tirgus būves komisija, kurā darbojās Rīgas pilsētas valdes būvnodaļas vadītājs inženieris J.Jagars, tirdzniecības nodaļas vadītājs G.Ulmans un revīzijas komisijas loceklis P.Ladigins.
Pavisam projektā bija paredzēti pieci paviljoni, no kuriem lielāko (5 000 m2) bija iecerēts izmantot vairumtirdzniecībai un gaļas apstrādei, bet četri mazākie, katrs pa 2 592 m2, sīktirdzniecībai (pirmais - gaļai, otrs - piena un gaļas produktiem, trešais - maizei, augļiem, dažādiem pārtikas produktiem un kautiem putniem, ceturtais - tikai zivīm).
Tirgus celtniecība
Centrāltirgus būve Rīgas pilsētai izmaksājusi vairāk nekā 5 miljonus latu.
Tirgus celtniecības darbus uzsāka 1924. gada jūnijā, vispirms nojaucot divas rindas tā saucamo sarkano spīķeru, kuri bija uzcelti 19. gadsimta nogalē. 1926. gadā, celtniecības darbu laikā izrādījās, ka sākotnējā projektā nepieciešams veikt vairākus grozījumus un papildinājumus, kas pārsniedza projektam iepriekš paredzētos izdevumus. Rīgas domnieku starpā tas izraisīja domstarpības par pilsētas budžeta līdzekļu izlietošanu, un būvdarbus pārtrauca. Tirgus celtniecība tika atsākta tikai 1928. gada pavasarī un pabeigta 1930. gada rudenī. Tā paša gada 2. novembrī tirgu svinīgi nodeva ekspluatācijā. Rīgas Centrāltirgus ir lielākā pēckara celtne Rīgā.
Tirgus arhitektūrā vērojama zināma jūgendstila paņēmienu, kā arī pirmskara neoklasicisma ietekme. Atsevišķās vēsturiskās detaļas fasāžu noformējumā pasniegtas art deco interpretējumā. Visās ēkās tirdzniecības telpas iekārtotas vienā stāvā, bet ēkas celtas ar aprēķinu, ka tajās var iekārtot arī otro stāvu. Zem paviljoniem izveidotas plašas preču glabāšanas noliktavas ar saldētavām, pazemes tuneļiem.
Viss tirgus komplekss ir tehniski aprīkots ar pievedceļiem sauszemes un ūdens transportam. Starp vairumtirdzniecības paviljonu un preču pārkraušanas debarkaderu veda dzelzceļa dubultsliežu atzars, kuru bija paredzēts turpināt arī tālāk līdz Latgales ielai, bet pēc Otrā pasaules kara, uzlabojoties autotransporta piegādes iespējām, šo dzelzceļa pievadu atvienoja un nojauca.
Visa tirgus teritorija aptver 5,7 ha, tajā skaitā zem ēkām - 1,6 ha. Visus paviljonus savienojošā tuneļa kopgarums virzienā no Gogoļa ielas uz Latgales ielu ir 337 metri, visai tirgus teritorijai izbūvētās ārējās kanalizācijas kopgarums ir 2 350 m, ārējā ūdensvada tīkla kopgarums - apmēram 1000 metru. Pavisam būvē izmantoti 6 milj. ķieģeļu, 60 000 mucas cementa un 2 460 tonnas dzelzs.
Avots – Rīgas Centrāltirgus mājaslapa www.centraltirgus.lv
