Ko saprotam ar „vidējo temperatūru”
Ogres novada domes priekšsēdētājs Edvīns Bartkevičs portālam LV.LV nesen teica – ja apgalvojam, ka pašvaldībās, tāpat kā slimnīcās, vidējā temperatūra ir normāla, tad „dažas ir galīgi pārkarsušas, bet dažas jau pavisam aukstas”. Kā to komentēsit?
Par to temperatūru, manuprāt, ir prātīgi teikts. Jo viens no reformas mērķiem tieši bija Latvijas pašvaldībās nodrošināt vidēji pieņemamu „temperatūru”. Ja reformas rezultātā salikām kopā tās, kur situācija bija ļoti slikta, un tās, kur ļoti laba, kopā iznāk šī vidējā temperatūra. Visur dzīvo cilvēki, un viņi ir pelnījuši vienādu pakalpojumu kvalitāti.
Bet ziņas nāk tādas, ka tām novadu pašvaldībām, kuras tagad aptver gan bijušās rajonu pilsētas, gan apkārtējos pagastus, piemēram, Limbažos, Ogrē, Gulbenē, nemaz neklājas labi. Budžets samazināts vidēji par 30 procentiem, iedzīvotāju ienākuma nodokļa apjoms vismaz par 17 procentiem mazāks par Finanšu ministrijas prognozēto, un pašvaldībām teju neiespējami izpildīt savas funkcijas. Vai piekrītat?
Viens ir oficiālais stāsts, otrs – neoficiālais, par ko pašvaldības mūs informē neoficiāli. Pat reformas pretinieki šobrīd saka – pārmaiņas vajadzēja tādēļ vien, lai novērstu nepilnības mazajās pagastu pašvaldībās. Tagad redzams, ka daudzviet to vadība nebija pratusi ne budžetu izstrādāt, ne personāla vadības dokumentus sakārtot. Ne tikai pašvaldību administrācijā, bet arī to pakļautības iestādēs, kad jālemj par darbinieku atbrīvošanu, nāk gaismā absolūts juceklis.
Aplamības ir gan līgumu slēgšanā ar komunālo pakalpojumu sniedzējiem, gan rīcībā ar pašvaldību īpašumiem. Piemēram, Gulbenes novads, kam ministrija piešķīra mērķdotāciju 200 tūkstoš latu apmērā infrastruktūras sakārtošanai saistībā ar novada izveidošanu. Tagad izrādās: ir uzbūvēta sporta zāle, bet tajā pašā laikā pašvaldības teritorijā ir pagasti, kur katastrofālā stāvoklī ir komunālie tīkli. Novadam nu ir radušies papildu kredīta maksājumi saistībā ar sporta zāles celtniecību un vienlaikus pastāv haoss attiecībās ar komunālo pakalpojumu sniedzējiem. Ir desmitiem tūkstošu latu parādi par šiem pakalpojumiem, bet nav arī nekādu sviru, lai ietekmētu pakalpojumu sniedzējus, to pieprasītās cenas, jo noslēgti neizdevīgi ilgtermiņa līgumi. Tā ir arī citviet.
Tagad arī daža jaunā novada vadība ļoti brīnās, kā piejūras pagasta teritorijā kāpu aizsargjoslā izsniegtas būvatļaujas, daži jau būvējas, dažiem tas apsolīts – vietās, kur mājas nekad nav bijušas, kur likums būvniecību liedz... Kā ar to tagad tikt galā?
Jāatzīst gan, ka jaunās pašvaldības mums par vietējām problēmām stāsta nelabprāt un mēģina tās atrisināt klusām iekšienē. Bet līdzīgi signāli tomēr nāk no visas valsts.
Gan nezināšana, gan savtīgums
Tāda mode bija uznākusi - sporta zāles laikam gan sabūvētas ik pārdesmit kilometru attālumā, nedomājot, ka var aizbraukt uzspēlēt volejbolu pie kaimiņiem, bet paši būvēt citu objektu, arī plašā apkārtnē vajadzīgu...
Tas, ka reforma būs, bija zināms jau ilgu laiku. Arī novadu robežu aprises tomēr bija iezīmētas. Protams, ka tādā situācijā nedrīkstēja būvēt visu, kas ienāk prātā, uzņemties milzu saistības pēc principa „pēc manis kaut vai ūdensplūdi”.
"Viens no reformas mērķiem tieši bija Latvijas pašvaldībās nodrošināt vidēji pieņemamu „temperatūru”."
Jā, tagad ne viens vien jaunā novada vadītājs atzīst: saimniekošana pagastos bijusi kā mazās karaļvalstīs, pusgada budžeta vietā tērējot desmit mēnešu naudu un tamlīdzīgi. Savulaik valdībā bija diskusija, vai vismaz desmit mēnešus pirms vēlēšanām nevajadzētu ierobežot pašvaldību rīcību ar mantu. Diemžēl ierobežojumi tika uzlikti tikai rajonu pašvaldībām, savukārt uz novadu pašvaldībām paļāvāmies uz vadības godaprātu. Tas tomēr „nenostrādāja”.
Kas te vairāk vainojams – līdzšinējo pašvaldību vadības profesionālais vājums vai savtīgums?
Sliecos domāt, ka lielākoties tā ir nekompetence un neapdomīga rīcība.
Vai lielajos novados tagad vadība profesionālāka?
Jā. Īstenībā te nedaudz palīdz arī krīze, kas ir lielo iespēju laiks. Konkurence uz darbavietām ir daudz lielāka, un tādējādi pastāv lielāka iespēja piesaistīt kvalificētākus un profesionālākus speciālistus. Kaut gan sākumā tendence bija šāda: ja divas pašvaldības apvienojās un katrā no tām iepriekš strādāja, teiksim, pieci cilvēki, tad jaunajā novadā iznāca vismaz divpadsmit darba vietas. Tagad situācija ir pretēja – kaut arī darba kļūst arvien vairāk, darbinieku skaits samazinās, bet viņi ir kvalificētāki. Tas, protams, ir pašu pašvaldību ziņā, bet domāju, ka bažām par jauno novadu pārvaldes uzblīšanu nav pamata. Noteicošā loma novada attīstībā, manuprāt, tomēr ir domes priekšsēdētāja personībai, viņa zināšanām, organizatora spējām.
Ar likumu pret administratīvo izšķērdību
Bet kā tomēr ir ar šīm finansēm?
Jā, pašvaldībās samazinās ienākumi uz vienu cilvēku. Iepriekš, piemēram, tajā pašā Ogres novadā situācija bija labāka, pēc tam, kad tika pievienotas trūcīgākas pašvaldības, protams, vieni ir ieguvēji, otri – zaudētāji. Bet tas, kā jau teicu, arī bija mērķis. Sāpīgāk tajā ziņā, ka pašvaldību galvenais uzdevums ir sniegt pakalpojumus iedzīvotājiem. Finanšu samazinājums to, protams, ietekmē.
Ja esam nonākuši tiktāl, ka pašvaldības aptur pašu noteikto pabalstu izmaksu iedzīvotājiem, tām ir grūtības ar obligāti noteikto garantētā minimālā ienākuma un dzīvokļa pabalstu nodrošināšanu, jo palīdzības prasītāju skaits katastrofāli palielinās, - kas beigu beigās notiks? Vai daža pašvaldība vienkārši nevar bankrotēt?
Pašvaldība bankrotēt nevar. Ja tai pietrūks finanšu līdzekļu kādas funkcijas izpildei, notiks pašvaldību stabilizācija, respektīvi, valsts aizdos naudu, vienojoties par aizdevuma atmaksas termiņu desmit līdz divdesmit gadu termiņā. Tiekoties ar pašvaldību pārstāvjiem un informējot par aktuālākajiem darbības nodrošināšanas jautājumiem, esam saskārušies ar to, ka pašvaldībām diezgan grūti klājas ar budžetu pareizu sastādīšanu.
Pasaules Banka ir veikusi pētījumu par pašvaldību finanšu sistēmu, un arī Starptautiskajam Valūtas fondam ir viedoklis, ka pašvaldības bieži vien nelietderīgi tērē budžeta līdzekļus. Pirmkārt, pārāk augstas ir administratīvās izmaksas. Otrkārt, dažādu pabalstu izmaksai dažādās pašvaldībās ir atšķirīgs īpatsvars. Līdztekus obligātajiem pabalstiem - dzīvokļu pabalstiem, garantētajam minimālajam ienākumam – ir vēl citi pašu noteikti pabalsti, kurus tiesību akti neparedz. Piemēram, par bērna piedzimšanu, bēru gadījumā un tamlīdzīgi. Pašvaldības laika gaitā bija sākušas tos izmaksāt, jo varēja atļauties. Tagad samazinās tieši šo pabalstu īpatsvars. Obligātie pabalsti ir un būs, kaut vai tāpēc, ka šīs pozīcijas parādās arī sociālās drošības tīklā – līdzfinansējums, ko piešķir Pasaules Banka.
Par administratīvajām izmaksām – Finanšu ministrija aplēsusi, ka vienotās algu sistēmas ieviešana pašvaldību budžetā dos 44,3 miljonus latu ietaupījumu. No kurienes?
Grūti pateikt, kā Finanšu ministrija ir nonākuši līdz šiem skaitļiem. Mums arī premjers pieprasīja informāciju, kāda ir ekonomija saistībā ar atlīdzībām pašvaldībās pēc novadu izveidošanas. To ir grūti prognozēt, jo katra pašvaldība tomēr izlemj pati, cik daudz darbinieku tai vajadzīgi un kādi būs administrācijas tēriņi. Neapšaubāmi, vienotais algu likums un šādas sistēmas ieviešana ir nepieciešama, jo, piemēram, ir būtiskas atšķirības, cik saņem grāmatvedes divās gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā, gan pēc citiem rādītājiem līdzīgās pašvaldībās. Pašlaik šīs atšķirības ir diezgan lielas.
"Ir uzbūvēta sporta zāle, bet tajā pašā laikā pašvaldības teritorijā ir pagasti, kur katastrofālā stāvoklī ir komunālie tīkli."
Atšķirīga ir arī pašvaldību vadītāju kāre pēc lielas algas. Šķiet, tas arī nosaka pārējo hierarhiju – cik saņems vietnieki, cik grāmatvede un sekretāre... Ļoti lielas algas noteiktas, piemēram, Bauskas, Tukuma, Auces novadā...
Lielās naudas ir Garkalnē. Pašlaik esam apkopojuši informāciju par darbinieku algām 70 novados. Rīga, protams, ir ārpus konkurences, to var arī saprast. Savukārt Garkalnes pašvaldības vadītājs atalgojuma ziņā ierindojas starp lielo pilsētu mēriem, turklāt ne pēdējā vietā. Ir daži novadi, kur, protams, var pajautāt, cik pamatots ir šāds algu līmenis, bet kopumā visā valstī atalgojuma līmeni nevajadzētu uzskatīt par pārspīlētu.
Bet likums par vienoto algu sistēmu visu saliks savās vietās, vai ne?
Atlīdzības likums attieksies tikai uz pašvaldību politiskajām amatpersonām. Tātad domes vadītāju, viņa vietniekiem, komiteju vadītājiem. Jautājumi par administrācijas atlīdzību tiks reglamentēti atsevišķos Ministru kabineta noteikumos.
Pašvaldību finanšu izlīdzināšana – pietiekami taisnīga
Kā pašvaldību darbību ietekmēs 22. oktobrī Saeimas apstiprinātie grozījumi likumā „Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu”? Kaut arī valsts dotācija palikusi līdzšinējā apjomā – 7,2 miljoni latu –, tas administratīvi teritoriālās reformas kontekstā ir visai pieticīgs skaitlis...
Likuma redakciju, ka novadi un valsts nozīmes pilsētas Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā piedalās proporcijā 47 pret 53, atbalstīja arī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija. Debates bija par to, ar cik lielu finansējumu fondā piedalās valsts. Otrkārt, kā izlīdzināt situāciju, ka ir novadi, kas pēc reformas saņem ievērojami mazāk līdzekļu (ja skatās apvienotās teritorijas) nekā iepriekš. Pašreizējā likuma versija nav ideāla, bet pietiekami taisnīga.
Finanšu ministrijai ir dots uzdevums meklēt naudu, lai palīdzētu tiem novadiem, kam ir grūtāk. Lielajām pilsētām šī pašreizējā proporcija nepatīk, bet cilvēki tomēr dzīvo ne tikai lielajās pilsētās. Likuma izstrādes procesā tika spriests, ka lielās pilsētas fondā maksātu tikai pusi, bija doma par lielāku valsts budžeta līdzdalību šajā maksājumā fondam. Kad sākām strādāt pie šī likumprojekta vēl „labajos laikos”, tika minēti pat 40 miljoni latu. Šobrīd arī septiņi miljoni ir panākums, jo vienubrīd tika teikts, ka valsts līdzdalības nebūs vispār.
Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu sadalījums starp valsts budžetu un pašvaldību budžetiem nākamgad nolemts šāds: pašvaldībām – 80 procentu, valstij – 20 procentu apmērā. Sākotnēji notika debates par 83 procentiem, kas tomēr dotu ievērojami vairāk....
Ja palūkojamies, kādu pakalpojumu apjomu sniedz pašvaldības, tad šā nodokļa ieņēmumus varētu pašvaldībām nodot pat pilnā apmērā, un tas nebūtu par daudz. Gan nekustamā īpašuma, gan iedzīvotāju ienākuma nodoklis – tiem būtu jābūt pašvaldību nodokļiem. Tā tas ir daudzās Eiropas Savienības valstīs. Un nekustamā īpašuma nodokli kaut kādā veidā tomēr vajadzētu mēģināt diferencēt.
Valsts budžeta dotācijas infrastruktūrai paredzētas 9,8 miljonu latu apmērā, bet valsts daudzām pašvaldībām joprojām parādā, šī summa ir pārāk maza. Ministrs Edgars Zalāns sacījis, ka cerības to saņemt ir lielākiem un spēcīgākiem novadiem, bet mazākiem jāgaida labāki laiki.
Šobrīd mēģinām norēķināties ar visiem, kuriem esam palikuši parādā. Ir divi risinājumi: viens, ka ministrija pašvaldībai piešķir finansējumu, otrs – Valsts kasē par attiecīgo summu dzēst pašvaldības parādus. Pērn pašvaldībām tika atlīdzināti 55 miljoni dotāciju naudas, šogad – nedaudz vairāk par trim miljoniem. Īstenībā ir ļoti svarīgi, lai pašvaldības saņemtu šo naudu, kas bija paredzēta kā dotācija saistībā ar novadu veidošanu, jo tā domāta infrastruktūras objektiem un šobrīd noderētu ekonomikas sildīšanai.
Dot lielākas pilnvaras, vienlaikus „pievelkot grožus”
Tā kā pašvaldībām naudas obligāto pienākumu pildīšanai nepietiek, RAPLM bija ierosinājusi tā dēvēto pašvaldību krīzes likumu, kas ļautu līdz 2012. gadam vairākas no ļoti augstajām prasībām dažādās jomās ar pašvaldību saistošajiem noteikumiem padarīt vienkāršākas un piezemētākas. Saeimas komisija likumprojektu noraidīja, uzskatot, ka ir sistemātiski jāmaina paši normatīvie akti, un arī apņēmās steigšus ķerties pie risinājuma. Kas notiek?
Jāteic, šis jautājums tagad tiek kārtots stihiski. Ministrija izstrādāja krīzes likumu, nosakot procedūru, kādā pieņemt pakārtotos normatīvos aktus, lai risinātu pašvaldībās radušās problēmas. Grūti teikt, kādēļ likumprojektu noraidīja gan Saeimas komisija, gan Saeima, varbūt tādēļ, ka tajā liels uzsvars bija likts uz pašu pašvaldību atbildību. Varbūt uzskatīja, ka situācija vēl nav tik samilzusi, lai radītu precedentu, ka tiek izdots likums, kas attiecīgajā jomā stāv pāri visiem citiem. Kaut gan pašlaik par dažādu krīzes likumu nepieciešamību runā vai katru dienu. Turklāt ministrija piedāvāja sistēmisku rīcību – likumā bija arī pārejas noteikumu punkts, kas uzdeva ministrijām sakārtot samezglotos jautājumus, samazinot birokrātiskās, nereti liekās procedūras.
"Sākumā bija tāda tendence: ja divas pašvaldības apvienojās un katrā no tām iepriekš strādāja, teiksim, pieci cilvēki, tad jaunajā novadā iznāca vismaz divpadsmit darba vietas."
Ministrija ir sagatavojusi speciālo likumu izmaiņas, par kurām ik reizi likumdevējiem jāstāsta, kādu redzam šo mehānismu, ka pašvaldībās ir tādi saistošie noteikumi, kas darbojas jau daudzus gadus un var atrisināt daudzas lietas. Pašvaldības ir spējīgas uz atbildīgu un patstāvīgu rīcību. Ir pienācis laiks tām vairāk uzticēties!
Bet no jūsu iepriekš teiktā arī skaidri redzams, ka vismaz līdz reformai pašvaldības sastrādājušas gana daudz aplamību... Tagad tās ir lielākas un var sagādāt vēl lielākas nepatikšanas.
Pašvaldībām ir jādod gan lielākas pilnvaras, gan vienlaikus jāprasa lielāka atbildība.
Kā to var īstenot? Jums ir kaut kas padomā, kā grožus pievilkt stingrāk?
Patlaban ministrija apkopo informāciju gan par pašvaldību budžetiem, administratīvajiem izdevumiem un citām aktualitātēm. Aktīvi tiek strādāts arī pie fiskālās disciplīnas likumprojekta, kam nākamgad vajadzētu stāties spēkā. Tas gan valsts, gan pašvaldību līmenī noteiks ietvaru lietderīgai rīcībai ar finanšu līdzekļiem. Likuma mērķis: pašvaldībām dot naudu, pilnvaras, uzdevumus, bet pretī prasīt atbildību.
Novadu teritorijas nav „akmenī cirstas”
Kāda ir ministrijas sadarbība ar sociālo partneri - Latvijas Pašvaldību savienību (LPS)? Reizumis pavīd informācija, ka ministrija un LPS nespēj saskaņot viedokļus un arī valdības sēdēs dažkārt pauž atšķirīgas nostādnes.
Latvijas Pašvaldību savienība no sākta gala bija pret vietējo pašvaldību reformu, vismaz tādā veidā, kā tā notika. Taču reforma ir notikusi. Joprojām zināmu domstarpību cēlonis starp ministriju un LPS ir šī novadu izveidošana. LPS uzskatīja: ja tiek veidoti novadi, tiem uzreiz ir jāpiešķir ievērojami naudas līdzekļi, lai apvienošanās rezultātā nekļūtu sliktāk. Dažviet arī teritoriju sadalījuma karte nav izdevusies, to ministrija jāatzīst. Dažas pašvaldības novados ir iekļautas pret pašu gribu, daži novadi patiešām nav simtprocentīgi darboties spējīgi. Tāpēc joprojām risinās smagas diskusijas.
Kuriem novadiem pēc reformas ir grūti darboties?
Ir vairāki signāli, ka pašvaldībām neklājas viegli, piemēram, Liepājas, Ventspils, arī Cēsu novadiem un vēl dažām citām pašvaldībām. Jāakcentē, ka arī ekonomiskā situācija valstī būtiski ietekmē mazās pašvaldības. Tām ir ierobežoti budžeti, un vēl nav zināms, kā tās tiks galā ar savām funkcijām. Tur lielāku daļu naudas „noēd” administratīvie izdevumi, skolotāju algas, sociālie pabalsti, bet pašvaldībām ir arī citi uzdevumi.
Ministrija uzskata, ka pēc pāris gadiem mazās pašvaldības nonāks pie kopsaucēja, ka tā eksistēt nav iespējams. Ir divi varianti – vai nu mazo pašvaldību apvienošana, vai lielāko sadalīšana. Izvēle ir pašvaldību pusē – ja tās uzskatīs, ka ir nepieciešamas izmaiņas, spēs savu uzstādījumu arī pamatot, tad, saskaņojot ar nākamajām pašvaldību vēlēšanām, tas nav nekas neiespējams. Kaut gan, no otras puses – mazie pagasti, kas tagad iekļauti lielajos novados, nemaz vairs tā negrib atdalīties.
